Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētāja Anita Poļakova norādīja, ka argumentācijas tehnikas atšķirības krimināltiesībās raksturo pašas kriminālprocesuālās tiesvedības būtība. Tajā centrālā nozīme ir principiem, kas ļauj pasargāt indivīdu no iespējamās apsūdzības uzturētāja un tiesas patvaļas. Senatore iezīmēja divus aspektus, par kuriem jādomā, izskatot krimināllietas kasācijas instancē. Pirmkārt, sodu paredzamības princips un, otrkārt, nepieciešamība arī kasācijas instancē pārbaudīt apsūdzētās personas pamattiesību ievērošanu.
Krimināltiesībās tiek ievērots sodu likumības princips, kas izriet no pamattiesības tikt tiesātam, tikai pamatojoties uz likumu. Latvijā krimināllietu iztiesāšanā tas aptver četrus noskaidrojamos un atbildamos noziedzīgā nodarījuma sastāva elementus, proti, subjektu, subjektīvo pusi, objektu un objektīvo pusi. Īpaši objektīvā puse ir pakļauta zināmiem pielāgojumiem, ko pieprasa tehnoloģiju attīstība, sabiedrības izpratnes izmaiņas un cita veida attīstības procesi. Likumu rakstītais teksts šajā ziņā bieži ir nepilnīgs. Tāpēc arī tik liela nozīme ir stabilai tiesu praksei.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nostiprināts, ka „tiesību norma” Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7.panta izpratnē ir likums, kas ietver arī likumam pakārtotos tiesību aktus, nerakstītas tiesību normas, kā arī tiesu praksi (judikatūru).
Eiropas Savienības Tiesa, atbildot uz Polijas tiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem lietā (Prokuratura Rejonowa w Słupsku, C-634/18), kas attiecas uz atbildību par narkotisko vielu glabāšanu, analizēja sodu likumības principu, kas ietverts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49.panta 1.punktā, kura analogs ir minētais Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7.panta 1.punkts. Spriedumā Eiropas Savienības Tiesa norāda, ka saskaņā ar minēto principu krimināltiesību normām ir jāatbilst noteiktām prasībām par pieejamību un paredzamību gan saistībā ar noziedzīga nodarījuma definīciju, gan soda noteikšanu. No minētā izriet, ka likumā ir skaidri jādefinē pārkāpumi un par tiem paredzētie sodi. Šī prasība ir izpildīta tad, ja attiecīgā persona no atbilstošās normas formulējuma, vajadzības gadījumā izmantojot tiesu sniegto normas interpretāciju, var uzzināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestāsies kriminālatbildība. Turklāt piemērojamo tiesību aktu precizitātes princips nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas aizliegtu to normu saturu, kurās paredzēta kriminālatbildība, noskaidrot pakāpeniski, tiesām sniedzot interpretāciju, ja vien šī interpretācija ir saprātīgi paredzama.
Lai nolēmumi atbilstu šim Eiropas tiesu izvirzītajam standartam, tajos ietverama argumentācija, kas izskaidro no tiesu prakses izrietošo, saprātīgi paredzamo attīstību tiesību normas tvēruma precizēšanā. Šādai argumentācijai jāpārliecina par nodarījuma atbilstību jau normā ietvertajam aizliegumam uz nodarījuma izdarīšana brīdi. Šo prasību nereti ir grūti izpildīt, jo kādam spriedumam ir jābūt pirmajam, kurā paplašināts kāda jēdziena tvērums. Tādā gadījumā tiesai argumentācijā ir jāpārbauda un jānorāda, vai šādu izpratni varēja paredzēt no apsūdzētās personas jau tajā brīdī, kad tā izdarīja konkrēto darbību.
Tiesneši pēdējā desmitgadē ir saskārušies ar jauniem regulējuma segmentiem, kas prasa padziļinātas speciālās tiesību jomas zināšanas, piemēram, finanšu noziegumi vai pārkāpumi digitālajā vidē, kas saistīti ar intelektuālā īpašuma aizsardzību. Vairumā gadījumu tās ir Krimināllikuma normas, kuru satura piepildījums tiek meklēts speciālajā regulējumā, tomēr nereti likumdevējs arī Krimināllikuma normas dispozīcijā ir ietvēris noteiktas objektīvās puses pazīmes, kas prasa izvērstu pamatojumu, lai attīstītu ietverto darbību aprakstu.
Šajā sakarā atzīmējams, ka Krimināllietu departamenta praksē ir raksturīgi izmantot atsauces uz Krimināllikuma komentāriem, proti, Latvijas tiesību zinātnē atzītu tiesībzinātnieku rakstiem un grāmatām. Tomēr atsevišķos gadījumos tas var izraisīt „stagnēšanu” tiesību piemērošanas attīstībā, tādējādi netiek nodrošināta nepieciešamība iet kopsolī ar Eiropas tiesu kopējo virzību. Šajā ziņā referente aicina kolēģus pārvērtēt līdzšinējo praksi nolēmumu pamatojuma sastādīšanā. Uzsverams, ka Senāta nolēmumos jākoncentrējas uz tiesību normu piemērošanu un interpretāciju, izmantojot interpretācijas metodes un autoritatīvu reģionālo tiesu judikatūru.
Attiecībā uz pamattiesību ievērošanas vispārīgu pārbaudi tieši kasācijas procesā atzīmējams, ka šī jau izsenā mūsu tiesas izpratne sasaucas ar pagājušā gada vasarā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas preambulā ietverto norādi uz subsidiaritātes principu, atbilstoši kuram par konvencijā nostiprināto pamattiesību aizsardzību ir jārūpējas konvencijas dalībvalstu līmenī.
Latvijas kasācijas instances tiesa saskaņā ar Kriminālprocesa likuma normām (Kriminālprocesa likuma 584.pants) drīkst pārsniegt kasācijas sūdzībā vai protestā izteikto prasību apjomu un ietvarus gadījumos, kad tā arī pati pēc savas pārbaudes konstatē Krimināllikuma vai Kriminālprocesa likuma piemērošanas būtiskus pārkāpumus, kas noveduši pie nelikumīga nolēmuma taisīšanas. Praktiski tas nozīmē, ka Augstākās tiesas tiesnesis vienmēr pārbauda zemākas instances nolēmuma tiesiskumu. Tas attiecas gan uz tiesvedības procesa norisi, gan materiālo Krimināllikuma normu piemērošanu.
Praksē tiesas argumentācijā ikreiz netiek ietverta norāde, ka tiesa nesaskata pamatu pārsniegt robežas vai ietvarus. Tikai tad, ja iepriekš minētā norma tiek piemērota, proti, ja tiek atcelts zemākas instances nolēmums, tiek ietverta norāde uz šo normu un paskaidrota nepieciešamība sniegt plašāku ieskatu un skaidrojumu apelācijas instances tiesas kļūdai. Faktiski šajā brīdī kasācijas nolēmums kļūst par tiesību normas interpretācijas un piemērošanas vadlīniju. Likumsakarīgi, ka šādu nolēmumu sagatavošanai ir nepieciešams papildu laiks, īpaša papildu pētniecība, izsvērts pamatojums un pārdomāts slēdziens. Statistika atklāj, ka šādu nolēmumu skaits Augstākās tiesas Krimināllietu departamentā ir vidēji 10% no gada laikā izskatīšanai kasācijas kārtībā pieņemtajām lietām. Biežāk šādi gadījumi attiecas uz Kriminālprocesa likuma normu pārkāpumiem, jo acīmredzot procesuālā regulējuma sadrumstalotība sarežģī tiesnesim pareizu to piemērošanu. Piemēram, šāda nesen bija lieta par legāli iegūtu līdzekļu, kas izmantoti narkotisko vielu iegādei, kvalifikāciju par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas rīku un pakļaušanu konfiskācijai.
Kasācijas instances nolēmumā šodien vairs nav iedomājams tikai lakonisks slēdziens. Lai kasācijas instances nolēmums būtu tiesiskuma garants, atkarībā no situācijas tajā ietverama pat ļoti detalizēta analīze un argumentēts slēdziens.
QR
