Eiropas Savienības Tiesai uzdotie jautājumi
2018.gadā Latvijas tiesas ir pieņēmušas lēmumu uzdot jautājumu Eiropas Savienības Tiesai četrās lietās. Pārskatā sniegta īsa informācija par šo lietu faktiskajiem apstākļiem un Eiropas Savienības Tiesai uzdotie jautājumi.
Lieta C-273/18, Kuršu zeme
Šajā lietā Valsts ieņēmumu dienests nodokļu auditā konstatēja, ka pieteicējas deklarētie darījumi ar pieteicējas darījumu partneri – Latvijas komersantu – faktiski nav notikuši, bet gan attiecīgās preces pieteicēja faktiski ieguvusi no Lietuvas uzņēmuma, pati atvedot preces no Lietuvas, uz savu ražošanas cehu Latvijā. Valsts ieņēmumu dienests konkrētajā gadījumā liedza pieteicējai priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, pamatojoties uz to, ka preču iegādes darījumi, par kuriem pieteicēja atskaitījusi priekšnodokli, esot bijuši simulatīvi. Pieteicējai priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības liegtas tādēļ, ka tā iesaistījusies simulatīvu darījumu noformēšanā un bijusi par to informēta, kā rezultātā tai radušās, Valsts ieņēmumu dienesta ieskatā, nepamatotas jeb mākslīgas priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības.
Augstākā tiesa 2018.gada 13.aprīlī apturēja tiesvedību un uzdeva Eiropas Savienības Tiesai jautājumu, vai Direktīvas 2006/112/EK 168.panta „a” punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam neatbilst liegums atskaitīt priekšnodokli, pamatojoties vienīgi uz nodokļu maksātāja informētu iesaistīšanos simulatīvu darījumu noformēšanā, bet neidentificējot, kādā veidā konkrēto darījumu rezultātā budžetam varētu būt nodarīts zaudējums nesamaksāta vai nepamatoti atprasīta pievienotās vērtības nodokļa veidā, salīdzinot ar situāciju, kad darījumi būtu noformēti atbilstoši to faktiskajiem apstākļiem?
Lieta C-329/18, Altic
Šajā lietā Valsts ieņēmumu dienests bija veicis pieteicējas pievienotās vērtības nodokļa auditu un, konstatējot, ka darījumi ar vairākiem pieteicējas sadarbības partneriem nav notikuši, uzlika par pienākumu pieteicējai samaksāt pievienotās vērtības nodokli, soda naudu un nokavējuma naudu. Strīds ir par to, vai pieteicēja, kas piegādāja preces saviem darījumu partneriem, kuriem ir konstatējamas fiktīvu uzņēmumu pazīmes, un nav nosakāma preču izcelsme, zināja vai tai bija jāzina, ka šie darījumi ir iesaistīti krāpšanā pievienotās vērtības nodokļa jomā?
Augstākā tiesa 2018.gada 31.maijā apturēja tiesvedību šajā lietā un uzdeva Eiropas Savienības Tiesai šādus jautājumus:
1) Vai Direktīvas 2006/112/EK 168.panta „a” punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam atbilst liegums atskaitīt priekšnodokli, ja nodokļu maksātājs, kas piedalās pārtikas preču apritē, ņemot vērā Regulas Nr.178/2002 mērķi nodrošināt pārtikas nekaitīgumu, kas tostarp tiek īstenots, nodrošinot pārtikas izsekojamību, nav izrādījis lielāku rūpību, kas pārsniedz parasto darījumu veikšanas praksi, darījumu partnera izvēlē, kas pēc būtības ietver pienākumu pārbaudīt savu darījuma partneri, bet tajā pašā laikā ir pārbaudījis pārtikas kvalitāti, tādējādi sasniedzot Regulas Nr.178/2002 mērķi?
2) Vai Regulas Nr.852/2004 6.pantā un Regulas Nr.882/2004 31.pantā noteikta prasība par pārtikas apritē iesaistītā uzņēmuma reģistrāciju, interpretējot to kopsakarā ar Direktīvas 2006/112/EK 168.panta „a” punktu, uzliek uzņēmuma darījuma partnerim pienākumu pārbaudīt reģistrācijas faktu, un vai šādai pārbaudei ir nozīme, novērtējot to, vai uzņēmuma darījuma partneris zināja vai tam vajadzēja zināt, ka tas iesaistās darījumā ar fiktīvu uzņēmumu, ņemot vērā aprakstīto darījumu specifiku?
Lieta C-480/18, PrivatBank
Augstākā tiesa 2018.gada 13.jūlijā apturēja tiesvedību lietā, kas ierosināta, pamatojoties uz AS „PrivatBank” pieteikumu par Finanšu un kapitāla tirgus komisijas lēmuma atcelšanu un zaudējumu atlīdzināšanu, uzdodot Eiropas Savienības Tiesai šādus jautājumus:
1) Vai Direktīvas 2007/64/EK 2.panta 2.punktam atbilst tāds valsts tiesiskais regulējums, kas paredz komisijai tiesības izskatīt maksājumu pakalpojumu izmantotāju iesniegumus arī par tādiem maksājumu pakalpojumiem, kas nav sniegti euro vai kādas dalībvalsts nacionālajā valūtā, un līdz ar to – konstatēt likuma pārkāpumus un piemērot sankcijas;
2) Vai Direktīvas 2007/64/EK 20.panta 1. un 5.punkts un 21.panta 2.punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas paredz kompetentās iestādes uzraudzību un sankciju piemērošanu arī par tādiem maksājumu pakalpojumiem, kas nav veikti euro vai jebkurā citā tādas dalībvalsts oficiālā valūtā, kura nav euro zonā;
3) Vai kompetentajai iestādei, ja tas nepieciešams Direktīvas 2007/64/EK 20. un 21.pantā minēto uzraudzības funkciju vai arī 80.–82.pantā minēto sūdzību procedūru īstenošanai, ir kompetence izšķirt strīdus starp maksātāju un maksājumu pakalpojumu sniedzēju, kas izriet no Direktīvas 2007/64/EK 75.pantā minētajām tiesiskajām attiecībām, noskaidrojot atbildīgo personu par neizpildītu vai nepareizi izpildītu darījumu;
4) Vai kompetentajai iestādei, īstenojot Direktīvas 2007/64/EK 20. un 21.pantā minētās uzraudzības funkcijas vai arī 80.–82.pantā minētās sūdzību procedūras, ir jāņem vērā šķīrējtiesas nolēmums, kas atrisina strīdu starp maksājumu pakalpojumu sniedzēju un maksājumu pakalpojumu lietotāju.
Šai lietai noteikts slēgtas lietas statuss.
Lieta C-743/18, Elme Messer Metalurgs
Tiesvedība šajā lietā ierosināta sakarā ar Liepājas speciālās ekonomiskās zonas sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Elme Messer Metalurgs” prasību pret valsts aģentūru „Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra” par līguma izbeigšanas paziņojuma atzīšanu par spēkā neesošu un atbildētāja pretprasību pret Liepājas speciālās ekonomiskās zonas sabiedrību ar ierobežotu atbildību „Elme Messer Metalurgs” par izmaksātā atbalsta finansējuma piedziņu.
Atbildētāja bija noslēgusi ar prasītāju kā finansējuma saņēmēju līgumu par projekta īstenošanu, kas paredzēja līdzfinansējuma piešķiršanu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļiem. Projekta īstenošanas laikā tika pasludināts prasītājas sadarbības partnera AS „Liepājas Metalurgs” maksātnespējas process, un atbildētāja, atsaucoties uz šo maksātnespējas procesu, paziņoja par vienpusēju atkāpšanos no līguma. Projekta īstenošanas gaitā atbildētāja konstatējusi nopietnus pārkāpumus, proti, būtiskas atkāpes no prasītāja biznesa plānā izvirzītajiem solījumiem. Atbildētāja uzskata, ka minētā situācija uzskatāma par neatbilstību Regulas 1083/2006 2.panta 7.punkta izpratnē. Prasītāja vērsusies tiesā ar prasību pret atbildētāju par līguma izbeigšanas paziņojuma atzīšanu par spēkā neesošu, uzskatot, ka minētā Eiropas Savienības tiesību norma konkrētajā gadījumā nav piemērojama.
Rēzeknes tiesa 2018.gada 20.novembrī nolēma apturēt tiesvedību, uzdodot jautājumu, vai Regulas 1083/2006 2.panta 7.punkts ir interpretējams tādējādi, ka par saimnieciskās darbības subjekta (finansējuma saņēmēja) darbību vai bezdarbību, kas rada vai varētu radīt kaitējumu Eiropas Savienības budžetam, ir uzskatāma situācija, kurā finansējuma saņēmējs nav spējīgs sasniegt prognozētos komercdarbības apgrozījuma rādītājus attiecīgajā laika periodā tā iemesla dēļ, ka tobrīd ir iestājusies šīs komercdarbības veicēja vienīgā partnera darbības apturēšana vai maksātnespēja?
Eiropas Savienības Tiesas pieņemtie nolēmumi un to īstenošana Latvijā
2018.gada laikā Eiropas Savienības Tiesa ir pabeigusi tiesvedību četrās Latvijas lietās. Pārskatā sniegta īsa informācija par šo lietu faktiskajiem apstākļiem un Eiropas Savienības Tiesas sniegtā atbilde, kā arī Latvijas tiesas nolēmums, ja tas šī pārskata sastādīšanas brīdī ir publicēts Tiesu informācijas sistēmā.
C-648/17, BTA Baltic Insurance Company
Šī lieta ir par apdrošināšanas sabiedrības tiesībām prasīt zaudējumu atlīdzinājumu (apdrošināšanas sabiedrības klientam izmaksāto apdrošināšanas atlīdzību) no personas, kas ir atbildīga par zaudējumu nodarīšanu apdrošināšanas sabiedrības klientam. Lietā strīds ir par to, vai zaudējumi trešās personas mantai, kas radušies, pasažierim atverot stāvoša transportlīdzekļa durvis, ietilpst obligātās transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās apdrošināšanas regulējumā lietotā jēdziena „apdrošināšanas gadījums” tvērumā? Lai lietā pareizi iztulkotu minēto jēdzienu, tiesai bija jānoskaidro, vai stāvoša transportlīdzekļa pasažiera durvju atvēršana ir „transportlīdzekļa lietošana” direktīvas 72/166/EK izpratnē, saistībā ar ko Augstākā tiesa lūdza iztulkojumu Eiropas Savienības Tiesai.
Atbildot uz Augstākās tiesas jautājumu, Eiropas Savienības Tiesa 2018.gada 15.novembrī nosprieda, ka Direktīvas 72/166/EEK 3.panta 1.punkts ir interpretējams tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētajā jēdzienā „transportlīdzekļu lietošana” ietilpst situācija, kad stāvvietā novietota transportlīdzekļa pasažieris, atverot šī transportlīdzekļa durvis, ir saskrāpējis un bojājis tam blakus stāvošo transportlīdzekli.
Augstākā tiesa lietu vēl nav izskatījusi.
C-154/17, E LATS
Komersants, kas bija pieteicējs administratīvajā lietā, ir pievienotās vērtības nodokļa maksātājs, kas izsniedza aizdevumu privātpersonām, kas nav pievienotās vērtības nodokļa maksātāji, pret dārgmetālu un to izstrādājumu ķīlu. Savukārt neizpirktās ķīlas vai uzpirktos dārgmetālus (to izstrādājumus) pieteicējs tālāk pārdeva citiem komersantiem. Darījumos pieteicējs piemēroja īpašo pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas režīmu, maksājot pievienotās vērtības nodokli par dārgmetālu izstrādājumu iegādes un pārdošanas cenas starpību. Valsts ieņēmumu dienests lietā secināja, ka pieteicējs pārdevis tālāk dārgmetālu izstrādājumus kā lūžņus, nevis kā lietotas mantas, tādēļ Pievienotās vērtības nodokļa likuma 138.pantā noteiktais īpašais nodokļa piemērošanas režīms, ko pieteicējs vēlējās piemērot, nav izmantojams. Šī Pievienotās vērtības nodokļa likuma norma bija pieņemta, ieviešot Direktīvas 2006/112/EK prasības, un Augstākajai tiesai radās šaubas par minētās direktīvas 311.panta 1.punkta 1.apakšpunkta interpretāciju.
Atbildot uz Augstākās tiesas jautājumu, Eiropas Savienības Tiesa 2018.gada 11.jūlijā nosprieda, ka Direktīvas 2006/112/EK 311.panta 1.punkta 1) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens „lietotas preces” neaptver lietošanā bijušas preces, kuru sastāvā ir dārgmetāli vai dārgakmeņi, ja šīs preces vairs nespēj pildīt savu sākotnējo funkciju un ir saglabājušas vienīgi šiem metāliem un šiem akmeņiem raksturīgo funkciju, kas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus objektīvos apstākļus, kuriem ir nozīme katrā konkrētajā gadījumā.
Ievērojot šo Eiropas Savienības Tiesas spriedumu, Augstākā tiesa nolēma atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru bija noraidīts pieteicējas pieteikums, kurā bija lūgts atcelt Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu, kurā bija atzīts, ka attiecībā uz pieteicēja veiktajiem darījumiem īpašais nodokļa piemērošanas režīms nav piemērojams.
C-120/17, Ministru kabinets
Administratīvā rajona tiesa bija vērsusies Satversmes tiesā, lūdzot izvērtēt 2015.gada 14.aprīļa noteikumu Nr.187 „Grozījums Ministru kabineta 2004.gada 30.novembra noteikumos Nr.1002 „Kārtība, kādā ieviešams programdokuments „Latvijas Lauku attīstības plāns Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004.–2006.gadam”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam. Minēto Ministru kabineta noteikumu norma paredzēja pārtraukt priekšlaicīgas pensionēšanās atbalsta maksājumus personām, kas šo atbalstu saņem mantojumā. Savukārt Satversmes tiesai, uzsākot izskatīt lietu pēc Administratīvās rajona tiesas pieteikuma, radās šaubas, vai Regulas Nr.1257/1999 normas aizliedza dalībvalstīm savos normatīvajos aktos iekļaut priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošanas institūtu. Ievērojot minēto, Satversmes tiesa uzdeva Eiropas Savienības Tiesai jautājumus par minētās regulas normu iztulkošanu.
Atbildot uz Satversmes tiesas jautājumiem, Eiropas Savienības Tiesa 2018.gada 7.augustā nosprieda, ka Regulas Nr.1257/1999 10.–12.pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz dalībvalstīm, kad tās īsteno šos pantus, veikt pasākumus, kas ļautu mantot tādu priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu kā pamatlietā aplūkotais. Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā, kurā ir paredzēta priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošana un kuru Eiropas Komisija apstiprināja kā atbilstošu Regulai Nr.1257/1999, ir radījusi šī atbalsta saņēmēju lauksaimnieku mantiniekiem tiesisko paļāvību un ka tāds secinājums, kāds minēts Eiropas Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011.gada 19.oktobra sanāksmes protokolā, saskaņā ar kuru minētais atbalsts nav mantojams, nav izbeidzis šo tiesisko paļāvību.
Satversmes tiesa nosprieda atzīt Noteikumus Nr.187 par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam. Pēc Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās Administratīvā rajona tiesa ir atjaunojusi tiesvedību lietā.
C‑651/16, DW
Pieteicēja, izmantojot pārvietošanās brīvību, bija strādājusi Eiropas Savienības institūcijā. Drīz pēc atgriešanās Latvijā pieteicējai iestājās maternitātes apdrošināšanas gadījums, un 11 mēnešu nodarbinātības periods ārpus Latvijas iekļaujas tajā periodā, kas atbilstoši Latvijas tiesību normām ir ņemams vērā, nosakot pieteicējai izmaksājamā maternitātes pabalsta apmēru. Atzīstot, ka šajos 11 mēnešos pieteicēja nav bijusi darba ņēmēja un sociālo iemaksu veicēja Latvijā, un līdz ar to pieņemot par viņas iemaksu algu valstī noteikto vidējo iemaksu algu, kas konkrētajā gadījumā ir bijusi ievērojami mazāka nekā pieteicējas iemaksu alga pēc atgriešanās Latvijā (aprēķina perioda divpadsmitajā mēnesī), pieteicējai aprēķinātā pabalsta apmērs bija ievērojami mazāks, nekā tas būtu, ja viņa visus 12 mēnešus būtu strādājusi Latvijā. Administratīvā apgabaltiesa noraidīja privātpersonas pieteikumu par lielāka apmēra maternitātes pabalsta piešķiršanu. Izskatot pieteicējas kasācijas sūdzību, Augstākā tiesa vērsās Eiropas Savienības Tiesā ar jautājumu par Līguma par Eiropas Savienību normu iztulkošanu.
Atbildot uz Augstākās tiesas jautājumu, Eiropas Savienības Tiesa 2018.gada 7.martā nosprieda, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 45.pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, atbilstoši kuram, nosakot vidējo apdrošināšanas iemaksu algu maternitātes pabalsta apmēra noteikšanai, atsauces laikposma mēneši, kuru laikā attiecīgā persona ir bijusi nodarbināta Savienības iestādē un nav bijusi sociāli apdrošināta šajā dalībvalstī, tiek pielīdzināti laikposmam bez nodarbinātības un attiecībā uz šiem mēnešiem tiek piemērota minētajā dalībvalstī noteiktā vidējā iemaksu alga, kam ir tādas sekas, ka tiek ievērojami samazināts šai personai piešķirtā maternitātes pabalsta apmērs salīdzinājumā ar to pabalsta apmēru, ko persona būtu varējusi saņemt, ja būtu bijusi nodarbināta vienīgi šajā dalībvalstī.
Ievērojot šo Eiropas Savienības Tiesas spriedumu, Augstākās tiesa 2018.gada 18.jūnijā nolēma atcelt Administratīvās apgabaltiesas spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Konstatējot, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra veikusi pieteicējas maternitātes pabalsta pārrēķinu, Administratīvā apgabaltiesa izbeidza tiesvedību lietā.
QR
