Ievads
Turpinot apskatīt jaunākos pētījumus, kas no tiesību socioloģiskā viedokļa analizējuši dzimumu vienlīdzības principa piemērošanu Eiropā un pasaulē, ievērības vērts ir jaunākais Francijas tiesību zinātnieces Selīnes Bessiēras (Céline Bessière) pētījums – publikācija „Apgrieztā grāmatvedība – tieslietu profesionāļi, ģimenes un dzimumu labklājības līmeņa atšķirības Francijā”, ilustrējot dažādus juridiskus risinājumus, kā šķietami dzimumneitrālu likuma normu piemērošana praksē faktiski veicina sieviešu un vīriešu labklājības līmeņa atšķirības. Raksts veidots kā pētījuma konspektīvs apskats, kā arī, autoresprāt, nozīmīgāko un Latvijas juristiem saistošāko piemēru un atziņu apkopojums. Raksta mērķis ir veicināt diskursu par definētās likuma neitralitātes un vienlīdzības principa faktisko realizāciju mūsdienu Eiropas tiesiskajās demokrātiskajās valstīs.
Teorētisks un socioloģisks ieskats
Franciju varētu uzskatīt par vienu no Eiropas līderēm tiesību socioloģisko pētījumu jomā. To rezultāti sniedz interesantu pārskatu par Francijas sabiedriskās domas pakāpenisku modernizēšanos, vienlaikus saglabājot tradicionālus uzskatus par dzīves kārtību un vērtībām. viens no tiesību socioloģijas celmlaužiem 20.gadsimtā bija Žans Karbonjē, kurš attīstījis sociāli politisko tiesību analīzi un likumdošanas politiku. Ž.Karbonjē XX.gadsimta 60.–70. gados reformēja Civillikuma ģimenes tiesību daļu, piesaistot sociologus, kā arī veicot sabiedriskos pētījumus. Viņa ieguldījums personas rīcībspējas, paternitātes un vecāku tiesību jomās, kā arī šķiršanās un mantojuma regulējumā ir nostiprināts, modernizējot Francijas Civilkodeksu mūsdienās.
Formāla dzimumu vienlīdzība, kas nostiprināta likumā, uztur sabiedrībā vajadzīgo līdzsvaru, akcentējot tiesiskumu, mūsdienīgu izpratni par personas individualitāti. Dzimumu vienlīdzību šajā aspektā varētu skatīt slovēņu marksista filosofa un kultūras kritiķa Slavoja Žižeka (Slavoj Žižek,1949) piedāvātajā teorijā, kas lielu lomu piešķir valsts spējai kultivēt sabiedrībā dažādus tiesību funkcionēšanas stabilizācijas konceptus. Tādējādi, kā S.Žižeks norādījis, ar fantāzijas palīdzību sabiedrības locekļos tiek uzturēta šķietamība, kuras pieņemšana par realitāti ļauj īstenot varu.
Neskatoties uz stingri formulētu dzimumu vienlīdzības principu gan likumos, gan Eiropas Savienības politikas nostādnēs, pēdējos 20 gados ir palielinājusies labklājības nevienlīdzība starp dzimumiem, kas pievērsusi daudzu rietumvalstu pētnieku uzmanību. Arī Vācijā tikuši veikti socioekonomiski pētījumi par ne tikai neprecētu vīriešu un sieviešu, bet arī precētu un neprecētu pāru labklājības līmeņa atšķirībām (angl. wealth gap). Kopumā Eiropā lielākās labklājības atšķirības vērojamas Nīderlandē un Francijā, savukārt mazākās – Slovākijā, Grieķijā un Luksemburgā. Konstatēts, ka vīrieši deklarē par 37% vairāk finanšu līdzekļu, kā arī divreiz vairāk akciju un obligāciju.
S.Bessiēra pamatoti uzsvērusi, ka pārsvarā pētījumi, kas skar sieviešu un vīriešu nevienlīdzību, fokusējas uz nevienlīdzīga atalgojuma, amatu pieejamības atšķirībām, kā arī uz faktisko darbu/pienākumu sadalījumu darba un mājas dzīvē. Tomēr mazāk pamanīti ir tie procesi, kas parasti norisinās aiz slēgtām durvīm – konfidenciāli notāra kabinetā vai tiesas zālē. Ņemot par pamatu divas lielas ģimenes darījumu grupas – mantojuma lietas un šķiršanās lietas – autore nonākusi pie interesantiem secinājumiem, kas lielā mērā skaidro faktisko sieviešu un vīriešu mantiskās nevienlīdzības kopējo fonu Francijā. Šo darījumu grupu lielā ietekme uz kopējiem statistikas datiem ir pamatota ar augsto šķiršanās skaita līmeni (44 šķiršanās uz 100 laulībām 2014.gadā), kā arī faktu, ka otrreizējas laulības gadījumā tiek noteikts mantas šķirtības režīms, kas veicina labklājības individualizāciju.
Tāpat padziļinātu pētījumu veikšanu par īpašuma dalījumu pēc dzimuma kategorijas ģimenes ietvaros apgrūtina informācijas nepieejamība. Piemēram, pārsvarā aptaujas par labklājības līmeni ietver jautājumus par kopējiem ģimenes īpašumiem, bet ne individuāli. Tādējādi daudzos pētījumos ienākumu līmenis tiek prezumēti dalīts vienlīdzīgās daļās starp ģimenes locekļiem, kas ļoti bieži neatbilst reālajai situācijai.
Ģimenes darījumi likumu formulējumos
Francijā, kā vispārzināms, mantojuma tiesību pamatprincipi (piemēram, vienlīdzīga mantojuma sadale starp dēliem un meitām) nostiprināti jau 1804.gada Napoleona kodeksā. Tomēr, kā atzīmējusi S.Bessiēra, tikai 1965.gadā laulātas sievietes ieguva tiesības bez vīra atļaujas strādāt, atvērt bankas kontu un slēgt līgumus. Līdz tam pastāvēja nepieciešamība saņemt vīra atļauju pieņemt vai novēlēt mantojumu, pirkt vai pārdot aktīvus. Līdzīgi kā daudzās citās romāņu-ģermāņu tiesību saimes valstīs, arī Francijā likums definē abu laulāto kopīgo mantu. Francijā laulības šķiršanas situācijā kopīgā manta tiek sadalīta uz pusēm. Likums nosaka vēršanos pie notāra, ja dalāmās mantas apmērs ir vērtībā virs 5000 euro. Saskaņā ar Civilkodeksa 271.pantu tiek novērtēts arī katra laulātā ieguldījums mājsaimniecības uzturēšanā, veselības stāvoklis, profesija, prognozējamais pensijas apmērs un daudzi citi faktori. Tomēr praksē pastāv krasa atšķirība starp tā dēvētajām „law in books” (angl. – papīra tiesības) un „law in action” (angl. – reālās tiesības).
S.Bessiēras novērojumi Francijas ģimenes tiesās un notāru birojos likuši secināt, ka daudzi ģimenes lietu aspekti netiek risināti tiesā. Francijas ģimenes tiesās ienākumiem tiek piešķirta lielāka nozīme nekā iesaistīto vispārējam labklājības līmenim (angl. wealth). Vislielākās diskusijas ir par bērna uzturlīdzekļiem, vienlaikus maz skatot laulāto īpašumu strīdus vai kompensācijas apmēru (fr. prestation compensatoire). Arī mantojuma lietu problēmjautājumi salīdzinoši reti nonāk tiesas redzeslokā. Piemēram, 2010.gadā pie notāriem tika kārtotas 320 000 mantojuma lietas, tikai 5% (16 836) nonākot tiesā, jo notāram nebija izdevies rast „mierīgu risinājumu.” Kāds Dienvidfrancijas notārs tieši atzina, ka viņa ikdienas darbā ietilpst risinājumu rašana, kā apiet Napoleona likumu, kas nosaka mantojuma sadali vienādās daļās, lai saglabātu zemniecību, fermu un viņa dārzu vienotību, to nodošanu no vienas paaudzes nākamajai. „Par šo tematu ir ļoti maz strīdu, jo ikviens to pieņem”. Reālistisku ainu par ģimenes lietu skatīšanu iezīmējis kāds tiesnesis: „Ja mēs piespiežam kādu pārdot no mātes mantotu nekustamo īpašumu, tā ir problēma. Jums jābūt pragmatiskiem: vai ir pieejami naudas līdzekļi?”
Ģimenes darījumos, kā konstatējusi franču zinātniece, pastāv tā dēvētā „apgrieztās grāmatvedības” loģika. Īsumā to raksturo sākotnēja mērķa (sasniedzama rezultāta) definēšana, un tikai pēc tam mantisko aprēķinu veikšana, lai procesu pielāgotu rezultātam. Puses jau procesa sākumā iezīmē to rezultātu, kas būtu jāsasniedz (tā dēvēto „rāmi”), un notārs/advokāts veic mantas vērtības aprēķinus, lai pielāgotos šim „rāmim”, vienlaikus pārliecinoties, ka minētās darbības atbilst ģimenes tiesību un nodokļu tiesību prasībām. Tiesas sēdēs novērotais ļāvis izdarīt secinājumu, ka sievietes ieguldījums mājas darbos, bērnu audzināšanā, karjeras ierobežošanā atkarībā no situācijas var tikt vai netikt iekļauts izvērtējamo faktoru sarakstā.
Tas, ka ģimenes darījumi tiek veikti ļoti slēgtā vidē, ļauj juristiem – profesionāļiem veikt nepieciešamās tiesību normu interpretācijas, lai katrā gadījumā tās atbilstu klientu izpratnei par taisnīgāko rezultātu. Tādējādi netiek izslēgtas mantisko un nemantisko labumu novērtēšanas atšķirības katrā individuālā lietā. Lai saglabātu atsevišķu neproporcionāli bieži vīriešu īpašumā esošu vērtību (nekustamais īpašums, uzņēmums) vienotību, ģimenes darījumos notiek atkāpes, lai pielāgotos minēto vērtību saglabāšanai „vienās rokās”. Saskaņā ar Francijas pastāvīgo demogrāfisko datu rezultātiem (2010–2015) vienu gadu pēc šķiršanās savu mājokli biežāk atstāj tieši sievietes (46% vīriešu paliek esošajā mājoklī, 30% sieviešu). Šādi uzturot vīriešu īpašumtiesību dominanci, saglabājas, kā arī palielinās dzimumu labklājības nevienlīdzība Francijā.
Secināms, ka ģimenes darījumus vispārēji nav iespējams ne apšaubīt, ne apstrīdēt, jo tie ir noformēti kā uz konsensa pamata noslēgtas vienošanās. Tomēr, pēc S.Bessiēras ieskatiem, šādi darījumi ne tikai saglabā, bet arī palielina dzimumu nevienlīdzību, kas bieži netiek adekvāti atspoguļota, jo vīriešu īpašumi finansiālā izdevīguma dēļ (lai izvairītos no nodokļu nomaksas) tikuši novērtēti zemāk par patieso vērtību. S.Bessiēra konstatējusi, ka advokāti un notāri „uzskata par savu goda pienākumu palīdzēt klientiem, īpaši turīgākajiem, pielāgoties nodokļu sistēmai. [..] Tā kā fiziskie aktīvi biežāk ir vīriešu īpašumā, tas noved pie vīrieša turības zemāka novērtējuma, kas reducējas uz naudas kompensācijas mazāku apmēru nabadzīgākajai pusei vai citiem radiniekiem”.
Autore savā pētījumā pamatoti vairākkārt uzsver, ka juridisko profesiju pārstāvji dzimumu nevienlīdzību veicina bez nodoma diskriminēt sievietes, bet gan prakses loģikas ietvaros maksimāli īstenojot nodokļu optimizāciju, kā arī nodrošinot īpašumu vienotības saglabāšanu. varētu strīdēties, vai franču zinātnieces apgalvojums, ka „vīriešiem ir izvēle, vai neizvākties un gūt priekšrocības, vai laipni piedāvāt vienlīdzīgāku īpašuma sadali”, neizklausās pārlieku feministisks. vienlaikus zinātnieces novērojums, ka tikai sievietes ar spēcīgu ekonomisko pamatu var iesaistīties līdzvērtīgā cīņā par īpašuma sadali, ir likumsakarīgs. Līdzīgi izteikusies arī amerikāņu feministiskā virziena pārstāve juriste K.Makinona: „Tie, kam ļoti nepieciešama vienlīdzīga attieksme, būs vismazāk sociāli līdzīgi tiem, kuru situācija nosaka standartu, attiecībā pret kuru tiek izvērtētas indivīda tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Runājot doktrīnas vārdiem, dzimumu nevienlīdzības dziļākās problēmas nepiemeklēs sievietes, kas ir „līdzīgā situācijā” ar vīriešiem.”
S.Bessiēra savā pētījumā aicinājusi veikt plašākus pētījumus arī citās valstīs par to, kādi procesi veicina labklājības nevienlīdzīgu sadalījumu starp vīriešiem un sievietēm. Iespējams, līdzīgas izpētes veikšana Latvijā nākotnē sniegtu vērtīgus skaidrojumus par pastāvošo praksi ģimenes darījumu jomā, kas būtu fundamentāls ieguldījums tiesību socioloģijas pētniecības attīstībā mūsu valstī.
QR
