Ar 2009.gada 9.janvāra rīkojumu Nr.6 Ministru kabinets apstiprināja Kriminālsodu politikas koncepciju (turpmāk – Koncepcija), kurā bija paredzēts, ka „Krimināllikumā jābūt detalizētākiem norādījumiem, kas katrā konkrētajā gadījumā palīdzētu izvēlēties taisnīgu sodu”. Ieviešot Koncepcijā paredzēto, likumprojekta „Grozījumi Krimināllikumā” Nr.9/Lp11 sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) tika norādīts: „Nosakot krimināltiesiskās represijas veidu un mēru, svarīgi ievērot arī sabiedriskās drošības intereses. Respektīvi, soda un krimināltiesisko piespiedu līdzekļu bardzība pamatojama arī ar sabiedrisko interešu aizsardzību. Ievērojot minēto, nepieciešams paplašināt Krimināllikuma 35.panta otrajā daļā ietverto soda mērķu uzskaitījumu.” Ar 2012.gada 13.decembra likumu „Grozījumi Krimināllikumā”, kas spēkā stājās 2013.gada 1.aprīlī, tika sniegts paplašinātais kriminālsoda mērķis, kas šobrīd sevī ietver piecus elementus:
1) aizsargāt sabiedrības drošību;
2) atjaunot taisnīgumu;
3) sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu;
4) resocializēt sodīto personu;
5) panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.
Ja tiks sasniegts minētais mērķis visos kriminālprocesos, tad visi pildīs likumus un atturēsies no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, sodītās personas tiks resocializētas, un kā likumpaklausīgi cilvēki darbosies sabiedrības interešu labā, iestāsies sabiedrības drošības visaugstākā pakāpe, kurā dominēs taisnīgums. Respektīvi, tādā utopiskā sabiedrībā nepastāvēs noziedzība. Ņemot vērā minēto un izmantojot kriminoloģisko terminoloģiju, var atzīt, ka visi šie kriminālsoda mērķī ietilpstošie elementi ir orientēti uz noziedzības vājināšanu, samazinot tās kvantitatīvos rādītājus un uzlabojot kvalitatīvos radītājus. Tādējādi kriminālsods ir noziedzības determinants.
Ieviešot tik izvērstu kriminālsoda mērķa formulējumu, likumdevējs kriminālsoda mērķa sasniegšanas iespējamības izvērtējuma nepieciešamību paredzēja tikai vienā Krimināllikuma normā, proti, 46.panta ceturtajā daļā, kas paredz, ka brīvības atņemšanas sodu par kriminālpārkāpumu un mazāk smagu noziegumu piemēro, ja soda mērķis nav sasniedzams, nosakot kādu no attiecīgā panta sankcijā paredzētajiem vieglāka soda veidiem. Kā redzams, šo izvērtējumu obligāti jāveic, izvēloties soda veidu par visnekaitīgākajiem noziedzīgiem nodarījumiem.
Lai gan Krimināllikuma normas tiešā veidā neparedz, ka kriminālsoda mērķa sasniegšanas iespējamība jāizvērtē, nosakot jebkuru soda veidu un pat nosakot katra soda mēru, autors uzskata, ka šī prasība netiešā veidā izriet no Krimināllikuma 46.panta pirmās daļas, kas paredz, ka „sodu nosaka tādā apmērā, kādu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu paredz šā likuma sevišķās daļas attiecīgā panta sankcija, ievērojot šā likuma vispārīgās daļas noteikumus”. Ņemot vērā, ka Krimināllikuma vispārīgās daļas noteikumos ir ietverts soda mērķis, autors uzskata, ka soda mērķa sasniegšanas iespējamības izvērtējums ir viens no svarīgākajiem soda noteikšanas principiem.
Minēto autora uzskatu apstiprina arī tiesu prakse. Piemēram, Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2017.gada 16.maija lēmumā lietā Nr.11519009914 (SKK-72/2017) tiek aktualizētas savulaik nostiprinātās atziņas: „Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta un Krimināllietu tiesu palātas tiesnešu 2008.gada 1.jūlija kopsapulces lēmumā, kas izriet no sodu piemērošanas prakses un 2008.gada 25.aprīļa konferencē „Sodu piemērošanas politika” izteiktajiem priekšlikumiem, ir norādīts: „Lemjot par vainīgajam piespriežamā kriminālsoda veidu un mēru, par iespēju notiesāt personu nosacīti [..], tiesām jāievēro kriminālsoda mērķi. Tiesām jāizvērtē, kā konkrētās krimināltiesiskās represijas piemērošana sekmēs taisnīguma atjaunošanu; noziedzīgu nodarījumu recidīvu novēršanu; aizsargās sabiedrisko drošību; atturēs citu personu no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas; sekmēs notiesāto personu resocializāciju.””
Arī Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2018.gada 19.jūnija lēmumā lietā Nr.11519007816 (SKK-J-348/2018) izcelta soda mērķa nozīme: „Pretēji pieteikumā apgalvotajam, tiesa ir izvērtējusi [pers. A] nosakāmā soda veida atbilstību Kriminālprocesa likuma 35.panta otrajā daļā norādītajam soda mērķim. Tiesa norādījusi, ka nesamērīgi mīksta soda noteikšana, kas pamatota vienīgi uz apsūdzētā personību pozitīvi raksturojošo ziņu izvērtējumu, nesasniegs soda mērķi sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, jo šādā gadījumā vainīgā persona netiks pakļauta soda piespiedu ietekmei un ar to saistītajiem ierobežojumiem tādā mērā, kas atbilstu noziedzīgā nodarījuma raksturam un radītajam kaitējumam.”
Ar 2012.gada 13.decembra likumu „Grozījumi Krimināllikumā” likumdevējs Krimināllikuma 46.pantā norobežoja apstākļus, kas jāņem vērā, nosakot soda veidu, no apstākļiem, kas jāņem vērā, nosakot soda mēru. Krimināllikuma 46.panta otrā un trešā daļa paredz, ka, nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību, bet, nosakot soda mēru, ņem vērā atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta trešo daļu un 48.panta ceturto daļu par atbildību mīkstinošo un pastiprinošo apstākli nevar atzīt tādu apstākli, kas Krimināllikumā paredzēts kā noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme. Problēma ir tāda, ka atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi lielākoties tiek dublēti ar priviliģēto un pastiprinošo noziedzīgu nodarījumu sastāvos ietilpstošiem apstākļiem. Piemēram, daudzi slepkavību pastiprinošie apstākļi ir paredzēti arī kā atbildību pastiprinošie apstākļi. Šādās situācijās faktiski ir sarežģīti motivēti pamatot soda mēru. Nepastāvot iespējai pie soda mēra pamatojuma pieminēt apstākļus, kas ietverti noziedzīga nodarījuma sastāvā, varētu šķist, ka tad jāizvēlas zemāko iespējamo soda mēru. Taču tas dažkārt var apdraudēt soda mērķa sasniegšanu, kas ir nepieļaujami.
Judikatūrā uzsvērts, ka „[..] tiesai ir pienākums noteikt vainīgajai personai tiesisku, pamatotu un taisnīgu sodu saskaņā ar Krimināllikuma 46.pantā norādītajiem soda noteikšanas vispārīgajiem principiem, ievērojot Krimināllikuma 35.pantā noteikto soda mērķi, taču tiesai nav pienākuma ikreiz noteikt vainīgajam visvieglāko likumā paredzēto sodu, piemērojot visus iespējamos labvēlīgos likuma nosacījumus.” Tādējādi soda mērķa ievērošana ir neatņemama kriminālsoda noteikšanas sastāvdaļa, kuru var atzīt pat par pienākumu.
Arī likumdošanas procesā, vērtējot nodarījumu kaitīgumu, vērtē soda mērķa sasniegšanas iespējamību. Šīs atziņas tiek ņemtas vērā arī judikatūrā. Piemēram, Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2014.gada 20.janvāra lēmumā lietā Nr.11522011010 (SKK-J- 64/2014) pievērsta uzmanība viedoklim, kuru sniedz likumdošanas procesā iesaistītās personas: „Par tiesību ierobežošanas sodu sakarā ar 2012.gada 13.decembra likumu „Grozījumi Krimināllikumā” izteikts arī likumprojekta izstrādātāju viedoklis. „Obligāti piemērojamie tiesību ierobežošanas sodi ir paredzēti Krimināllikuma Sevišķās daļas pantos. Savukārt alternatīvi piemērojamos tiesību ierobežošanas sodus atbilstoši noziedzīga nodarījuma raksturam tiesa varēs piemērot arī gadījumos, kad šis sods nav paredzēts šā likuma Sevišķās daļas attiecīgā panta sankcijā, vai papildus šā likuma Sevišķās daļas attiecīgā panta sankcijā jau noteiktajam obligāti piemērojamajam tiesību ierobežojumam. Papildus jāmin, ka likumā noteiktais tiesību ierobežošanas termiņš kopumā nav mainījies, proti, no viena līdz pieciem gadiem. Kaut gan parasti šis laiks ir pietiekams, lai sasniegtu soda mērķi, jāatzīst, ka praksē ir gadījumi, kad personu tiesības jāierobežo uz ilgāku laiku, tomēr to neparedz likums. Piemēram, transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšana uz pieciem gadiem var būt nepietiekami ilga, ja persona regulāri vada transportlīdzekli apreibinošu vielu ietekmē vai, sistemātiski pārkāpjot Ceļu satiksmes noteikumus, izraisa autoavārijas. Tieši šī iemesla dēļ Krimināllikuma 44.panta otrā daļa ir papildināta ar jaunu iespēju – ievērojot noziedzīgā nodarījuma veidu un raksturu, šā likuma Sevišķajā daļā īpaši paredzētajos gadījumos personai var ierobežot tiesības arī uz ilgāku laiku, bet ne ilgāku par desmit gadiem (skat. I.Gratkovska. Kriminālsodu reformas politika ir pabeigta. Jurista Vārds. 19.03.2013., 20.–21.lpp.). Tādējādi, nosakot soda mēra robežas, likumdevējs rēķinās, ka praksē sods tiks noteikt minētajās robežās, sasniedzot soda mērķi.
2016.gadā tika apkopota tiesu prakse sodu noteikšanā par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem un pēc vairākiem spriedumiem, sodu saskaitīšanā un aizstāšanā. Apkopojumā arī tika izcelta soda mērķa nozīme soda noteikšanā. Proti, apkopojumā tika secināts, ka „Krimināllikuma 50.pantā nav noteikti papildu kritēriji, kas būtu ņemami vērā, izvēloties galīgo sodu pēc noziedzīgu nodarījumu kopības, tādēļ tas nosakāms, ņemot vērā Krimināllikuma 35.pantā noteikto soda mērķi un ievērojot Kriminālprocesa likuma 527.panta otrās daļas 6.punktā noteikto, ka notiesājoša sprieduma motīvu daļā tiesa norāda motīvus par konkrētā soda piemērošanu, kas vienādā mērā attiecas kā uz soda noteikšanu par katru atsevišķu noziedzīgu nodarījumu, tā arī uz soda noteikšanu pēc noziedzīgu nodarījumu kopības un spriedumu kopības.”
Rezumējot izklāstīto, jāsecina, ka, gan nosakot soda veidu, gan nosakot soda mēru, gan arī nosakot galīgo sodu, jāpievērš uzmanība soda mērķa sasniegšanas iespējamībai. Kriminālsods, kas nav orientēts uz soda mērķi, nekalpo noziedzīgu nodarījumu novēršanai, taisnīguma ieviešanai un sabiedrības drošības aizsardzībai.
QR
