[1] Ar grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kas spēkā stājās 2021.gada 1.janvārī, ieviests jauns koncepts, kas sistēmiski atbilstoši Kriminālprocesa likuma 413.panta ceturtās daļas pirmajam teikumam, 489.panta pirmajai daļai un 512.panta otrās daļas 4.punktam tiesai ļauj notiesājošu spriedumu pamatot ar tādām kriminālprocesā iepriekš sniegtām liecībām, kas tiesā nav pārbaudītas, ar norādi, ja aizstāvība piekritusi šo liecību izmantošanai. Tādējādi aktualizējas situācijas, kurās tiesas atsevišķos gadījumos notiesājošus spriedumus var pamatot ar tiesas izmeklēšanā nepārbaudītām liecībām.
Atbilstoši minētajam tiek izvirzīts šī raksta mērķis – koncentrēti uzsvērt līdzšinējo Senāta Krimināllietu departamenta un Eiropas Cilvēktiesību tiesas redzējumu par pierādījumu pārbaudi taisnīgas tiesas kontekstā.
[2] Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmais teikums noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 1.pantu šī likuma mērķis ir noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē.
Kriminālprocesa likuma 15.pants uzsver, ka ikvienam ir tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā.
No iepriekšminētajām tiesību normām secināms, ka ar Satversmes 92.panta pirmo teikumu garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu ir viens no kriminālprocesa pamatprincipiem, kas ir neatņemams šī procesa mērķa sasniegšanas elements.
[2.1] Saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Eiropas Cilvēktiesību konvencija) 6.panta pirmā punkta pirmo teikumu ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.panta trešā punkta „d” apakšpunktā noteikts, ka ikvienam, kas tiek apsūdzēts kriminālnoziegumā, ir minimālās tiesības nopratināt vai būt nopratinājušam apsūdzības lieciniekus un pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu tajos pašos apstākļos kā apsūdzības lieciniekus.
Kriminālprocesa likuma 71.panta septītajā punktā noteikts, ka pirmās instances tiesā apsūdzētajam ir šā likuma 60.2 pantā noteiktās pamattiesības, kā arī tiesības piedalīties katra pierādījuma tiešā un mutvārdos veiktā pārbaudē, ja pierādījums attiecas uz viņa apsūdzību vai personu raksturojošiem datiem.
Skaidrojot 2021.gada 1.janvārī spēkā stājušos grozījumus, Tieslietu ministrijas sagatavotajā papildu anotācijā tostarp minēts, ka ar grozījumiem tiek paredzēts grozīt tiesā pārbaudāmo pierādījumu (liecinieku liecību) atlases kārtību, proti, turpmāk tieši aizstāvības puse būs tā, kura norādīs uz tiesu aicināmo personu loku. Tāpat atzīmēts, ka grozījumi Kriminālprocesa likuma 512.pantā, kas regulē tiesas sprieduma pamatotību, paredz, ka tiesa spriedumu varēs pamatot arī ar ziņām, kas fiksētas konkrētajā kriminālprocesā agrāk sniegtajās liecībās, ja aizstāvība piekritusi šo liecību izmantošanai, un ar personas, kuru lūdza uzaicināt un jautājumus uzdeva procesa dalībnieki, konkrētajā kriminālprocesā agrāk sniegtajām liecībām. Šāda kārtība nodrošinās to, ka turpmāk liecinieku nopratināšana tiesā vai to liecību nolasīšana nebūs priekšnoteikums, lai šīs liecības varētu izmantot izspriežot lietu un pamatojot spriedumu. Vērsta uzmanība, ka grozījumi nav vērsti uz to, lai tiesā vairs netiktu pārbaudīti pierādījumi, tostarp nopratināti liecinieki. Tieši otrādi, turpmāk tiks pārbaudītas tieši tās liecības, kuras pēc aizstāvības domām ir nepieciešams pārbaudīt, tādā veidā nodrošinot personas tiesības uz taisnīgu tiesu [..]. Savukārt tādu liecinieku nopratināšana tiesā, par kuru liecībām aizstāvības pusei nav šaubu un tās netiek apstrīdētas, pēc būtības tikai kavē lietas iztiesāšanu, ņemot vērā, ka viens no garo lietu izskatīšanas termiņu iemesliem ir tieši saistīts ar liecinieku nopratināšanu (liecinieks neierodas uz tiesu, liecinieku skaits u.tml.).
[2.2] Augstākā tiesa ir uzsvērusi, ka lietu pēc būtības izskata pirmās instances tiesa, bet gadījumā, kad iesniegts apelācijas protests, apelācijas sūdzība – arī apelācijas instances tiesa. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 569.panta pirmajai un trešajai daļai kasācijas instances tiesa lietu pēc būtības neizskata, pierādījumus lietā no jauna neizvērtē, taču tās kompetencē ietilpst izvērtēt, vai ir ievērotas Kriminālprocesa likumā izvirzītās prasības pierādījumu vērtēšanā, vai pareizi piemērots Krimināllikums, kvalificējot noziedzīgu nodarījumu un nosakot sodu, vai tiesas nolēmums atbilst Kriminālprocesa likuma prasībām, vai nav pārkāpts kriminālprocesa pamatprincips – tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā tiesā. Turklāt Augstākā tiesa atzīst, ka tiesai savs atzinums ir jāpamato ar likumu, pārbaudītiem un novērtētiem pierādījumiem.
Augstākā tiesa norādījusi, ka Kriminālprocesa likumā noteiktās pierādījumu pārbaudes kārtības neievērošana un tiesas atzinumu pamatošana ar pierādījumiem, kas nav pārbaudīti likumā noteiktajā kārtībā, ir pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.panta pirmajā daļā, Satversmes 92.pantā un Kriminālprocesa likuma 15.pantā nostiprinātajam pamatprincipam – tiesībām uz taisnīgu tiesu. Kā jau tika atzīmēts, ar grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kas spēkā stājās 2021.gada 1.janvārī, ir mainījusies pierādījumu pārbaudes kārtība, kas kā izņēmumu pieļauj arī nepārbaudītu pierādījumu izmantošanu nolēmuma pamatošanā. Zināmā daļā šādi likuma grozījumi padara Senāta judikatūrā iepriekš paustās atziņas par nepiemērojamām. Taču Kriminālprocesa likuma 15.pantā nostiprinātais kriminālprocesa pamatprincips un par to izveidojusies judikatūra ir arvien aktuāla. Turklāt bez ievērības nevar atstāt arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijā nostiprinātās garantijas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas sniegto interpretāciju.
[2.3] Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzīmējusi, ka garantija nopratināt lieciniekus ir viena no tiesību uz taisnīgu tiesu veidojošā koncepta elementiem. Tāpat atzīmējams, ka atbilstoši vispārīgajam principam Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.panta pirmais punkts un trešā punkta „d” apakšpunkts pieprasa, lai apsūdzētajam tiek nodrošināta adekvāta un pienācīga iespēja apstrīdēt un iztaujāt pret viņu liecinošo personu, kas iespējams gan liecību sniegšanas brīdī, gan arī vēlākā procesa stadijā. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.panta trešā punkta „d” apakšpunktā atbilstoši minētā panta 1.punktam ir nostiprināts specifisks garants tiesību uz taisnīgu uzklausīšanu nodrošināšanai, kas ir jāņem vērā procesa taisnīguma izvērtējumā. Vispārīgā gadījumā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.panta 3.punkta „d” apakšpunktā nostiprināts princips, saskaņā ar kuru sacīkstes nodrošināšanai pirms apsūdzētā notiesāšanas visiem pierādījumiem ir jābūt viņam uzrādītiem publiskas uzklausīšanas laikā.
Viens no taisnīgas tiesas nosacījumiem ir iespēja apsūdzētajam konfrontēt lieciniekus tiesas priekšā, kura izlemj lietu pēc būtības, jo tiesneša novērojumi par noteikta liecinieka izturēšanos un ticamību var radīt apsūdzētajam noteiktas tiesiskās sekas. Minētais tostarp attiecas arī uz ekspertiem kā liecinošajām personām. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir nostiprināts, ka ir nepieciešams nodrošināt apsūdzētā tiesības iepazīties un apstrīdēt ne tikai eksperta atzinumu, bet arī tā sagatavotāju ticamību, viņus tieši nopratinot.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsver: ja apsūdzības uzturētājs uzskata, ka konkrēta persona ir svarīgs informācijas avots, un nolemj personas liecību izmantot tiesā, un ja tiesa liecību izmanto notiesājoša sprieduma pamatošanai, ir jāprezumē, ka liecinieka personīga ierašanās tiesā un viņa nopratināšana ir obligāti nepieciešama, izņemot gadījumu, kad liecinieka liecība ir acīmredzami neattiecināma vai nebūtiska. Ja notiesājoša sprieduma pamatā vienīgi vai izšķirošā pakāpē ir liecinieka liecības, kuras apsūdzētajam izmeklēšanas vai tiesas laikā nebija iespēju pārbaudīt, tiesības uz aizstāvību tiek ierobežotas tādā apjomā, kas nav savienojams ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.pantā noteiktajām garantijām. Iepriekšminētie apstākļi uzsver tiešuma un mutiskuma principu un pierādījumu pārbaudes izdarīšanas, tostarp liecinieku nopratināšanas, nozīmi. Tā tiesnesim dod iespēju izvērtēt krimināllietas materiālus ne tikai kā dokumentus, bet arī cilvēciski pārliecināties par liecinieku un citu liecinošo personu sniegto ziņu par faktiem ticamību.
[2.4] Situācijā, kad liecinieks nekad nav nopratināts tiesā, taču viņa liecība izmantota notiesājoša sprieduma pamatošanai, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir konstatējusi apsūdzētā tiesību uz taisnīgu tiesu, jo īpaši sacīkstes principa un pušu līdztiesības principa būtisku ietekmēšanu, kas attiecīgi izraisa Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.panta pirmā punkta un trešā punkta ,,d” apakšpunkta pārkāpumu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir arī izvērtējusi apstākļus, kad liecinieka liecības ir vienīgie vai izšķirošie pierādījumi tam, lai konstatētu apsūdzētās personas iesaistīšanos izmeklējamajā noziegumā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīmēja, ka reģionālajai tiesai bija pienākums nodrošināt pieteicēju ar iespēju sagatavot aizstāvību atbilstošā veidā un izvirzīt savus attiecīgos argumentus. Tā vietā tiesa savus secinājumus pamatoja ar liecinieku liecībām, kas nekad netika pārbaudītas.
[2.5] No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā paustajām atziņām par apsūdzētā tiesībām nopratināt lieciniekus ir redzams, ka tā nav vērtējusi, vai apsūdzētais ir atteicies no tiesībām nopratināt lieciniekus. Savukārt procesa taisnīguma ietvarā Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsver, ka gadījumā, ja liecība tiek izmantota notiesājoša sprieduma pamatošanai, nacionālajai tiesai ir pienākums to pārbaudīt, liecinieku uzklausot jeb nopratinot tiesas sēdē. Līdz ar to Eiropas Cilvēktiesību tiesas paustās atziņas kļūs ļoti aktuālas attiecībā uz 2021.gada 1.janvārī spēkā stājušos grozījumu piemērošanu praksē.
QR
