Ievads
Ar jēdzienu „netiešais izdarītājs” praksē nenākas saskarties tik bieži kā, piemēram, ar jēdzienu „sods”, „vainas forma”, „nosacīta notiesāšana” u.tml., tāpēc dažkārt juristiem praktiķiem rodas neskaidrības ar šī jēdziena izpratni.
Raksta mērķis ir īsumā raksturot jēdzienu „netiešais izdarītājs” Latvijas Krimināllikuma, Romas Starptautiskās Krimināltiesas statūtu un atsevišķu ārvalstu krimināllikumu skatījumā.
Jēdziens „netiešais izdarītājs” Latvijas Krimināllikumā
Krimināllikuma 17.pants noteic, ka par noziedzīga nodarījuma izdarītāju uzskatāma persona, kas noziedzīgo nodarījumu pati tieši izdarījusi vai tā izdarīšanā izmantojusi citu personu, kura saskaņā ar šā likuma nosacījumiem nav saucama pie kriminālatbildības.
No minētās likuma normas ir redzams, ka Latvijas Krimināllikumā netiek izmantots atsevišķs termins, lai apzīmētu personu, kura noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā izmanto citu personu. Netiešā izdarītāja jēdziens Latvijas krimināltiesībās lielā mērā tiek piepildīts ar saturu, izmantojot tiesībzinātnieku paustās atziņas.
Juridiskajā literatūrā ir norādīts, ka par noziedzīgā nodarījuma izdarītāju, tāpat arī par līdzizdarītāju, tiek atzīta persona, kas pilnīgi vai daļēji ar savām rokām, ar tehnisku līdzekļu palīdzību, izmantojot dzīvniekus vai tādu personu, kura, piemēram, savas mazgadības, psihiskās atpalicības dēļ u.tml. nespēj savas darbības saprast, realizē noziedzīgo nodarījumu.
Ņemot vērā, ka noziedzīgā nodarījuma netiešais izdarītājs kā vainīgā persona apzināti izdara tādu darbību, kas vērsta uz to, lai nodarījumā izmantotu personu, kura par savu darbību kriminālā kārtā neatbild, šādas personas izmantotājs sava noziedzīgā nodoma realizēšanai atbild kā nodarījuma tiešais izdarītājs.
Grāmatas „Vairāku personu piedalīšanās noziedzīgajā nodarījumā” autors Dmitrijs Podprigora uzskata, ka jēdziens „netiešs nodarītājs” būtu precīzāks par jēdzienu „netiešs izdarītājs”, jo vārds „izdarītājs” prezumē tiešu iedarbību uz realitātes parādībām, bet aplūkojamā krimināltiesību institūta būtība ir personas nodarījuma sakarība ar citas personas darbības rezultātā nodarītajām sekām.
Oponējot D. Podprigoras viedoklim, raksta autore uzskata, ka personu, kas noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā izmantojusi citu personu, kura saskaņā ar šā likuma nosacījumiem nav saucama pie kriminālatbildības, būtu ieteicams apzīmēt ar jēdzienu „netiešais izdarītājs”, lai veicinātu Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā izmantotās terminoloģijas (personu atzīst par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā; persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu u.tml.) vienveidību un nenonāktu pretrunā ar Krimināllikuma 17.pantā ietverto jēdzienu „noziedzīgā nodarījuma izdarītājs”.
Jēdziens „netiešais izdarītājs” Romas statūtos
Apvienoto Nāciju Organizācijas Romas Starptautiskās Krimināltiesas statūtus (turpmāk – Romas statūti) var uzskatīt par pirmo starptautisko dokumentu, kurā ir akcentēts, ka persona var izdarīt noziedzīgu nodarījumu netieši, izmantojot citu personu kā instrumentu (rīku). Atšķirībā no līdzizdarīšanas, kad personas, kuras piedalās noziedzīgajā nodarījumā, atrodas salīdzinoši līdzvērtīgās pozīcijās, netiešo izdarīšanu raksturo tas, ka netiešais izdarītājs dominē un izmanto personu, kura fiziski izdara noziedzīgu nodarījumu, kā instrumentu (rīku) savu mērķu sasniegšanai.
Romas statūtu 25.panta trešās daļas a) punkts paredz, ka saskaņā ar šiem Statūtiem persona saucama pie kriminālatbildības un ir sodāma par Tiesas jurisdikcijā esoša nozieguma izdarīšanu, ja šī persona izdara šādu noziegumu vai nu individuāli, kopā ar citu vai ar citas personas starpniecību, neatkarīgi no tā, vai tā cita persona ir saucama pie kriminālatbildības.
Tātad Romas statūtu 25.panta trešās daļas a) punkts izšķir trīs noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas variantus: tiešo (individuālo) izdarīšanu, izdarīšanu kopā ar citu personu un izdarīšanu ar citas personas starpniecību (netiešo izdarīšanu).
Romas statūti atšķirībā no atsevišķu valstu krimināllikumiem ne tikai paredz iespēju, ka persona izdara noziedzīgu nodarījumu ar citas personas starpniecību, bet arī skaidri norāda, ka tā persona, kura izmanto citu personu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanai, ir sodāma, turklāt neatkarīgi no tā, vai persona, kuru viņa izmantoja, ir saucama pie kriminālatbildības.
Juridiskajā literatūrā ir pausts viedoklis, ka Romas statūtos ietvertā netiešā izdarītāja izpratne ir zelta vidusceļš starp pārāk plašu un pārāk šauru izpratni dažādu valstu krimināllikumos un tā ieskicē trīs galvenās atziņas.
Pirmā atziņa. Noziedzīga nodarījuma netiešais izdarītājs izpilda visas noziedzīga nodarījuma sastāva obligātās pazīmes, taču nevis pats fiziski, bet īstenojot savu gribu ar citas personas starpniecību. Netiešajam izdarītājam ir jāpiemīt visām speciālā subjekta īpašībām, ja tādas ir paredzētas konkrētā noziedzīga nodarījuma sastāvā (piemēram, subjekts ir karavīrs), kā arī netiešā izdarītāja rīcība nedrīkst būt attaisnojama. Turklāt netiešā izdarītāja atbildību neietekmē apstākļi, kas var izslēgt personas, kura noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā tiek izmantota kā instruments (rīks), kriminālatbildību.
Otrā atziņa. Persona kalpo par sava veida instrumentu (rīku), kuru netiešais izdarītājs izmanto, lai sasniegtu savu mērķi izdarīt konkrētu noziedzīgu nodarījumu. Šīs personas izmantošanai ir jāizpaužas savādāk nekā uzkūdīšanai vai padoma sniegšanai izdarīt noziedzīgu nodarījumu, jo pretējā gadījumā netiešu izdarīšanu būtu grūti nodalīt no uzkūdīšanas Romas statūtu 25.panta trešās daļas b) punkta izpratnē. Vienlaikus jāpiebilst, ka Romas statūti konkrēti neuzskaita un neierobežo tos līdzekļus, ar kuru palīdzību personu var novest līdz noziedzīga nodarījuma izdarīšanai. Tādējādi jebkuri līdzekļi, kuri tiek izmantoti, lai cita persona izdarītu noziedzīgu nodarījumu (piemēram, spēka pielietošana, maldināšana u.c.), var būt pietiekami, ja ar to palīdzību netiešais izdarītājs īsteno savu gribu un dominē pār personu, kura tiek izmantota kā instruments (rīks).
Trešā atziņa. Ņemot vērā, ka netiešais izdarītājs ir sodāms neatkarīgi no tā, vai cita persona ir pakļauta kriminālatbildībai, Romas statūtos tiek pievērsta uzmanība arī šim aspektam. Tiesību konstrukcija „(netiešais) izdarītājs aiz (tiešā) izdarītāja”, kura tika plaši pētīta un attīstīta Vācijā, ir īpaši raksturīga hierarhiski organizētām spēka struktūrām, un tai ir jābūt nodalītai no uzkūdīšanas. Šādas attiecības ir raksturīgas ne tikai mafijas veida un militārām organizācijām, tās var veidoties kara noziegumu gadījumos un valsts atbalstītu noziedzīgu nodarījumu gadījumos.
Ņemot vērā iepriekš norādīto, salīdzinājumā ar Latvijas Krimināllikumu Romas statūti paredz plašākas iespējas saukt pie kriminālatbildības personu, kas noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā izmanto citu personu. Turklāt jēdziena „persona, kura izmantota noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā”, saturs Romas statūtos ir plašāks nekā Latvijas Krimināllikumā.
Jēdziens „netiešais izdarītājs” ārvalstu krimināllikumos
Arī ārvalstu krimināllikumi paredz noziedzīgā nodarījuma netiešo izdarīšanu, proti, ir noteikts, ka persona var izdarīt noziedzīgu nodarījumu ne tikai pati, bet arī izmantojot citu personu.
Piemēram, Slovēnijas Kriminālkodeksa (Kazenski zakonik) 20.panta pirmā daļa paredz, ka noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir jebkura persona, kas to izdara personīgi vai izmantojot un vadot citas personas darbības (netiešais izdarītājs).
Horvātijas Krimināllikuma (Kazneni zakon) 36.panta pirmā daļa paredz, ka izdarītājs ir persona, kura pati vai ar citas personas starpniecību izdara noziedzīgu nodarījumu.
Vācijas Kriminālkodeksa (Strafgesetzbuch – StGB) 25.panta pirmā daļa noteic, ka ikviens, kurš pats vai ar cita starpniecību izdara noziedzīgu nodarījumu, tiek sodīts kā izdarītājs.
Spānijas Kriminālkodeksa (del Código Penal) 28.pants paredz, ka izdarītāji ir tie, kas darbību veic paši, kopīgi vai ar cita starpniecību, kas tiek izmantots kā instruments. Par izdarītājiem tiek atzīti arī: a) tie, kas tieši mudina citu vai citus to [darbību] izpildīt; b) tie, kas sadarbojas tās [darbības] izpildē ar darbību, bez kuras tā nebūtu veikta.
Lietuvas Kriminālkodeksa 24.panta trešā daļa paredz, ka izdarītājs ir ne tikai tā persona, kas pati izdarīja noziedzīgu nodarījumu, bet arī persona, kura izdara noziedzīgu nodarījumu, izmantojot citu personu – rīcībnespējīgo, personu, kas nav sasniegusi kriminālatbildības vecumu vai citas personas, kuras nav vainīgas šajā nodarījumā.
Igaunijas Sodu kodeksa 21.panta pirmā daļa noteic, ka galvenais izdarītājs (galvenais likumpārkāpējs) ir persona, kas noziedzīgu nodarījumu izdara bez palīdzības vai izmantojot citu personu.
Ukrainas Kriminālkodeksa 26.panta otrā daļa noteic, ka vainīgais (līdzvainīgais) ir persona, kura, līdzdarbojoties ar citiem noziedzīga nodarījuma subjektiem, tieši vai izmantojot citas personas, kuras saskaņā ar likumu nav saucamas pie kriminālatbildības par izdarīto noziegumu, izdara šajā kodeksā paredzēto noziedzīgo nodarījumu.
Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 33.panta otrā daļa paredz, ka par izpildītāju atzīst personu, kura tieši izdarīja noziedzīgu nodarījumu vai arī tieši piedalījās tā izdarīšanā kopā ar citām personām (līdzizdarītājiem), kā arī personu, kura izdarīja noziedzīgu nodarījumu, izmantojot citas personas, kuras nav saucamas pie kriminālatbildības vecuma, nepieskaitāmības vai citu apstākļu dēļ, kas paredzēti Kodeksā.
No šiem piemēriem ir redzams, ka ārvalstu krimināllikumos ir paredzēta atšķirīga pieeja vairākām niansēm.
Piemēram, ir konstatējamas atšķirības tajā, vai persona, kas noziedzīga nodarījuma izdarīšanai izmanto citu personu, tiek apzīmēta ar konkrētu terminu (piemēram, Slovēnijas Kriminālkodeksā šādu personu dēvē par netiešo izdarītāju).
Atšķirīgi tiek apzīmēts, kā persona iedarbojas uz citu personu, kura izdara noziedzīgu nodarījumu – citas personas izmantošana un viņas darbību vadīšana (Slovēnijas Krimināllikums), citas personas izmantošana (Lietuvas Kriminālkodekss, Igaunijas Sodu kodekss, Ukrainas Kriminālkodekss, Krievijas Federācijas Kriminālkodekss), noziedzīgā nodarījuma izdarīšana ar cita starpniecību (Vācijas Kriminālkodekss, Horvātijas Krimināllikums), darbības veikšana ar cita starpniecību (Spānijas Kriminālkodekss).
Turklāt ārvalstu krimināllikumos ir novērojama atšķirīga pieeja jautājumā, vai tiek noteiktas konkrētas pazīmes tai personai, kuru izmanto noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Slovēnijas Kriminālkodeksā, Horvātijas Krimināllikumā un Igaunijas Sodu kodeksā šo personu vienkārši nosauc par „citu personu”; Vācijas Kriminālkodeksā tiek izmantots apzīmējums „cits”; Spānijas Kriminālkodeksā – „cits, kas tiek izmantots kā instruments”. Savukārt Lietuvas Kriminālkodeksā, Ukrainas Kriminālkodeksā un Krievijas Federācijas Kriminālkodeksā tiek norādītas diezgan konkrētas šo personu pazīmes. Lietuvas Kriminālkodekss paredz, ka šai „citai personai” ir jābūt 1) rīcībnespējīgai, 2) personai, kas nav sasniegusi kriminālatbildības vecumu vai 3) citai personai, kura nav vainīga šajā nodarījumā. Ukrainas Kriminālkodeksā norādīts, ka „cita persona” saskaņā ar likumu nav saucama pie kriminālatbildības par izdarīto noziegumu. Savukārt Krievijas Federācijas Kriminālkodekss noteic, ka „cita persona” nav saucama pie kriminālatbildības 1) vecuma, 2) nepieskaitāmības vai 3) citu apstākļu dēļ, kas paredzēti Kodeksā.
Secināms, ka aplūkotie ārvalstu krimināllikumi, lai arī ne vienmēr izmanto atsevišķu terminu, lai nosauktu personu, kas noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā izmanto citu personu, tomēr no krimināllikumu satura un jēgas izriet, ka netiešā izdarītāja jēdziens pastāv visās pieminētajās valstīs.
QR
