Disciplinārtiesas atziņas

Darbnespēja ne vienmēr liecina, ka personai nav iespējams veikt kādas citas darbības, kas nav saistītas ar tās tiešo darba pienākumu izpildīšanu, un darbnespējas lapas izsniegšana pati par sevi neapliecina to, ka persona veselības stāvokļa dēļ nevar ierasties uz kādu pasākumu, konkrētajā gadījumā – uz Tiesnešu disciplinārkolēģijas sēdi. Lai atliktu disciplinārkolēģijas sēdi, tiesneša veselības stāvoklim jābūt tik smagam, ka tas objektīvi liedz ierasties uz sēdi. (DT-2/2012)

Nav atbalstāms, ka tiesnesis dodas atvaļinājumā, nepabeidzis jau iesāktās lietas, tostarp nesagatavojis spriedumu likumā noteiktā laikā. (DT-6/2019)

Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 6.panta otrajā daļā paredzētās tiesneša, kas tiek saukts pie disciplināratbildības, tiesības piedalīties Tiesnešu disciplinārkolēģijas sēdē ietvertas likumā, lai nodrošinātu tiesneša tiesības tikt uzklausītam, kas savukārt ietver sevī virkni procesuālo garantiju, tostarp tiesības izteikt savu viedokli par lietas faktiem un tiesību jautājumiem, tiesības pieteikt lūgumus par papildu dokumentu vai materiālu pieprasīšanu vai personu uzaicināšanu, tiesības uzdot jautājumus uzaicinātajām personām. Tiesneša tiesības tikt uzklausītam var tikt īstenotas arī ar pārstāvja starpniecību. (DT-2/2012)

Lai arī kriminālprocesā un disciplinārlietā tiek analizēti viena un tā paša nodarījuma apstākļi, tas nenozīmē, ka abas lietas no tiesību viedokļa ir par vienu un to pašu jautājumu un ka vienai lietai būtu jāizslēdz otra. Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 7.panta sestā daļa paredz, ka disciplinārsoda uzlikšana neizslēdz tiesneša kriminālo un civiltiesisko atbildību. Ar vienām darbībām persona var būt izdarījusi noziedzīgu nodarījumu un, būdama tiesnesis, arī disciplinārpārkāpumu, par ko tiek atbilstoši sodīta. Lai izlemtu jautājumu par tiesneša disciplināratbildību, Tiesnešu disciplinārkolēģija pati noskaidro apstākļus un dod tiem savu vērtējumu. Ar Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu netiek konstatēts tiesneša vainīgums noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un šim lēmumam nav Kriminālprocesa likuma 125.pantā norādītās fakta legālās prezumpcijas rakstura. Turklāt Tiesnešu disciplinārkolēģijai, izskatot disciplinārlietu, jāievēro Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā noteiktie disciplinārsoda uzlikšanas termiņi, kas nav saistīti ar krimināllietas izskatīšanu. (DT-6/2015)

Tiesneša atstatīšanās no lietas izskatīšanas un noraidījuma institūti ir svarīga garantija tiesas objektivitātes nodrošināšanai, par kuru ir atbildīgs tiesnesis. Tādēļ ir būtiski, lai tiesnesis pareizi un atbilstoši tiesību normu jēgai izmantotu viņam dotās tiesības un pildītu pienākumus. Tiesnesis, izvērtējot apstākļus, kas ņemami vērā pie atstatīšanās, nevar patvaļīgi tos paplašināt vai atsaukties uz tiem, ja tie neatbilst tiesību normas jēgai un mērķim – nodrošināt tiesības uz tiesas objektivitāti.

Tiesneša vērtējums par tiesas darba apstākļiem un organizāciju, izskatāmo lietu skaitu, attiecībām ar tiesas vadību, secinājumi par viņas darba novērtējumu, aizdomas par tiesas vadības nolūkiem, kā arī konkrētās lietas radītā rezonanse sabiedrībā nevar būt pamats sevis atstatīšanai no lietas izskatīšanas, jo tie vispār neattiecas uz izskatāmo lietu un tās dalībniekiem. Arī sabiedrības vai masu mediju interese par konkrētu tiesas lietu pati par sevi nevar būt pamats tiesnesim šo lietu neskatīt. (DT-6/2015)

Tīša pārkāpuma atzīšanas priekšnosacījumi neaprobežojas vienīgi ar personas tieša nodoma panākt kaitīgu seku iestāšanos konstatēšanas nepieciešamību. Tīšu pārkāpumu var veidot netiešs nodoms, ja persona apzinājusies savas darbības kaitīgumu, paredzējusi kaitīgās sekas, bet, lai arī tās nav vēlējusies, tomēr tās apzināti pieļāvusi. (DT-6/2015)

Augstākā tiesa, kuras kā kasācijas instances tiesas sniegtā tiesību normu interpretācija kalpo tiesību normas vienveidīgas piemērošanas nodrošināšanai, ir atzinusi, ka Kriminālprocesa 513.panta pirmās un otrās daļas saturs attiecas uz tiesas apspriedes organizācijas jautājumiem, bet panta trešajā daļā ietverts aizliegums tiesnešiem pārtraukuma laikā vākt ziņas par iztiesājamo lietu, izpaust apspriedes laikā izteiktos viedokļus, kā arī pieņemto nolēmumu saturu. Līdz ar to darbības, kas ietvertas Kriminālprocesa likuma 513.panta trešajā daļā bez papildu argumentācijas atzīstamas par tiesas apspriedes noslēpuma pārkāpumu. (DT-3/2015)

Divu gadu termiņš soda uzlikšanai pēc pārkāpuma izdarīšanas dienas ir noilguma termiņš, kuram iestājoties, tiesnesi vairs nevar saukt pie atbildības. Tas nav tulkojams kā iepriekšējās pārbaudes veikšanas termiņš vai kā orientējošs šīs pārbaudes termiņš. (DT-7/2015)

Ja ētikas normu rupjš pārkāpums tieši izriet no tīša likuma pārkāpuma izdarīšanas, nav pamata par tām pašām darbībām piemērot arī atbildību par ētikas normu rupju pārkāpumu. (DT-1/2015) 

Neattaisnoti novilcinādams sprieduma stāšanos likumīgā spēkā, tiesnesis tīši pārkāpj Kriminālprocesa likuma prasības, kas atzīstams par tīšu likuma pārkāpumu tiesas lietas izskatīšanā. (DT-1/2012)

No Zemesgrāmatu likuma 90.panta skaidri un nepārprotami izriet, ka tā mērķis ir nodrošināt iespēju izlabot zemesgrāmatas ierakstos pieļautās kļūdas attiecībā uz jau nostiprinātajām tiesībām, nevis nostiprināt jaunas tiesības, par kuru nostiprināšanu zemesgrāmatu tienesis iepriekš nebija lēmis. Zemesgrāmatu likuma 90.panta trešās daļas tiesību norma neveido tiesisku pamatu lēmuma pieņemšanai par jaunas tiesības nostiprināšanu zemesgrāmatā. Tajā ir ietverts nosacījums, kas ņemams vērā, labojot kļūdu nostiprinājuma lēmumā, kas pieļauta attiecībā uz to zemesgrāmatā nostiprināto tiesību, kurai šis lēmums ir veltīts.

Pieņēmums, ka zemesgrāmatu tiesnesis apstākļos, kad ir jau mainījies nekustamā īpašuma īpašnieks, uz šīs normas pamata varētu izlemt pēc būtības nostiprinājuma lūgumu par jaunas tiesības nostiprināšanu (kuru savas nevērības dēļ viņš iepriekš likumā noteiktajā kārtībā nebija izlēmis) ir acīmredzamā pretrunā ar Zemesgrāmatu likumā ietverto regulējumu par nostiprinājumu lūgumu jaunas tiesības nostiprināšanai izlemšanas kārtību un šā likuma 90.panta mērķi un jēgu. (DT-5/2019)

Nolēmumu pieņemšana lietās, kuras neatrodas attiecīgās tiesas lietvedībā, jebkurā gadījumā uzskatāma par rupju procesuālo pārkāpumu, kuru nevar attaisnot pieņemtā nolēmuma pareizība pēc būtības. Negatīvu seku neesamība var kalpot kā atbildību mīkstinošs apstāklis disciplinārsoda noteikšanā, taču tas nevar būt par pamatu tiesneša atbrīvošanai no disciplinārās atbildības, it īpaši par tīšu likuma pārkāpumu. (DT-4/2015)

Par apzinātu likuma pārkāpumu atzīstama tiesneša rīcība, kad, pamatojot ar lēmumu par kļūdas labojumu, tiek mazinātas nelabvēlīgas sekas, kuras izraisīja tiesneša nevērība, neizlemjot lūgumu savlaicīgi un tādā kārtībā, kā to noteic likums. (DT-5/2019)

Tiesneša atstatīšanās no lietas izskatīšanas un noraidījuma institūti ir svarīga garantija tiesas objektivitātes nodrošināšanai, par kuru ir atbildīgs tiesnesis. (DT-1/2015)

Tiesneša darbība, kas ir pretēja pietiekami skaidri izteiktai un vienveidīgi piemērojamai procesuālo tiesību normai, kuras pārkāpums noved pie nolēmuma atcelšanas, var tikt atzīta par tīšu likuma pārkāpumu tiesas lietas izskatīšanā Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 1.panta pirmās daļas 1.punkta izpratnē.

Tiesnesim ir jāpārzina procesuālo tiesību normas tiesas lietas izskatīšanā, it īpaši uzmanību pievēršot tām, kuru neievērošana pati par sevi var radīt lietas dalībnieku būtisku tiesību pārkāpumu un tādēļ novest pie nolēmuma atcelšanas. Par šādu procesuālo tiesību normu atzīstama tāda tiesību norma, kas rada tiesas nolēmuma automātisku atcelšanu. Šādai normai jābūt skaidri formulētai un arī vienveidīgi piemērotai. Tas nozīmē, ka visos analoģiskos gadījumos tiesas nolēmums ir atceļams, un rezultāts šajā gadījumā nevar būt atkarīgs no attiecīgās normas atšķirīgas interpretācijas. (DT-3/2015)

Tiesneša disciplinārā atbildība par tīšu likuma pārkāpumu tiesas lietas izskatīšanā nav pakārtota nosacījumam par tiesneša tiesas lietas izskatīšanā pieņemtā lēmuma pārsūdzēšanu un atcelšanu. Disciplinārlietā, nodibinot tiesību normas hipotēzē minētos apstākļus, iestājas pamats tiesneša disciplināratbildībai. (DT-5/2019)

Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 1.panta pirmās daļas 1.punkts var tikt piemērots vienīgi gadījumos, ja tiesiskais regulējums ir pietiekami skaidri saprotams un piemērojams, bet tiesnesis rīkojies tam pretēji. Tīša pārkāpuma priekšnosacījums ir ne vien tiešs nodoms panākt kaitīgu seku iestāšanos, bet arī netiešs nodoms, ja persona apzinājusies savas darbības kaitīgumu, paredzējusi kaitīgās sekas, bet, lai arī tās nav vēlējusies, tomēr tās apzināti pieļāvusi.

Jautājums par tiesneša atbildību par likuma pārkāpumu tiesas lietas izskatīšanā ir aplūkojams specifiski, ievērojot tiesneša neatkarības principus. Spriežot tiesu, tiesnesis ir neatkarīgs un pakļauts vienīgi likumam un tiesībām. Kontrole pār to, vai tiesnesis, spriežot tiesu, citstarp pareizi piemērojis tiesību normas, veicama likumā noteiktā kārtībā augstākas instances tiesā. Tādēļ vispārīgi tiesnesis neatbild par tāda nolēmuma taisīšanu, kurš ar augstākas instances tiesas nolēmumu atzīts par nepareizu. Tajā pašā laikā nav izslēdzama tiesneša atbildība, ja viņš rīkojies acīmredzami pretēji likumā noteiktajam. (DT-3/2015)

Tiesneša pieredze un kvalifikācija ir apstākļi, kas vērtējami, lai nošķirtu tīšu likuma pārkāpumu no tiesiska jautājuma izspriešanas kļūdas, kura pamatojas tiesību normas interpretācijas problēmā. (DT-5/2019)

Valstij ir pienākums respektēt un aizsargāt tiesneša neatkarību. Tādēļ it īpaši būtiski ir pēc iespējas ātri un efektīvi panākt konkrētā gadījuma galīgu noregulējumu, noskaidrojot apstākļus un pieņemot nepieciešamos lēmumus. Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma regulējums, kur noteikti salīdzinoši īsi disciplinārlietas izskatīšanas un soda noteikšanas termiņi, prasa, lai tiesnesis nepamatoti ilgstoši neatrodas iepriekšējās pārbaudes jeb pirmsdisciplinārlietas statusā. Apstāklis, ka tiesnesis nesadarbojas un nepamatoti vilcinās sniegt paskaidrojumu, nedrīkst apdraudēt lēmuma pieņemšanu noilguma termiņa pārkāpuma dēļ, kas tādējādi var rasties. Tādēļ kompetentajai personai ir jāvērtē, vai tiesneša faktiska atteikšanās paskaidrot lietas apstākļus konkrētā situācijā joprojām ir šķērslis pārkāpumu uzskatīt par atklātu un ierosināt lietu. (DT-7/2015)

Nepietiekams darbinieku skaits sastāvā un viņu kvalifikācijas zemais līmenis nav arguments, ar kuru var attaisnot likuma un pienākumu nepildīšanu.

Lietā pieteikto lūgumu un sūdzību izlemšana atbilstoši Civilprocesa likumā noteiktajai procesuālai kārtībai ir tiesneša amata tiešais pienākums, kura izpilde nav atkarīga no palīgpersonāla darba izpildes kvalitātes. (DT-1/2017)

Problēmas tiesu darba organizācijā var kalpot kā tiesneša vainu mīkstinoši vai izslēdzoši apstākļi, piemēram, ja tiek pienācīgi pierādīts, ka šo ārējo apstākļu ietekmē tiesnesim palika nezināma nepieciešamība veikt noteiktas procesuālās darbības noteiktos termiņos. Gadījumā, kad tiesnesim šī nepieciešamība veikt procesuālās darbības bija zināma un viņš apzinās, ka viņš to nespēs likumā noteiktajos termiņos (piemēram, atvaļinājuma dēļ), viņam tas ir savlaicīgi jādara zināms tiesas priekšsēdētājam situācijas risināšanai. Ja tas iepriekšminētajā situācijā nav darīts, uzskatāms, ka tiesnesis, neievērojot likumā noteikto procesuālās darbības izdarīšanas termiņu, pieļāvis tīšu likuma pārkāpumu lietas izskatīšanā. (DT-1/2017)

Regulējuma trūkums attiecīgajā jautājumā nav pamats tiesneša bezdarbībai. Konstatējot, ka attiecīgais gadījums likumā nav reglamentēts, tiesnesim ir jārīkojas atbilstoši Civilprocesa likuma 5.pantā noteiktajai tiesību normu piemērošanas kārtībai, ja Civilprocesa likumā ir noregulēts līdzīgs jautājums un, ņemot vērā, ka atbilstoši taisnīguma principam līdzīgi gadījumi izšķirami līdzīgi, lūgums jāizlemj pēc būtības atbilstoši tiem principiem, kā ir noregulēts līdzīgs gadījums. (DT-1/2017)

Par rupju nolaidību lietas izskatīšanā atzīstama prasības pieteikumā norādīto faktu, kuriem ir būtiska nozīme tiesību normas pareizai piemērošanai, acīmredzama neņemšana vērā.

Prasības pieteikumā norādīto ziņu nepārprotamība un fakts, ka tiesnese tās atzinusi par patiesām un pamatojusi ar tām lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, bet acīmredzami nav novērtējusi šīs ziņas kopsakarā ar bērnu interesēm šajā situācijā, nošķir šo gadījumu no citiem gadījumiem, kad tiesību normas izpratne, faktu uztvere un novērtējums ir notikuši tiesneša profesionālās neatkarības (lietu spriešanas) ietvaros. (DT-2/2017)

Disciplinārlietas izskatīšanai noteiktā kārtība nav pašmērķīga. Tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanai būtiska ir tiesneša procesuālo tiesību ievērošana disciplinārlietas izskatīšanā, proti, vai ir tikušas aizskartas tiesneses tiesības uzzināt par disciplinārlietas izskatīšanu, piedalīties lietas izskatīšanā un sniegt savus paskaidrojumus par lietas būtību. (DT-1/2013)

Ētikas rupji pārkāpumi var izpausties kā neattaisnojama nepakļaušanās tiesas priekšsēdētāja rīkojumam par lietu sadales plānu, atteikums izpildīt tiesas priekšsēdētāja pieprasījumu sniegt paskaidrojumu vai arī kā nepamatots lūgums tiesneša amatu kandidātiem (stažieriem) nebūt klāt tiesneses vadītajās tiesas sēdēs. (DT-5/2015)

Rezolūciju rakstīšana uz tiesā saņemtajiem personu pieteikumiem, kas izskatāmi Civilprocesa likumā noteiktā kārtībā, nav pieņemams veids, kā izteikt iebildumus pret tiesas priekšsēdētāja rīkojumiem. Minētās darbības, pirmkārt, neatbilst Civilprocesa likuma 131.panta noteikumiem, otrkārt, personai, kura vērsusies tiesā, var radīt nepareizu priekšstatu par attiecīgā pieteikuma nodošanas izlemšanai konkrētam tiesnesim pamatotību, kas savukārt neveicina sabiedrības uzticību tiesu varai. (DT-5/2015)

Tiesas priekšsēdētājs ir rīkojies atbilstoši savai un Ētikas komisijas kompetencei, lai iegūtu atzinumu par tiesneša rīcību un varētu to kvalificēt kā iespējamu pārkāpumu. Tādējādi pārkāpums uzskatāms par atklātu brīdī, kad par tādu to atzinusi Ētikas komisija, nevis kad tiesas priekšsēdētājam kļuva zināms par konkrēto tiesneša rīcību. Ir saprātīga amatpersonas rīcība, iegūstot pilnīgu informāciju, prasīt tās novērtējumu tieši kompetentajai institūcijai un tikai tad lemt par disciplinārlietas ierosināšanu. Nav arī saskatāms, ka tiesas priekšsēdētājs būtu vilcinājies savā rīcībā. (DT-1/2013)

Tiesnešu profesionālā darbība aptver ne vien juridisko funkciju veikšanu, izskatot lietas un pieņemot nolēmumus, bet arī darbam labvēlīgu savstarpējo attiecību veidošanu un uzturēšanu darba vietā. Turklāt tiesnesim ar savu attieksmi jārāda priekšzīme citiem darbiniekiem, tādēļ arī viņa atbildība par veiksmīgu komunikāciju vienmēr būs lielāka nekā pārējiem darbiniekiem. (DT-5/2015)

Atbilstoši Latvijas tiesnešu ētikas kodeksa 2.kanonam tiesnesim ir jāievēro augsti uzvedības standarti gan profesionālajā dzīvē, gan privātajā dzīvē. Ja šie standarti ir dažādi, tiesnesis var zaudēt sabiedrības uzticību, kas tālāk ietekmē arī sabiedrības uzticību tiesu varai kopumā. (DT-2/2019)

Gadījumos, kad tiesnesis pārkāpj tiesību normas, viņš neveicina sabiedrības uzticību konkrētai tiesai un visām tiesām kopumā, un šāda tiesneša rīcība rada nopietnas šaubas par tiesneša objektivitāti. (DT-2/2019)

Viens no nevainojamas reputācijas būtiskākajiem aspektiem ir sabiedrības cieņas un uzticības baudīšana. Šis aspekts jo būtiskāks ir tiesnesim, kura nolēmumi autoritatīvu spēku var iegūt tikai tad, ja tiesnesis bauda sabiedrības cieņu un uzticību. Savukārt viens no priekšnosacījumiem sabiedrības cieņas un uzticības iegūšanai ir tiesneša rīcības atbilstība likuma, ētikas un morāles normām. (DT-2/2019)

Prasībai, ka par tiesnesi var būt persona, kurai ir nevainojama reputācija, ir obligāts raksturs. Nevainojamas reputācijas neesamība ir atzīstama par tiesneša amata ieņemšanu un pildīšanu izslēdzošu faktoru.

Ievērojot to, ka tiesnesis ir apveltīts ar plašām pilnvarām un likumā noteiktām neatkarības un imunitātes garantijām, nepieciešamība, lai viņš atbilstu prasībai pēc nevainojamas reputācijas, izriet no pašas tiesneša amata būtības, turklāt šajā gadījumā piemērojami visaugstākie nevainojamas reputācijas standarti.

Likumā „Par tiesu varu” ietvertajai nevainojamas reputācijas prasībai ir patstāvīgs raksturs. Tas nozīmē, ka likumdevējs nav vēlējies aprobežot jēdziena „nevainojama reputācija” saturu vienīgi ar personas profesionālās darbības pozitīvu vērtējumu, bet tas aptver arī citus tiesneša dzīves aspektus, tostarp privāto dzīvi. (DT-2/2019)

Ievērojot tiesneša amata nozīmību, tam piemītošo neatkarību, tiesnesim ir noteiktas īpaši augstas prasības citastarp attiecībā uz profesionalitāti. Tā, tāpat kā neatkarība, ir tiesneša amata neatņemama sastāvdaļa. Tādēļ tās vērtēšana un tiesnesim noteikti pienākumi vai ierobežojumi tā sakarā nepārkāpj tiesneša neatkarības robežas. (DT-1/2019)

Likuma „Par tiesu varu” 93.¹ panta trešā daļa neparedz Disciplinārtiesai kompetenci grozīt Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinumu vai ar savu lēmumu izlemt jautājumu pēc būtības. Līdz ar to, konstatējot, ka atzinumā ir nepilnīga motivācija, kas būtiski ietekmē tiesneses tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā tiesā, Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas lēmums (atzinums) ir atceļams un materiāli nododami jaunai izskatīšanai. (DT-2/2013)

Taisot nemotivētu nolēmumu, tiek pārkāptas personas tiesības uz taisnīgu tiesu. (DT-1/2019)

Tiesas spriešana un nolēmumu taisīšana tiesas lietās ir tiesneša amata pamatpienākums.

Akadēmisko zināšanu apgūšana ir tikai viens no tiesneša profesionālās kvalifikācijas celšanas elementiem. Turklāt no tiesneša profesionālajām prasmēm, kuras tiek novērtētas, pamatojoties uz tiesneša profesionālās darbības analīzi, un šo prasmju apraksta Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas reglamenta 6.pielikumā izriet, ka būtisks kritērijs, novērtējot akadēmisko zināšanu apguves nozīmi tiesneša profesionālajā darbībā, ir prasmēm tās pielietot, pildot sava amata pienākumus. (DT-4/2019)

Tiesību normās nav noteikts, ka Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinumam par tiesneša profesionālo darbību obligāti ir jāsastāv no viena dokumenta. Attiecīgi nav būtiski, cik dokumenti veido atzinuma pamatojumu. Būtiski ir, lai būtu objektīvi saprotams, ka Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija konkrētu dokumentu uzskata par atzinuma sastāvdaļu un tiesnesim pirms sēdes ar šo dokumentu ir bijis iespējams iepazīties. Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija, sastādot atzinumu par tiesneša profesionālo darbību, ir tiesīga tajā atsaukties uz dokumentiem, kuros ietverts tiesneša darba novērtējums, un kopumā tie veido atzinuma saturu. (DT-2/2013)

Tiesību normās paredzētās prasības par argumentētas sūdzības iesniegšanu un pārsūdzētā lēmuma tiesiskuma pārbaudi atbilstoši sūdzības argumentiem ir iespējams izpildīt, ja attiecīgi sūdzības iesniedzējam, kā arī Disciplinārtiesai ir zināmi Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmuma motīvi. Attiecīgi atbilstoši likuma „Par tiesu varu” 93.¹panta pirmās daļas noteikumiem Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinumā ir jānorāda tā pamatojums (motivējums). Piemēram, jānorāda tiesneša iebildumu pret Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai iesniegto dokumentu par viņa profesionālo darbību saturu pamatotība un jāsniedz savi argumenti par strīdus apstākļiem vai jānorāda argumenti, ar kuriem ir noraidīti tiesneša iebildumi pret atsauksmē norādītajiem statistikas datiem vai izdarītajiem secinājumiem. (DT-2/2013)

Tiesneša darba būtiska daļa (iepretim citiem pārbaudes kritērijiem) ir tieši tiesas nolēmumu taisīšana, kas tādējādi attaisno attiecīgu tiesneša profesionālās darbības novērtējumu.

Statistikai ir sava vieta tiesneša profesionālās darbības novērtējumā, bet kvantitāte jeb sastādīto nolēmumu skaits nevar prevalēt pār kvalitāti jeb to, cik profesionāli šie nolēmumi taisīti. Tieši nolēmumu saturā atklājas tiesneša profesionālās spējas. Turklāt tieši šim rādītājam ir tālāka un plašāka saikne ar tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanu. (DT-1/2019)

Apsūdzības celšana par mazāk smagu noziegumu nolūkā ekonomēt valsts līdzekļus nav atzīstama par atbilstošu Kriminālprocesa likuma 6.pantam, kas uzliek prokuroram pienākumu neatkarīgi no paredzamā darba apjoma noskaidrot visus faktiskos apstākļus un novest lietu līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam. (DT-3/2019)

 Prokuratūras likuma 43.panta pirmās daļas 1.punkta piemērošanas gadījumā nav nepieciešams konstatēt tīša likuma pārkāpuma rezultātā radītās būtiskās sekas. (DT-3/2019)

Lai atzītu, ka prokurors pieļāvis ētikas normu pārkāpumu – lietojis valodu, žestus vai izdarījis darbības, kas var aizskart personas cieņu un godu – nepieciešams, lai persona, pret kuru minētās darbības veiktas, būtu saskatījusi goda un cieņas aizskārumu un uz tādu būtu norādīts iesniegumā prokuratūrai. (DT-1/2014)

Latvijas prokuroru ētikas kodeksa sadaļas „Konfidencialitāte” 1. un 2.punktā noteikto uzvedības priekšrakstu pārkāpumu veido vēstules nosūtīšana tiesai, tajā ietverot ziņas, kas prokuroram kļuvušas zināmas saistībā ar dienesta pienākumu veikšanu citā kriminālprocesā, vienlaikus pieprasot šīs informācijas pārbaudi un izvērtēšanu trešās personas interesēs. Informācijas izmantošanas mērķim nav nozīmes. (DT-1/2014)