Ievads
Dalībvalsts procesuālās autonomijas princips Latvijas juridiskajā literatūrā ir pieminēts, bet atsevišķi raksti vai pētījumi par to nav atrodami. Tomēr tas ir viens no Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību pamatprincipiem, kas izriet no Līguma par ES 4. un 5.pantā ietvertā subsidiaritātes principa, atbilstoši kuram pilnvaras, kas nav nodotas ES institūcijām, paliek valstu pārziņā. Un pretēji – atbilstoši kompetences piešķiršanas principam – ja procesuālās tiesības tiek regulētas ES līmenī, nevar runāt par dalībvalsts procesuālo autonomiju. Procesuālās autonomijas principam ir daudz aspektu, tāpēc šajā rakstā tā ierobežotā apjoma dēļ tiks ieskicēti tikai atsevišķi no tiem, sniedzot vēsturisku ieskatu, procesuālās autonomijas robežas, vairāk pievēršoties efektivitātes kritērijam, kā arī tiks aplūkotas dažas Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) atziņas, kas izriet no nesenajiem spriedumiem un kam ir bijusi vai var būt nozīme Latvijas tiesību kontekstā. Tiks aplūkoti jautājumi, kas attiecas uz pamatojuma pārbaudi, res judicata principu, sprieduma izpildi un kasācijas instances dotās interpretācijas obligāto raksturu. Ilustrācijai pamatā tiks analizēta administratīvo tiesu prakse, taču dažas atziņas ir izmantojamas arī civilprocesa un kriminālprocesa tiesību jomā.
Principa attīstība un pamatkritēriji
EST savā judikatūrā ir centusies panākt līdzsvaru starp divām potenciāli pretrunīgajām tiesībām: ES tiesību viendabīgu piemērošanu ES dalībvalstīs, no vienas puses, un nepieciešamību saglabāt valsts procesuālo tiesību tradīcijas, no otras puses, mēģinot noteikt saprātīgas procesuālās autonomijas robežas un nosakot šo robežu juridisko pamatu.
Jau no pagājušā gadsimta 60.gadiem EST spriedumos ir atrodamas norādes uz dalībvalstu kompetenci pašām lemt par procesu, kādā īstenot ES tiesības. Kā viens no pirmajiem spriedumiem šajā jomā ir 1968.gada spriedums lietā C-34/67 Lück, kurā EST norādīja, ka dalībvalsts tiesai, ievērojot valstī noteikto procesu, ir jāizlemj jautājums par ES tiesību piemērošanu. Savukārt dalībvalsts procesuālās autonomijas princips noformulēts 1976.gada lietā 33/76 Rewe, kurā EST bija uzdots jautājums, vai vācu uzņēmumiem ir tiesības saņemt atpakaļ maksājumus, kurus EST citā lietā bija atzinusi par prettiesiski iekasētiem, bet kuru atmaksāšanai Vācijā iestājies noilgums. EST atzina, ka tad, kad attiecīgo jomu Kopienas noteikumi neregulē, katra dalībvalsts nosaka kompetento tiesu un procesuālos noteikumus, atbilstoši kuriem tiek nodrošinātas pilsoņu tiesības, kas izriet no Kopienas tiesību tiešās iedarbības.
Procesuālās autonomijas princips pamatā tiek attiecināts uz procesuālajām tiesībām, tomēr tas daļēji skar arī materiālās tiesības, piemēram, tas tiek attiecināts arī uz valsts atbildības jautājumu, ļaujot dalībvalstīm ne tikai noteikt procesu, bet arī kompensācijas apmērus. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka no EST judikatūras izriet, ka dalībvalstīm ir procesuālā autonomija attiecībā uz veidu, kādā tās nodrošina pārmaksātā pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanu.
Jāatzīmē, ka dažkārt var šķist, ka ES normas teksts piešķir procesuālo autonomiju, tomēr pēc teksta analīzes secināms, ka norma nosaka pietiekami striktus noteikumus. Piemēram, ES regulējums nosaka, ka dalībvalstis paredz, ka pieņemamus un samērīgus tiesu izdevumus un citas izmaksas, kas radušās lietā uzvarējušajai pusei, parasti sedz zaudējusī puse, ja vien tas nav pretrunā ar taisnīguma principiem. Lai arī dalībvalstij šķietami ir piešķirta kompetence noteikt izdevumu segšanas kārtību, faktiski dalībvalsts tiesai tikai jāpiepilda ar saturu ģenerālklauzulas „samērīgs” un „taisnīgs”, tātad procesuālā autonomija dalībvalstij ar minēto pantu nav piešķirta.
Jau no minētā EST sprieduma Rewe lietā izrietēja, ka procesuālās autonomijas princips nav absolūts, bet to ierobežo līdzvērtības un efektivitātes kritēriji jeb principi. Proti, dalībvalstu procesuālie noteikumi nevar būt nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām darbībām valsts iekšienē (līdzvērtības kritērijs). Turklāt šie noteikumi nevar būt tādi, kas praktiski izslēdz iespēju aizstāvēt savas tiesības. Savukārt 80.gadu sākumā EST paplašināja efektivitātes kritērija ietvaru, nosakot, ka noteikumi nevar būt arī tādi, kas padara tiesību īstenošanu pārmērīgi grūtu, tika izvirzīti arī samērīguma un piemērotības kritēriji, lai katrā lietā atrastu pareizo līdzsvaru starp procesuālo autonomiju un efektivitātes prasībām.
EST atzinusi, ka abu minēto principu ievērošana ir jāanalizē, ņemot vērā attiecīgo tiesību normu nozīmi visā procesā, procesa norisi un šo normu īpatnības dažādās valsts instancēs.
Procesuālās autonomijas principa komentētāji ir secinājuši, ka EST judikatūrā biežāk tiek atzīta neatbilstība efektivitātes kritērijam, savukārt līdzvērtības kritērijs tiek piemērots retāk.
Jo īpaši efektivitātes kritērijs ir aplūkots attiecībā uz tādiem jautājumiem kā tiesības vērsties tiesā ar pieteikumu, indivīdiem pieejamo tiesiskās aizsardzības līdzekļu veidi, zaudējumu atlīdzinājums, pagaidu aizsardzības līdzekļi, noilguma termiņi, tiesas kompetence piemērot ES tiesību normas pēc savas iniciatīvas. Vienlaikus ir secināts, ka valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļu atbilstību efektivitātes un līdzvērtības prasībām nevar novērtēt abstrakti: kā EST bieži ir uzsvērusi, tā ir jānovērtē konkrētajā lietas kontekstā, pienācīgi ņemot vērā visus attiecīgos valsts pasākumu aspektus un tiesību sistēmu, kurā tie tiek piemēroti.
Eiropas Savienības tiesas atziņas saistībā ar procesuālās autonomijas principu Latvijas lietās
Šā raksta tapšanas laikā EST judikatūras datubāzē ir atrodami trīs spriedumi Latvijas lietās, kuros minēts procesuālās autonomijas princips: C-541/14 VM Remonts, C-46/16 LS Customs Services un C-480/18 PivatBank.
VM Remonts lietā procesuālās autonomijas princips tika pieminēts tikai garāmejot, proti, spriedumā vērsta uzmanība uz to, ka jautājums par pierādījumu izvērtēšanu un nepieciešamo pierādīšanas apjomu ir dalībvalstu procesuālās autonomijas ziņā. Savukārt abās pārējās lietās atsauce uz šo principu atrodama arī spriedumu rezolutīvajās daļās.
PivatBank lietā Senāts bija vērsies EST, lai noskaidrotu Finanšu un kapitāla tirgus komisijas kompetences robežas ES tiesību (Direktīva 2007/64) kontekstā, proti, vai, veicot uzraudzības funkcijas, komisijai ir jāņem vērā šķīrējtiesas nolēmums, kas atrisina strīdu starp maksājumu pakalpojumu sniedzēju un lietotāju. EST secināja, ka direktīva neregulē, kāds pierādījuma spēks attiecīgajā procesā ir šķīrējtiesas nolēmumam. Atsaucoties uz judikatūru (citastarp arī spriedumu Rewe lietā), EST atgādināja, ka tad, ja attiecīgajā jautājumā nav ES tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts ziņā ir noteikt administratīvā procesa un tiesvedības kārtību, kā arī to, kādiem dokumentiem ir pierādījuma spēks. Vienlaikus ir jānodrošina, ka tiek ievērotas tiesības, kuras personām izriet no ES tiesībām, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principus, neapdraudot ES tiesību lietderīgo iedarbību. Ņemot to vērā, EST atbildēja, ka valsts likumdevējs var piešķirt kompetentajai iestādei tiesības ņemt vērā šķīrējtiesas nolēmumu, ja vien tas kā pierādījums neapdraud šo procedūru priekšmetu un īpašos mērķus, dalībnieku tiesības uz aizstāvību, kā arī šīs iestādes pilnvaras un kompetenci; par to pārliecināties ir iesniedzējtiesas ziņā.
Kā redzams, EST šajā spriedumā iezīmēja virzienu, kādā nacionālajai tiesai ir jāskatās, un norādīja aspektus, kas tiesai ir jāpārbauda.
Senāts 2021.gada 29.janvārī taisīja spriedumu šajā lietā. Publiski pieejams ir tikai saīsinātais spriedums, jo lietai noteikts slēgtas lietas statuss, taču no preses relīzes redzams, ka Senāts spriedumā ir analizējis efektivitātes kritēriju. Senāts citastarp argumentējis, ka šķīrējtiesas nolēmumi nav pakļauti tāda veida mehānismiem, kas nodrošina ES tiesību normu pilnīgu efektivitāti (tām nav pienākuma vērsties EST). Līdz ar to tiesai nevar būt saistošs šķīrējtiesas spriedumā paustais lietas faktisko un tiesisko apstākļu novērtējums, jo pretējā gadījumā tas nozīmētu pienākumu paļauties uz tādu nolēmumu un tajā ietverto tiesību normu interpretāciju, kuru pieņēmusī iestāde nav tiesīga vērsties EST.
No atreferētā secināms, ka tieši efektivitātes princips ir bijis ratio decidendi Senāta spriedumā attiecībā uz šķīrējtiesas spriedumu kā pierādījumu lietā.
LS Customs Services lietā jautājums, kas tika sasaistīts ar procesuālās autonomijas principu, bija jautājums par administratīvā akta pamatojuma nepilnību ietekmi uz lietas rezultātu. Proti, Valsts ieņēmumu dienests savā lēmumā, ar kuru tas bija piemērojis ES tiesības, nebija pietiekami pamatojis muitas vērtības noteikšanas metodes izvēli. Viens no jautājumiem, kuru Senāts šajā lietā uzdeva EST, bija, vai muitas iestādei jau lēmumā ir jāietver izsmeļošs pamatojums, vai to var pierādīt vēlāk tiesvedības laikā, iesniedzot plašākus pierādījumus.
EST savā spriedumā analizēja pamatojuma principa nozīmīgumu un atbildēja, ka muitas iestādēm ir pienākums norādīt iemeslus, kuru dēļ tās noraida atsevišķas muitas vērtības noteikšanas metodes, kā arī informāciju, uz kuras pamata aprēķina attiecīgo preču muitas vērtību, lai ieinteresētā persona varētu novērtēt šī lēmuma pamatotību un, pilnībā apzinoties lietas apstākļus, nolemt, vai ir lietderīgi to pārsūdzēt. Dalībvalstīm, īstenojot savu procesuālo autonomiju, ir jānoregulē muitas iestādēm uzliktā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma sekas un ir jānosaka, vai un ciktāl šādu pārkāpumu ir iespējams novērst tiesvedības gaitā, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus.
Senāta 2018.gada 16.janvāra spriedumā, kas taisīts pēc EST sprieduma saņemšanas, efektivitātes princips ir pieminēts tikai atreferējumā, bet atsevišķa analīze šā principa piemērošanai, pat ja ir veikta, spriedumā nav atspoguļota. Spriedums faktiski balstīts tikai uz pamatojuma principa pārkāpumu. Kaut arī EST spriedumā un arī ģenerāladvokātes J.Kokotes secinājumos uzmanība tika pievērsta tieši pamatojuma principam, EST spriedumā tomēr bija norādījusi arī uz efektivitātes principu, kas ievērojams, īstenojot procesuālās autonomijas principu. Turklāt norāde uz efektivitātes principu ietverta ne vien sprieduma motīvu daļā, bet arī tieši EST atbildē. Tādēļ būtu sagaidāms, ka šim principam Senāta spriedumā tiek pievērsta uzmanība.
No lietas apstākļiem secināms, ka šajā lietā tieši bija izveidojusies kolīzija starp pamatojuma principu un ES tiesību efektivitātes principu. Tāpēc Senāta spriedumā būtu bijis jābūt abu principu piemērošanas izvērtēšanai un savstarpējai izsvēršanai, parādot, kāpēc pamatojuma principam šajā lietā, ņemot vērā konkrētos apstākļus, ir piešķirams lielāks „svars”.
Dažas citas Eiropas Savienības tiesas spriedumu atziņas Latvijas procesuālo tiesību kontekstā
Salīdzinājumam tiks dota lieta no Vācijas tiesu prakses, kurā apsvērti tādi tiesību sistēmai būtiski konstitucionālā ranga jautājumi kā tiesas sprieduma izpildes nodrošināšana un augstu amatpersonu brīvības ierobežošana. Šajā lietā Minhenes administratīvā tiesa, atsaucoties arī uz ES tiesību normām, bija uzlikusi pienākumu Bavārijas federālajai zemei grozīt gaisa kvalitātes nodrošināšanas plānu, lai samazinātu slāpekļa dioksīda daudzumu, bet federālā zeme spriedumu nepildīja. Lai panāktu izpildi, administratīvā tiesa vairākas reizes bija uzlikusi pienākumu maksāt piespiedu naudu, federālā zeme to bija samaksājusi (pārskaitot naudu no viena sava budžeta konta uz citu), vienlaikus paziņojot, ka spriedumu nepildīs. Vācijā piespiedu izpildi regulē Civilprocesa likuma normas, kas sprieduma nepildīšanas gadījumā paredz arī piespiedu ieslodzījumu, taču Vācijas Konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka attiecībā uz valdības locekļiem to nevar piemērot, jo tas būtu pretēji konstitucionālajai iekārtai. Ņemot to visu vērā, Bavārijas federālās zemes Augstākā Administratīvā tiesa, atsaucoties arī uz efektīvu ES tiesību īstenošanas principu un ES Pamattiesību hartas 47.pantā garantētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, vērsās EST ar prejudiciāliem jautājumiem, lai noskaidrotu, vai attiecīgajos apstākļos, kad ir runa par ES tiesību normu nepildīšanu, tomēr būtu piemērojams piespiedu ieslodzījums arī pret valdības locekļiem, lai arī tas ir pretēji konstitucionālajai iekārtai.
EST, atbildot uz jautājumu, spriedumā lietā C-752/18 Deutsche Umwelthilfe atzina, ka, tā kā piespiedu izpildes mehānismi ES līmenī nav saskaņoti, to īstenošanas noteikumi atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam ir nosakāmi to iekšējā tiesību sistēmā. Taču tiesiskais regulējums, kura rezultātā spriedums netiek izpildīts, jo tiesas rīcībā nav līdzekļu, lai panāktu tā izpildi, pārkāpj Hartas 47.pantā nostiprināto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību būtību. Vienlaikus EST atgādināja, ka tiesības uz brīvību var ierobežot tikai tad, ja nav mazāk ierobežojoša līdzekļa, kas ļautu sasniegt mērķi, kā arī vērsa uzmanību uz iespēju ES tiesību efektīvu aizsardzību nodrošināt ar principu par valsts atbildību par privātpersonām radītajiem zaudējumiem sakarā ar Savienības tiesību pārkāpumu. Rezultātā EST atbildēja, ka kompetentajai valsts tiesai ir jālemj par ieslodzījumu attiecībā pret personām, kuras ieņem amatus valsts pārvaldē, ja valsts tiesību normās tam ir pietiekami precīzs un paredzams tiesisks pamats un ir ievēroti citi principi.
Kā redzams, EST ir izvairījusies sniegt ļoti konkrētu atbildi, bet uzdevusi principu svēršanu veikt nacionālajai tiesai.
Izskatījusi lietu pēc EST nolēmuma saņemšanas, Bavārijas Augstākā tiesa tomēr izlēma nepiemērot piespiedu ieslodzījumu ministru prezidentam, vides ministram un citām atbildīgajām amatpersonām, secinot, ka kaut arī Vācijas likumi būtībā paredz piespiedu ieslodzījumu sprieduma nepildīšanas gadījumā, tomēr attiecībā uz valsts amatpersonām tas nav noregulēts pietiekami skaidri un precīzi. Tiesa atzina, ka, neskatoties uz ES tiesību efektivitātes un tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību problēmu, valsts tiesa nedrīkst ignorēt tiesību uz brīvību pamatprasības.
Secināms, ka tiesa ir analizējusi un svērusi pretējos principus, attiecīgi pamatojot, kāpēc efektivitātes principam šajā gadījumā nav dodama priekšroka.
Atkāpjoties no tēmas par procesuālo autonomiju, jāatzīmē, ka Latvijas Administratīvā procesa likums (turpmāk – APL) gadījumā, ja tiesa uzdevusi pienākumu izpildīt darbību vai atturēties no noteiktas darbības un iestāde šo pienākumu nepilda, kā piespiedu izpildes līdzekli neparedz ieslodzījumu, bet paredz aizvietotājizpildi un piespiedu naudu. Taču piespiedu naudu, atšķirībā no Vācijas, var uzlikt iestādes vadītājam vai citai amatpersonai. Šo naudu nevar maksāt no budžeta līdzekļiem, bet gan no amatpersonas privātajiem līdzekļiem. Ne no likuma burta, ne gara neizriet, ka piespiedu naudu nevarētu uzlikt valdības locekļiem vai citām augsta līmeņa amatpersonām. Nepārprotami, šāds regulējums krietni vairāk motivē amatpersonas izpildīt tiesas nolēmumu nekā tas ir Vācijā, kur piespiedu nauda tiek ieskaitīta tajā pašā budžetā, no kura tā tiek maksāta. Piespiedu naudu var uzlikt arī atkārtoti. Tādējādi secināms, ka Latvijā panākt tiesību efektīvu iedarbību iepriekš aprakstītajā situācijā būtu vienkāršāk nekā tas ir Vācijā. Tiesiskais regulējums Latvijā vairāk atbilst efektivitātes principam.
Atgriežoties pie procesuālās autonomijas principa, atzīmējams ir vēl viens no neseniem spriedumiem, kurā EST analizēja efektivitātes kritērija ievērošanu sabiedrības interešu ievērošanas aspektā, proti, EST spriedums lietā C-424/19 UR. Lietā efektivitātes kritērijs bija saistīts ar res judicata principu. Proti, Rumānijas tiesību normas noteica, ka procesa dalībnieki var atsaukties uz res judicata, ja lietā strīdus jautājumi ir identiski. Konkrētajā lietā advokātu birojs bija iepriekš saņēmis labvēlīgu tiesas spriedumu un atsaucās uz šīm normām, lai izvairītos no pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas, kas gan Rumānijas nodokļu administrācijas, gan EST ieskatā būtu pretēji ES tiesībām. Bukarestes apelācijas tiesa uzdeva jautājumu EST arī par to, vai ES tiesību pārākuma princips ļauj turpmākā tiesvedībā atkāpties no principa par res judicata spēku, kas piemīt galīgam tiesas nolēmumam. EST atzina, ka situācija, ka uz nepareizo tiesas spriedumu varētu atsaukties arī turpmākos gadus, nepastāvot iespējai nepareizo tiesību interpretāciju labot, neiztur efektivitātes kritēriju. ES tiesībām pretrunā ir tas, ka dalībvalsts tiesa piemēro res judicata principu, ja tiesvedība neattiecas uz to pašu taksācijas periodu, par ko tika lemts nolēmumā, kam ir res judicata spēks, un tai nav tas pats priekšmets, turklāt šā principa piemērošana liegtu tiesai ievērot ES tiesisko regulējumu minētā nodokļa jomā.
Arī Latvijas tiesību normas paredz res judicata principa piemērošanu. Piemēram, APL 153.panta otrā daļa paredz: fakts, kurš nodibināts ar spēkā stājušos tiesas spriedumu tā rezolutīvajā daļā, nav no jauna jāpierāda, izskatot administratīvo lietu. Savukārt panta trešā daļa paredz: fakts, kurš nodibināts ar spēkā stājušos tiesas spriedumu tā motīvu daļā, nav no jauna jāpierāda, izskatot administratīvo lietu, kurā piedalās tie paši procesa dalībnieki. Tiesu praksē ir atrodami nolēmumi, kuri pamatoti ar minētajām normām un res judicata principu. Tādējādi ir iespējama situācija, kad kādā lietā ar spēkā stājušos spriedumu būtu izlemts jautājums par to, ka kāda persona nav pievienotās vērtības nodokļa maksātājs, bet Valsts ieņēmumu dienests, nepiekrītot šim nolēmumam un atsaucoties uz ES regulējumu, nākamajā taksācijas periodā tomēr nolemtu pretēji. Persona tādā gadījumā varētu vērsties tiesā, atsaucoties arī uz res judicata principu. Tiesai, izlemjot lietu, būtu jāņem vērā ES tiesību efektivitātes princips, un, izsverot principus, iespējams, jāatsakās no APL 153.panta piemērošanas.
Jāatzīmē, ka Latvijas administratīvo tiesu judikatūrā ir atzīts, ka īpašos izņēmuma gadījumos citu nozīmīgu tiesību aizsardzībai ir iespējama atkāpšanās no res judicata principa. Senāts arī ir atzinis, ka tas, ka vieni un tie paši apstākļi ir pamatā arī citam administratīvajam aktam, par kuru ierosināta cita administratīvā lieta, pats par sevi nenozīmē, ka tāpēc tiesa var atteikties pārbaudīt administratīvā akta pamatojumu pēc būtības.
Vēl viena, nedaudz senāka EST lieta, kurā piemērots procesuālā autonomijas princips un kurā var vilkt paralēles ar Latvijas tiesisko regulējumu, ir lieta C-173/09, kurā Bulgārijas tiesa uzdeva jautājumu par Augstākās tiesas sniegto tiesību normu interpretācijas obligātumu. Bulgārijas Administratīvā procesa kodeksa 224.pants nosaka, ka Augstākās administratīvās tiesas norādījumi par tiesību interpretāciju un piemērošanu ir juridiski saistoši tiesai, no jauna izskatot lietu. Bulgārijas tiesa uzdeva jautājumu: vai, ievērojot procesuālās autonomijas principu, valsts tiesai ir jāņem vērā saistošie norādījumi, kurus tai dod augstākas instances tiesa, atceļot tās nolēmumu un nosūtot lietu atpakaļ jaunai izskatīšanai, ja ir pamats uzskatīt, ka šie norādījumi ir pretrunā Kopienu tiesībām? Kā jau bija gaidāms, EST atbildēja noliedzoši, kā arī norādīja, ka tiesai, kas nelemj pēdējā instancē, jābūt iespējai brīvi uzdot EST jautājumus, ja tā uzskata, ka interpretācija, ko veikusi augstākas instances tiesa, varētu likt pieņemt ES tiesībām neatbilstošu spriedumu. Valsts tiesai, kas ir izmantojusi iespēju vērsties EST, ir saistoša EST sniegtā attiecīgo normu interpretācija un tai ir jāignorē augstākas instances tiesas norādes, ja tās neatbilst ES tiesībām.
Arī Latvijas APL 350.panta pirmajā daļā noteikts, ka tiesību normu interpretācija (tulkojums), kas izteikta kasācijas instances tiesas spriedumā, ir obligāta tiesai, kura šo lietu izskata no jauna.
Administratīvā apgabaltiesa, izskatot lietu no jauna, gadījumos, kad Senāts ir atcēlis spriedumu un nodevis lietu jaunai izskatīšanai, uz šo normu nereti atsaucas. Ir arī spriedums, kurā apgabaltiesa ir noraidījusi pieteicēja lūgumu vērsties EST tāpēc, ka, kā to norādījis Senāts šajā lietā, konkrēto normu saturs ir skaidrs. Juridiski korektāk būtu argumentēt, ka arī apgabaltiesai nav pamata šaubīties par šo normu satura skaidrību.
Vienlaikus tiesu prakse rāda, ka apgabaltiesa šaubu gadījumā nepaliek pie tā, ka to ir norādījis Senāts, bet, ja jautājums ir saistīts ar ES tiesībām, vēršas EST ar prejudiciāliem jautājumiem. Piemēram, EST ierosināta lieta C-306/20, kurā prejudiciālos jautājumus ir uzdevusi Administratīvā apgabaltiesa pēc tam, kad Senāts lietu jau otrreiz bija atdevis atpakaļ izskatīšanai no jauna. Šajā lietā gan Senāts nedeva normu interpretāciju, bet pārmeta apgabaltiesai, ka tā nav izvērtējusi visus apstākļus. Turklāt daļa apgabaltiesas jautājumu uzdoti formā, kas liek domāt, ka apgabaltiesa vēlas, lai EST tās vietā izlemtu faktu, nevis tiesību normas interpretācijas jautājumus, tomēr daži tās jautājumi ir saistīti arī ar interpretāciju un, iespējams, nepiekrišanu Senāta dotajai tiesību normu interpretācijai.
Apkopojot šajā rakstā minēto, tiesību piemērotājam, piemērojot ES tiesības procesuālās autonomijas ietvaros, jāpārliecinās, vai nacionālā tiesību norma, kas nosaka procesu, nepārkāpj līdzvērtības un, jo īpaši, efektivitātes principu. Latvijas tiesas ir risinājušas jautājumus procesuālās autonomijas ietvaros, piešķirot vai dažkārt nepiešķirot efektivitātes principam prioritāru nozīmi.
QR
