Morālā kaitējuma noteikšanas vadlīnijas kriminālprocesā

Viens no kriminālprocesa pamatprincipiem, kas nostiprināts Kriminālprocesa likuma 22. pantā, ir tiesības uz kompensāciju par radīto kaitējumu. Personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, ņemot vērā tās morālo aizskārumu, fi ziskās ciešanas un mantisko zaudējumu, tiek garantētas procesuālas iespējas morālas un materiālas kompensācijas pieprasīšanai un saņemšanai.

Latvijā morālā kaitējuma kompensācija kriminālprocesā ir samērā jauns tiesību institūts, kas savu praktisko realizāciju sāka ar 2005. gada 1. oktobri, kad stājās spēkā Kriminālprocesa likums. Kā jebkurš jauninājums, arī morālā kaitējuma kompensācija kriminālprocesā tiesu praksē izraisīja problēmas tiesību normu interpretēšanā un piemērošanā, kļūdas tiesu nolēmumos.

Pēc Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta un judikatūras nodaļas iniciatīvas juridisko zinātņu doktore profesore Valentija Liholaja veica ļoti nozīmīgu un darbietilpīgu pētījumu, izanalizējot vairāk kā divus simtus visu instanču tiesu nolēmumus, kas stājušies spēkā 2008. - 2010. gadā. Pētījuma rezultāti un secinājumi atspoguļoti apkopojumā „Tiesu prakse par morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā”.

Apkopojuma nobeiguma sadaļā autore sadarbībā ar Senāta Krimināllietu departamenta senatoriem izteikusi rekomendācijas, kas ņemamas vērā, izlemjot morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā. Rekomendācijas izstrādātas, vadoties no tiesu praksē izteiktajām atziņām likumu piemērošanā.

Svarīgi ievērot to, ka tiesības prasīt morālā kaitējuma kompensāciju ir personai, kas atzīta par cietušo kriminālprocesā. Tiesas, iztiesājot krimināllietas, var arī nenoteikt morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā gadījumos, kad, neatliekot lietas iztiesāšanu vai neizsludinot pārtraukumu, nav iespējams izlemt pieteikto kaitējuma kompensāciju. Šāds tiesas nolēmums nav pretrunā ar kriminālprocesa pamatprincipu - tiesībām uz kompensāciju par radīto kaitējumu, jo personai saglabājas tiesības prasīt kaitējuma atlīdzināšanu Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā.

Nosakot morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, tiesām jāpamato nolēmums un nav jāaprobežojas tikai ar likumā noteikto izvērtējamo apstākļu uzskaitījumu, lai ikviens varētu pārliecināties par nolēmuma tiesiskumu.

Tiesu prakses analīze parādīja, ka tiesas salīdzināmos apstākļos noteikušas ļoti atšķirīgus morālā kaitējuma kompensācijas apmērus. Piemēram, no vainīgajām personām par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanu, vadot transportlīdzekli, kā rezultātā cietušajam nodarīts vidēja smaguma miesas bojājums, tiesas par labu cietušajiem ir piedzinušas morālā kaitējuma kompensācijas robežās no 380 latiem līdz 20 000 latiem. 

Pētījuma autore un Senāta Krimināllietu departamenta senatori uzskatīja, ka ir nepieciešamas orientējošas vadlīnijas par iespējamiem morālā kaitējuma kompensācijas apmēriem, kas atspoguļoti pētījuma pielikumā.

Morālā kaitējuma kompensācijas vadlīniju tabulā ir norādīti tikai tie noziedzīgie nodarījumi, par kuru izdarīšanu morālā kaitējuma kompensācija bija izlemta tiesās izskatītajās lietās. Šīs vadlīnijas izstrādātas, ņemot vērā tiesu praksi, un tās nav balstītas uz zinātniskiem pamatojumiem un metodēm, kā arī spēkā esošajos speciālajos normatīvajos aktos ietvertajiem principiem morālā kaitējuma apmēru aprēķināšanā.

Pētījumā ietvertās vadlīnijas ir pirmais mēģinājums izstrādāt skaitliskus orientierus tiesām morālā kaitējuma kompensācijas apmēra noteikšanā. Šīs vadlīnijas nav obligātas tiesām, izlemjot konkrētas lietas.

Autori apzinās, ka izstrādātās vadlīnijas ir kritizējamas un pilnveidojamas, kā arī cer, ka tās rosinās diskusijas par to, vai vispār ir iespējamas un nepieciešamas šādas vadlīnijas, un esošās tiesu prakses plašāku teorētisku izvērtēšanu.

ŅEMOT VĒRĀ TIESU PRAKSI UN SAMĒROJAMĪBU, VIRS SPECIĀLAJOS LIKUMOS PAREDZĒTAJĀM SUMMĀM TIESAS VARĒTU PIEDZĪT ŠĀDAS MORĀLĀ KAITĒJUMA SUMMAS PAR ATSEVIŠĶIEM NOZIEDZĪGIEM NODARĪJUMIEM

NOSAKOT MORĀLĀ KAITĒJUMA KOMPENSĀCIJAS APMĒRU, JĀŅEM VĒRĀ: 

[1] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 1635. panta otrajā daļā noteikto, atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.

[2] Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 352. panta pirmajai daļai, lemjot par morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, tiesai ir jāizvērtē cietušā pieteikums un jāņem vērā: 1) noziedzīga nodarījuma smagums un izdarīšanas raksturs; 2) nodarītās fiziskās ciešanas, paliekoši sakropļojumi, un darbspēju zudums; 3) morālā aizskāruma dziļums un publiskums; 4) psihiskas traumas. Tiesa nedrīkst aprobežoties tikai ar šo apstākļu uzskaitījumu un norādi, ka tie pie kompensācijas apmēra noteikšanas ņemti vērā, bet šie apstākļi katrā konkrētā gadījumā izvērtējami, norādot, kā tie ir ietekmējuši lēmumu par kompensācijas apmēru. 

[3] Izlemjot jautājumu par morālās kompensācijas apmēru, tāpat jāvadās no cilvēktiesību un kriminālprocesa principiem, kā arī tiesu prakses citos, jo sevišķi - salīdzināmos gadījumos, kad atlīdzinājumam pēc iespējas ir jābūt līdzīgam.

[4] Lemjot par morālās kaitējuma kompensācijas apmēru, jāievēro samērīguma princips un tas, ka morālā kaitējuma kompensācija ir tikai viens no kompensācijas veidiem un neaizstāj cietušā mantai un veselībai nodarīto kaitējumu.

[5] Tā kā Kriminālprocesa likumā no morālā aizskāruma (kaitējuma) ir īpaši izceltas fiziskas ciešanas, morālā kaitējuma elementi ir izvērtējami patstāvīgi, ņemot vērā, ka morālais aizskārums jeb garīgās ciešanas un fiziskās sāpes jeb ciešanas tiek saistītas ar atšķirīgām izpausmēm, proti, pirmajā gadījumā ar psiholoģisku diskomfortu un dažādām negatīvām emocijām, bet otrajā gadījumā – ar ķermeņa sāpēm. Ja cietušais pieteikumā ir nodalījis pieprasīto kompensāciju par morālo aizskārumu un fiziskām sāpēm, tiesai jautājums par pieteikto kompensāciju izlemjams tieši tādā pašā veidā. 

[6] Lai morālā kaitējuma atlīdzinājums būtu atbilstīgs, tam ir jābūt samērojamam ar nodarīto kaitējumu, un, jo nopietnāks kaitējums, jo ievērojamākam jābūt atlīdzinājumam. Tiesai ne tikai jānosaka atbilstīgs atlīdzinājums, bet arī jāpamato, kādēļ tā uzskatījusi atlīdzinājumu par atbilstīgu. Pamatojumam ir jāparāda, ka tiesa ir ņēmusi vērā un izvērtējusi visus atlīdzinājuma noteikšanā būtiskos apstākļus un ka tiesa, nosakot atlīdzinājumu, nav balstījusies vienīgi uz saviem subjektīvajiem ieskatiem, bet gan uz racionāliem juridiskiem apsvērumiem. Šāds pamatojums ir būtisks, lai ikviens varētu pārliecināties par tiesas nolēmuma tiesiskumu (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 16.februāra lēmums lietā SKA-104/2010.).

Pilnu apkopojumu „Tiesu prakse par morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā” skatiet Augstākās tiesas mājas lapā www.at.gov.lv sadaļā Tiesas informācija/ Tiesu prakses apkopojumi