Administratīvās tiesības Eiropas Savienībā

Pirmo priekšlasījumu sniedza Freiburgas Universitātes profesors Jens Peters Šnaiders (Jens-Peter Schneider), stāstot par „ReNEUAL Model Rules” – tiesībzinātnieku izstrādātu tiesību akta projektu, kura mērķis ir regulēt administratīvo procesu Eiropas Savienībā. Profesors skaidroja, ka šāds tiesību akts ir nepieciešams, jo šobrīd ES administratīvās tiesības ir sadrumstalotas un tās raksturo tas, ka ES tiesību piemērošanā ir iesaistītas gan ES institūcijas, gan ES dalībvalstu institūcijas. Turklāt palielinās tādu procedūru skaits, kur vienlaikus darbojas gan ES institūcijas, gan ES dalībvalstu institūcijas (composite procedures). Tiesību akta projekts sastāv no sešām daļām – vispārīgie noteikumi, administrācijas normatīvo aktu izdošana, individuālu lēmumu pieņemšana, līgumi, sadarbība, informācijas pārvaldīšana. Projekts ir izmantots, izstrādājot ES Parlamenta regulas projektu par Eiropas Savienības administratīvo procesu. Taču starp abiem projektiem ir arī zināmas atšķirības. Piemēram, „ReNEUAL Model Rules” dalībnieka jēdziens ir plašāks, turklāt tiek nošķirts dalībnieka un ieinteresētās sabiedrības jēdziens. ES Parlamenta projektā atsevišķi jautājumi ir noregulēti skaidrāk (lēmuma forma un pamatojums, noteikts pienākums vest lietu jeb dokumentēt procesu u.tml.). Taču ES Parlamenta projektā ir neskaidra tā piemērošanas joma un nav regulētas procedūras, kurās vienlaikus iesaistītas gan ES institūcijas, gan ES dalībvalstu institūcijas (composite procedures).

Semināra turpinājumā notika diskusija par procesa dalībniekiem. Itālijas pārstāvis norādīja, ka, nosakot dalībnieku loku, ir svarīgi sabalansēt personu vēlmi piedalīties procesā ar procesa ātrumu un efektivitāti. Spānijas pārstāvis informēja, ka Spānijā ir trīs administratīvā procesa dalībnieku veidi: 1) personas, kas iniciē procesu, 2) personas, kuru tiesības tiek ietekmētas ar lēmumu, 3) noteiktās nozarēs (pilsētas plānošana, vēsturiskā mantojuma saglabāšana) par dalībniekiem var kļūt arī personas, kuru tiesības tieši netiek skartas. Atsevišķi tiek nodalītas ieinteresētās personas. Seminārā raisījās diskusija arī par to, vai ir nepieciešams nošķirt gadījumu, kad tiek aizskartas personas subjektīvās tiesības, no gadījuma, kad tiek aizskartas personas tiesiski aizsargātās intereses. Vācijas pārstāvis norādīja, ka Vācijā tiek uzskatīts, ka subjektīvās tiesības ir tiesiski aizsargātas intereses, tāpēc nav nepieciešams šos gadījumus nošķirt. Itālijas pārstāvis norādīja, ka iestādes stadijā ne vienmēr uzreiz ir zināms, kuru personu tiesības lēmums skars. Procesā tiesā ir vieglāk, jo lēmums ir jau pieņemts un līdz ar to dalībnieku loks ir skaidrāks. Zviedrijas pārstāvis norādīja, ka Zviedrijā var uzklausīt ne tikai procesa dalībniekus, bet arī citas personas, taču šīm personām nav tiesību uz uzklausīšanu. Uzklausīšana šādā gadījumā ir atkarīga no iestādes ieskata. Diskusijas noslēgumā moderators norādīja, ka var būt dažādi modeļi procesa dalībnieku noteikšanā un līdz ar to dažādas pieejas attiecībā uz to, vai procesa dalībniekiem iestādē ir tiesības kļūt par procesa dalībniekiem tiesā. Viņa ieskatā ir pamatoti prasīt īpašu kvalitāti attiecībā uz tiesas procesa dalībniekiem, lai tikai būtiskākās personas tiktu pielaistas šajā statusā.

Semināra turpinājumā notika diskusija par apstākļu noskaidrošanu un iestādes rīcības brīvību. Čehijas pārstāvis skaidroja, ka Čehijā to, kam ir pienākums pierādīt noteiktus apstākļus, nosaka vairāki principi – objektīvās patiesības princips, saprātīgu termiņu ievērošanas princips, procesuālās ekonomijas princips. Vispārīgi iestādei ir pienākums pamatot savu lēmumu, taču arī procesa dalībniekiem ir pienākums līdzdarboties. Ja process uzsākts uz iestādes iniciatīvas pamata, tad parasti pierādīšanas pienākums ir iestādei; ja uz procesa dalībnieka iniciatīvas pamata, pierādīšanas pienākums ir šai personai. Pierādīšanas nasta gulstas galvenokārt uz dalībniekiem lietās, kur iestāde faktiski izšķir strīdu starp vairākām privātpersonām. Savukārt iestādei ir pienākums iegūt visus pierādījumus, kas nepieciešami publisko interešu aizstāvēšanai. Var būt vairāki motivējoši līdzekļi, lai panāktu, ka dalībnieks izpilda savu līdzdarbības pienākumu: 1) nelabvēlīgs lietas iznākums; 2) pienākums uzrādīt pierādījumus jau pirmajai iestādei, vēlāk tie tiek pieņemti tikai tad, ja ir attaisnojoši iemesli neiesniegšanai; 3) procesuāla sankcija, administratīvs sods vai pat kriminālatbildība, ja melo vai sniedz nepilnīgu informāciju tiesai.

Semināra otrā diena bija veltīta kāzusam par procesa dalībnieka statusu, kura risinājumus valstīm vajadzēja iesūtīt jau iepriekš. Notika tiesas procesa izspēle, kam sekoja valstu iesniegto risinājumu analīze.