Apsūdzības ekvivalents procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu juridiskajai personai
2005.gadā Krimināllikumā tika paredzēti juridiskajām personām piemērojamie piespiedu ietekmēšanas līdzekļi. Kopš tā brīža notiek kriminālprocesuālo normu pilnveide, lai varētu nodrošināt efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu ar juridisko personu. Piemēram, ar grozījumiem, kas tika izdarīti ar 2013.gada 14.marta likumu, kas spēkā stājās 2013.gada 1.aprīlī, tika atrisināts jautājums, kurš tieši – prokurors vai arī izmeklētājs – ir tiesīgs pieņemt lēmumu uzsākt piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanas procesu juridiskajai personai. Ņemot vērā, ka pirms šiem grozījumiem Kriminālprocesa likuma 59.panta ceturtā daļa paredzēja, ka juridiskajai personai aizstāvības īstenošanas pamats ir šajā likumā noteiktajā kārtībā prokurora izteikts pieņēmums, ka fiziskā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu tieši šīs juridiskās personas interesēs, daudziem varēja šķist, ka tikai prokurors ir tiesīgs pieņemt minēto lēmumu. Attiecīgi, daudzi varēja uzskatīt, ka apsūdzības ekvivalents ir tieši lēmums par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanas juridiskajai personai procesa uzsākšanu, jo tieši šajā lēmumā tika izteikts minētais prokurora pieņēmums. Turklāt tieši prokurors, kā zināms, pieņem arī lēmumu par personas saukšanu pie kriminālatbildības jeb apsūdzību. Tomēr pēc grozījumiem Kriminālprocesa likuma 59.panta ceturtajā daļā vārds „prokurora” tika aizstāts ar vārdiem „procesa virzītāja”, attiecīgi tika novērstas jelkādas šaubas, ka lēmumu par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanas juridiskajai personai procesa uzsākšanu ir tiesīgs pieņemt arī izmeklētājs kā procesa virzītājs.
Ņemot vērā minēto, jāatzīst, ka, neskatoties uz vairākiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā, aizvien vēl viena no problēmām procesā pret juridisku personu ir tas, ka šajā procesā nav strikti nodalīti lēmumi par procesa virzību no lēmumiem par kriminālprocesuālā statusa piešķiršanu juridiskajai personai. Piemēram, kriminālprocesā pret fizisku personu atsevišķi no lēmuma par kriminālprocesa uzsākšanu un lēmuma par krimināllietas nodošanu tiesai tiek pieņemts lēmums par personas atzīšanu par aizdomās turēto un lēmums par personas saukšanu pie kriminālatbildības jeb apsūdzība. Savukārt procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu juridiskajai personai nav paredzēta iespēja pieņemt lēmumam par personas atzīšanu par aizdomās turēto un apsūdzībai ekvivalentus lēmumus pret juridisko personu.
Kāpēc procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu vispār jābūt apsūdzības ekvivalentam? Juridiskā persona šajā procesā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 60.panta trešo daļu ir persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību. Kā zināms, Kriminālprocesa likuma 20.pantā paredzēto kriminālprocesuālo pamatprincipu par tiesībām uz aizstāvību nodrošina tieši apsūdzība. Senāts jau vairākkārt iepriekš ir norādījis, ka Kriminālprocesa likuma 405.pants, kurā norādītas prasības apsūdzības saturam, jāaplūko kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 20.panta pirmo daļu, kas paredz personas tiesības uz aizstāvību, proti, apsūdzībai jābūt tādai, lai apsūdzētā persona varētu zināt, ne tikai par kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu tā tiek apsūdzēta, bet arī kādas konkrēti un kādos apstākļos izdarītas darbības tai tiek inkriminētas uzrādītās apsūdzības ietvaros (skat. Augstākās tiesas Senāta 2009.gada 21.oktobra lēmumu lietā Nr.SKK-520/2009, Augstākās tiesas Senāta 2011.gada 28.janvāra lēmumu lietā Nr.SKK-22/2011, Augstākās tiesas Senāta 2011.gada 28.decembra lēmumu lietā Nr.SKK-690/2011, Augstākās tiesas Senāta 2012.gada 4.jūnija lēmumu lietā Nr.SKK-8/2012).
Attiecīgi arī juridiskajai personai procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu jāzina, ne tikai kāds noziedzīgs nodarījums izdarīts juridiskās personas interesēs, labā vai nepienācīgas pārraudzības vai kontroles rezultātā, bet arī kādi konkrēti apstākļi tai tiek inkriminēti. Lai juridiskā persona to varētu zināt, minētajiem apstākļiem jābūt norādītiem noteiktā lēmumā, kuru attiecīgi var atzīt ar apsūdzības ekvivalentu.
Jāatzīst, ka lēmumā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanas juridiskajai personai procesa uzsākšanu nav un nevar būt uzskaitīti visi apstākļi, kas tiek inkriminēti juridiskai personai, viena vienkārša iemesla dēļ, proti, ar šo lēmumu process tiek uzsākts un visi pirmstiesas kriminālprocesā noskaidrojamie apstākļi, kas norādīti Kriminālprocesa likuma 440.pantā, tiek skaidroti jau pēc minētā lēmuma pieņemšanas.
Lai noskaidrotu, kādu kriminālprocesuālo lēmumu var uzskatīt par apsūdzības ekvivalentu procesā pret juridisko personu, jāzina, kas īsteno apsūdzības funkciju kriminālprocesā. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 7.panta pirmās daļas otro teikumu apsūdzības funkciju kriminālprocesā valsts vārdā īsteno prokurors. Respektīvi, apsūdzības pieņemšanas ekskluzīvās tiesības pieder tikai un vienīgi prokuroram.
Izvērtējot procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu juridiskajai personai pieņemamos lēmumus, jāatzīst, ka vienīgais lēmums, kuru varētu atzīt par apsūdzības ekvivalentu, ir lēmums par procesa piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanai juridiskajai personai nodošanu tiesai.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 441.2pantu lēmumā par procesa piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanai juridiskajai personai nodošanu tiesai prokurors papildus vispārējām prasībām norāda likuma 440.pantā minētos apstākļus un pamatojumu piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanai, kā arī juridiskās personas nosaukumu, reģistrācijas numuru un juridisko adresi. Savukārt likuma 440.panta pirmā daļa paredz, ka pirmstiesas procesā piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanai juridiskajai personai noskaidro:
- noziedzīga nodarījuma izdarīšanas apstākļus;
- fiziskās personas, ja tāda zināma, statusu juridiskās personas institūcijās;
- juridiskās personas faktisko rīcību;
- juridiskās personas veikto darbību raksturu un radušās sekas;
- juridiskās personas veiktos pasākumus, lai novērstu noziedzīga nodarījuma izdarīšanu;
- juridiskās personas lielumu, nodarbošanās veidu un finansiālo stāvokli.
Izvērtējot minētos apstākļus, jāsecina, ka tie kopumā veido Krimināllikuma 70.1pantā paredzēto pamatu piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanai juridiskajai personai un faktiski atkārto Krimināllikuma 70.8pantā paredzētos nosacījumus piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanai juridiskajai personai. Gluži tāpat kā Kriminālprocesa likuma
405.pantā paredzēto apstākļu uzskaitījums, kas jānorāda apsūdzībā pret fizisko personu, veido Krimināllikuma 1.pantā paredzēto pamatu personas saukšanai pie kriminālatbildības un norāda uz apstākļiem, kas jāņem vērā, nosakot sodu. Tādējādi lēmuma par procesa piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanai juridiskajai personai nodošanu tiesai saturs atbilst saturam, kuram būtu jābūt apsūdzības ekvivalentā.
Atzīstot par apsūdzības ekvivalentu lēmumu, ar kuru process piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanai juridiskajai personai tiek nodots tiesai, jāizvērtē, vai pastāv iespējas kriminālprocesā veikt Kriminālprocesa likuma 408.pantā paredzēto procesuālo darbību ar šo lēmumu. Proti, minētā norma paredz – ja prokuroram pēc lēmuma par personas saukšanu pie kriminālatbildības izsniegšanas apsūdzētajam rodas pamats šo lēmumu papildināt vai viņš ir ieguvis papildu pierādījumus, vai mainījušies noziedzīga nodarījuma faktiskie apstākļi un tā rezultātā nepieciešams grozīt lēmumu, prokurors raksta jaunu lēmumu par attiecīgās personas saukšanu pie kriminālatbildības un tā kopiju izsniedz apsūdzētajam. Jāatzīst, ka kriminālprocesā būtu diezgan dīvaini iztiesāšanas laikā pieņemt jaunu lēmumu par procesa piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanai juridiskajai personai nodošanu tiesai. Minētā problēma atspoguļo ļoti būtisku kriminālprocesuālā regulējuma nepilnību, kuru šobrīd nav iespējams viennozīmīgi atrisināt pat ar analoģijas piemērošanu. Ņemot vērā minēto, likumdevējam vajadzētu izveidot apsūdzības ekvivalenta grozīšanas tiesisko kārtību procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu juridiskajai personai, kas nodrošinātu efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu ar juridisko personu.
QR
