Man ir 37 gadi, un basketbolu es tiesāju 23 gadus. Šajā laikā esmu piedalījies sešos Eiropas čempionātos, divos pasaules čempionātos, divās Olimpiskajās spēlēs un pēdējos 11 gadus es apkalpoju labākās Eiropas sacensības Eirolīgu un no šiem 11 gadiem sešus gadus biju uzaicināts starp astoņiem tiesnešiem apkalpot finālsacensības. Lai tur nokļūtu, katru dienu vajag daudz strādāt un analizēt savas spēles. Uz tevi skatās katru dienu – skatās tavas spēles, skatās, kā tu komunicē ar spēlētājiem, ar treneriem. Lai sasniegtu kaut vienu Eiropas čempionātu, tev ir jābūt stabilitātei. Stabilitātei visas sezonas garumā.
Mūsu sezona ir no septembra līdz jūnijam, un sezonas laikā mēs apkalpojam vidēji 90 spēles. Ko tas nozīmē? 90 spēles – tie ir pieci mēneši ārpus mājām, ārpus Latvijas. Vidēji tās ir 200 lidmašīnas, kurās mēs iekāpjam katru gadu. Un lai mēs varētu savu darbu darīt augstākajā līmenī, mums ir nepārtraukti jāmācās – gan teorija, mūsu noteikumi, gan jāskatās savas spēles un jāpilnveido sevi.
Veids, kā mēs sarunājamies ar spēlētājiem, treneriem, ar faniem, ir caur mūs ķermeņa valodu. Ne visi dzird to, ko mēs runājam, ja zālē ir 20 000 skatītāju, tad bieži vien, kad mēs sanākam kopā trīs tiesneši, mēs pat nedzirdam viens otru. Tāpēc mums ir mūsu žesti, ar ko mēs prezentējam pārkāpumus mūsu sekretariātam laukuma malā un komunicējam arī ar spēlētājiem un treneriem.
Lielajās spēlēs ir šie 20 000 skatītāju, un tu stāvi laukuma vidū, un skatītāji dzied, komandas iesildās, un uztraukuma līmenis ir tik augsts, ka liekas, ka sirds pa muti izlēks laukā. Pirms daudziem gadiem es izlasīju Marka Tortona grāmatu „Meditācija stresa mirklī”, kur bija vairāki uzdevumi un elpošanas vingrinājumi. Pateicoties šiem vingrinājumiem, es pirms spēles 30 sekundēs protu nomierināt sevi pilnībā un esmu gatavs spēlei. Visus šos vingrinājumus es mācu arī jaunajiem tiesnešiem, un daudzi man saka, ka viņiem tie tiešām palīdz.
Eiropas čempionātos un pasaules čempionātos ar mums strādā arī sporta psihologs, un viena lieta, ko viņš vienmēr mums ir teicis – kad jūs esat ļoti, ļoti uztraucies, viesnīcā, pirms doties uz spēli, paņemiet lapiņu, sadaliet to divās daļās un vienā daļā uzrakstiet „Atkarīgs no manis” un otrā pusē – „Nav atkarīgs no manis”. Tā es vienā pusē rakstu to, kas nav atkarīgs no manis: 20 000 „trakie” skatītāji – tas nav atkarīgs no manis, vai viņi tur trakos, vai netrakos. Viņi sanāk, un tā viņiem ir izklaide, tā ir viņu dzīve. Un ziniet, viņi paliek uz tās lapiņas, nevis manā galvā. Tas ļauj man vairāk sagatavoties spēlei jau viesnīcā, un arī spēles laikā es viņus uztveru mazliet savādāk. Tas, ko es varu ietekmēt, ir manas kustības, mans sarunas veids ar spēlētājiem, ar treneriem, mana mehānika, kā es kustos pa laukumu – tas viss ir atkarīgs no manis. Bet lietas, kuras nav ietekmējamas, paliek uz lapiņas.
Kopumā spēles laikā mēs pieņemam aptuveni 250 – 300 lēmumus. Tie visi nav lēmumi, kad mēs nosvilpjam par pārkāpumu vai piezīmi kādam spēlētājam, bet arī lēmumi, kur nav jāsvilpj, bet galvā mums visu laiku iet šie lēmumi. Lēmums, lēmums, kad divi spēlētāji saskrienas savā starpā – tur nekas nav, tur nav... tur ir pārkāpums – mēs nosvilpjam... aizejam parādīt. Tā kopumā divās stundās mēs pieņemam ap 300 lēmumus. Nav tā, ka visi lēmumi mums ir pareizi. Mēs arī kļūdāmies. Pēc statistikas – ja tā kļūda ir ap 5% no visiem 300 lēmumiem, tad tas ir superlabs tiesnesis. Tātad ir vismaz 10 lēmumi spēles laikā, kad mēs esam kļūdījušies. Kļūdoties galvenais ir nekļūdīties otro reizi, kad tu apzināti gribi kaut ko labot uz otru pusi. Ja esi kļūdījies – esi, un ej tālāk. Tev galvā ir jāsaprot, godīgi pašam sev ir jāpasaka – jā, es esmu kļūdījies, aiziet, ejam tālāk. Mūsu attiecības ar spēlētājiem un treneriem ir tādas, ka mēs varam arī viņiem pateikt – jā, esmu kļūdījies šajā situācijā, ejam tālāk. Jo augstāka līmeņa ir treneris un spēlētājs, jo vairāk viņi to apzinās un saprot. Tu pasaki, ka neesi bijis pareizā vietā, lai redzētu pārkāpumu, galvenais ir neteikt „melnu”, kas ir „balts”, mēs nevaram pārtaisīt pilnīgi melnu par baltu un to mēs nekad nedarām. Mēs mēģinām palikt „pelēkajā” zonā, kad nav skaidrs – bija, nebija, viena puse saka tā, otra puse saka tā, tad mēs mēģinām pastāvēt uz savu, bet ja ir melns un balts, tad mēs nevaram to mainīt un atzīstam savas kļūdas. Galvenais pēc tām kļūdām ir nedomāt par to, ka esmu kļūdījies, ko tagad darīt. Nē, tev ir nākošās epizodes. Tev priekšā vēl ir daudzi, daudzi lēmumi, kuri tev ir jāpieņem, un jāpieņem pareizi.
Mūsu dzīve, kā teicu, sastāv no 90 spēlēm sezonā. Šīs spēles neviena nav garantēta. Mūs vērtē no spēles uz spēli. Mēs esam tik labi, cik esam labi notiesājuši savu pēdējo spēli. Jo labāk, korektāk un stabilāk tu tiesā, jo ir lielāka iespējamība, ka būs tava nākošā, nākošā un nākošā spēle. Tad tu vari dabūt arī atalgojumu par katru nākamo spēli. Ja esam kļūdījušies un nepareizi noteikuši uzvarētāju, neesam ieskaitījuši grozu vai neesam nosaukuši sodu, kas ir bijis acīmredzams, vai esam nosvilpuši, kad nevajadzēja un dēļ tā ir uzvarējusi viena vai otra komanda, tad mūs soda. Mūs var sodīt uz mēnesi, uz gadu. Sodi ir dažādi. Mums nav garantiju. Mēs varam tiesāt basketbolu starptautiskā līmenī līdz 50 gadu vecumam. Pēc tam mūsu dzīve mainās, mēs vairs neesam aktīvi tiesneši. Mums nav arī pensijas. Tā ir mūsu atšķirība no jums.
Mēs atšķiramies arī ar to, ka cilvēki, ar ko jums nākas saskarties un kuru lietas izšķirt, nāk pirmo reizi un ne viņi jūs pazīst, ne jūs viņus pazīstat. Mēs savus klientus – spēlētājus un trenerus – pazīstam gadiem ilgi, un arī viņi mūs pazīst. Viņi zina, ko no mums sagaidīt, un mēs zinām, ko no viņiem sagaidīt. Diemžēl ir spēlētāji, no kuriem mēs varam sagaidīt rupjības. Zinot viņus, kādas darbības viņi var izdarīt, mēs mēģinām tam pievērst uzmanību un esam gatavi. Mums vienmēr saka, ka ir jāvērtē katrs spēlētājs atsevišķi katrā spēlē. Ja viņš ir kādam iesitis iepriekšējā spēlē, tad nav tā, ka viņš vienmēr ir rupeklis. Bet mēs to zinām un iegaumējam, ka tā var notikt, un esam tam gatavi. Katru reizi pirms spēlēm mēs veicam mājasdarbu – skatāmies iepriekšējās spēles ar konkrēto komandu, analizējam, kā viņi spēlē, viņu spēles stilu, un papildus tam mēģinām uzzināt, kādas bija iepriekšējās problēmas starp spēlētājiem. Ja šīs pašas komandas ir spēlējušas citā gadā vai citā pilsētā un ir bijuši kaut kādi konflikti, šie konflikti tikai pieaug ar katru spēli. Līdz ar to, jo labāk mēs tam visam sagatavojamies, jo vairāk varam „nogriezt” konfliktu jau pašā sākumā.
Šogad mums ir jauns noteikums par nesportiskām piezīmēm. Ir parastā piezīme un ir nesportiskā piezīme. Ir vairāki kritēriji, kopumā tie ir pieci, piemēram, vai spēlētājs ir spēlējis rupji, vai ir mēģinājis apstādināt spēli, uztaisot pārkāpumu vai iesitot kādam, nespēlējot uz bumbu. Tas viss notiek ātrajā uzbrukumā. Mēs nevaram ielīst cilvēka galvā, vai spēlētājs ir mēģinājis uztaisīt pārkāpumu, spēlējot uz bumbu, mēģinot pārtvert bumbu, vai sitot pretiniekam tikai pa rokām, lai apstādinātu spēli. Tad mums ir ieteikts tā – jums nav jālien spēlētāju galvā, jo to, kas viņiem galvā notiek, ne vienmēr sapratīsiet. Jums ir jāvērtē tā darbība, tā kustība, ko viņš dara. Ja ir sitiens, jums jāvērtē tikai tas sitiens, vai ir kaut mazākā iespēja, ka viņš var aizķert šo bumbu un spēlēt uz bumbu. Ja ir, tad tā ir parastā piezīme. Ja viņš sit, un tur nav ne mazākās iespējas pārtvert bumbu, tad tā ir nesportiskā piezīme. Tas viss notiek, un tur ir tā mūsu lielākā atšķirība, tas notiek sekundes simtdaļās. Mums lēmumi jāpieņem sekundēs, jums tie jāpieņem lēnāk. Jūs varat izlasīt visas lietas, aprunāties ar kolēģiem un izdarīt gala secinājumus pēc vairākiem kritērijiem un vairākām stundām. Tas process ir daudz ilgāks. Mūsu gadījumā mums katrs lēmums ir jāpieņem sekunde – lēmums; sekunde – lēmums. Man liekas, šī ir tā lielākā atšķirība.
Tas ir mans redzējums par to, kādas atšķirības ir starp jums un sporta tiesnešiem. Bet mans novēlējums jums: lai jūsu pieņemtie lēmumi ir konstanti un konsekventi visas jūsu karjeras garumā!
QR
