Par Eiropas Tieslietu padomju asociācijas (ENCJ) tiesnešu aptauju un ziņojumu “Tiesu neatkarība, atbildība un kvalitāte”

Man atvēlētajā laikā nevarēšu izanalizēt visu Eiropas Tieslietu padomju asociācijas interesantajā pētījumā ietverto informāciju. Tāpat šodien un šeit būs grūti viennozīmīgi pateikt, kāpēc šī pētījuma rezultāti ir tādi, kādi tie ir. Katram no klātesošajiem būtu individuāli jāizvērtē, ciktāl tiesnešu neatkarības jautājumā ir nepieciešami sistēmiski risinājumi, un kuras ir tās situācijas, kur vajadzīga ir vienkārši attieksmes maiņa, kas arī var dot ļoti pozitīvus rezultātus.

Diskusijas formālā puse ir šis Eiropas Tieslietu padomju asociācijas ziņojums par tiesu neatkarību, atbildību un kvalitāti. Ir ļoti būtiski, ka metodoloģiski pētījumā tiek saistīti trīs jēdzieni – neatkarība, atbildība un kvalitāte. Neatkarība nav iespējama un vajadzīga bez atbildības sabiedrības priekšā. Kvalitāte savukārt ir tas, kas jānodrošina visa tiesvedības procesa rezultātā.

Pētījums apgalvo, ka neatkarība un atbildīgums ir jāskata kopsakarā. Tajā pašā laikā, arī formālo un juridisko neatkarības aizsardzības formu pastāvēšana vien, piemēram, tas, ka kāds princips ir nostiprināts likuma burtā, negarantē patiesu tiesneša neatkarību. Lai tiesu vara būtu neatkarīga, tiesnešiem jābūt neatkarīgiem gan kopumā, gan arī katram individuāli. Ļoti nozīmīga šajā vienādojumā ir arī mūsu šodienas diskusiju centrālā tēma – sabiedrības uzticēšanās tiesu varai un tieslietu sistēmas caurspīdīgums.

Pētījumā izmantoti dažādu kategoriju indikatori, piemēram, pie objektīvās neatkarības indikatoriem pieder 1) tiesiskais pamatojums, 2) organizatoriskā autonomija, 3) tiesu varas finansējums un 4) tiesu sistēmas pārvaldība. Organizatoriskās autonomijas kritērijs analizē Tieslietu padomju sastāvu, funkcionēšanas principus un pat pilnvaras. Savukārt tiesu varas finansējums – tas ir ne tikai tiesnešu atlīdzības jautājums, bet arī budžeta veidošanas process.

Individuāli tiesnešu objektīvās neatkarības indikatori savukārt attiecas uz tādām jomām kā 5) cilvēkresursu lēmumi par tiesnešiem (piemēram, tas, ka ar pēdējiem Saeimas pieņemtajiem grozījumiem likumā „Par tiesu varu” būtiski lēmumi par tiesnešu karjeras virzību tiek nodoti Tieslietu padomei); 6) tiesnešu disciplināratbildība (arī Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā 2017.gadā ir izdarīti visai plaši grozījumi); 7) tiesnešu karjeras jautājumi – kā pārcelšana vai nepārcelšana kādā amatā un 8) iekšējā (sistēmiskā) neatkarība (sekošana vadlīnijām no augstākām instancēm, sadarbība ar attiecīgās tiesas priekšsēdētāju).

Tiesu varas un individuālo tiesnešu subjektīvā neatkarība tiek analizēta caur tādiem kritērijiem, kā 9) sabiedrības viedoklis par tiesnešu neatkarību un 10) sabiedrības uzticība tiesām, salīdzinot ar uzticību citām valsts varām; 11) korupcijas uztveres indekss sabiedrībā kopumā; 12) tiesu klientu viedoklis par tiesu varas neatkarību un, visbeidzot, mūsu šodienas pamattēma – 13) tiesnešu neatkarības pašnovērtējums.

Šī gada laikā Eiropas Tieslietu padomju asociācijas darba grupās jautājums par sabiedrības uzticēšanos tiek diskutēts aizvien vairāk un niansētāk. Nebūsim ļoti kritiski pret sevi, tā nav tikai mūsu problēma, Eiropā ir tikai atsevišķas valstis, kur kolēģi jūtas ļoti stabili savas sabiedrības vērtējumā. Šīs starptautiskās diskusijas parāda, ka mēs varam nodalīt valstis, sabiedrības, kurās ir augsts uzticības līmenis valsts struktūrām kopumā, visām varām, tai skaitā tiesu varai, un sabiedrības, kuras pēc būtības ir kritiskākas. Arī vispārējais pozitīvisma, uzticēšanās, vai, gluži pretēji, kritiskuma fons ir jāņem vērā, runājot par tiesu varu konkrēti.

Objektīvā atbildīguma indikatori tiesu varā kopumā ir 1) lietu sadale; 2) sūdzību procedūra; 3) tiesu varas ziņojumi par darbību (ikgadējie ziņojumi, pārskati); 4) attiecības ar presi un 5) ārējais novērtējums.

Individuālu tiesnešu objektīvā atbildīguma indikatori ir 6) tiesnešu ētikas kodekss – arī, iespējams, Latvijas kontekstā pārdomājama tēma – vai šo kodeksu nevajadzētu pārrakstīt; 7) atstatīšanās un atsaukšana; 8) tiesnešu ārpustiesas amatu savienošanas pieļaujamība un ienākumu gūšanas atklātība (arī viena no tēmām, kurai Satversmes tiesa pieskārās tiesnešu algu sistēmas tiesvedības kontekstā – par to, cik ierobežota ir Latvijas tiesnešiem pastāvošā iespēja apvienot amatus); 9) saprotamas procedūras un tas, kā tiesa izskaidro vai neizskaidro lietas dalībniekiem, kas ar viņiem notiek šajā institūcijā.

Šī anonīmā Eiropas tiesnešu aptauja tika veikta otro reizi, un kopumā visā Eiropā tajā piedalījās 11 712 tiesneši, no Latvijas – 224. Lai arī tas absolūtos skaitļos šķiet visnotaļ maz, tomēr tas ir ļoti reprezentatīvs rādītājs un procentuāli trešais augstākais Eiropā, pēc Norvēģijas un Dānijas. No tāda viedokļa, domāju, šie rādījumi atspoguļo objektīvo realitāti, jo no tiem var leģitīmi un diezgan viegli ekstrapolēt kopējo tieslietu sistēmas viedokli par situāciju valstī. Piebildīšu, ka šis pētījums ir apkopotā, analizētā formā atrodams „Augstākās Tiesas Biļetenā” (Nr.15).

Vispārējā uztvere par neatkarību. Šeit jāsaka, ka tiesnešu neatkarības pašnovērtējums tika vērtēts 10 ballu skalā, un piecās Austrumeiropas valstīs tiesnešu pašnovērtējums bija skalā no 6,5 līdz 7 (Albānija, Bulgārija, Horvātija, Latvija un Serbija). Šis novērtējums ir visnotaļ zems. Savukārt otrā skalas galā ar 9–10 punktiem attiecībā par kopējo uztveri par neatkarību ir Apvienotā Karaliste, Īrija, Nīderlande, kā arī Skandināvijas valstis (izņemot Zviedriju).

Latvijā ir arī viszemākais tiesnešu neatkarības pašnovērtējums, kas ir 7,4 balles. Tas nav gluži pārsteigums, jo arī iepriekšējā Eiropas tiesnešu aptaujā Latvija ieņēma viszemāko vietu. Būtu nopietni analizējami šīs situācijas iemesli. Uzmanību jāpievērš, piemēram, pētījumā atspoguļotajai korupcijas uztverei, darba organizācijas aspektiem – vadības un kolēģu attieksmei, tiesnešu iecelšanai un karjeras virzībai, mediju ietekmei, arī tiesneša neatkarībai viņa darba apstākļu kontekstā.

Norādot uz ietekmes un spiediena avotiem, Latvijā visbiežāk tiek atzīmēti: 1) mediji (pirmajā vietā mediju neadekvātā ietekme ir tikai divās valstīs – Latvijā un Īrijā); 2) puses un to pārstāvji (daudzās valstīs šis ietekmes avots ir pirmajā vietā); 3) tiesu administrācija (arī tiesu priekšsēdētāji), izpildvara.

Tiesu varas autoritātes jautājumam pieskāros arī Satversmes tiesas procesā par tiesnešu atalgojuma sistēmu. Eiropā kopumā vidēji 22% tiesnešu uzskata, ka parlaments un izpildvara tiesu varu nerespektē; objektīvi tas ir visnotaļ augsts negatīvs rādījums. Latvijas situācija ir vēl krietni satraucošāka – 34% Latvijas (aptaujā piedalījušos) tiesnešu norāda, ka izpildvara nerespektē tiesu varu, un 35% ka parlaments nerespektē tiesu varu. Acīmredzami, neskatoties uz ļoti bieži pozitīvo ikdienas sadarbību, mums ir vēl lietas, kas ir domājamas un darāmas šajā aspektā.

Tieslietu padomes rīcībā esoši mehānismi, lai aizsargātu tiesnešu neatkarību. Šeit tikai apmēram 27% Latvijas tiesnešu mūsu Tieslietu padomes pašreizējo pilnvaru un darba mehānismu un ietekmes sviras uzskata par pietiekamu. Nākotnē būs jāanalizē, kā pēdējie grozījumi likumā „Par tiesu varu”, it sevišķi par tiesnešu karjeras lēmumu risināšanu un attiecīgo lēmumu pieņemšanu Tieslietu padomē, ietekmēs tiesnešu drošības un stabilitātes sajūtu.

Nobeidzot, par attīstības iespējām. Eiropas tiesnešu aptaujā tika identificētas trīs nozīmīgākās jomas, kas dotu vislielāko ieguldījumu tiesnešu neatkarības nodrošināšanā un sekmēšanā. Ja runājam par Eiropas kontekstu kopumā, ir minēti: 1) labāki darba apstākļi izskatāmo lietu ziņā (6,575 reizes) – tātad jautājums par slodzi un varbūt arī pārslodzi ir aktuāls daudzviet Eiropā; 2) jautājums par atalgojuma sistēmu un pensijām, arī par pensionēšanās vecumu (5,737),  3) tiesnešu iecelšana un karjeras virzības jautājumi (5,241). Kā 4) un 5) tiek minēti darba apstākļi resursu nodrošināšanā (4,748) un spiediens no medijiem (3,917). Par attiecību formām ar medijiem, par spiedienu vai par sadarbību, kā arī par to, vai un cik pozitīvi vai negatīvi šī mijiedarbība ietekmē tiesu varu kopumā, šodien runās attiecīgās jomas speciālisti.