Igaunijas Augstākā tiesa: 25 gadi interesantas dzīves neatkarību atguvušās Igaunijas Republikas augstākās instances tiesā

Ievads

Ievērojot pilnīgu politkorektumu, stāsts būtu jāsāk ar 1919.gada 21.oktobri, kad Konstitucionālajā sapulcē tika likti pamati gan jaunizveidotās Igaunijas Republikas tiesu sistēmai, gan Augstākajai tiesai. Bet šodien pagātni atstāšu malā un koncentrēšos tikai uz pēdējiem 25 gadiem. 25 gadi jau ir vesels stāsts, laulības dzīvē tās jau ir sudraba kāzas.

Mans stāstījums nav zinātniski pētnieciskā darba prezentācija, kas paustu pilnīgu objektivitāti (atsevišķs jautājums – cik tālu mēs vispār varam runāt par pilnīgu objektivitāti vēstures zinātnē), bet gan stāsts, kas lielā mērā balstīts personīgajās atmiņās, secinājumos. Tomēr lai izvairītos no acīmredzamiem faktu sagrozījumiem, esmu noskaidrojis kolēģu viedokļus un lūdzis kolēģus kritiski paraudzīties uz manis uzrakstīto.

Savu stāstījumu sadalīšu šādos apakšpunktos: 1. Cilvēki. 2. Augstākās tiesas nolēmumi. 3. „Ģeopolitika”. 4. Horizonts.

Cilvēki

Šobrīd darba attiecības ar Augstāko tiesu ir 107 cilvēkiem, no kuriem absolūto vairākumu es droši varu saukt par „saviem cilvēkiem”. Tas daļēji nozīmē to, ka attiecības starp cilvēkiem un atmosfēra tiesas mājā vienmēr bijusi radoša un darbīga, vienlaikus – patīkami cilvēcīga un ar veselīga humora piedevu.   

Augstākās tiesas tiesnešiem ar laiku īpaši vērtīgi kļuvuši mūsu padomnieki. No vienas puses, nav iespējams pārvērtēt viņu darbu tiesas nolēmumu sagatavošanā. No otras puses, padomnieki kļuvuši arī par ļoti kvalificētiem tiesneša amata kandidātiem. Tā nu mūsu agrākie padomnieki atgriežas mūsu mājā Augstākās tiesas tiesnešu kārtā.

Saskaņā ar likumā noteikto Augstākajā tiesā ir tikai 19 tiesneši, tai skaitā tiesas priekšsēdētājs. Ja ņem vērā, ka saskaņā ar mūsu Konstitūciju Augstākā tiesa vienlaikus ir arī tiesa, kas pilda konstitucionālās uzraudzības funkciju (jo Igaunijā nav atsevišķas konstitucionālās tiesas), tad tiesnešu skaitu nekādā ziņā nevar uzskatīt par pārlieku lielu. Deviņi no Augstākās tiesas tiesnešiem nav iepriekš strādājuši par tiesnešiem zemākā tiesu instancē, tikai četri no mums agrāk ir darbojušies pirmās un otrās instances tiesās. Septiņiem tiesnešiem ir doktora grāds. Tiesnešu sastāvā ir 5 sievietes un 12 vīrieši.

Visas Augstākās tiesas vēstures gaitā, tas ir, sākot no 1919.gada līdz pat mūsdienām, bijuši vien pieci tiesas priekšsēdētāji: Karls Parts (Kaarel Parts), Raits Maruste (Rait Maruste), Uno Lihmuss (Uno Lõhmus), Marts Rasks (Märt Rask) un Prīts Pikamē (Priit Pikamäe). Karls Parts bija Augstākās tiesas priekšsēdētājs visilgāko laiku – visu pirmskara periodu kopš Augstākās tiesas izveides līdz padomju okupācijai. Pirmais priekšsēdētājs pēc neatkarības atjaunošanas Raits Maruste agrāk strādāja par pasniedzēju Tartu Universitātes Juridiskajā fakultātē (pasniedza kriminālistiku un tiesu psiholoģiju), vēlāk Eiropas Cilvēktiesību tiesā, vēl pēc tam bija Igaunijas parlamenta deputāts. Uno Lihmuss agrāk bija advokāts, pasniedzējs Tartu Universitātes Juridiskajā fakultātē (pasniedza sodu izpildes tiesības), kā arī iepriekš bijis ad hoc tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā, pēc tam – tiesnesis Eiropas Savienības Tiesā. Marts Rasks „iepriekšējā dzīvē” arī strādāja par zvērinātu advokātu, turklāt bijis aktīvs politiķis un tieslietu ministrs. Jāatzīmē, ka no daudzu politiķu puses un preses tika saņemti pārmetumi, ka šīs divas Marta Raska lomas ietekmējušas arī atsevišķus Augstākās tiesas lēmumus. Lai gan lielākā daļa šo pārmetumu bijusi nepamatota, tā laika situācija Augstākās tiesas tiesnešiem nebija diez ko patīkama. Prīts Pikamē, kurš amatā ir kopš 2013.gada 13.septembra, ir pirmais Augstākās tiesas priekšsēdētājs, kurš nācis no tieslietu sistēmas, tas ir, iepriekš strādājis par tiesnesi gan pirmās, gan otrās instances tiesā. Viņš ir arī vieslektors Tartu Universitātē (specialitāte – sodu izpildes tiesības). Kopš 2017.gada 1.janvāra Prīts Pikamē ir Eiropas Savienības Augstāko tiesu priekšsēdētāju tīkla prezidents.

Augstākās tiesas nolēmumi un tas, kas ar tiem nesaraujami saistīts

Jebkuras tiesas darba rezultāts un galvenais darba kvalitātes rādītājs bez šaubām ir tiesas nolēmumi. Ja salīdzina Augstākās tiesas nolēmumus, kas pieņemti pirms pāris desmitgadēm, ar tagadējiem nolēmumiem – tie ir kā diena un nakts.

Mūsu nolēmumi ir kļuvuši ievērojami garāki: parasti tie ir 10 lappuses gari, bet arī 20 lappušu nolēmumi nav retums. Par Augstākās tiesas „rekordistu” kļuvis Krimināllietu kolēģijas 2014.gada 30.jūnija lēmums Nr.3-1-1-14-14 lietā par „zemesgabalu maiņu”. Šis tiesas lēmums ir 205 lappuses garš, un kopumā tajā ir 1074 apakšpunkti. Tā saucamā tiesas lēmuma aprakstošā daļa sākas ar 5 lappušu garu satura rādītāju. Tiesas lēmumam pievienotas arī divu tiesnešu atsevišķās domas, un šobrīd šī lieta tiek izskatīta Eiropas Cilvēktiesību tiesā. (Lietā iesaistīti daudzi bijušie ministri un citi augstākie ierēdņi, kā arī pazīstami uzņēmēji, kuri apsūdzēti par kukuļu došanu un ņemšanu, lai, no komerciālā skatupunkta raugoties, veiktu mazvērtīgu (bet aizsargājamu) zemesgabalu maiņu pret komerciāli izdevīgākiem zemesgabaliem).

Paši tiesneši uzskata, ka mūsu nolēmumi nereti ir pārlieku gari un detalizēti bez pārliecinoša pamatojuma tam, un tas liek arī zemāku instanču tiesu tiesnešiem rakstīt pārāk daudz. Ar nožēlu jāatzīst, ka atsevišķi mūsu nolēmumi ir gari tikai tāpēc, ka ne vienmēr izdodas pārliecināt mūsu padomniekus fokusēties tikai uz svarīgo un izvairīties no nevajadzīgas argumentācijas.

Tomēr nevar noliegt, ka Augstākās tiesas praksē arvien ir situācijas, ka lietu lemjošais tiesas sastāvs (protams, ar vislabākajiem nolūkiem!) apzināti pārsniedz tiesvedības priekšmeta robežas un uzskata par nepieciešamu pateikt arī kaut ko obiter dictum kārtā. Turklāt Krimināllietu kolēģija šo obiter dictum parasti izmanto, rakstot „papildu runu”, bet citu kolēģiju praksē bieži vērojama pāreja uz blakustēmām – tāpat neiztiekot bez tūlītējas tiešas šo vārdu pielietošanas sprieduma tekstā. Interesanti, ka mūsu tiesu praksē (arī tiesību sistēmā kopumā) nav izšķirts strīds par to, vai obiter dictum kārtā pateiktajam pie mums ir tāds pats statuss kā, piemēram, angloamerikāņu valstīs. Ir kolēģi, kas ir pārliecināti, ka viss bez izņēmuma, ko Augstākā tiesa „runā” savā spriedumā, ir vienādi juridiski saistošs, neatkarīgi no tā, ka attiecībā uz obiter dictum kārtā pateikto pušu viedoklis nemaz netika prasīts un viņi nebija varējuši to paust. 

Augstākās tiesas nolēmumos skaidri noteiktu vietu ieņem tiesnešu atsevišķās domas, lai arī bieži paši atkārtojam, ka par atsevišķajām domām neviens mums algu nemaksā. Turklāt papildus likumā lietotajam jēdzienam „atsevišķās domas” ir arī tā sauktie „konkurējošie viedokļi”, ar kuru palīdzību šādu viedokļu sniedzēji vēlas uzsvērt, ka viņi piekrīt lēmuma rezolutīvajai daļai, bet viņiem ir lielisks viedoklis par lēmuma motivāciju.

Šajā kontekstā leģendārākais ir Augstākās tiesas 2012.gada 12.jūlija tiesnešu kopsapulces lēmums lietā Nr.3-4-1-6-12, kurā Tieslietu kanclers pieprasījis atzīt Līguma par Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) dibināšanu 4.panta ceturtās daļas (parakstīts 2012.gada 2.februārī Briselē) neatbilstību Igaunijas Konstitūcijai. Šajā lietā tiesnešu kopsapulcē ar balsu sadalījumu 10:9 tika nolemts, ka ESM nav pretrunā ar Konstitūciju, un šim Augstākās tiesas lēmumam tika pievienotas arī deviņu tiesnešu atsevišķās domas. Neilgu laiku Igaunijas Augstākajā tiesā strādājusī tiesnese, šobrīd Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese Jūlija Lafranka (Julia Laffranque) savu doktorantūras darbu rakstīja tieši par tiesneša atsevišķajām domām. Tajā laikā Uno Lihmusu un mani kā šī darba recenzentus nedaudz uzjautrināja doktorantes (kura tajā laikā vēl nebija tiesnese) rakstītais, ka, iespējams, interese par karjeras izaugsmi traucē Augstākās tiesas tiesnešiem rakstīt atsevišķās domas. „Noteikumus” attiecībā uz atsevišķajām domām izstrādāt neizdevās, tāpēc daudzreiz šīs domas ietvēra tādas emocijas (pat dzeju!), kādas nav atbilstoši ietvert spriedumā. Augstākās tiesas tiesnešu atsevišķo domu saturu lietu dalībnieki nereti izmanto kā pamatojumu savās sūdzībās. Taču nav pētījumu par to, cik lielā mērā atsevišķās domas ir ietekmējušas likumdošanas procesus vai citus tiesiskās vides aspektus. Bet viens, manuprāt, ir skaidrs: savas neatkarības interesēs Igaunijas tiesneši šodien nekādā gadījumā nepiekristu atteikties no tiesībām uz atsevišķajām domām.

Veidojot tagadējo Augstākās tiesas (zināmā mērā arī citu Igaunijas tiesu) nolēmumu veidolu, nozīmīga loma ir bijusi Augstākās tiesas priekšsēdētājam Uno Lihmusam. Līdz tam mūsu nolēmumi izskatījās kā „viengabalains” teksts bez atsevišķiem nodalītiem punktiem un sadaļām. Kaut kādā mērā teksta sadalījuma elementi Augstākās tiesas nolēmumos sāka spontāni parādīties trešajā, ceturtajā darba gadā. Bet Uno Lihmuss pievērsās šai lietai sistēmiski, un tā rezultātā mēs vienojāmies, ka:

• nolēmuma sākumdaļā ir rezolutīvā daļa: tiesvedības procesa dalībniekam jau sākumā ir jāredz, kāds būs izskatāmās lietas rezultāts – tā vietā, lai uztrauktos par savu likteni, lasot visu nolēmumu līdz galam;
• nolēmums sadalāms punktos un pēc nepieciešamības arī apakšpunktos, lai tas būtu izlasāms pēc iespējas ērtāk. Šajā jautājumā pagaidām nav izdevies panākt pilnīgu vienprātību starp kolēģiem. Ir notikušas karstas debates starp dažādu skolu piekritējiem par to, vai visiem nolēmuma punktiem jābūt vienā līmenī, vai drīkst izmantot arī apakšpunktus;
• Uno Lihmusa „laikā” tika uzsākta Augstākās tiesas nolēmumu tekstu rediģēšana. Līdz tam tiesas spriedumi bija pakļauti tikai kopsapulces un konstitucionālajai pārraudzībai, tomēr šodien tikai retais Augstākās tiesas spriedums spēj „paglābties” no „ljuilēšanas-mikelēšanas” (jaunizveidotie darbības vārdi ljuilēt un mikelēt (igauņu val. lüülitamine un mihkeldamine) Augstākās tiesas praksē ir iesakņojušies, pamatojoties uz to, ka mūsu tekstu redaktoru vārdi ir Lüüli un Mihkel). Mani kolēģi atzīst – lai arī Augstākās tiesas tiesnesim vajadzētu brīvi pārvaldīt dzimto valodu, tekstu redaktori mūs gandrīz katru reizi pārsteidz ar saviem labojumiem. Un parasti tiesnešiem nākas viņiem piekrist. Atliek vien cerēt, ka no lingvistikas viedokļa pareizi tiesas spriedumi ir ne tikai vieglāk izlasāmi, bet arī no juridiskā viedokļa ir mazāk sarežģīti. Protams, nepastāv tieša korelācija starp lēmuma pareizu lingvistiku un tā pareizību no juridiskā skatupunkta. Taču gribētu minēt, ka kādā Krimināllietu kolēģijas lēmumā prokuratūrai tika atklāti pārmests apsūdzības kļūdains formulējums – šādā veidā tika pārkāpts valodas likums (valodas likuma pārkāpums kā tiesību pārkāpums!), jo bija pilnīgi neiespējami saprast prokurora formulējumu (no padomju laikiem nākusi prasība, ka apsūdzības raksts ir jāizsaka vienā teikumā – un nav svarīgi, cik garš ir šis teikums!).

Gatavojot ziņojumu šodienas konferencei, veicu sava veida socioloģisko aptauju kolēģu vidū, lai noskaidrotu, kurus no savas kolēģijas pieņemtajiem lēmumiem viņi uzskata par ievērības cienīgiem. Protams, arī šeit nav iespējams runāt par objektīviem kritērijiem, bet tika atlasīti šādi lēmumi.

Pēc Civillietu kolēģijas priekšsēdētāja Villu Kives (Villu Kõve) domām ir vērts izcelt šādus nolēmumus:

• lēmums par pieteikuma iesniegšanu Eiropas Savienības Tiesā prejudiciāla nolēmuma saņemšanai lietā Nr.3-2-1-2-16, kas noveda pie tā, ka internetā tika apšaubīta Eiropas Savienības Tiesas kompetence lietas piekritībā;
• Augstākās tiesas tiesnešu kopsapulces lēmums lietā Nr.3-2-1-62-10, ar kuru valsts nodevas pārāk augstās likmes dēļ tika atzītas par neatbilstošām Konstitūcijai;
• vairāki lēmumi (3-2-1-65-05; 3-2-1-64-12; 2-14-21710), kas padarīja kreditēšanas praksi lietotājam draudzīgāku, proti, kavējuma naudas apmērs tika samazināts līdz pamatparāda lielumam, aizliegti ķīlas līgumi, lai nodrošinātu visu veidu parādus, un izskaidroti atbildīgas kreditēšanas principi;
• ar lēmumu lietā Nr.3-2-1-35-17 Civillietu kolēģija „iejaucās”, lai samazinātu valsts uzliktos netaisnīgos alimentus, kas piešķirti kādas personas apgādāšanai;
• viens no skaļākajiem kolēģijas pēdējā laika lēmumiem pieņemts lietā Nr.3-2-1-181-15 (t.s. Autorollo lieta), kas precizēja jautājumu par uzņēmuma valdes un t.s. „aizkadra krāpšanas meistaru” atbildību un atzina iepriekš neizmantotās tiesiskās aizsardzības iespēju;
• pēc kolēģijas domām īpašu pieminēšanu ir pelnījis arī viņu lēmums lietā Nr.3-2-1-155-13, kurā tiesa „sauca pie kārtības” praksi ievietot indivīdus slēgtajā iestādē viņu garīga rakstura traucējumu dēļ.

Pēc Administratīvo lietu kolēģijas priekšsēdētāja Ivo Pilvinga (Ivo Pilving) domām akcentējami ir šādi viņu kolēģijas nolēmumi:

• 2017.gada 12.decembra lēmums lietā Nr.3-11-1355, kurā lemts par AS Tallinna Vesi sūdzību par Konkurences padomes darbību, kuras rezultātā AS Tallinna Vesi tika „apgriezti spārni” sakarā ar neietekmējamu ūdens cenu pieaugumu;
• lēmumā Nr.3-3-1-88-16 izskatīts ļoti sarežģīts strīds par konkurences tiesībām un jautājums, saistīts ar raktuves licenzēšanu;
• lietas Nr.3-3-1-88-15 fons, ja tā var teikt, bija vēja ģeneratori. Zemes īpašnieks X iesniedza apelāciju par pašvaldības izdoto administratīvo aktu, pamatojoties uz kuru tika apstiprināts detālplānojums, saskaņā ar kuru nolemts būvēt vēja parku zemes īpašnieka X īpašuma tuvumā. Kolēģija atzina, ka detālplānojums ir prettiesisks;
• lietā Nr.3-3-1-55-10 izskatīja jautājumu par lauksaimniecības produktu (eļļas) krājumu pārmērīgo apjomu, kā arī pieprasīja šajā lietā Eiropas Savienības Tiesas prejudiciālo nolēmumu.

Man bija grūtības izvēlēties konkrētus Krimināllietu kolēģijas lēmumus. Lielākā daļa no izvēlētajiem nolēmumiem ir tādi, ko galu gala bija jāpieņem konstitucionālās uzraudzības kārtībā. Tātad:

• vispirms vēlreiz jānosauc Augstākās tiesas „rekordistu” vismaz attiecībā uz kvantitatīvo rādītāju: nolēmums tā sauktajā „zemesgabalu maiņas” lietā;
• kā otro būtu vērts pieminēt daudzu gadu „leģendārāko” Augstākās tiesas lēmumu, tā saucamo „Brusilova lēmumu”, kas pieņemts 2003.gadā (3-1-3-10-02). Šī lēmuma galvenā problēma attiecībā uz sodu izpildes tiesībām bija saistīta ar Sodu izpildes likuma pagaidu noregulējuma atpakaļejoša spēka principa piemērošanu. Bet galu galā ar šo lēmumu Augstākā tiesa radīja individuālās konstitucionālas sūdzības precedentu. Vēl paradoksālāk it tas, ka pēc šāda „radošā darba” Augstākā tiesa savā turpmākajā darbībā uzreiz „aizmirsa” šo veikumu un individuālās konstitucionālās sūdzības nekad vairs neuzskatīja par pieņemamām. Bet Brusilova lēmuma mantojums ir ļoti svarīgs! 2013.gada sākumā Igaunijas Akadēmiskā biedrība tiesību zinātnēs organizēja bezprecedenta semināru par tēmu „10 gadi kopš Brusilova lēmuma pieņemšanas”. Seminārā valdīja diezgan atšķirīgi viedokļi par to, vai Igaunijā plaši izplatīta Augstākās tiesas iedibinātā prakse attiecībā uz konstitucionālajām sūdzībām (ņemot vērā, ka likumdevējs 10 gadu laikā nav apstiprinājis Augstākās tiesas „radošumu”). Faktiski diskusija turpinās līdz šai dienai, un Augstākās tiesas tiesnešu viedokļi joprojām ir krasi atšķirīgi. Daļa kolēģu uzskata šo lēmumu par absolūtu kļūdu, ko būtu jāaizmirst, bet daļa, starp citu, tāpat kā pašreizējais likumdevējs, šodien nopietni apsver Brusilova lēmuma idejas, t.i., tiesību uz individuālās konstitucionālās sūdzības iesniegšanu, iestrādāšanu likumā;
• lieta Nr.3-4-1-13-15, kurā par neatbilstošu Konstitūcijai tika atzīts tas, ka par seksuāla rakstura darbību, kas veikta bez vardarbības pielietošanas pret bērnu, kas jaunāks par 10 gadiem, minimālais sods ir brīvības atņemšana uz sešiem gadiem. Augstākā tiesa šajā lēmumā atkārtoja jau iepriekš teikto – nosakot sankcijas attiecībā uz sodu izpildes tiesībām, likumdevējam ir liela rīcības brīvība lēmumu pieņemšanā, taču tā neizslēdz tiesu tiesības izvērtēt sodu izpildes normas, t.i., soda, atbilstību konstitūcijai;
• lietā Nr.3-1-1-23-12 apsūdzētā persona bija Tallinas pilsētas domes loceklis, labi pazīstams bijušais televīzijas darbinieks. Viņš saskaņā ar Krimināllikuma 298.1 panta pirmo daļu bija apsūdzēts par tirgošanos ar ietekmi. Kolēģija detalizēti izskatīja šo lietu, rūpīgi pārskatīja likumu un Pretkorupcijas konvenciju un nonāca pie secinājuma, ka Igaunijā personu nevar notiesāt, pamatojoties uz minēto pantu. Lai personu atzītu par vainīgu, pamatojoties uz šo pantu, ir jākonstatē tā saucamais lobisms. Tā kā likumdevējs nav sniedzis definīciju jēdzienam „pieļaujamā lobēšana”, tad nepastāv skaidra robeža starp pieļaujamo un aizliegto lobēšanu, tāpēc nevar noteikt sodu par aizliegto lobēšanu. 

Pāris vārdi par „ģeopolitiku”

Augstākās tiesas jubilejas runas konteksts, manuprāt, paredz dažas piezīmes ar spilgtu „ģeopolitisku” nokrāsu. 

Kā dibināšanas laikā, tā arī mūsdienās Igaunijas Republikas Augstākā tiesa neatrodas galvaspilsētā, bet gan Tartu – mūsu universitātes pilsētā, kuras devīze ir „Labo ideju pilsēta” (1935.gadā valsts centralizācijas laikā Augstākā tiesa tik pārvietota uz Tallinu). Tieši Augstākās tiesas un Tartu Universitātes sadarbība, kā arī savstarpējas papildināšanas profesionālajā jomā perspektīva savā laikā bija galvenie argumenti Augstākās tiesas dibināšanai Tartu. Šodien abu institūciju sadarbības nozīmīgumu valsts tiesību lauka veidošanā joprojām nav iespējams pārvērtēt: ar akadēmisko darbu fakultātē ir saistīti vairāk nekā 30 Augstākās tiesas tiesneši un darbinieki, kuri ir ne tikai darba grupu un semināru vadītāji, bet arī daudzu pamatkursu pasniedzēji. Tomēr bažas rada tas, ka acīmredzot algu politikas dēļ Juridiskā fakultāte jau sen netiek uzskatīta par pievilcīgu darba vietu.

Par simbolisku zīmi var uzskatīt faktu, ka šodien Augstākā tiesa atrodas agrākās terapeitiskās klīnikas telpās: arī tiesai kaut kādā ziņā ir jācenšas ārstēt sabiedrību. Mums kaimiņos Doma kalnā atrodas agrākais dzemdību nams, turklāt šīs abas ēkas savieno Velna tilts (Kuradisild). Saprotams, ka ar kaimiņiem ir jādzīvo saticīgi.

Tieši pretī Augstākās tiesas ēkai stāv skulptora Tīu Kirsipū (Tiiu Kirsipuu) darbs, kas veltīts Juhanam Šitem (Johan Skytte), kurš 1632.gadā dibināja Tartu Universitāti. Skulptūra ir divdaļīgs mākslas darbs, viena daļa ir zīmogs, bet otra – tā nospiedums. Lai vajadzīgajam tekstam būtu pietiekami daudz vietas, uzraksti uz zīmoga un tā nospieduma ir atšķirīgi (vērīgam cilvēkam uzreiz kļūst skaidrs, ka šis zīmogs nevar atstāt šādu nospiedumu). Skulptūras atklāšanas dienā pie mākslinieka pienākusi kāda dusmīga tantiņa un jautājusi: „Ko nozīmē šī skulptūra, kas stāv tieši pretī Augstākajai tiesai un skaidri attēlo viltojumu?” Tēlnieka atbilde izpalikusi.

Ir vēl kāds sava veida „ģeopolitisks” aspekts. Apmēram 10 gadus Augstākās tiesas darbiniekiem nebija īpašu problēmu ar pusdienām, jo mājas pagrabā atradās restorāns „Neljas Aste” (Ceturtā instance). Pēc restorāna saimnieces lūguma mēs piedāvājām viņai ēdienu nosaukumus, un ēdienkartē varēja redzēt „Akceptēto piedāvājumu” (salātu kokteilis ar šķiņķi un sieru), „Likumdošanas pārsteigumu” (vistas salāti ar augļiem un zilā pelējuma sieru), „Formāli-juridiskais” (karstā brokastu sviestmaize), „Domājot par Cesare Beccaria” (pica ar vistas gaļu), „Ar veltījumu savam bankrota administratoram” (pollaka fileja tartara mērcē), „Saprātīgā laikā” (muslis ar pienu) un daudzus citus gardus ēdienus. Diemžēl šī restorāna jau sen nav.

Nobeidzot savu runu par ģeopolitiku, gribētu minēt, ka parkā, kas atrodas pretī Augstākajai tiesai, pirms pāris gadiem ierīkoja soliņus ar veltījumu mūsu universitātes zināmākajiem profesoriem. Katrā soliņā tika ierakstīts kāds profesora izteikums. Labākais universitātes rektors (pēc manām domām), kas strādājis pēc neatkarības atjaunošanas, – psiholoģijas profesors Pēters Tulviste (Peeter Tulviste) ir teicis: „Pasaules skaistums slēpjas tās dažādībā”.

Horizonts

Laiks ir dīvainā kārtā nemierīgs, un horizonts, kas vēl pirms pāris gadiem šķita salīdzinoši skaidrs, šodien kļuvis miglains. Atkal tuvojas parlamenta vēlēšanas, ļoti iespējams, ka tieši tāpēc pie mums ir izveidojušās dažādas institūcijas, kas sola valstī veikt reformas. Starp citu, mūsu labējo populistu partija, kas ir sašutusi par Augstākās tiesas lēmumu, ar kuru (pretēji partijas viedoklim) tika atzīta likuma par kopdzīvi spēkā esamība, pirms pāris dienām nāca klajā ar paziņojumu veikt nopietnu tiesu sistēmas reformu, lai panāktu, ka tiesneši ieņem amatu uz noteiktu laiku un šajā amatā tiek vēlēti. Šeit paturpināšu ar mūsu padomnieka Berita Āvikso (Berit Aaviksoo) jau pirms desmit gadiem uzdoto jautājumu – kāpēc vēl aizvien Igaunijā nav diskusijas par tiesu aktīvismu? 

Tomēr ļoti skaidri mūsu horizontā var redzēt Augstākās tiesas ēkas kapitālo remontu. Ēka ir kļuvusi par šauru. Dzīve turpinās.