Eiropas Savienības tiesības krimināllietu izskatīšanā Senātā

[1] Eiropas Savienības ties ību zinātnes attīstība vairs nenotiek doktrīnā, proti, tiesību teorētiķu rakstos un runās. Tiesību zinātnes attīstība kopumā vairs nav tiesību zinātnieku rokās. Tiesību zinātnieki vairumā gadījumu reflektē par to, ko ir izlēmuši politiķi un kā tiesību normas ir piemērojusi tiesa.

Šodien ir reti izņēmumi, kad varam tiešāk vai netiešāk saskatīt tiesību zinātnes ietekmi uz tiesību attīstību. Realitātē tiesību attīstību noteic sociāli – ekonomiskie procesi sabiedrībā, krīzes un tehnoloģiju attīstības ātrums. Tāpēc nacionālās tiesību zinātnes attīstās būtiski atšķirīgi. Tikpat atšķirīgi, cik ir to jurisdikcijā esošās vērtības un tehnoloģiju iespējas.

Tomēr jau vairāk kā pusgadsimtu ir reālas kopējās vērtības, kuras sākotnēji ir bijušas starptautiskās tiesības, bet pamazām valstu demokrātijām integrējoties un upurējot zināmu daļu savas suverenitātes kopējās labklājības vārdā – šīs vērtības kļuvušas par noteicošām arī tiesību piemērotājiem.

Šodien atlikšu malā Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes dokumentu ietekmi. Palikšu tikai apsolītā temata rāmī, proti, Eiropas Savienības tiesību piemērošanas Senāta praksē.

[2] Kopš nedz teorētiķus un tiesību normu piemērotājus nav jāpārliecina, ka Krimināllikums un Kriminālprocesa likums nav vienīgie krimināltiesību jomā piemērojamie tiesību akti, pašsaprotami, ka arī Eiropas Savienības tiesības un starptautiskās tiesības varētu noteikt tiesību un pienākumu saturu krimināltiesībās un kriminālprocesā. Tomēr mans novērojums liek secināt, ka tādu Latvijas tiesību sistēmā saistošu tiesību kā Eiropas Savienības tiesību vai īpašu starptautisko tiesību avotu tieša piemērošana tiesās joprojām nebūt nav ikdiena. Lasot ikdienā tiesu nolēmumus, esmu izdarījusi divus secinājumus, kas savstarpēji var pirmsšķietami šķist pretrunīgi. Pirmais novērojums: tiesas labi tiek galā ar Eiropas Savienības tiesību piemērošanu. Otrs novērojums: Eiropas Savienības tiesības ikkatrā lietā ir izaicinājums. Abus secinājumus primāri gribu attiecināt uz tiesu darbu, bet tie ar mazām niansēm būtu attiecināmi arī uz lietas dalībniekiem.

Domājot par Eiropas Savienības tiesībām, ir svarīgi redzēt to četras lielās dimensijas: 1) tieši piemērojamās normas (regulas, pamatlīgumi), 2) pēc ieviešanas nacionālajās tiesībās saistošās Eiropas Savienības tiesības (direktīvas, pamatlēmumi), 3) Eiropas Savienības starptautisko tiesību instrumenti, un 4) atsevišķi – Eiropas Savienības Tiesas judikatūra. Pēdējā minētajā uzreiz jāsaskata divas absolūti nošķiramas situācijas: Eiropas Savienības Tiesa lemj par Eiropas Savienības tiesību interpretāciju un spēkā esību. Eiropas Savienības Tiesa, bet kā pirmā instance daudzos jautājumos – Vispārējā tiesa – izskata lietas, kas tieši izriet no Eiropas Savienības kā organizācijas darbības, proti, mūsu izpratnē no Eiropas Savienības administratīvajām tiesībām. Šim aspektam nebūs laika pievērsties, bet to vajadzētu atcerēties ikreiz pirms atsauces izdarīšanas uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru.

Kopumā minētie četri Eiropas Savienības tiesību kā avota aspekti ar to piemērošanas niansēm ir jāpatur prātā, ikreiz redzot norādi, ka Eiropas Savienības tiesībās noteikts.... Jo ne viss, kas tiek apzīmēts ar „Eiropas Savienības tiesības”, nozīmē to pašu tiesību avota statusu un attiecīgi ietekmi tiesību piemērošanā.

Senātam bija jādod risinājums, ko darīt ar diviem pretrunīgiem pirmās instances tiesas nolēmumiem par personas pārņemšanu sodu izpildei vienā lietā. Respektējot Līgumā par Eiropas Savienības darbību nostiprināto lojālās sadarbības principu un sadarbību krimināltiesību jomā kā vienu no stūrakmeņiem vienotajā tiesiskajā Eiropas Savienības telpā, risinājums bija vērsts, lai nodrošinātu Eiropas Savienības tiesību efektivitāti. Ņemot vērā, ka konkrētā lieta bija saistīta ar personas pārņemšanu soda izpildei un attiecīgi arī ar ārvalstīs piespriesta soda pielāgošanu un izpildi Latvijā, šie jautājumi Eiropas Savienības tiesībās ir atrunāti pamatlēmumā, tāpēc Senāts, tieši atsaucoties uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, konkrēti Pupino nolēmumu par pamatlēmumu atbilstīgas interpretācijas pienākumu, deva nepieciešamās norādes par nolēmumu pretrunas atbilstošu risinājumu.

Tas būs arī tuvākās nākotnes izaicinājums – pārvaldīt direktīvās ietverto principu un nostiprināto indivīdu tiesību piemērošanu kriminālprocesā. Pirmie jautājumi jau ir vērtēšanā.

[3] Savā uzrunā iezīmēšu pēdējos, manuprāt, interesantākos Senāta nolēmumus, kuros piemērotas Eiropas Savienības tiesību normas vai dota norāde par to ietekmi uz Latvijas tiesību normu piemērošanu.

Juristam, kurš mazliet seko līdz krimināllietu iztiesāšanai, pirmā asociācija ar Eiropas Savienības tiesību jautājumiem rodas kontrabandas jomā. Tāpēc par šīs normas piemērošanu nobeigumā. Sākumā par darba drošības jomu.

[3.1] 2019.gada 16.maija lēmums lietā SKK-3/2019 bija par darba devējam celtu apsūdzību par darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu, proti, uzņēmējsabiedrības vadītāja, kas ir atbildīga par darba aizsardzības reglamentējošo normatīvo aktu prasību ievērošanu, pārkāpa normatīvajos aktos noteiktās prasības, un tas izraisīja cilvēka nāvi. Pirmkārt, Senāts atkārtoti norāda uz Satversmes tiesas atzīto, ka kriminālatbildību noteicošas normas nevar atzīt par neskaidrām tāpēc vien, ka to saturs noskaidrojams, pamatojoties uz citiem normatīvajiem aktiem.

Krimināllikuma 146.pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums apdraud personas tiesības uz tādiem darba apstākļiem, kuri nodrošina darba aizsardzību un tehnisko drošību, nodarot kaitējumu cilvēka veselībai un dzīvībai. Šajā gadījumā Krimināllikuma normu saturu piepilda Ministru kabineta noteikumu regulējums, proti, Ministru kabineta 2009.gada 10.marta noteikumu Nr.219 „Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude” normas. Savukārt šajos Ministru kabineta noteikumos iekļautas tiesību normas, kas izriet no Padomes 1989.gada 12.jūnija Direktīvas 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību. Attiecīgi principu līmenī direktīvas normu interpretācija ir svarīga attiecīgo Ministru kabineta noteikumu normu izpratnei. Šajā lietā direktīvas mērķis tika izmantots regulējuma satura noskaidrošanai.

Kriminālatbildība saskaņā ar šo Krimināllikuma normu iestājas uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vadītājam, kas atbildīgs par darba aizsardzības vai tehnisko drošību reglamentējošo normatīvo aktu prasību ievērošanu, ja vadītājs nav ievērojis šo normatīvo aktu prasības un tas izraisījis miesas bojājumus ar veselības traucējumu vai darbspēju paliekošu zaudējumu, vai cilvēka nāvi. Proti, minētā norma nosaka kriminālatbildību par personas rīcību (darbību vai bezdarbību), kas paredzēta citā normatīvā aktā. Mainoties darbinieka veselībai kaitīgajiem darba vides faktoriem vai īpašajiem apstākļiem, personai, kura atbildīga par darba aizsardzības reglamentējošo normatīvo aktu prasību ievērošanu, ir pienākums nosūtīt darbinieku uz ārpuskārtas (papildu) veselības pārbaudi, neraugoties uz to, ka ir spēkā kārtējās veselības pārbaudes rezultāti. Minētais attiecas arī uz gadījumiem, kad persona turpina veikt tos pašus darba pienākumus, bet tiek konstatēti līdz šim neidentificēti veselībai kaitīgi darba vides faktori.

[3.2] Sadarbība krimināltiesiskajā jomā (līdzīgi kā visiem ierastā sadarbība civiltiesību jomā ar Briseles regulējumu) ir būtiska procesuālo tiesību sastāvdaļa. Tomēr rūpīgs tiesību piemērotājs ātri konstatētu, ka krimināltiesību jomā ir mazāk ierasti Eiropas Savienības tiesību avoti, proti, pamatlēmumi. To piemērošanas nacionālajās tiesību sistēmās pamatprincipus iedibinājusi Eiropas Savienības Tiesa. Tāpat Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai ir bijusi būtiska loma dažādu konceptu izpratnes nostiprināšanā un pat tiesnešu radīta regulējuma izveidošanā par noteiktiem jautājumiem. Krimināltiesiskās sadarbības pamatā ir pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas lēmumu jeb aresta orderi. Senāts ir vienīgā instance, kurā tiek pārskatīti nodošanas lēmumi, proti, par personu, tai skaitā Latvijas pilsoņu, nodošanu kriminālprocesuālo darbību veikšanai citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Šīs nodošanas procedūras pamatā ir savstarpēja tiesu un tiesībsargājošo iestāžu uzticēšanās. Šim mehānismam izaicinājumus praktiski nepārtraukti met dažādi tiesiskumu apdraudoši procesi un procedūras dalībvalstīs. Piemēram, prokuratūras iestāžu kā tādu iestāžu, kuras ir tiesīgas pieņemt lēmumus par personu nodošanas pieprasīšanu, neatkarības apšaubīšana, kā rezultātā Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka Vācijas prokuratūras iestādes nav pietiekoši neatkarīgas, lai tiktu atzītas par tiesām Eiropas apcietināšanas lēmuma vajadzībām. Konkrētais nolēmums tieši attiecās uz Vācijas prokuratūru, bet vienlīdz jautājums ir skatīts arī attiecībā pret citām valstīm, kurās prokuratūras darbojas pēc līdzīga modeļa. Tas uzliek pienākumu Senātam katrā konkrētā gadījumā pārbaudīt attiecīgās lūgumu atsūtījušās valsts iestādes atbilstību pamatlēmumā nostiprinātajam standartam. Arī Brexit veido tiesību jautājumus, par kuriem būs jālemj tuvākajā laikā.

[3.3] Krimināllietu departaments lietā SKK-1/2020 risinājis kaitējuma kompensācijas piedziņas jautājumu saistībā ar noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar ceļu satiksmes noteikumu un transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpumu.

2012.gadā Eiropas Savienības Tiesā ar prejudiciālo jautājumu par kaitējuma kompensācijas tvērumu, pēc tam Satversmes tiesā par Ministru kabineta noteikumu atbilstību augstākstāvošā likuma normām vērsās Civillietu departaments. Šo lietu atziņas tika izmantotas līdzšinējā praksē. Savukārt šajā lēmumā Krimināllietu departaments īpaši uzsver, ka kaitējuma kompensācija cietušajiem, kas par tādiem atzīti noziedzīgā nodarījumā, kas saistīts ar ceļu satiksmes noteikumu un transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpumiem, būtiski atšķiras no vispārējās Kriminālprocesa likumā noteiktās kārtības, jo šajos gadījumos kaitējuma kompensācijas veidu, apmēru un saņemšanas kārtību regulē speciālais Obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas likums un saskaņā ar to izdotie Ministru kabineta noteikumi. Attiecīgi šajā tiesiskā regulējuma ietvarā arī pamatā jānotiek kaitējuma kompensācijai.

[4] Izmantojot Senāta tiesu praksi salīdzinājumam, nobeigumā, kā solīju, pievērsīšos kontrabandas lietu iztiesāšanai. Izrādās, ka tiesību zinātnei bija palicis nemanīts fakts, ka kopš 2004.gada 1.maija Latvija ir Eiropas kopējā tirgus dalībvalsts un Latvijas ārējā robeža ir Eiropas Savienības ārējā robeža. Kaitējums, kas nodarīts ar kontrabandas preču nokļūšanu Latvijā, tiek nodarīts gan Eiropas Savienības finanšu interesēm, gan Latvijas finanšu interesēm.

Kopš 2016.gada Krimināllietu departamenta un mazliet agrāk arī Administratīvo lietu departamenta praksē ir konsekventi nošķirta preces nokļūšana Eiropas Savienības kopējā tirgū, lai noteiktu kaitējuma piedziņas tiesiskumu. Šajā jautājumā pamatu veido Eiropas Savienības Tiesas atziņas par preces nokļūšanu brīvā apgrozībā un konkurences radīšanu tiesiski apgrozībā laistām precēm. Kā žargonā tiek teikts: pirms barjeras vai pēc barjeras. Proti, ja preces fiziski Eiropas Savienības kopējā tirgū nav nonākušas, bet izņemtas kontroles procedūrās pirms barjeras, tad kaitējuma kompensācijas pamats neveidojas. Tomēr veidojas kriminālatbildības pamats par kontrabandu. Savukārt, ja preces tikušas pāri robežai, tad kopējā tirgū esošās preces ir apdraudētas un attiecīgi par šādām precēm personai ir jāmaksā arī visi nodokļi, neatkarīgi no preču izņemšanas. Lai gan pēdējos gados vairāki nolēmumi par nelikumīgām darbībām ar akcīzes precēm vai kontrabandu nonāk pat Senāta atziņu publicētajā izlasē, manuprāt, šajos jautājumos vēl ir gana daudz Eiropas Savienības Tiesas judikatūras, kurai nav pienācis atbilstošs brīdis tikt izmantotai. Tā tas ir, piemēram, attiecībā uz personām, kas vainīgas par šāda veida nelikumīgām darbībām ar akcīzes precēm.

Eiropas Savienības Tiesas praksē ir arī interesantas un noderīgas atziņas, piemēram, attiecībā uz predikatīvā nozieguma aspektu, kas nav svešs koncepts Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā vismaz kopš „Vo” sprieduma 2012.gada aprīlī.

[5] Zināmā mērā metot izaicinājumu šī gada Latvijas Universitātes konferencei, noslēdzot uzstāšanos, aicinu tiesību zinātnē un studijās veidot izpratni par Eiropas Savienības tiesību lomu un piemērošanas praksi. Dalīties ar šo pieredzi ir profesionāla pasniedzēja būtībā. Šāda konference ļauj papildināt zināšanas, kas nepieciešamas, lai kvalitatīvi dalītos tajās.