Personības iekšējā neatkarība: neatkarība lēmumu pieņemšanā. Antropologa skatījums

Neatkarība profesionālajā darbībā ir būtisks priekšnoteikums jebkurā darbības sfērā, īpaši, ja darbības rezultāts ietekmē citu cilvēku dzīvi. Saņemot uzaicinājumu paust savu viedokli par neatkarības jautājumu, pirmā reakcija bija savas, antropoloģes neatkarības sargāšana. Antropologa viedokļa neatkarība balstās pētījuma datos, to kvalitatīvā ieguvē un interpretācijā. Es neesmu pētījusi tiesnešu neatkarību un šeit paustais ir viedoklis un refleksija par tēmu. Meklējot paralēles antropologa un tiesneša neatkarības traktējumos, kādā no pārskatiem par tiesu neatkarību atradu skaistu metaforu, kur antropoloģija izmantota, lai skaidrotu un paplašinātu izpratni par tiesu neatkarību un tās sociālo kontekstu. Metafora mani iedrošina profesionāli pārinterpretēt tiesneša neatkarības izpratni, ieliekot to citā sociālā kontekstā – raugoties no antropoloģiska skatu punkta.

Eiropas Tieslietu padomju asociācijas ziņojumā, kurš konferencē tika prezentēts, tiesu neatkarību veido vairāki universāli un salīdzināmi indikatori, kombinējot ar subjektīvo un objektīvo uztveri, tiesisko, institucionālo un sabiedrisko ietvaru saistītus faktorus. Ēnā paliek faktori, kas veido individuālo profesionālo neatkarības kodolu – personiskās kvalitātes, cilvēcisko attiecību tīkli, profesionalitāte un refleksivitāte. Antropologi, diskutējot par profesionalitāti, parasti runā par šo otro pusi. Tāpēc katrs students, plānojot pētījumu, izvērtē tā ētiskos aspektus un sava kā pētnieka pozīciju laukā. Jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados antropologi debatē par to, ka pētnieks nevar iekļauties laukā kā muša tapešu rakstā un visu, kam pieskaramies, ietekmē mūsu pieredze un statuss sabiedrībā. Šī atziņa kritizē pozitīvisma doktrīnu zinātnē. Biologi laboratorijā ievēro sterilitāti un ar materiālu strādā vilkmes skapī, lai pasargātu savus paraugus no piesārņojuma. Pētot cilvēkus, tas nav iespējams. Mūsu dzimums, vecums, izskats, runas veids un daudzas citas sīkas lietas ietekmē gan to, kā mēs redzam citus, gan to, kā citi redz mūs. Vienīgais veids, kā saglabāt zinātnisko neatkarību un uzticamību, ir godīgi un kritiski pieņemt šo atkarību. Tas ir ļāvis antropoloģijai kļūt refleksīvai, profesionāli runājot par šiem jautājumiem un mācoties ar katru reizi labāk pamanīt ietekmes un kritiski tās ņemt vērā, interpretējot iegūtos datus.

Vēlreiz aplūkojot Eiropas Tieslietu padomju asociācijas ziņojuma datus, gribu piedāvāt citu interpretāciju. Proti, pētījums ne tikai parāda Latvijas tiesnešu neatkarības rādītājus, bet sniedz informāciju par to, kā tiesneši redz sevi un savu neatkarību, atbildot uz aptaujas jautājumiem. Raugoties uz Latvijas tiesnešu neatkarības vērtējumu kopumā, Latvija atrodas vienā no zemākajiem punktiem – 6,7 punkti 10 ballu sistēmā, līdzīgi kā Albānija (6,6), Bulgārija (6,6) un Serbija (6,4).

Sīkāk pētot atsevišķos neatkarību apdraudošos faktorus, attiecībā uz kukuļdošanas izplatību, Latvija uzrāda augstu, bet ne augstāko īpatsvaru – 30% Latvijas tiesnešu piekrīt, ka pēdējo divu gadu laikā tiesneši ir pieņēmuši kukuļus, lai virzītu lietu noteiktā veidā. Melnkalnē šis rādītājs ir vēl augstāks – 38%. Latviju šajā pozīcijā izceļ cita īpatnība – tikai 16% tiesnešu nepiekrīt šim raksturojumam – te Latvija divkārt apsteidz citu valstu tiesnešus, parādot viszemāko pārliecības, ka tiesu sistēmas darbojas bez kukuļdošanas, īpatsvaru. Tomēr uzmanību gribu vērst uz salīdzinoši augsto viedokļa neizteikšanas īpatsvaru – 54%, kas izceļ Latvijas rezultātus aptaujā.

Latvijas un Lietuvas tiesneši attiecīgi 18% un 19% gadījumu uzskata, ka pēdējo divu gadu laikā tikuši ietekmēti ar disciplinārsodu vai to draudu lēmumu pieņemšanā. 9% Latvijas tiesnešu nespēj atbildēt uz šo jautājumu, kas ir augstākais rādītājs šajā kategorijā citu valstu starpā.

Pievēršoties darba apstākļiem, 37% Latvijas tiesnešu piekrīt, ka algas izmaiņas tieši ietekmē viņu neatkarību, kas ir otrais augstākais rādītājs. Te Latvija izceļas ar salīdzinoši zemāku „nezinu” īpatsvaru. Tas ir 19% un zemāks kā Francijā (31%) vai Dānijā (44%) un zemāks par vidējo „nezinu” īpatsvaru. Ja citu valstu tiesneši atturīgi saista atalgojumu ar tiesu neatkarību, tad Latvijā tā ir izteikti iedibināta pārliecība.

Latvija līdz ar Spāniju, Franciju un Bulgāriju uzrāda augstu pozitīvu atbilžu īpatsvaru, atbildot uz jautājumu, vai pēdējo divu gadu laikā lietas bijušas nozīmētas tiesnešiem, apejot likumu un iedibinātās procedūras, šādi ietekmējot lietas iznākumu (17%). Tomēr mēs esam pārliecinoši līderi „nezinu” kategorijā – 30%, negatīvās atbildes kategorijā atstājot 52% respondentu.

Ja atceramies izejas pozīciju neatkarības vērtējumam šajā pozīcijā, vērtējot Latvijas tiesnešu neatkarību kopumā, tad katra individuālā tiesneša vērtējums ir augstāks nekā kopējais, ieņemot pārliecinošu zemāko pozīciju ES dalībvalstu vidū – 7,4 punkti 10 ballu skalā. Pat to valstu tiesneši, kuri tiesnešu neatkarību kopumā vērtē pat zemāk kā Latvijā, savu neatkarību novērtē augstāk, vidējam vērtējumam nenoslīdot zem 8,1 punktu rādītāja.

Pētījums mums neļauj dziļāk analizēt neatkarības uztveres rādītāju īpatnības Latvijā, tomēr piedāvā zināmas kopsakarības. Latvijā ir zems tiesu neatkarības pašvērtējums, lai arī atsevišķu faktoru vērtējumā Latvija neieņem absolūti zemāko pozīciju, kas norāda, ka te darbojas arī citi faktori, ko pētījums nav aptvēris. Virzienu iemeslu meklējumam dod vēl viena kopsakarība – līderība stingra pozitīva viedokļa zemā īpatsvarā un augstajā „nezinu” īpatsvarā. Izņēmums ir jautājums par algas ietekmi uz neatkarību, kur „vecās” Eiropas valstu tiesneši biežāk par Latvijas tiesnešiem atturas izteikties. Iespējams, ka te var meklēt saknes neatkarības izpratnē, neatkarību redzot kā norobežošanos no kādas pozīcijas ieņemšanas.

Ziņojuma latviskajā versijā diplomātiski norādīts uz Latvijas tiesnešu neatkarības „izaugsmes iespējām». Jāpiekrīt, ka tiesnešu pašorganizēšanās un profesionālā identitātes stiprināšana ir pareizs solis šajā virzienā. Iepriekšējā konferences sadaļā tika izteikts viedoklis, kuru tiesneši bieži pauda arī pagājušā gada pētījumā par ētikas komisijas darbību, proti, ka neatkarības pamatā redzot tiesneša personisko briedumu. Pagājušā gada pētījumā norādījām, ka šāda pozīcija ir problemātiska un būtu jārunā par profesionālo, nevis personisko briedumu un ētiku, kas ļauj skatīt ētiskos, tai skaitā neatkarības, izaicinājumus kā visiem tiesnešiem kopīgus.

Profesionālā pašapziņa un profesionālā autoritāte ir identitātes jomas, kuras jāstiprina pašpārvaldes institūcijām un to apzināšanās līmenis nosaka, piemēram, tiesneša attieksmi un spējas sadarbojoties ar medijiem. Pētījumu veicot, redzējām, ka mediju treniņi, kur tiesneši tiek nolikti kameras priekšā un viņu performance pēc tam analizēta, nav veiksmīgi tāpēc, ka grauj tiesneša pašapziņu. Piemēram, tiesnešus uztrauc tas, kā viņi izskatās kameras priekšā. Nereti valdīja uzskats, ka īpaši problemātiska saskarsme ar vizuālajiem medijiem ir tiesnesēm sievietēm – kāda būs frizūra un krāsojums, priekšplānā izvirzot personiskās, nevis profesionālās kvalitātes, fokusējoties uz „ak, šausmas, kā es televizorā izskatos”, nevis cik precīzi es izsaku profesionālo viedokli.

Lai runātu par neatkarību, ir jāatver neatkarības un neitralitātes „melnā kaste”. Te man trūkst datu, bet talkā nāk antropoloģijas metafora. Antropologi profesionāli ir pieņēmuši, ka neviens antropologs nevar būt „neitrāls” vērotājs: dzimums, vecums, pieredze ietekmē to, kā mēs redzam un interpretējam pasauli. Līdz ar to nav iespējams panākt ne neitrālu interpretāciju, ne neitrālu reprezentāciju. Tas nav grāvis antropoloģijas kā zinātnes prestižu un kvalitāti. Tas, ka antropologs nav un nevar būt neatkarīgs, ir ļāvis analizēt profesionālo izpildījumu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados profesionālā refleksivitāte kļūst par antropologa darba standartu – savu „aizspriedumu” kritiska izvērtēšana ļauj apzināties vājās vietas, atklāti par tām runāt un iet tālāk. Tas ir dialoģisks process, jo maināmies ne tikai mēs, bet arī citi, piemēram, sabiedrība kļūst dažādāka un jutīgāka pret dažādību.

Mūsu vecums, dzimums, pieredze ietekmē to, kā mēs pieņemam lēmumus. Piemēram, iepriekšējā Tiesnešu ētikas komisija, pieņemot lēmumu par komisijas priekšsēdētāju, izmantoja dzimumu stereotipus, ievēlot par priekšsēdētāju vienīgo klātesošo vīrieti. Taisnības dēļ jāsaka, ka tas bija brīnišķīgs priekšsēdētājs un komisija ir veikusi apbrīnojamu darbu. Taču nevar nepamanīt, ka dzimuma hierarhija ļāva organizēt komisijas darbu. Jautājums nav par to, vai tas ir labi vai slikti, bet vai mēs pamanām šis detaļas un spējam tās kritiski novērtēt un ņemt vērā profesionālajā darbībā.

Atgriežoties pie neatkarības jautājuma, es aicinātu tiesnešus būt drošiem un atvērt šo iekšējo kasti. Latvija ir daudz darījusi, lai stiprinātu ārējos nosacījumus, bet iekšējie ir tikpat svarīgi.