Tiesība uz taisnīgu tiesu: vienveidība tiesību normu piemērošanā

Augstākās tiesas uzdevums ir pareiza un vienveidīga likumu interpretācija. Tam pamatā arī Latvijas Republikas Satversmes saturā nostiprinātie tiesiskās drošības un paļāvības, līdztiesības un tiesību uz taisnīgu tiesu principi.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir secinājusi, ka neargumentēta atkāpšanās no judikatūras kā konsekventu nolēmumu kopas par konkrētas normas interpretāciju un piemērošanu ir pamats apšaubīt tiesību uz taisnīgu tiesu ievērošanu konkrētajā procesā.

ECT 2011.gada 20.oktobra Lielās palātas spriedumā lietā „Nejdet Şahin un Perihan Şahin pret Turciju”, iesnieguma Nr.13279/05, ir atkārtojusi būtiskos principus, kas attiecas uz judikatūras noturību:

• parasti ECT neapšauba nacionālās tiesas veikto nacionālo tiesību interpretāciju un nesalīdzina dažādus nacionālos nolēmumus pat šķietami līdzīgās vai saistītās lietās, ja tos pieņēmušas neatkarīgas tiesu iestādes;

• ja vienā teritoriālā jurisdikcijā ir vairāku tiesu sistēma, tad atšķirīgā tiesu prakse ir neiztrūkstošas tās sekas. Atšķirības var būt arī vienas tiesas ietvaros, un pati par sevi šāda situācija nav pretrunā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECTK). Piemēram, dažāda pieeja diviem tiesvedības procesiem nenozīmē, ka ir judikatūras atšķirības, ja atšķirīgo pieeju pamato atšķirīga faktiskā situācija;

• ECT pārbaude balstās uz tiesiskās noteiktības principu, kas ir visu ECTK pantu saturā un kas ir viens no tiesiskas valsts pamatelementiem. Tiesiskās noteiktības princips garantē tiesisko situāciju zināmu stabilitāti un veicina sabiedrības uzticēšanos tiesiskumam. Atšķirīgi tiesu nolēmumi pieļauj, ka varētu veidoties juridiskā nenoteiktība, kas samazinātu sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmai. Šāda uzticēšanās ir viens no būtiskajiem tiesiskas valsts pamatelementiem. Tomēr tiesiskās noteiktības nepieciešamība un lietas dalībnieku tiesiskās paļāvības aizsardzība nepiešķir tiesības uz noturīgu judikatūru. Tātad judikatūras attīstība pati par sevi nav pretrunā tiesu sistēmas pareizai darbībai, jo atteikšanās no dinamiskas un attīstošas pieejas var traucēt reformai vai uzlabojumiem.

ECT atgādina, ka gadījumos, ja tiesu prakses atšķirības ir vienas jurisdikcijas nolēmumos un Augstākajai tiesai ir pieejami tiesiski rīki tiesu prakses vienādošanai, tad korekts risinājums būtu, izmantojot šos pieejamos institucionālos risinājumus, nodrošināt, ka tiek noteikta interpretācija, kāda būtu jāpiemēro.

Konkrētajā lietā ECT nesaskatīja ECTK pārkāpumu (desmit tiesnešu balsis pret septiņām) situācijā, kad Turcijā vienā aviokatastrofā bojāgājušo militārajā dienestā esošo personu tuvinieki saskaņā ar administratīvo tiesu nolēmumiem saņēma paaugstinātu kompensāciju, bet pieteicēju prasību Augstākā Militārā administratīvā tiesa noraidīja, jo viņu dēls bija otrais pilots, nevis aktīvi dienēja armijas vienībā, kura atgriezās no pretterorisma operācijas. ECT uzsver (sprieduma 93.punkts), ka pieteicēju lietās pieņemtie nolēmumi bija pietiekoši argumentēti gan attiecībā uz faktiem, gan tiesību regulējumu, kā arī Augstākās Militārās administratīvās tiesas nolēmumā veikto faktisko apstākļu izvērtējumu nevar uzskatīt par patvaļīgu, nepamatotu vai tādu, kas būtu ietekmējis procesa taisnīgumu. Tajā tikai veikta nacionālo tiesību piemērošana.

Vienveidības nodrošināšana tiesību normu piemērošanā šobrīd ir atstāta Augstākās tiesas departamenta ziņā. Lai gan likumdevējs formāli ir uzticējis aktuālu tiesību normu interpretācijas jautājumu apspriešanu Augstākās tiesas plēnumam, papildu vispārējai kārtībai plēnuma darba kārtības veidošanā, atsevišķas tiesības izvirzīt kādas problemātikas aktualitāti apspriešanai ir arī paredzētas tiesnešu konferencei. Tomēr tieši departamenta tiesnešu kopsapulces kompetencē nodota šādu jautājumu apspriešana, lai nodrošinātu vienveidību tiesību normu piemērošanā. Attiecīgi tikai departamenta tiesnešu kopsapulcei ļauts savu viedokli par tiesību normas interpretācijas un piemērošanas jautājumiem formulēt lēmuma veidā. Kaut arī Augstākās tiesas mājaslapā publicētajam lēmumam nav juridiski saistošs raksturs, tomēr tikai šis instruments, pretstatā nolēmumiem individuālās lietās, neskatoties uz to, ka šie nolēmumi taisīti paplašinātos sastāvos, varētu tikt atzīts kā instruments vienveidīgas tiesu prakses nodrošināšanai. Kopš Senāta departamenta un tiesu palātas kopsapulces instrumenta izveidošanas 2008.gadā Augstākajā tiesā taisīti četri lēmumi, kas pamatoti ar likuma „Par tiesu varu” 491. pantu.

Tā kā ECT nav institucionāla instrumenta tiesu prakses pretrunu novēršanai, tad, piemēram, 1999.gada 8.decembra Lielās palātas spriedumā lietā „Pellegrin pret Franciju”, iesnieguma Nr.28541/95, tā secina, ka tās judikatūrā konstatējama nekonsekvence, jo nav pilnīgas skaidrības par valsts sektorā nodarbināto tiesībām uz ECTK 6.panta pirmās daļas aizsardzību. Tāpēc ECT, vēloties izbeigt šo neskaidrību, definē jaunus, autonomus kritēriju skaidrojumus (sprieduma 60.–63.punkts).

ECT vēlreiz nesenā 2016.gada 12.janvāra spriedumā lietā „Borg pret Maltu”, iesnieguma Nr.37537/13, atsaucoties uz iepriekš minētajā lietā „Nejdet Şahin un Perihan Şahin pret Turciju” nostiprinātajiem principiem, atkārto, ka kritērijs, pēc kura vadoties tā vērtēs augstāko tiesu nolēmumu „atšķirības dziļumu un noturīgumu”, ir – vai nacionālajā regulējumā ir mehānisms, kā novērst nevienādību, vai šis mehānisms ir ticis izmantots un ar kādiem panākumiem (sprieduma 108.punkts). Šajā lietā ECT nekonstatēja ECTK pārkāpumu, jo atzina Maltas Konstitucionālās tiesas praksi nevis par pretrunīgu, bet par tādu, kas atbilst „judikatūras maiņai”, proti, augstākā tiesu iestāde šajā lietā pēc virknes nolēmumu līdzīgās lietās precizēja savu nostāju ierobežojošā veidā un turpmāk konsekventi pie tās pieturējās. ECT atzīst, ka rakstīto likumu valstīs, kurās principā nedarbojas precedentu tiesības, judikatūras maiņa ietilpst nacionālo tiesu rīcības brīvības tvērumā (sprieduma 111. punkts).

Latvijas procesuālo likumu regulējumā atsevišķi izdalīta iespēja Administratīvo lietu departamentam lietu izskatīt kopsēdē, civilprocesā paredzēts paplašinātā sastāva instruments, savukārt Kriminālprocesa likuma piemērošanas praksē īpaša nozīme tiek piešķirta lietu izskatīšanai mutvārdu procesā. Šie lietu izskatīšanas formāti nereti tiek izmantoti arī lai risinātu tiesību normu piemērošanas problēmas.

Kopumā atzīstams, ka tiesas apzinās pienākumu atsevišķu lietu iztiesāšanā arī apzināt tiesu praksi salīdzināmās lietās. Tomēr jāpievērš uzmanība un jāņem vērā, ka judikatūras loma atšķiras dažādās tiesību jomās. Dažādu tiesu, piemēram, Augstākās tiesas, Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai arī ir atšķirīga nozīme un lietojums nolēmumu motivēšanā.

Secināms, ka tiesām nebūtu jāizvairās atbildīgi attīstīt tiesību normu piemērošanu, precizēt vai pat mainīt to. Izvērsta argumentācija nolēmumā ļaus izprast tiesas jaunos secinājumus, nodrošinot tiesību uz taisnīgu tiesu ievērošanu. Kā sava veida nolēmumu argumentācijas kritika uztverama ECT Lielās palātas 2016.gada 23.maija spriedumā lietā „Avotiņš pret Latviju”, iesnieguma Nr.  17502/07, norādītais, ka Augstākās tiesas nolēmumā „klusējot prezumētā” tiesību aizsardzības nodrošināšana varētu tikt atzīta par acīmredzami nepietiekamu (sprieduma 121. punkts).

Savukārt tiesu prakses atziņu pielietotājiem jāmācās nošķirt īsta „judikatūras maiņa” no tiesību normas piemērošanas precizēšanas, ar kuras palīdzību nodrošināts taisnīgums, nepārkāpjot tiesiskās noteiktības principu.