Senāts un tiesību zinātne: sadarbība un mijiedarbība

Ievads

Pateicos par uzaicinājumu, kas vienlaikus bija arī izaicinājums. Man ierastāk ir uzrunāt par praktiskiem jautājumiem, sniegt pārskata ziņojumus. šoreiz dots laiks Jūs uzrunāt par to, kas vienojis akadēmisko vidi un Senātu tā ikdienā šīs simtgades laikā. Bet ne viss ir tik vienkārši. Ir arī jautājumi, kas šķir. Un jācer, ka sakāmvārds „strīdos dzimst patiesība” ir pilnā mērā attiecināms arī šādā situācijā.

Priekšlasījuma laiku dalīšu starp to, kā viss sākās, par to, kā bija starpkaru periodā, kā arī runāšu par aktualitātēm šodienas Senāta un Juridiskās fakultātes sadarbībā.

I.  Senatoru devums juridiskās fakultātes dibināšanā un darbībā līdz 1940.gadam

Leģendas, kas apvieno. Leģenda par tiesu sistēmas veidošanos un leģenda par Juridiskās fakultātes pirmsākumiem. Visa pamatā pašaizliedzīga ziedošanās idejai par neatkarīgu valsti un tās attīstību.

Tiesu sistēmas pamatus 1918.gadā lika galvenokārt advokatūras pārstāvji. Ja no šodienas skatupunkta kritiski vērtējam to gadu notikumus, redzam, ka praktiski bija neliels skaits cilvēku, kuru sirdīs dzima ideja par neatkarīgu latvijas valsti, kas šo ideju attīstīja un realizēja.

Atgādinot pašus pamatfaktus par tiesu sistēmas veidošanos, norādāms, ka 1918.gada 7.decembrī Latvijas pagaidu valdība iecēla Latvijas Senātā Kristapu Valteru un Jāni Graudiņu, bet 19.decembrī vēl piecus senatorus. lai arī vēstures pētnieki norāda, ka „latviešu advokāti ar lielāko pašaizliedzību uzņēmās grūtos tiesneša pienākumus, nemaz neprasīdami, kāds labums un cik lielu amatu katram dos, ne visi apstiprinātie tomēr palika Senātā. Faktiski darbu Latvijas Senātā sāka seši senatori. šis ir tas brīdis, kad vēsturiski svarīgi kļūst arī uzvārdi. Tāpēc nosaukšu vēlreiz visus sešus: jau pieminētie Kristaps Valters un Jānis Graudiņš, kā arī Kārlis Ozoliņš, Voldemārs Zāmuels, Miķelis Gobiņš un Augusts Lēbers.

Lai arī Augusts Lēbers nebija starp pašiem pirmajiem ieceltajiem senatoriem, viņa darba vēsturiskais mantojums ir būtisks gan Senātam, gan Juridiskajai fakultātei.

Tieši Augustu Lēberu Senāta tiesnešu sapulce 1919. gada 18.augustā ievēl par Senāta priekšstāvi Ekonomiski juridiskās fakultātes apakškomisijā. Augusts Lēbers bija ieguvis juridisko pamatizglītību pēc Krievijas impērijas likumiem Tērbatas (tolaik Derptas) universitātē, tad akadēmisko izglītību Getingenas universitātē Vācijā. Pēc tam papildinājis savas teorijas zināšanas Francijā un Anglijā. Mācībspēka pieredzi Lēbers bija guvis, lasot tirdzniecības tiesību kursu Rīgas Politehniskajā institūtā.

Vēstures pētnieki norāda, ka Augusta Lēbera uzdevums bija mācību plānu izstrāde un mācībspēku organizēšana.

Ministru kabinets Augustu Lēberu ieceļ par Latvijas augstskolas Ekonomiski-juridiskās fakultātes pirmo [pagaidu] dekānu. Amata pienākumus pilda no 1919. gada 1.septembra līdz 19.septembrim. pats lūdz sevi atsvabināt no dekāna pienākuma sakarā ar senatora amatu. Tomēr Augusts lēbers paliek kā ārštata docents un lasa kursu „Ievads tiesību zinātnē”.

Augusta Lēbera nozīmīgais ieguldījums Latvijas tiesībkultūras veidošanā tika atzīmēts viņa 150.jubilejai veltītā konferencē. Kādā no rakstiem atzīmēts, ka pēc Augusta Lēbera aiziešanas pensijā senators, kurš turpināja strādāt pie viņa iesāktajām lietām, atzīmē, ka spriedumu projektiem pievienots papildmateriāls ar norādēm uz tiesību normām, tiesu prakses atziņām un juridisko literatūru. Tas sasaista mācībspēku un senatoru – tas apvieno teoriju un praksi. Iespējams, tieši sistēmiskums darbā un plašā uzkrātā pieredze var izskaidrot senatora darba ražīgumu.

Pirmais Senāta spriedums, kurā kā senators referents norādīts Augusts Lēbers, datēts ar 1919.gada 20.decembri. Faktiski tas vispār ir otrais Senāta spriedums. Šis nolēmums labi raksturo grūtības tiesneša darbā. lietā izšķiramais jautājums bija par 1914.gadā noslēgta nekustamā īpašuma atsavināšanas darījuma spēkā esību, jo līgums nav ticis korroborēts. Interesants fakts, ka Senāts atceļ „liepājas okupācijas laika Apgabaltiesas 1918. gada 5.oktobra spriedumu”. Atzīmējams, ka spriedumā nav ne mazākās norādes par tiesību skatīt šādu lietu vai piemērojamā likuma jautājumu – tas acīmredzot tika uzskatīts par pašsaprotamu.

Augusts Lēbers savu akadēmisko darbu beidz līdz ar 70 gadu vecuma sasniegšanu 1935.gadā.

Latvijas augstskolas organizācijas padomes loceklis bija arī Kārlis Puriņš (rakstos minēts arī kā Kārlis Pūriņš), tā laika finanšu ministrs. Lai arī Kārļa Puriņa vārds nav tik plaši zināms, arī viņš bijis Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes dekāna vietnieks un dekāna vietas izpildītājs (1919–1920). No 1920.gada docents (vēlāk profesors) finanšu tiesībās. Par senatoru Kārlis Puriņš kļūs vēlāk – 1925.gadā. Senātā darbu turpina līdz 1940.gadam. Senatora amatu apvieno ar pienākumiem akadēmiskajā vidē. Jānis Breikšs, atceroties 1940.gada 17.jūniju Rīgā, citē tajā dienā Kārļa Puriņa teiktos vārdus, redzot armijas ienākšanu Rīgā: „Kad ieroči runā, tiesībām jāklusē”.

Trešais senators, kura vārds nav svešs nevienam Latvijas tiesībzinātņu studentam, ir Vladimirs Bukovskis. Viņš noteikti ir vairāk zināms kā profesors un, iespējams, mazāk kā senators, jo par senatoru viņam bija lemts strādāt tikai trīs gadus (1934–1937). Tieši ar profesora Bukovska darbu tiesību zinātnē var ilustrēt tiesību zinātnes un tiesu prakses tā laika ciešo mijiedarbību.

Profesora Bukovska „Civīlprocesa mācības grāmata” bija un ir pamatu pamats civilprocesuālo tiesību izpratnei. Zīmīgi viņa vārdi grāmatas ievadā: „Piemērojoties juristupraktiķu plašāku aprindu – tiesnešu un advokatūras – vajadzībām, zem teksta atzīmēs citēti Krievijas un Latvijas Senāta paskaidrojumi, norādīta attiecīga literatūra un ievērojamu procesuālistu uzskati attiecīgos jautājumos.” Tieši tā – teorijas apguve nav iedomājama bez atbilstošas tiesu prakses pārzināšanas. Tiesu prakses pārraudzīšanai profesors Bukovskis atsaucas uz spriedumu izvilkumu un spriedumu oficiālajām publikācijām.

II.  Doktrīna un Latvijas starpkaru Senāta nolēmumi

Latvijas Senāts mērķtiecīgi attīstīja savu ietekmi tiesību piemērošanas praksē. Lai arī Senātā strādāja par spējīgākajiem atzītie juristi, tomēr akadēmiķu vidē notika spēcīga juridiskās domas attīstības konkurence.

1926.gadā attiecībā uz Civilprocesu tika noteikts, ka „kasācijas departamenta spriedumi un lēmumi, kuriem ir principiāla nozīme tiesu prakses apvienošanā, ne mazāk kā reizi gadā izsludināmi pielikumā pie Valdības Vēstneša vispārējai zināšanai”. Tā arī sākas Senāta atlasītu nolēmumu publicēšana, kas būtiski iespaido tiesu spriešanu un tiesībzinātnes attīstību.

To, ka Senāta nolēmumi pelna uzmanību, norāda arī jau otrajā žurnāla „Jurists” izdevumā 1928.gadā aizsāktie Senāta spriedumu zinātniskie komentāri. Pats profesors Sinaiskis, vienlaikus būdams arī žurnāla izdošanas vadībā, ķēries pie Senāta atziņu pārbaudes. Šo komentāru ievadā norādīts, ka spriedumu analīze prasa lielu darbu, tāpēc viņš „spiests pagaidām aprobežoties ar to Senāta spriedumu analīzi, kas rada sevišķu interesi priekš praktikas un teorijas”. Jau ar pirmajam izdevumam trīs atlasītajiem spriedumiem profesors Sinaiskis ir visai kritisks. Būtībā tiek norādīts uz principiāla rakstura jautājumiem, kurus izšķīris Senāts, un tiek dota argumentēta kritika izmantotajiem secinājumiem un argumentācijas loģikai. Kā pats autors norāda, „komentāra pilnīguma dēļ” izmantota arī salīdzināšana ar Francijas, Austrijas un Krievijas regulējumu un tiesu praksi. Jādomā, ka šādas argumentētas kritikas rakstīšana bija grūts darbs, jo vēlākos gados redzam, ka Senāta nolēmumi tiek pārpublicēti regulāri, bet zinātniskie komentāri pievienoti reti.

Tiesas spriešanā tiesnesi vada un ierobežo likums. Likuma satura izpratni veido arī tiesu dotais doktrinālais iztulkojums, kas, lai arī pastāvīgas normas nerada, faktiski kļūst par būtisku normas izpratnes sastāvdaļu.

Zīmīgi, ka starpkaru laika likumu komentāru grāmatas faktiski bija Senāta spriedumu atziņu kodifikācijas par attiecīgo tiesību jautājumu vai pat tikai par konkrēta panta piemērošanu. Ar šādu brošūru un grāmatu sagatavošanu nodarbojās ne tikai paši senatori vai akadēmiskie mācībspēki, bet arī praktizējoši advokāti un advokātu palīgi.

Piemēram, krimināltiesībās Sodu likums ar komentāriem – izvilkumiem no Senāta Kriminālā kasācijas departamenta spriedumiem un ar alfabētisko un salīdzināmiem rādītājiem, ko sastādījuši Pauls Mincs, Latvijas Universitātes profesors, un Jānis Lauva, Kodifikācijas departamenta sekretārs.  Starp citu, Pauls Mincs bija viens no tiem apstiprinātajiem senatoriem, kuri tā arī neuzsāka darbu Senātā.

Civilprocesa likums ar paskaidrojumiem, proti, izvilkumiem no Latvijas Senāta un Tiesu palātas spriedumiem un no attiecīgās zinātniskās literatūras, kā arī dažiem aizrādījumiem uz likumdošanas motīviem, ko sastādījuši senators Fridrihs Konradi un Tiesu palātas Civildepartamenta priekšsēdētājs Teodors Zvejnieks.

Savukārt Senāta nolēmumos tiek izmantota tiesību doktrīna, proti, norādes uz komentāru grāmatām. Piemēram, Taganceva komentāri pie 1903.gada Sodu likuma, Erdmaņa komentāri pie Privātlikuma jeb 1864. gada Civīllikuma.

Kā zināmu kuriozu var vērtēt Senāta ieguldījumu komentāru precizēšanā. Viens mazs piemērs, kurā satiekas tiesību korifeji – senators Lēbers un tajā laikā vēl profesors Bukovskis. Civillietā par mantošanas kārtību pirmajā šķirā, ja mantinieks atsakās no mantojuma apgabaltiesa un Tiesu palāta spriedumos min profesora Erdmaņa uzskatu, tomēr nevis pēc oriģināla, bet pēc tā tulkojuma Bukovska komentārā pie attiecīgā Civillikuma panta. Ar senatoru referentu Lēberu sastāvā Senāts norāda, ka tulkojumā profesors Bukovskis pielaidis zināmu nepareizību, proti, nepareizi izpratis vācu valodā rakstītā vārda nozīmi. Šīs nepareizības nozīmi Senāts plaši iztirzā un nonāk pie secinājuma, ka Tiesu palātas spriedums ir pretrunīgs un nepilnīgs. Interesanti, ka tieši šajā jautājumā viedokļi gadu gaitā atšķīrušies arī Augstākās tiesas Senāta senatoriem, līdz praksē jautājums 2008.gadā izšķirts paplašinātā sastāvā līdzīgi, kā to izdarīja Latvijas Senāts 1934.gadā. Vēl interesantāk, ka likumdevējs Civillikuma normās skaidrību viesis tikai 2014.gadā, pievienojot norādi, kas saskan ar Senāta 1934.gada secinājumu.

Kopumā jāsecina, ka senatoru darbs starpkaru posmā (tāpat kā senatoru darbs šodien) ierobežo laiku, kuru veltīt zinātniskajiem rakstiem. Pāršķirstot tā laika publikācijas, redzam pa kādai senatora Pētera Leitāna, senatora un profesora Lēbera publikācijai, atrodamas arī senatora Jāņa Kalaca publikācijas administratīvajās tiesībās, kaut tajā tiesību nozarē visvairāk prasījās rakstu un pārskatu, jo administratīvās tiesības veidojās atbilstoši jaundibinātās valsts vajadzībām un aktualitātēm. „Tieslietu Ministrijas Vēstnesī” atrodam senatoru Lēbera un Kalaca publikācijas, kā arī Osvalda Ozoliņa rakstus par civiltiesību jautājumiem un senatora Kārļa Ducmaņa rakstus par citu valstu tiesu un tiesību sistēmām.

III.  Doktrīnas nozīme Senāta nolēmumos šodien, sadarbība ar Latvijas Universitātes mācībspēkiem

Doktrīnas loma Senāta nolēmumu motīvos redzama tikai pēdējā desmitgadē. Katrai tiesību nozarei iezīmējas savas īpatnības. Piemēram, noteiktas autoritātes krimināltiesībās; pašu senatoru attīstīta doktrīna administratīvajās tiesībās; liela atsauču dažādība, tai skaitā būtiska vieta vēsturiskai doktrīnai civiltiesībās.

Pārceļoties mūsdienās, jāatzīst, ka senatoru darbs akadēmiskajā laukā arī nav īpaši aktīvs. Kaut 1990. gados kā pasniedzējus Juridiskās fakultātes auditorijās redzējām mūsu senatorus Rolandu Krauzi, Imantu Fridrihsonu, Pāvelu Gruziņu, vēlāk arī Ilzi Skultāni, Jautrīti Briedi, Jāni Neimani, Kalvi Torgānu, Aigaru Strupišu un Anitu Kovaļevsku, tomēr nevar apgalvot, ka senatori būtu aktīvi akadēmiskajā vidē. Domājams, ka to var skaidrot ar lielo darba slodzi tiesā.

Tiesību zinātne un tiesas spriešana viena otru papildina. Tā tas notika starpkaru posmā, par kuru jau runāts. Līdzīgi, bet tajā pašā laikā mazliet citādi, strādā kasācijas instance šodien.

Ja jājautā, kāda ietekme tiesību zinātnes doktrīnai ir šodienas tiesu darbā, tad jāsecina, ka tiesu nolēmumu sagatavošanas kultūra ir mainījusies un mainās, kā arī ir vērojamas atšķirības kriminālprocesā, civilprocesā un administratīvajā procesā. Interesanti arī, kā departamentu tiesneši savstarpēji ietekmējas.

Šāda salīdzināšana tiek izdarīta reti – tāpēc domājams, būs klausītājiem interesanta.

Ja skatāmies retrospektīvi, tad aktīva atsaukšanās uz doktrīnu vērojama vien pēdējā desmitgadē. Principā doktrīna kā papildavots tiesu nolēmumu argumentācijā parādījās līdz ar administratīvo tiesu darba sākšanu. Tomēr pretēji iespaidam, ka doktrīna kā argumentācijas rīks tika izmantota ļoti intensīvi, praksē tā tas nebūt nav bijis. Administratīvajās tiesībās bija būtiska vācu tiesību ietekme, tāpēc attiecīgi arī vācu tiesību doktrīna bija reprezentēta tiesu nolēmumu motīvos. Pamazām veidojās arī mūsu pašu autoru komentāri un publikācijas. Attiecīgi arī tiesu nolēmumos tika veidotas šādas atsauces. 2008.gadā tika publicēti pirmie Administratīvā procesa komentāri senatores Jautrītes Briedes zinātniskajā redakcijā. Jāatzīmē, ka bija arī citu senatoru un senatoru palīgu publikācijas. Tādējādi tiesa atsaucās uz doktrīnu, kuru veidojuši paši tiesneši, tikai ārpus tiesas spriešanas. Administratīvajā procesā tiesā bija arī jautājumi, kuri tika lemti, salīdzinot risinājumus civilprocesā. Kā ilustratīvs piemērs varētu noderēt 2009.gada 15.decembra spriedums lietā SKA-537/2009 (A42463606), kurā principā skatīts jautājums par nepieciešamību atcelt spriedumu, jo lietā skatīts jautājums, kas varētu skart lietas izskatīšanā nepieaicinātas personas intereses. Senāts nodala tiesas hipotētisko vērtējumu sākumstadijā, kad tikai jālemj, vai varētu skart trešās personas intereses, no situācijas, kad jau taisīts tiesas nolēmums, kurš patiesi skar trešās personas intereses un šī trešā persona nav tikusi aicināta piedalīties iztiesāšanā. Papildu atsaucei uz savu tiesu praksi Senāts argumentāciju nostiprina arī ar norādi uz Vācijas administratīvā procesa tiesību praksi grāmatā „Administratīvais process tiesā”, kā arī ar salīdzinošu norādi uz analogu tiesību normu interpretāciju civilprocesa tiesībās. Šajā gadījumā kā avots izmantoti „Civilprocesa likuma komentāri” profesora Kalvja Torgāna zinātniskajā redakcijā, kas pastiprināti ar norādi uz aktuālu Civillietu departamenta judikatūru. Šis piemērs vienlaikus paver ieskatu arī tiesas spriešanā kā kompleksā disciplīnā. Noteiktos apstākļos analogi risinājumi atvieglo tiesību sistēmisku uztveri.

Senāta Civillietu departamenta atsauces uz tiesību doktrīnu ir izteikti procesuālo tiesību kontekstā. Favorīti ir izteikti. Auditorija noteikti var nosaukt šīs grāmatas.

Pat tikai nedaudz sekojot Civillietu departamenta tiesu prakses atziņām, ir grūti nepamanīt, ka absolūti favorīti ir Vladimira Bukovska Civīlprocesa mācības grāmata un Civilprocesa komentāri profesora Torgāna zinātniskajā redakcijā. Tā kā Civilprocesa komentāru grāmata faktiski ir vairāku autoru darbs, tad nevaram runāt par diviem ietekmīgiem akadēmiķiem, bet par diviem komentāru krājumiem gan. Par Civilprocesa likuma komentāru grāmatas būtisko statusu varētu arī liecināt zināms kuriozs, kuru gribētu atzīmēt Senāta tiesu praksē. Mūsu mājaslapā publicētajā Judikatūras nolēmumu arhīvā ir pievienots 2017.gada 24.novembra paplašinātā sastāvā taisītais Civillietu departamenta lēmums lietā SKC-1023/2017 par uzaicinājuma kārtību bezstrīdus procesā. Šis nolēmums atzīmēts kā judikatūras maiņa – tātad jo vairāk pelna ievērību. Šajā nolēmumā skaidrota Civilprocesa likuma 38.nodaļas „Lietas par tiesību dzēšanu uzaicinājuma kārtībā” noteiktā procesuālā kārtība. Lēmumā norādīts, ka tā ir īpaša procedūra nezināmu prasījumu noskaidrošanai, kuras mērķis ir novērst nākotnē varbūtējus strīdus un nodibināt zināmu mantisko tiesību neaizskaramību un pastāvīgumu. Citiem vārdiem, uzaicinājumam ir nevis tiesības radošas vai nodibinošas, bet gan nepieteiktās tiesības izslēdzošas sekas. Konkrētajā lietā fiziska persona vēlējās izmantot šo uzaicinājuma kārtību, lai legalizētu savas tiesības uz kolhozu laikā uzceltu individuālo dzīvojamo māju. Senāts skaidro, ka Civilprocesa likuma 38.nodaļā „Lietas par tiesību dzēšanu uzaicinājuma kārtībā” iekļautās normas būtībā ir pārņemtas no Civilprocesa likuma, kas bija spēkā Latvijā starpkaru posmā, tāpēc atziņas, kas izteiktas, skaidrojot šo tiesību institūtu tā laika tiesību telpā, ir izmantojamas arī šodien. Tālāk Senāts citē Vladimira Bukovska 1933. gada „Civīlprocesa mācības grāmatā” paustās atziņas. Civillietu departaments lēmuma 9.punktā norāda, ka „Augstākā tiesa nevar atbalstīt Civilprocesa likuma 293. panta skaidrojumu, kas izteikts tiesību literatūrā, proti, Civilprocesa likuma komentāru grāmatā, kas izdota 2012.gadā, norādot arī konkrētu lapaspusi, kā arī Senāta 2012.gada 30.janvāra lēmumā lietā Nr.SKC-1065/2012 (C01264111) pausto viedokli par iespēju uzaicinājuma kārtību piemērot likuma „Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatā” 22.pantā norādītajā gadījumā.” Skaidrības labad vien jāpiebilst, ka profesors Torgāns bija senators referents 2012.gada lietā, bet Civilprocesa likuma komentāra autors bija senatora tā laika palīgs.

Senāts šajā lietā nolemj, ka uzaicinājuma kārtība ir bezstrīdus process un nav piemērojama, lai iegūtu īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu. Īpašuma tiesību nostiprināšanai zemesgrāmatā pamats var būt prasības kārtībā izskatītā lietā taisīts spriedums.

Šī lieta atzīmējama vēl kādā kontekstā. Tiesneša pakļautība likumam. Satversme un likums „Par tiesu varu” noteic, ka tiesnesis ir tikai likumam pakļauts. Tiesnešu ētikas komisija 2018.gada skaidrojumā par tiesneša objektivitāti vienveidīgu lietu turpmākā skatīšanā, ja vienā no lietām kasācijas instances tiesa ir atcēlusi spriedumu, atzīmē, ka tiesneša spēja konkrēto lietu spriest objektīvi vienmēr ir saistīta ar tiesneša neatkarību lietas spriešanā. Tiesneša neatkarība ir priekšnoteikums tiesiskumam un viena no taisnīgas tiesas pamatgarantijām. Bangaloras Tiesnešu ētikas principu 1.1.punktā norādīts, ka tiesnesim savas tiesneša funkcijas jāveic neatkarīgi, patstāvīgi izvērtējot konkrētos faktus un saskaņā ar dziļu tiesību izpratni, jābūt brīvam no jebkādas ārējas ietekmes pamudinājumiem, spiediena, draudiem vai iejaukšanās, ko tieši vai netieši varētu radīt kādas aprindas vai iemesls. Ētikas komisija šajā skaidrojumā norāda, ka Civilprocesā nošķirts judikatūras saistošais raksturs, proti, ka judikatūra ir jāņem vērā, no konkrētajā lietā taisītā kasācijas instances sprieduma obligātā rakstura. Tādējādi tiesa, atspoguļojot attiecīgu argumentāciju savā nolēmumā, var nepievienoties cita tiesas sastāva vērtējumam. Šajā lietā Dobeles tiesas tiesnesis un Zemgales apgabaltiesa faktiski bija lēmusi pretēji Augstākās tiesas 2012.gada nolēmumā norādītajam viedoklim. Uzsverot tiesneša pakļautību tikai likumam, atzīmējams, ka šis gadījums pierāda, cik svarīgi ir tiesnesim ikkatrā lietā patstāvīgi veikt tiesību normu piemērošanu. Tiesnesis Egils Levits, pirms mēneša runādams šajā auditorijā, norādīja uz Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-64/16, kurā viņš bija tiesnesis referents. Šajā spriedumā atkārtots tiesas neatkarības jēdziena saturs, proti, ka tiesa savu tiesas spriešanas funkciju pilda absolūtā autonomijā, ne ar vienu nebūdama nedz hierarhiskās, nedz padotības attiecībās un nesaņemot jebkādas izcelsmes norādījumus vai instrukcijas. Par šo norādījumu aspektu vēl vēlos pateikt īsu komentāru vēlāk.

Pabeigšu šo daļu par doktrīnas vietu tiesu nolēmumos vēl par trešo Senāta departamentu – Krimināllietu departamentu.

Krimināllietu departaments, kā jau krimināltiesībām kopumā piestāv, bija pragmatisks un līdz nesenam laikam neizmantoja savā argumentācijā nedz judikatūru, nedz tiesību doktrīnu. Tomēr šodienas nolēmumu studijas atklāj, ka tieši Krimināllietu departamenta nolēmumos visbiežāk ir norādes uz tiesību doktrīnas atziņām. Mūsu alma mater būtu īpaši jāizceļ, jo dominē profesoru Ulda Krastiņa, Valentijas Liholajas, Kristīnes Stradas-Rozenbergas atziņas. Kā tas izpaužas? Gan ļoti sarežģītās konstrukcijās, gan arī par pamatjautājumiem. Departamenta nolēmumi jāvērtē kontekstā ar zemāku instanču tiesu nolēmumu kvalitāti un kasācijas sūdzību un protestu saturu. Krimināllietu departaments aptuveni 10% no kasācijas kārtībā izskatītajām lietām izmanto procesā noteiktās tiesības pārsniegt kasācijas sūdzības vai protesta robežas un pievērsties jautājumiem, kas būtiski notiesātās personas tiesību ievērošanai. Zināmā mērā šī nepieciešamība lemt par jautājumiem, kurus nav izvirzījis prokurors vai aizstāvis, prasa no kasācijas instances krimināllietās skaidrot arī tiesību jautājumu būtību, proti, tiesību saturu, vērst uzmanību uz normu piemērošanu. Aplūkosim piemēru, kur doktrīna mijas ar tiesu spriešanu krimināllietās – viena otru papildinot.

Kriminālprocesā nostiprināts, ka gadījumos, ja lietai var būt īpaša nozīme likuma nomu interpretēšanā, lietu skata mutvārdu procesā tiesas sēdē. Par šādu lietu viennozīmīgi varētu atzīt 2016.gada 8.decembra lēmumu lietā SKK-265/2016 (11290018913), kurā interpretēts „krimināllietas materiālu” jēdziens Krimināllikuma 307. panta izpratnē. Šajā lēmumā Augstākā tiesa pievērsusies tiesību doktrīnā paustajām atziņām par pieciem jautājumiem. Visupirms norādīts, kas ir noziedzīga nodarījuma kvalifikācija, tad vispārīgi, kas ir noziedzīga nodarījuma objekts. Skaidrojot konkrētā piemērojamā Krimināllikuma 307.panta tvērumu, norādīts uz doktrīnu. Lēmumā lasām: „Analizējot Krimināllikuma 307.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes, krimināltiesību doktrīnā pausta atziņa, ka krimināllietas materiāli ir tajā savāktie izmeklēšanas un tiesu darbības protokoli, izmeklētāja, prokurora, tiesas, tiesneša nolēmumi, ekspertu atzinumi, kā arī citi dokumenti un lietiskie pierādījumi, kas attiecas uz izmeklējamo vai iztiesājamo vai iztiesāto lietu (sk. Krastiņš U., Liholaja V., Hamkova D. Grām.: Krimināllikuma komentāri. Trešā daļa (XVIII-XXV nodaļa). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 545.lpp.). No norādītā izriet, ka krimināllietas materiāli Krimināllikuma 307.panta izpratnē ir nevis attiecīgajā protokolā, nolēmumā vai citā dokumentā ietvertās ziņas atkarībā no to nozīmīguma krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā, bet protokols, nolēmums vai cits dokuments vai lietiskais pierādījums pats par sevi, neatkarīgi no tajā ietverto ziņu nozīmīguma, ja tas attiecas uz izmeklējamo vai iztiesājamo, vai iztiesāto lietu.

Turklāt iepriekš minētajā tiesību doktrīnas atziņā ietvertā krimināllietas materiālu jēdzienu raksturojošā pazīme – krimināllietā savāktie – norāda uz attiecīgā protokola, nolēmuma, cita dokumenta vai lietiskā pierādījuma iegūšanas (izgatavošanas) procesa pabeigtību.

Augstākā tiesa piekrīt profesora Ulda Krastiņa viedoklim, ka no Kriminālprocesa likuma 374.panta pirmās daļas, kas noteic, ka no kriminālprocesa uzsākšanas brīža visus ar šo procesu saistītos dokumentus glabā vienkopus krimināllietā, izriet, ka dokumentu un lietu kopums par krimināllietu uzskatāms no kriminālprocesa uzsākšanas brīža. Turklāt dokumenti un lietas kā krimināllietas materiāli, kuriem varētu būt nozīme kriminālprocesā, var arī neatrasties krimināllietā tehniskā nozīmē un tie var vēl nebūt reģistrēti procesa virzītāja lietisko pierādījumu un dokumentu sarakstā (Krastiņš U. Komentārs par Krimināllikuma 307.pantu. Nepublicēts materiāls).

No iepriekš izklāstītā tiesību doktrīnas atzinuma par jēdziena „krimināllietas materiāli” saturu izriet, ka viens no nosacījumiem, lai dokuments būtu atzīstams par krimināllietas materiālu, ir dokumenta attiecināmība uz izmeklējamo vai iztiesājamo, vai iztiesāto lietu, proti, konkrētu krimināllietu. Tādējādi secināms, ka dokumenta veidlapa līdz tās aizpildīšanai nevar tikt atzīta par krimināllietas materiālu. Tālāk būtu izvērtējams apstāklis, kādām ziņām un kādā apjomā ir jābūt ietvertām dokumentā, lai to varētu atzīt par krimināllietas materiālu, un tas, vai ziņu saturam un apjomam ir izšķirošā nozīme dokumenta atzīšanai par krimināllietas materiālu.”

Šajā gadījumā mijiedarbība atklājas divos veidos. Pirmkārt, Krimināllietu departaments tieši norāda, ka krimināllietas materiālu jēdziena saturs tiek saistīts ar doktrīnā paustajām atziņām. Proti, ja Krimināllikuma komentāru grāmatā ir definīcija, tad tā arī tiek izmantota konkrētā jēdziena satura izpratnei. Skaidrības labad gan jānorāda, ka tik izteikta doktrīnas piesaukšana redzama tikai jautājumos, kuros tiesa 100% pievienojas komentāru grāmatā rakstītajam. Otrkārt, šajā nolēmumā atklājas, kā Krimināllietu departaments tieši iesaista tiesību zinātni kāda tiesību teorijā neskaidra jautājuma izpētei. Šajā nolēmumā norāde uz nepublicētu materiālu, konkrēti – Ulda Krastiņa viedokli. Jautājumos, kas prasa līdz šim neizpētītu šķautņu analīzi, Krimināllietu departaments vēršas pie mācībspēkiem un lūdz tos izteikt savu komentāru vai viedokli par tiesību jautājumu, kuram būtiska nozīme lietas izlemšanā. Šajā nolēmumā pat īpaši uzsvērts, ka „Augstākā tiesa piekrīt profesora Ulda Krastiņa viedoklim”. Šādā veidā notiek arī akadēmiskās domas papildināšana ar tiesu prakses jautājumiem. Mācību procesā un mācību grāmatās tādējādi komentāri veidojas arī no reālas tiesu prakses.

Lai arī tiesas komentārs doktrināliem komentāriem nav ierasta prakse citu valstu tiesu nolēmumu metodoloģijā, mūsu tiesas doktrīnas un tiesību doktrīnas ciešā mijiedarbība ir īpaša. Kamēr tiesu spriež tiesa likuma robežās, šī sadarbība ir paredzamības un izpratnes garants.

Tiesas atziņas attīstās ne tikai nolēmumu motīvu daļā. Ir arī tāds jēdziens kā tiesnešu atsevišķās domas.

Arī šajā jautājumā ir atšķirības procesuālajos regulējumos. Tiesnešu atsevišķās domas var tikt pievienotas Civillietu departamenta paplašinātā sastāvā taisītiem nolēmumiem un Administratīvo lietu departamenta kopsēdes nolēmumiem. Atsevišķo domu institūts nav paredzēts krimināllietu izskatīšanā kasācijas kārtībā.

Atsevišķās domas tiek saistītas ar juridiskās domas attīstību un tiesneša iespēju publiski paust, ka tam ir cits viedoklis izskatāmajā jautājumā. Tā kā šodien runājam par juridiskās domas attīstību, šoreiz nepievērsīšos neatkarības aspektam un iespējai publiskot savus argumentus.

Par pienesumu tiesību attīstībai. Lai tiesnešu atsevišķas domas būtu ierosme debatei par kādu tiesību jautājumu, visupirms šīm atsevišķajām domām ir jābūt pieejamām. Tiesnešu atsevišķās domas tiek pievienotas Augstākās tiesas tīmekļa vietnē publicētajam tiesas nolēmumam. Ar nožēlu jāatzīmē, ka tās neizpelnās īpašu sabiedrības interesi un juristu komentārus.

Kā piemēru par atsevišķo domu īpatnējo saturu kasācijas instancē izmantošu vienas no pirmajām sagatavotajām atsevišķajām domām Administratīvo lietu departamenta praksē. Tās pievienotas 2013.gada 7.maija spriedumam lietā SKA-14/2013 (A42559408). Spriedums ir par tiesībām atskaitīt priekšnodoklī samaksāto pievienotās vērtības nodokli. Pievienotās vērtības nodokļa normatīvā regulējuma pamats ir Eiropas Savienības tiesību normas, proti, direktīvu normas. Tāpēc arī spriedumā, izmantojot Eiropas Savienības Tiesas spriedumu atziņas, interpretētas likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” normas. Spriedumam pievienotas senatores Jautrītes Briedes atsevišķās domas. Spriedumā, tāpat kā vispār karuseļkrāpniecisko shēmu jomā, būtisks ir Eiropas Savienības Tiesas spriedums Forvard lietā. Atsķirībā no citām prejudiciālo nolēmumu lietām, kuras, lai arī cik būtiskas tiesību normu interpretācijai, praktiski paliek nepamanītas, šī lieta izpelnījās sabiedrības interesi. Senatores atsevišķās domas atklāj, ka viņa nepiekrīt ne tikai Senāta kompetencei pārvērtēt lietas faktiskos apstākļus, proti, kas ir un kas nav kasācijas instances kompetencē lietas objektīvas izskatīšanas procesā, kas pats par sevi būtu atsevišķas konferences vērts jautājums. Senatore vērš uzmanību, ka ir pārprasts Eiropas Savienības Tiesas nolēmuma teksts, jo teikuma konstrukcija latviešu valodā atšķiras no oriģinālvalodas franču un rada nepareizu priekšstatu par izlemto. Izmantojot to pašu Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, kas citēta spriedumā, senatore atsevišķajās domās nonāk pie cita secinājuma par karuseļshēmas pārbaudes metodoloģiju.

Eiropas Savienības tiesību piemērošanas jomā nacionālajai tiesai nevajadzētu attīstīt paralēlu judikatūru. Tāpēc pievienotās vērtības nodokļu jautājumos Latvijas tiesas ir vairākkārt uzdevušas jautājumus Eiropas Savienības Tiesai. Tomēr ne visu spēj atbildēt pat Eiropas Savienības Tiesa. Nacionālās īpatnības ir jāpārrauga pašu iestādēm, tai skaitā tiesām. Kontekstā ar senatores Jautrītes Briedes atziņām jāsaka, ka tieši izceltais aspekts par darījumu pārbaudes metodoloģiju ir tikpat aktuāls arī šodien. Administratīvo lietu departaments ir aicinājis zinātniski analītisko dienestu apkopot tiesu praksi pievienotās vērtības nodokļa jautājumos. Ir pāragri prognozēt, kādi būs pētnieku secinājumi. Gribu īpaši atzīmēt, ka Senāts neapstājas pie izlemta jautājuma, pie tā sauktās nostiprinātās judikatūras. Senāts ikkatrā lietā pārbauda savu atziņu pareizību. Ikkatrā lietā var papildināt savas atziņas vai pielāgot tās aktuālajai sociāli-ekonomiskajai situācijai. Ekonomisko procesu attīstība prasa ne tikai likumdevējam strādāt pie normatīvā regulējuma pielāgošanas, tā prasa tiesām būt gatavām proaktīvi saskatīt nepieciešamību pielāgot arī tiesu praksi.

Lai arī judikatūras būtības un judikatūras maiņas jautājums ir saturā ļoti interesants temats, diemžēl akadēmiskā vidē tam nav bijis pienācīga diskursa. Diskurss nav viens viedoklis, kurš, pat jāsaka, ir. Domājams, ka judikatūras vieta tiesību avotu sistēmā šodien būtu pelnījusi pat atsevišķu mācību kursu. Studenti negūst pienācīgu ieskatu tiesību avotu sistēmas darbībā praksē. Netiek gūtas pietiekamas iemaņas strādāt ar vairākiem vienlīdzīgiem avotiem. Piemēram, konkurējoša vai papildinoša tiesu judikatūra. Gribu aicināt, izmantojot Senāta prakses izcilus piemērus, skaidrot arī judikatūras nozīmi. Tas, ka ne visos jautājumos tiesību zinātnei izdevies veiksmīgi integrēties tiesību attīstības veicināšanā tiesu spriešanas procesā, būs nākamais aplūkojamais jautājums.

IV.  Zinātniskās domas attīstība: Senāts un docētāji

Juridiskās fakultātes mācībspēki tiek pieaicināti viedokļu sniegšanai par tiesu prakses apkopojumiem. Senāta nolēmumu akadēmiskā kritika ir svarīga. Tā kalpo tiesību aktualitāšu izpratnei un arī iespējamai tiesu prakses atziņu pārskatīšanai nākotnē.

Augstākā tiesa attīsta zinātnisko domu, mērķtiecīgi daloties ar saviem tiesu prakses atziņu apkopojumiem. Pirms Augstākā tiesa kā vienu no savām darbības jomām izvirzīja zinātniski analītisko darbu, tiesu prakses apkopojumi tika uzticēti akadēmiskajiem mācībspēkiem. Tas bija vienlaikus ieguvums zinātnei, bet zaudējums tiesu prakses atziņu sistematizācijai, jo akadēmiķim grūti atturēties no zinātnes. Diemžēl zinātne mūsu gadījumā parasti bija konkrētā teorētiķa viedoklis. Attiecīgi nereti radās domstarpības par darba saturu, vai tas ir tiesu prakses apkopojums, vai jau tiesu prakses komentārs. Pēdējos gadus Augstākā tiesa saviem spēkiem gatavo tiesu prakses atziņu apkopojumus. Vienlaikus mēs ceram, ka šādi apkopojumi rosina tiesību zinātni analizēt un saturīgi komentēt nolēmumu motīvus un tiesas secinājumus.

Ir pozitīvi piemēri. Piemēram, maksātnespējas jomas eksperts, vienlaikus arī Universitātes mācībspēks Gaidis Bērziņš ir atsaucies Augstākās tiesas aicinājumam un sniedzis savus komentārus par mūsu sagatavotu prakses apkopojumu. Šāda padziļināta izpratne ir ļāvusi arī divos uzskatāmos gadījumos konstruktīvi kritizēt Senāta lemto. Kritika bija vērtīga nevis tāpēc, ka es personīgi piekrītu vai, tieši otrādi, nepiekrītu Gaida Bērziņa komentāram. Neesmu maksātnespējas jomas eksperts – normu izpratne sistēmā vai likumdevēja gribas noskaidrošana lai paliek piemērotājiem. Šajā brīdī gribu uzteikt to, ka kritika abos gadījumos bija argumentēta, tā nesaturēja apvainojumus. Šāds diskurss ir ļoti veselīgs gan akadēmiskajai videi, gan tiesību normu piemērotājiem, tai skaitā tiesnešiem. Konstruktīva kritika ļauj izvērtēt ne tikai argumentus konkrētajā lietā.

Šāda kritika ļauj skatīt sistēmu tiesību pētnieka acīm. Šobrīd nesākšu spekulēt, vai būs judikatūras maiņa šajā jautājumā, vai rajona tiesas sekos šai Senāta atziņai, vai argumentēti to noraidīs, būtiska ir kvalitatīva analīze. Šāda kritika būtiski atšķiras no lietas dalībnieku vai iesaistīto aizstāvju, pārstāvju vai padomdevēju publiskajiem paziņojumiem. Šajā reizē nerunāsim par mediju viedokļa ietekmi uz tiesas spriešanu. No piemēra par doktrīnas ietekmi uz Krimināllietu departamenta lēmumu skaidrs, ka akadēmiskajiem mācībspēkiem ir būtiska loma tiesību satura izpratnes veidošanā. Ne tikai mācību procesā augstskolas solā, kad kā pilnīgi pareizu tveram katru pasniedzēja teikto frāzi. Arī akadēmiskā diskusijā sliecamies paļauties uz zinātnisko godprātību, kādu to raksturo akadēmiskie ētikas kodeksi. Akadēmiskā brīvība un neatkarība ir salīdzināma ar tiesneša neatkarību. Ja mācībspēku publiski paustie viedokļi ir nevis akadēmiski, bet tikai publiski atkārto ar viņu saistītas personas konkrētā tiesvedībā esošas lietas dalībnieka intereses, tad šāda rīcība būtu nosodāma. Lietas dalībniekam ar tiesu jākomunicē procesuālo dokumentu formā. Tiesas rīcības un nolēmumu kritika būtu veidojama profesionāli un atbildīgi. Respektējot vārda brīvību un tiesības izteikt kritiku, tai skaitā nozīmīgos jautājumos, tomēr jārespektē tiesnešu cieņa. Latvijā mums ir maz izdevumu, kas raksta par juridiskiem jautājumiem. Esam jau uzrunājuši „Jurista Vārdu”, lai tā lasītājiem tiktu uzrādīta raksta autora iesaiste lietas izskatīšanā jeb slēptā interese. Nedomāju, ka šāda godīga piezīme kavēs juridiskās domas attīstību.

Nobeigums

Nobeigumā par labu pozitīvu sadarbību.

Tiesību zinātņu fakultātes desmit gadu darbības pārskata ziņojumā Kārlis Dišlers savulaik norāda, ka „Universitātes pastāvēšanas pirmajos gados lielākā daļa fakultāti beigušo aizgāja advokatūrā, vēlāk maģistratūrā”. Ieskatoties Latvijas starpkaru Senāta 30 senatoru biogrāfijās, ieraksts par tieslietu studijām tikai Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē ir senatoram Jānim Ankravam, savukārt senatori Vladimirs Bukovskis, Augusts Rumpēters un Pēteris Stērste ir papildinājuši šeit savas zināšanas. Tas pamatā tāpēc, ka bija vajadzīgs laiks no fakultātes dibināšanas līdz pirmajiem absolventiem un to karjeras virsotnēm.

Šodien Augstākajā tiesā esam 36 tiesneši un 110 darbinieki. No tiem lielākā daļa savas jurisprudences studijas pamatā vai vismaz daļēji saista ar Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. Vēl pāris gadus atpakaļ sadarbībā ar Juridiskās fakultātes Tālākizglītības centru devām iespēju saviem tiesnešiem un darbiniekiem aktualizēt un papildināt zināšanas šodien aktuālās praktiskās un akadēmiskās tēmās. Lai iegūtu sertifikātu, bija jāapmeklē noteikts nodarbību skaits. Mums par patīkamu pārsteigumu bija ne viens vien klausītājs, kas bija ieinteresējies par vairākām tēmu grupām, tādējādi neaprobežojoties ar nodarbībām krimināltiesību vai administratīvo tiesību jomā, bet kā studiju gados pārlapojot vispārējas aktualitātes.

Novēlu Juridiskajai fakultātei saglabāt un pilnveidot akadēmiskā un praktiskā mijiedarbību. Būt mūsu atbalstam teorijā. Būt mūsu sadarbības partnerim tiesas doktrīnas izplatīšanā un attīstības veicināšanā.

Paldies par uzmanību un spēku nākamajā simtgadē!