Latvijas tiesu pieredze starptautiskajā sadarbībā cilvēku tirdzniecības lietās

Latvijas Augstākās tiesas senatori Anita Poļakova un Aivars Uminskis konferencē sniedza konspektīvu ieskatu Latvijas tiesu problēmjautājumos un pieredzē starptautiskās sadarbības jomā, un ieskicēja konferencē diskutējamo tēmu loku.

Ievads

Cilvēku tirdzniecība galvenokārt saistīta ar transnacionālo organizēto noziedzību un ir pārrobežu noziedzīgs nodarījums, kad cilvēku savervēšana notiek vienas valsts teritorijā, bet ekspluatācija citas valsts teritorijā, tāpēc svarīgi panākt ātru un efektīvu starptautisko sadarbību starp tiesām.

Latvija teritoriāli ir salīdzinoši neliela, turklāt Eiropas Savienībā ir vairākas valstis, kuru ekonomika ir spēcīgāka. Tie ir daži no faktoriem, kas noteic to, ka cilvēku tirdzniecības gadījumi, kad ekspluatācija notikusi Latvijā, ir skaitliski salīdzinoši nedaudzi. Pārsvarā tiesās ir skatīti gadījumi, kad Latvijas teritorijā ir veikta cilvēku savervēšana, pārvadāšana un nodošana. Turklāt, raugoties uz tiesu pieredzi, iztiesājot lietas, kas saistītas ar cilvēku tirdzniecību, jāņem vērā Latvijas ģeopolitiskais stāvoklis – daļa no valsts robežas ir arī Eiropas Savienības ārējā robeža, tādēļ aplūkojami būtu ne tikai kriminālprocesi par cilvēku tirdzniecību (Krimināllikuma 154¹. pants) un personas nosūtīšanu seksuālai izmantošanai (Krimināllikuma 165¹. pants), bet arī par personas nelikumīgu pārvietošanu pāri valsts robežai (Krimināllikuma 285. pants), nodrošināšanu ar iespēju nelikumīgi uzturēties Latvijas Republikā (Krimināllikuma 285¹. pants), ļaunprātīgu nodrošināšanu ar iespēju likumīgi iegūt tiesības uzturēties Latvijas Republikā, citā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā (Krimināllikuma 285². pants), jo šajos kriminālprocesos konstatētās darbības nereti ir daļa no daudz plašāka noziedzīga nodarījuma, kas tieši saistīts ar cilvēku tirdzniecību.

Latvijas tiesu pēdējo gadu pieredze izteikta skaitļos

Tiesiskā sadarbība krimināllietās

Nosacījumi, kas rada starptautiskās sadarbības nepieciešamību, izriet no aplūkojamo noziedzīgo nodarījumu transnacionālā rakstura kopsakarā ar kriminālprocesu regulējošām normām. Lietu iztiesāšanas laikā liecinošās personas nereti vairs neatrodas Latvijas Republikā vai pat nav atradušās valstī kriminālprocesa pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Atbilstoši Latvijas Kriminālprocesa likuma nosacījumiem tiesa spriedumu pamato ar pierādījumiem, kuri pārbaudīti tiesas sēdē, un rakstveida pierādījumiem un dokumentiem, kuri norādīti lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai. Turklāt pirmstiesas izmeklēšanā personu sniegto liecību pārbaude tiem klāt neesot ir iespējama pastāvot tikai tādiem apstākļiem, kas izslēdz viņu iespēju ierasties tiesā, vai arī gadījumos, kad 14 gadus nesasniegusi persona vai nepilngadīgais cietušais nevar tikt nopratināts tiesas sēdē, ievērojot psihologa atzinumu šajā jautājumā.

Tādējādi aktualizējami kļūs trīs jautājumi:

1) ārvalstī iegūtu pierādījumu izmantošanas iespēja;

2) klātneesošas personas agrāk sniegtu liecību izmantošana;

3) tehnoloģiju izmantošana tiesā klātneesošu liecinošo personu iztaujāšanā.

Attiecībā uz ārvalstīs iegūta pierādījuma izmantošanas iespējamību Latvijas Augstākās tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka pierādījumi, kas iegūti krimināltiesiskās sadarbības rezultātā atbilstoši ārvalstī noteiktajai kriminālprocesuālajai kārtībai, pielīdzināmi Kriminālprocesa likumā paredzētajā kārtībā iegūtiem pierādījumiem. Tas izriet no Latvijas Kriminālprocesa likuma 676.panta. Ievērojot, ka pierādījumu iegūšanas procesuālā kārtība atsevišķās valstīs ir atšķirīga, Latvija atbilstoši tās Kriminālprocesa likumā noteiktajam (674.panta trešā daļa) var lūgt ārvalsti, izpildot krimināltiesiskās palīdzības lūgumu, piemērot Latvijā noteikto kriminālprocesuālo kārtību vai atsevišķus tās principus. Šādi papildu nosacījumi pārsvarā saistīti ar cilvēktiesību garantēšanu un īpašiem procesuāliem nosacījumiem nepilngadīgu personu nopratināšanā.

Ārvalstīm, saņemot lūgumu papildus konkrētās valsts tiesību normās noteiktajam regulējumam ievērot arī lūgumu nosūtījušās valsts norādītos nosacījumus, būtu ar sapratni jāattiecas pret šo papildu nosacījumu ievērošanu, jo to pamatojums ir iespējamība ārvalstī iegūto pierādījumu izmantot pierādīšanā, iztiesājot lietu Latvijas Republikā.

Latvijas tiesu prakse jautājumā par pieļaujamību izmantot pierādīšanā iztiesāšanā klātneesošas personas agrāk sniegtu liecību ir virzījusies, ievērojot Eiropas Cilvēktiesības tiesas spriedumus paustos atzinumus.

Apsūdzētā iespēja vērsties pret materiālo liecinieku tiesneša klātbūtnē ir būtisks taisnīgas tiesas elements. Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2011.gada 15.decembra spriedumā lietā „Al-Khawaja and Tahery v. The United Kingdom”, 26766/05 un 22228/06, 119.–147.punkts, 2016.gada 13.marta spriedumā lietā „Seton v. The United Kingdom”, 55287/10, 58.punkts, 2018.gada 12.jūnija spriedumā lietā „T.K v. Lithuania”, 14000/12, 95.punkts, ir precizējusi un apkopojusi principus, kuri jāpiemēro, ja liecinieks nepiedalās lietas izskatīšanā tiesā.

No šajos spriedumos norādītajiem principiem viennozīmīgi izriet, ka lēmumam pieņemt klāt neesoša liecinieka sniegtos pierādījumus jābūt pietiekami pamatotam. Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2012.gada 13.marta sprieduma lietā „Karpenko v. Russia”, 5605/4, 62.punktā, sniegusi vienu no šā aspekta izpratnēm, norādot – ja apsūdzētais nevar iztaujāt lieciniekus viņu prombūtnes dēļ, iestādēm ir jāpieliek visas saprātīgās pūles, lai nodrošinātu viņu klātbūtni.

Viens no veidiem, kā apsūdzētais var tikt nodrošināts ar iespēju iztaujāt lieciniekus, atbilstoši Latvijas Kriminālprocesa likumā noteiktajam, ir videokonferenču izmantošana tiesas procesā. Aplūkojamo lietu kategorijā ne mazāk svarīga ir arī videokonferenču izmantošanas nozīme cietušā atkārtotas traumēšanas riska mazināšanā. Aktīva videokonferenču izmantošana Latvijas tiesās ir uzsākta 2014.gadā. Laika gaitā vērojama tendence to skaitam palielināties.

Tehnoloģiju straujas attīstības laikmetā šo sadarbības veidu vajadzētu aktualizēt, kā arī kopīgi izdiskutēt šobrīd jau noteiktos šķēršļus tās īstenošanai – trūkumus sadarbības normatīvajā regulējumā, kā arī pielietojamo tehnoloģiju atšķirības, kas reizēm, pat pastāvot nepieciešamajai normatīvajai bāzei, kļūst par šķērsli videokonferences norisei. Ne mazāk svarīgi ir veicināt sadarbības procesa norises raitumu. Šā aspekta pēdējā laika pozitīvā iezīme ir normatīvā bāze, kas ļauj krimināltiesiskajā sadarbībā attiecīgās valsts kompetentajai iestādei vienoties ar ārvalsts kompetento iestādi par tiesu, prokuratūru un izmeklēšanas iestāžu tiešu sazināšanos.