Neskatoties uz ierobežojumiem un grūtībām, ar ko sastopamies jau otro gadu, Augstākajai tiesai aizvadītais gads bijis normāls gads gan tiesas darba statistikas ziņā, gan Senāta stratēģijas izpildē. Par to paldies visiem – gan senatoriem, gan tiesas darbiniekiem, jo mēs visi esam to veicinājuši.
Normalizējas lietu skaits uz senatoru, tas samazinās. Iepriekšējos gados, kad uz senatoru bija 95–100 lietas gadā, mēs teicām, ka kasācijas instancei šāds lietu skaits ir daudz par daudz. Tagad tuvojamies normālai kasācijas instances noslodzei. Skaitlis, kāds ir Administratīvo lietu departamentam, varbūt šībrīža apstākļos ir par mazu, bet pēc diviem, trīs gadiem šādu skaitli redzu visiem departamentiem. Bet tas ir panākams, uzlabojot visas tiesu sistēmas darbu. Otrkārt, mums pašiem aktīvi iesaistoties zemāko tiesu instanču tiesnešu apmācībā. Tad pēc diviem, trim gadiem pozitīvais rezultāts būs jūtams arī Augstākajā tiesā.
Priecē, ka samazinās Senātā saņemto lietu skaits. Gribētos to pamatot ar to, ka apgabaltiesu spriedumi ir kļuvuši kvalitatīvāki un tādēļ tos mazāk pārsūdz. Skatīsim, vai tas tā ir. Bet jebkurā gadījumā tendences ir pozitīvas.
Šīgada prioritātes ir saistītas ar iepriekšējā gadā uzsāktajiem procesiem. Civillietu departaments ir sācis kasācijas sūdzības vadlīniju izstrādāšanu. Arī pārējiem departamentiem vajadzētu ķerties pie šī mūsu darbības stratēģijā ierakstītā uzdevuma, jo vadlīnijas ir viens no instrumentiem, kas ļaus efektivizēt Senāta darbu. Nevaram gaidīt kvalitatīvas kasācijas sūdzības un kvalitatīvas blakus sūdzības, ja paši neizglītosim lietu dalībniekus, kā viņiem kasācijas sūdzība ir jāiesniedz. Ja pasakām, ka tas neder, tad jāpasaka arī otra šī jautājuma puse – kādai tai jābūt, lai derētu. Vadlīnijas ir veids, kā to izdarīt.
Otrs darbs, kas jāpabeidz, ir Senāta nolēmumu struktūras un argumentācijas uzlabošana. Ļoti cerīgi raugos uz šo procesu 3.decembra konferences „Tiesvedības efektivitāte: kasācijas nolēmuma loma un tā sagatavošana” ietvarā. Tajā no mūsu franču kolēģiem dzirdējām, ka Francijas kasācijas tiesa, kas ir vecākā kasācijas tiesa pasaulē, nekaunējās mainīt savu ierasto, gadu simtu veco praksi, mainīt nolēmumu struktūru un pieeju nolēmumu sastādīšanā. Mums ir no kā iedvesmoties un kam sekot. Vienīgi jāpiezīmē, ka mums un Francijas kasācijas tiesai ir atšķirīgi izejas punkti. Viņi nolēma iet no ļoti īsiem un nesaprotamiem spriedumiem uz plašākiem, bet mums vajadzētu iet no plašākiem uz lakoniskākiem, precīzākiem, bez liekas informācijas. Kā rāda dzīve un arī šis piemērs, patiesība ir kaut kur pa vidu, un mums šis vidusceļš būtu jāatrod.
Jāpiemin pilotprojekts tiesu lietu priekšapstrādei, ko izmēģinājām vasarā, kad lietu aprite nebija tik liela, līdz ar to Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas resursi bija pietiekami. Mēģinājām procedūru, kad lieta pie tiesas sastāva nonāk jau padomnieku sagatavota. Nevis tiesnesis vai tiesneša palīgs gatavo lietu, bet tā jau ir izgājusi caur padomnieku, šajā gadījumā caur Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomnieku, un nonāk pie tiesneša sagatavota. Tas parādīja, ka šādā veidā būtu iespējams zināmā mērā unificēt lietu sagatavošanu un atvieglot tiesas sastāva darbu. Tie sastāvi, kuriem šādas lietas nonāca, īpaši Civillietu departamentā un arī Administratīvo lietu departamentā, bija apmierināti. Krimināllietu departaments bija nedaudz atturīgāks, taču attieksme nebija noliedzoša.
Taču, lai ieviestu šo sistēmu visās lietās, tam būtu nepieciešams diezgan būtisks padomnieku korpusa palielinājums. Šobrīd tas nav iespējams kaut vai telpu trūkuma dēļ. Tādēļ, ņemot vērā pilotprojekta praksi, Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa šobrīd varētu veikt apmācību tiesnešu palīgiem, lai vismaz lietu sagatavošana notiek pēc vienotiem standartiem. Nedrīkst būt tā, ka dažādiem sastāviem ir dažāda prakse un viedoklis par šo procesu, jo mūsu mērķis ir vienotas tiesu prakses veidošana. Tas ir pirmais solis uz šo vienoto praksi.
Kā rāda citu valstu Augstāko tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, tiesas efektivitātes galvenais faktors ir nevis tiesnešu skaita palielināšana, bet atbalsta personāla skaita un kvalitātes palielināšana, kā arī pareizu procedūru ieviešana, lai atbalsta personāls spēj veikt to darbu, ko no tā prasa. Tāpēc mans aicinājums senatoriem – ļaujiet saviem palīgiem strādāt, ļaujiet viņiem rakstīt spriedumu projektus. Pagājušajā gadā pieci senatoru palīgi kļuva par pirmās instances tiesas tiesnešiem, un tie tiešām bija labi palīgi, kuriem tiesnesis uzticēja rakstīt nolēmumu projektus. Tieši tas viņiem palīdzēja, un viņi noteikti kļūs par ļoti labiem tiesnešiem. Esmu par to pārliecināts.
Pozitīvi vērtējams tas, ka attīstās departamentu sadarbība. It īpaši starp Civillietu departamentu un Administratīvo lietu departamentu, tas arī saprotami, jo viņu tiesību jomas ir tuvākas. Krimināllietās ir mazāka saikne ar citām tiesību nozarēm, taču arī Krimināllietu departamentam bijusi sadarbība ar Civillietu departamentu autortiesību jautājumā. Tā ir ļoti laba tendence, jo, kā jau vairākkārt esmu uzsvēris, mēs esam viena tiesa un mums jābūt vienotai pieejai pamatjautājumos, un savstarpējā diskusija un sadarbība veicina šo vienas tiesas principu. Lai nebūtu tā, ka vienam departamentam, piemēram, tiesnešu apspriedes noslēpuma jautājumā ir viens viedoklis, bet pārējiem departamentiem cits viedoklis, par ko mums bija interesanta diskusija Krimināllietu departamentā. Šādas diskusijas jāturpina, un es aicinu arī šajā gadā turpināt attīstīt starpdepartamentu sadarbību, konsultācijas, diskusiju.
Pagājušajā gadā Senātā stažējās pieci apgabaltiesu un rajona tiesu tiesneši. Manuprāt, stažēšanās ir ļoti labs instruments, kā parādīt zemāku instanču tiesu tiesnešiem Senāta darba specifiku un attīstīt izpratni par kasācijas procesu. Varbūt tas nedod pienesumu uzreiz un acīmredzamu, bet, ja tiesnesis, atgriezies savā tiesā, dalās pieredzē un var pastāstīt, kā domā kasācijas tiesnesis, tas palīdz apgabaltiesām un pirmās instances tiesām veidot pareizo izpratni. Ja to stāstām mēs paši, to varbūt līdz galam nesaprot, bet, ja stāsta viņu cilvēks, kas uz laiku bijis kasācijas procesā iekšā, tas ir pavisam cits skatījums. Tas noteikti palīdz komunikācijā starp dažādām tiesu instancēm, kas ir viens no mūsu stratēģijas punktiem. Protams, dzirdu no tiesu priekšsēdētājiem arī skeptisku attieksmi, ka tiesnesis aiziet stažēties un tiesā paliek vakance uz pusgadu vai gadu. Jā, tas tā ir, bet tā ir sistēmas iekšējā dilemma. Ir jāsaprot visiem tiesnešiem un tiesu priekšsēdētājiem, ka nevaram skatīties tā, ka esam viena tiesa un tā ir cita tiesa, šī ir mana tiesa, tā nav mana tiesa. Mums ir jāskatās no sistēmiskā viedokļa, un tieši Senāts vislabāk redz šo sistēmu. Tas, ka mēs investējam pirmās un otrās instances tiesnešu profesionālajā attīstībā, nāk par labu sistēmai. Protams, tas nenesīs augļus rīt un parīt, bet tas nesīs augļus nākošgad un aiznākošgad, un ilgtermiņā pilnīgi noteikti.
Senāta 2021.gada statistika rāda, ka mūsu darba efektivitāte kopumā ir laba. Bet vienlaikus jāatzīst, ir arī rezerves, kuras jau esam identificējuši iepriekšējo gadu plēnumos. Īpaši attiecībā uz atteikumu skaitu pret ierosināto lietu skaitu un attiecībā uz atcelto nolēmumu skaitu pret spēkā atstāto skaitu. Civillietu departaments rosina 20% no saņemtajām lietām un atstāj negrozītus tikai apmēram 15% nolēmumu. Tas ir samērā labs rādītājs, jo starp tiem 15% lietu ir arī tādas, kuras rosinātas pēc principa, ka labāk ierosināt kādu lieku, nekā neierosināt nepamatoti. Krimināllietu departamentam negrozīto spriedumu skaits ir augstāks – ap 30%, Administratīvo lietu departamentam ap 40%. Ņemot vērā Administratīvo lietu departamenta slodzi, lietu atlikumu un pārējos statistikas rādītājus, jādomā, ka tā ir tā rezerve. Varbūt ir jādomā par tādu risinājumu, kāds bija Civillietu departamentam. 2016.gadā ar grozījumiem Civilprocesa likumā tika noteikts, ka arī materiālo tiesību normu pārkāpuma gadījumā kasācijas tiesvedība var netikt rosināta, ja tas nav novedis pie nepareiza lietas iznākuma. Departamentu priekšsēdētāju sanāksmē pārrunāsim, vai šāds risinājums būtu apsverams.
Krimināllietu departamentam varētu palīdzēt rosinātie grozījumi Kriminālprocesa likumā par senatoru atsevišķo domu un paplašinātā sastāva ieviešanu krimināllietās, vienlaikus no kasācijas instances kompetences izņemot vienošanās procesu. Tas savā ziņā būtu pielīdzināms grozījumiem Civilprocesa likumā par maza apmēra prasījumu izņemšanu no kasācijas instances kompetences, kas pirms vairākiem gadiem būtiski samazināja Civillietu departamenta slodzi.
Gribu vērst uzmanību senatoru dalībai pašpārvaldē un tiesnešu apmācībā. Jau minēju, ka tas ir ieguldījums mūsu nākotnē. Tāpat kā sabiedrības ieguldījums izglītībā un bērnos ir ieguldījums mūsu nākotnē, tā tiesu sistēmā ieguldījums tiesnešu apmācībā un pašpārvaldē ir mūsu pašu interesēs. Novērtēju, ka senatori lasa lekcijas Tiesnešu mācību centrā un piedalās pašpārvaldē. Ja mēs paši to nedarīsim, tad kāds cits mēģinās to izdarīt mūsu vietā. Un jo kvalitatīvāk mēs to darīsim, jo mazāk mums būs iespējami pārmetumi par to, ka nespējam sevi pārvaldīt. Pašpārvaldes tiesība ir ļoti nozīmīga mūsu neatkarības sastāvdaļa.
Taču senatoriem ir vēl citi blakus pienākumi, uz ko uzmanību plēnumā vērsa departamentu priekšsēdētāji. Esam apkopojuši informāciju par to, kādos blakus pasākumos piedalās Augstākās tiesas tiesneši. Saraksts ir diezgan garš, un tas dalās vairākās kategorijās.
Viena kategorija ir ar likumu noteiktais Augstākās tiesas senatoru pienākums piedalīties institūcijās, kas nav saistītas ar tiesu varu. Piemēram, Centrālajā vēlēšanu komisijā, Maksātnespējas administratoru disciplinārkolēģijā, Maksātnespējas padomē un vēl citur.
Tad ir neskaitāmi daudz darba grupas, kurās piedalās tiesneši. Domāju, ņemot vērā senatoru slodzi un aizņemtību, šai dalībai dažādās grupās jāpieiet kritiski. Pieļauju, ka ir jāsniedz viedoklis procesu – civilprocesa, kriminālprocesa un administratīvā procesa – darba grupās, jo tas ir saistīts ar mūsu darbu. Bet vai vajag piedalīties visās sēdēs katru nedēļu vai katras divas nedēļas? No savas pieredzes ziņu, ka, piemēram, civilprocesa darba grupa ir skaitliski ļoti liela, un tās diskusijas aiziet sīkās niansēs un detaļās, un būtībā ir kazuistika, nevis sistēmas veidošana. Un Civilprocesa likums „briest” un „briest”, un jo tālāk, jo vairāk pretrunu veidojas. Ministrijai ir jārisina jautājums par darba grupām, un arī mums pašiem par to jādomā.
Savukārt Tiesnešu mācību centrs ir mūsu prioritāte. Tajā senatoriem iespēju robežās ir jāpiedalās kā lektoriem. Bet citas izglītības iestādes nav mūsu prioritāte. Arī es nupat atteicu Policijas koledžai, aicinot vērsties pie pirmās un otrās instances tiesnešiem. Mūsu resursu nepietiek tiesnešu apmācībai, kas ir mūsu prioritāte. Jāsāk prioritātes šķirot.
Arī likumos noteiktie tiesnešu pienākumi ir vērtējams jautājums. Veiksim senatoru aptauju, lai noskaidrotu, kāda ir attieksme pret šiem pienākumiem. Piemēram, man ir šaubas, vai Augstākās tiesas tiesnesim vajadzētu piedalīties Centrālajā vēlēšanu komisijā, kuras lēmums var tikt pārsūdzēts Augstākajā tiesā. Kāpēc Augstākās tiesas tiesnesim būtu jāpiedalās Maksātnespējas padomē, ja saikne ar maksātnespēju senatoram ir daudz mazāka nekā pirmās instances tiesas tiesnesim. Bet vai vispār tiesnešiem vajadzētu piedalīties šajās izpildvaras veidotajās darba grupās? Tas tiešām ir nopietni jāizvērtē. Pieļauju, ka tiesneši varētu piedalīties tiesu sistēmai piederīgo personu atlases komisijās, piemēram, advokātu eksāmena komisijā vai prokuroru atlasē. Bet viss, kas iziet ārpus tiesu sistēmas, ir ļoti nopietni jāpārvērtē.
Par sūdzībām un iesniegumiem. Sūdzību un iesniegumu skaits pagājušajā gadā ir palicis aptuveni tāds pats kā iepriekšējos gados. Sūdzības par tiesnešiem, sūdzības par tiesām, reizēm gadās arī par dzīvi. Šogad ir saņemtas 697 sūdzības. Uz tām visām bija nepieciešams atbildēt. Daļa tika novirzīta departamentiem – katram departamentu vairāk par 100 sūdzībām. Pārējās paliek Augstākās tiesas priekšsēdētājam, un arī tām tiek gatavotas atbildes. Tas paņem lielus resursus, taču no visām šīm sūdzībām pagājušajā gadā tikai divas ir rezultējušās ar ierosinātām disciplinārlietām. Abas disciplinārlietas ir izskatītas, un abās ir atzīts, ka ierosinātas tās bija pamatoti. Vienā lietā tiesnesim ir uzlikts disciplinārsods, otrā Tiesnešu disciplinārkolēģija aprobežojās ar lietas izskatīšanu, neuzliekot disciplinārsodu. Viena disciplinārlieta tika ierosināta par to, ka pirmās instances tiesnesis divus gadus krimināllietā nerakstīja spriedumu. Lietas izskatīšana bija pabeigta, bet divus gadus nebija sprieduma, un pa to laiku kukuļņemšanā apsūdzētā amatpersona turpināja strādāt. Tas, protams, radīja jautājumus par tiesām un šaubas par tiesu darbu. Tas bija ļoti rupjš pārkāpums. Tiesnesim tika samazināta amata atlīdzība uz gadu. Otrā lieta bija saistīta ar liegumu personai uz taisnīgu tiesu. Tehniskas kļūmes dēļ pirmās instances tiesas tiesnesim pirms lietas izskatīšanas netika izdrukāti visi lietas materiāli. Kanceleja tiesnesim neiedeva atbildētājas paskaidrojumus, kuros bija rakstīts, ka atbildētāja daļu no komunālā parāda jau ir samaksājusi. Pirmās instances tiesa taisīja spriedumu, parādu piedzenot pilnā apmērā. Tas ir saprotams, pirmās instances tiesas tiesnesim nav ko pārmest. Taču apelācijas instances tiesa atsacīja ierosināt apelācijas tiesvedību, neskatoties uz to, ka apelācijas sūdzībā šis apstāklis bija norādīts. Respektīvi, cilvēks tika pilnībā izslēgts no lietas risinājuma tiesā. Tāpēc tika ierosināta disciplinārlieta pret apelācijas instances tiesnešiem, kas atteica ierosināt apelācijas tiesvedību. Tiesnešu disciplinārkolēģija aprobežojās ar lietas izskatīšanu, jo būtisks kaitējums nav nodarīts. Manuprāt, pārkāpums ir pietiekami būtisks – cilvēka nepielaišana pie tiesas ir rupja kļūda, kas ir jālabo.
Gribētu uzteikt Disciplinārtiesas darbu. Tā ir ļoti aktīvi darbojusies. Īpaši būtisks ieguldījums tiesnešu pašpārvaldē bija pēdējie divi Disciplinārtiesas lēmumi par Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas lēmumu atcelšanu. Šie lēmumi deva ļoti labu „grūdienu” tiesnešu pašpārvaldes attīstībā. Jau tiek strādāts pie jauna Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas reglamenta, kurā tiktu risinātas tās problēmas, uz kurām norādīja Disciplinārtiesa.
Vērā ņemams ir ģenerālprokurora priekšlikums aktivizēt blakus lēmumu institūtu. Administratīvo lietu departaments ir bijis aktīvāks blakus lēmumu pieņemšanā, bijuši arī Civillietu departamenta blakus lēmumi. Tas ir labs instruments, lai uzlabotu sistēmu kopumā. Nevajag to uzskatīt par zaudētu laiku, ja tas var dot pienesumu sistēmas uzlabošanai. Blakus lēmums ir veids, kā nodefinēt problēmu un pievērst tai uzmanību.
Piekrītu ģenerālprokuroram, ka brīvības atņemšanas gadījumos lietai jāpieiet ar īpašu uzmanību. Pārrunāsim ar Krimināllietu departamentu, vai ģenerālprokurora aizrādījums par ātrāku reakciju lietas izskatīšanā brīvības atņemšanas gadījumā ir tik būtiska problēma. Ja ir, tad kā to risināt.
Tie ir galvenie secinājumi par iepriekšējo gadu un dažas ievirzes nākamajam gadam. Par aizvadīto gadu kolēģiem un visiem liels paldies. Šogad nosvinēsim Satversmes 100-gadi ar vēl vienu izcilu darba gadu.
QR
