Normatīvisms pret zināšanām un tiesisko kultūru

Cilvēka atbildība par savām izvēlēm

Pirms pievērsties savām tēzēm, vēlos atgriezties pie diskusijas vadītāja pieminētā šausmīgā atgadījuma Ventspilī, kad baseinā noslīka bērns. Kad mediji informēja par šo gadījumu, izskanēja piezīmes, ka nav normatīvā regulējuma, kā bērni ir jāuzrauga peldbaseinā. Manī tas raisīja neizpratni, jo tā ir cilvēka normāla atbildība uzraudzīt bērnus, kas viņam ir uzticēti. Lai nodrošinātu bērnu uzraudzīšanu baseinā vai vienalga kādā pasākumā, nav jābūt normatīvam regulējumam.

Vēl pieminēšanas vērti šajā sakarā ir arī citi gadījumi, piemēram, kad notiek autoavārijas ar smagām sekām. Sociālajos tīklos un medijos ātri vien parādās pārmetumi valsts iestādēm, ka nebija pietiekami skaidra ceļazīme, nebija pietiekami augsts norobežojums u.tml. Tātad pie visa vainīga valsts, proti, iestādes, kas nav kaut ko redzējušas vai paredzējušas. Bet kā tad ar pašu cilvēku? Kā ar viņa atbildību? Minētais parāda tendenci, ka primāri mēs meklējam valsts atbildību, nevis runājam par katra cilvēka atbildību par viņa paša izdarītajām nesaprātīgajām izvēlēm.

Izglītības kvalitātes ietekme uz tiesiskuma apziņu

Domājot par šā pasākuma tēzēm, nonācu pie viena – pie izglītības. Kāda izglītība tiek dota jaunajam Latvijas pilsonim, jau sākot no ģimenes, bērnudārza un skolas? Jaunajiem pilsoņiem netiek iemācīts, kas ir valsts, kā valsts tiek pārvaldīta, kāda ir viņu atbildība par valsti, kā viņi iekļausies valsts pārvaldē, kā viņi sargās mūsu valsts vērtības. Netiek iemācīts, ka nodokļus maksāt ir normāli un ka no šiem nodokļiem tiek maksātas pensijas viņu vecākiem un vecvecākiem, maksātas algas, piemēram, skolotājiem, ārstiem.

Normatīvisms pret zināšanām, vērtībām un tiesisko kultūru

Savas tēzes varētu raksturot ar vārdiem – normatīvisms pret zināšanām, vērtībām un tiesisko kultūru.

Ja pretstatam tautsaimniecību un tiesisko sistēmu, tad faktiski tiesiskā sistēma ir kā māte, kurai būtu savs bērns – tautsaimniecība – jāved pie rokas un jārūpējas, lai tautsaimniecība attīstītos, un mēs dzīvotu sakārtotā, ekonomiski plaukstošā valstī. Cēloņi tiesiskā regulējuma negatīvai ietekmei uz tautsaimniecības procesiem ir dažādi. Te var minēt gan normatīvo aktu plūdus, kas nenodrošina tiesiskās sistēmas stabilitāti, gan normatīvismu, gan tiesību normu piemērotāju likumatkarību.

Skatoties no tiesneša pieredzes skatupunkta, jāmin, ka arī komersanti nav bez vainas situācijā, ka tiesiskais regulējums neveicina tautsaimniecības attīstības tempu. Komersantu lobijs bieži viens spēj ietekmēt normatīvo aktu pieņemšanas procesu. Pētot normatīvo aktu izstrādes materiālus, kuru izstrādes procesā ir līdzdarbojies komersantu lobijs, jāsecina, ka daudzos gadījumos komersants interesi par tiesisko regulējumu pakārto peļņas gūšanas interesei, nevis rūpēm par konkrētās tautsaimniecības jomas tiesiskā regulējuma sakārtotību.

Likumu kvalitāte un pārspīlētais normatīvisms

Runājot par likumu kvalitāti un pārspīlēto normatīvismu, akcentēšu divus aspektus.

Pirmais. Ministrijām, ar to domāju plašāk – iestādēm, kas sagatavo normatīvos aktus, nav institucionālās atmiņas. Ministrijas neuzvedas kā likumu sargātājas, bet ir tendētas uz likumu grozījumiem. Atnāk jauns vadītājs vai arī skaļi un pārliecinoši runā lobistu grupas, un ministrija nevis aizstāv savu likumu, bet metas gatavot jaunus grozījumus un aizstāv tos.

Otrais. Normatīvu jeb tiesību aktu rakstītāji ir konkrēti cilvēki, kuru zināšanas ir tādas, kādas ir. Te nu atkal nonākam līdz zināšanām un vērtībām, ko šie rakstītāji gatavi ielikt tiesību normās.

Likumatkarība

Vai likumam jābūt vadlīnijām vai instrukcijai? Neapšaubāmi, likumam jābūt vadlīnijām, ne instrukcijai. Likumi – instrukcijas bieži vien piemērotāju noved strupceļā.

Te parādās vēl viena problēma – likumatkarīgie. Likumu piemērotāji kļūst likumatkarīgi. Viņi apjūk situācijās, kad izrādās, ka likuma tekstā nav tieši ierakstīta kāda rīcība. Ja nav – tātad varam neko nedarīt. Vēl viena problēma ar šo likumā tiešo ierakstīšanu ir tā, ka likumpiemērotājs baidās – no savas vadības, no sabiedrības, no plašsaziņas līdzekļiem, kas tūlīt prasīs  – kur tas likumā rakstīts? Likuma piemērotājam būs pārmetums, ka viņa arguments ir patvaļīgs, jo tas likumā nav rakstīts.

Vakar preses apskatā kārtējo reizi bija publikācija par tiesnešu algām. Žurnālists publikāciju noslēdza ar jautājumu: bet kur tas rakstīts, ka tiesnešiem tik daudz jāsaņem? Pirmkārt, žurnālists kārtējo reizi nebija sapratis, ka Satversmes tiesas spriedums nav par tiesnešu algām, bet par sistēmu. Bet tika nesta vēsts, ko sabiedrība tā arī sapratīs – likumā nav rakstīts, tātad piemērots patvaļīgi.

Tiesāšanās kultūra

Nobeigumā pieminēšu arī tiesāšanās kultūru. Nereti izskan pārmetumi, ka procesuālajos likumos tiek iestrādātas aizvien jaunas barjeras piekļuvei tiesai. Taču jāatzīmē, ka šādu grozījumu nepieciešamību ir radījis apstāklis, ka bieži vien tiesāšanās notiek ar mērķi formāli piemērot likumu, tas ir, privātpersona, tostarp komersants, meklē likumā tieši ierakstītus vārdus, kas varētu attiekties uz viņa situācijas risinājumu, un nav gatavs piemērot principus vai izprast likuma regulējumu caur tā mērķa prizmu. Tāpat komersanti nereti mēģina izmantot tiesāšanos, lai apietu likumu. Tiesāšanās bieži vien ir sīkumaina, par nebūtiskiem jautājumiem, kas paņem daudz laika un tiesas resursu, kuri būtu nepieciešami jautājumiem, kas patiesi ir būtiski.