Ir pierasts, ka, debatējot par tiesu runas tematu, ar to saprotam lietas dalībnieku un to pārstāvju – zvērinātu advokātu – runu mutvārdu procesā tiesas sēdes laikā. Šajā diskursā atrodami vairāki ieteikumi, kā izkārtot argumentus, kā ģērbties un kā uzvesties.
Taču, liekot uzsvaru uz lietas dalībnieku runu, garām paslīd realitāte Latvijas tiesās, kur tiesas sēdē lietas dalībnieki runā viens ar otru, nevis ar tiesu. Iespējams, to veicina arī tas, ka to soli tiesas zālē atrodas iepretim viens otram, nevis blakus un ar skatu pret tiesu.
Šeit vēlos sniegt īsu juridisku pamatojumu tam, kādēļ tiesnesim ir ne tikai svarīgi sarunāties ar lietas dalībniekiem, bet arī tiesisks pienākums.
Izejas punkts ir procesa pamatprincips, ka tiesnesis vada tiesas sēdi. Tiesas sēdes vadīšana ir priekšnoteikums efektīvam tiesneša darbam, kam jānoslēdzas ar tiesas nolēmuma sastādīšanu. Tiesas sēdes vadīšanu var uztvert kā procesuāli, tā arī saturiski.
Tiesas sēdes vadīšana nav jāuztver tikai kā procesuālu darbību organizēšana: tiesas sēdes atklāšana, ieradušos personu noskaidrošana, procesa dalībnieku uzklausīšana, liecinieku nopratināšana u.tml. Daudz lielāka nozīme ir vadīšanas saturiskajam piepildījumam, jo tiesnesis ir atbildīgs par rūpīgu sagatavošanos un lietderīgu tiesas sēdi, kurā ir izsmeļoši iztirzāti visi tiesas izšķiršanai nodotā kāzusa būtiskie aspekti un organizēta pierādījumu iegūšana. Tāpat tiesnesis ir atbildīgs par tiesas sprieduma atzīšanu ne tikai lietas dalībnieku vidū, bet arī sabiedrībā.
Tiesas sēdes vadīšanas saturiska piepildījuma vajadzību pamato tiesības uz taisnīgu tiesu un atsevišķi procesuālie pamatprincipi: dispozitivitātes princips un sacīkstes/objektīvās izmeklēšanas principi. Dispozitivitāte civilprocesā un administratīvajā procesā izpaužas lietas dalībnieku tiesībās noteikt savu prasījumu, grozīt prasījumu, atsaukt prasījumu, atzīt prasījumu. Savukārt sacīkste izpaužas lietas dalībnieku pienākumā pamatot savu prasījumu ar pierādījumiem, bet objektīvā izmeklēšana – ar tiesas pienākumu palīdzēt lietas dalībniekam, ja tam nav spēju vai zināšanu pierādījumu noteikšanā un iegūšanā. Tiesnesim nav jāaizstāj zvērināta advokāta sniegtā palīdzība, tomēr tiesnesim ir jāpanāk ne tikai formāli, bet arī saturiski tiesas taisnīgais raksturs.
Lai to īstenotu, tiesnesim ir pienākums būt aktīvam tiesas sēdes vadītājam, nevis pasīvam vērotājam. Tiesnesim jāatbalsta lietas dalībnieki, to procesuālo pienākumu izpildē, lai tiesību izlietojums būtu efektīvāks. Tomēr to nevajag uzlūkot arī pārspīlēti kā sacīkstes principa pārkāpumu.
Aktīvas tiesas sēdes vadīšana nedrīkst pārkāpt tiesas neitralitātes pienākumu. Aktīva tiesas sēdes vadīšana nozīmē sarunu ar lietas dalībniekiem. Procesuālo tiesību attīstība Latvijā nenotiek vienmērīgi. Tādēļ Administratīvā procesa likumā pretstatā civilprocesa un kriminālprocesa likumiem var atrast tiešā tekstā ietvertu šādas aktīvās sarunas principa izpausmi: pienākumu tiesas spriedumu pamatot tikai ar tādiem apstākļiem, par kuriem lietas dalībnieki varēja izteikties procesa laikā. Iespēja izteikties nenozīmē vien formālu iespēju lietas izskatīšanas laikā pēc būtības laiku un vietu runāt, bet tiešām saturisku sarunu ar tiesnesi.
Sarunai ir jānotiek gan par lietas apstākļiem, gan tiesību normām, jo citādi nav iespējams norobežot būtiskos apstākļus, kas izmantojami tiesas spriešanā, no nebūtiskajiem. Tas nozīmē, ka tiesnesim ir jāatklāj savs viedoklis par lietā eventuāli nozīmīgiem apstākļiem un tātad – arī piemērojamām tiesību normām.
To prasa arī objektivitātes princips. Objektīva tiesa ir tāda, kura nevis klusē par savu priekšstatu, kāds tai radies, sagatavojot lietu iztiesāšanai, bet to atklāj, lai tādējādi dotu iespēju lietas dalībniekiem mainīt šo tiesneša sākotnējo priekšstatu. Diemžēl tieši greizas objektivitātes izpratnes dēļ Latvijā dominē tiesnešu bailes no sava priekšstata atklāšanas.
Tiesas norises efektivitātes prasības dēļ sarunai ar lietas dalībniekiem jānotiek koncentrēti par lietai nozīmīgiem tiesību un faktu jautājumiem. Lietas iztiesāšana nav efektīva, ja lietas dalībnieku paskaidrojumi un debates tiek atstātas pašplūsmā.
Mutvārdu procesi tiesnesi dažkārt garlaiko. Tiesnesis drošības labad arī izvēlas pasīvu pozīciju, lai neiekultos noraidījumā par objektivitātes trūkumu. Šķiet, ikviens, kas pabijis ilgāk tiesu procesos, var secināt, ka procesa likumi ar savu formalizēto procesa sadalījumu – lietas izskatīšana pēc būtības, tiesu debates, replika – un šādu pašu formalizētu procesa uztveri nodrošina to, ka tiesnesis „saspringst” vien laikā, kad tiesas izskatīšana atrodas stadijā „lietas izskatīšana pēc būtība”, bet debašu un replikas laikā tiesnesis atpūšas un noraugās lietas dalībnieku daiļrunas cīniņā, un nepacietīgi nožēlo, ka likumā nav noteikts, ka debašu laiku varētu ierobežot (kā to noteic attiecībā uz replikas laiku).
Tomēr paradigmas maiņa lēni, bet notiek. Arvien vairāk var sastapt tiesnešus, kuri pirms tiesas sēdes ir nopietni iepazinušies ar lietas materiāliem, aktīvi diskutē ar lietas dalībniekiem un izvairās no sevis un lietas dalībnieku mocīšanas, formāli ievērojot bezjēdzīgo procesa „pēc būtības” un „debates” dalījumu.
Kopsavilkumā tādējādi izsaku tēzi, ka tiesas sēdes vadīšana ir piepildāma ar saturu un tiesnesim ir jāatklāj savi priekšstati par lietu un objektivitātes nodrošināšanai ir jāiesaistās lietas tiesību un faktu jautājumu pārspriešanā ar lietas dalībniekiem. Tā tiesneša tiesu runa iegūst daudzreiz lielāku nozīmi par lietas dalībnieku runu.
QR
