Konstitucionālo tiesību komisijas devums valststiesību attīstībā

Šī ir ne tikai viedokļa par Satversmes kodolu desmitgade, bet arī pašas Konstitucionālo tiesību komisijas 15 gadu jubileja. Tas ir īstais brīdis ieskatīties arī tajā, ko vēl komisija izdarījusi laikā, pirms sniedza viedokli par Satversmes kodolu. Tādēļ īss ieskicējums par Konstitucionālo tiesību komisijas devumu valststiesību attīstībā.

I

Konstitucionālo tiesību komisijas nozīmīgākais devums valststiesībās ir viedoklis par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu, par kura atziņām un ietekmi uz valststiesībām jau iepriekš tika sniegts plašāks apskats. Taču savas darbības laikā komisija sniegusi vēl piecus viedokļus, par kuriem vēlos īsi atgādināt.

Valsts prezidents Valdis Zatlers izveidoja Konstitucionālo tiesību komisiju, visupirms lai tā būtu zinātniskais atbalsts Valsts prezidenta likumdošanas funkciju pildīšanā, bet reizē arī lai tā sniegtu pienesumu konstitucionālo tiesību doktrīnas attīstībā, sniegtu zinātnisku, objektīvu un neitrālu analīzi par nozīmīgiem Latvijas valststiesību jautājumiem.

Tādēļ vēlos atgādināt, pirmkārt, komisijas sniegto viedokļu tiešo un nekavējošo ietekmi situācijās, kurās tie bija nepieciešami, gan arī, otrkārt, iezīmēt būtiskāko devumu valststiesībās un valststiesību zinātnē vispār.

1. Pirmais komisijas viedoklis 2008.gadā bija par parlamenta priekšlaicīgu vēlēšanu mehānismu.

Tas tika sniegts sakarā ar Latvijas Brīvo arodbiedrību sagatavoto Satversmes grozījumu projektu par tautas tiesībām atsaukt Saeimu. Tautas nobalsošanai nodotais projekts 2008.gadā tika noraidīts, bet Komisijas viedoklis tika likts pamatā Valsts prezidenta iesniegtajam Satversmes grozījumu projektam un līdz ar tautas nobalsošanai nodoto projektu bija pamats Juridiskās komisijas priekšlikumam un sekojošiem grozījumiem Satversmes 14.pantā, paredzot iespēju tautai priekšlaicīgi atlaist Saeimu. Komisijas skaidrojums piešķīra kvalitāti debatēm par konkrētu atsaukšanas mehānismu.

Būtiskākais, ko no šī viedokļa var paņemt Latvijas valststiesību doktrīna, ir politisko krīžu veidu un attiecīgu risinājumu skaidrojums, konkrēti apsvērumi par iespējām uzlabot Saeimas atlaišanas jeb atsaukšanas mehānismus, kā arī kritika par šobrīd Satversmē regulētajām Valsts prezidenta tiesībām priekšlaicīgi atlaist Saeimu.

2. Viedoklis par Saeimas apstiprinājuma nepieciešamību liela apjoma aizņēmumu saņemšanai.

Tas sekoja Satversmes tiesas spriedumam, kurā tika atzīts, ka konceptuāla izšķiršanās par starptautisko aizdevumu saņemšanu ir tik svarīgs un nozīmīgs valsts un sabiedrības dzīves jautājums, ka bija jāizlemj pašam likumdevējam, nevis Ministru kabinetam. Komisijas viedokli šajā reizē lūdza Ministru prezidents, lai tiesiskā veidā atrisinātu aizdevuma saņemšanu. Kā minējis Dr.iur. Jānis Pleps, šāda interpretācija ļāva Saeimai sankcionēt Ministru kabineta veiktos aizņēmumus, pieņemot lēmumu par uzdevumu Ministru kabinetam aizņemties finanšu līdzekļus.

Viedoklī analizēta vairākos Satversmes tiesas spriedumos attīstītā „būtiskuma teorija”, proti, ideja, ka noteiktu jautājumu izlemšana to svarīguma dēļ ir ekskluzīvā Saeimas kompetencē. Te iezīmējās atšķirība no Satversmes tiesas sprieduma attiecībā uz to, kādā formā Saeima var paust savu gribu aizņēmuma saņemšanai. Jāpiebilst, ka šis ir viens no diviem komisijas viedokļiem, kurš uzrāda zināmas atšķirības no Satversmes tiesas secinājumiem.

No šā viedokļa kā vērtīgākais racionālais grauds paņemams skaidrojums par parlamenta un valdības kompetences norobežošanu parlamentārā demokrātijā, skats uz būtiskuma teoriju kopsakarā ar tiesisko noteiktību, secinājums par Saeimas gribas prevalenci pār šīs gribas paušanas formu, tādējādi pielaižot plašākas iespējas Saeimas gribas izteikuma formai, nekā to varētu secināt no Satversmes tiesas sprieduma.

3. Viedoklis par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesisko regulējumu.

Tas tapa sakarā ar to, ka Saeimā otrajā lasījumā jau bija pieņemts likumprojekts par elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem.

Kā būtiskākais jāizceļ, ka komisija aicināja likumprojektā paredzēt nacionālas valsts dimensiju un veicināt latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un aizsardzību; šajā ziņā komisijas viedoklis konkurēja ar Satversmes tiesas viedokli par obligāto valsts valodas lietojuma apjomu raidorganizāciju programmās. Satversmes tiesa jau bija atzinusi, ka iepriekš noteiktais svešvalodu lietojuma procentuālais ierobežojums nav demokrātiskā iekārtā nepieciešams un samērīgs, savukārt jaunā likumprojekta tālākā apspriešanā pēc Konstitucionālo tiesību komisijas viedokļa sniegšanas, parlamenta diskusijās apsverot gan šajā viedoklī, gan Satversmes tiesas spriedumā paustās atziņas, likumdevējs tomēr izšķīrās par līdzīga ierobežojuma noteikšanu.

Viedoklī bija arī vairāki citi konceptuāli ieteikumi: par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu redakcionālo neatkarību un finansiālo patstāvību, proti, par to, ka likumā nav paredzēti konkrēti mehānismi, kā to nodrošināt; par uzraudzības institūcijas kompetenci un sastāvu; par plašsaziņas līdzekļu koncentrācijas un monopolizācijas ierobežošanu.

Viedoklī ir ietverts konceptuāls izklāsts par plašsaziņas līdzekļu, jo īpaši sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu, lomu demokrātiskā iekārtā, un to arī var uzskatīt par tā galveno zinātnisko devumu.

4. Viedoklis par Valsts prezidenta funkcijām Latvijas parlamentārās demokrātijas sistēmas ietvaros.

Tas ir apjomīgs skaidrojums un regulējuma uzlabojuma piedāvājums tēmā, par kuru debates Latvijā uzvirmojušas regulāri, arī starpkaru posmā. Manuprāt, šis teksts ir obligātā literatūra katram, kurš nākotnē nāktu klajā ar atkal jaunu Satversmes grozījumu vai pat jaunas Satversmes projektu. Kā būtiskākais zinātniskais devums jāatzīmē Latvijas valsts iekārtas skaidrojums, varas dalīšanas Latvijas modeļa skaidrojums, Valsts prezidenta funkciju apskats ar attīstības ieteikumiem.

Viedoklī pavērta diskusija par valsts prezidenta politisko atbildību (tostarp likts priekšā ieviest impīčmenta institūtu), prezidenta lomu amatpersonu iecelšanā, ārpolitikas procesā, kā arī par šobrīd diemžēl aktualitāti ieguvušajām Saeimas, valdības un Valsts prezidenta kompetencēm kara, izņēmuma vai ārkārtas stāvokļa laikā.

5. Viedoklis par iespējamo ministra noteikumu satversmību.

Viedoklis sniegts pēc Ministru kabineta lūguma izvērtēt nepieciešamību veikt attiecīgus grozījumus Latvijas Republikas Satversmē, kas šādu ārēju normatīvo aktu – ministra noteikumus – paredzētu. Arī šis jautājums, lai arī ne tik fundamentāls kā jautājums par vēlēšanu sistēmu vai parlamentāru valsts iekārtu, ar apskaužamu regularitāti parādās valststiesību diskusiju un arī politikas veidotāju dienaskārtībā. Pēdējā man zināmā koncepcija par ministra noteikumu ieviešanu tapusi šā brīža, Krišjāņa Kariņa, valdības laikā.

Komisija, lai arī noteiktās situācijās pieļāva šāda normatīvā akta esību Latvijas tiesību sistēmā pat bez Satversmes grozījumiem gadījumā, ja šādos noteikumos nav paredzētas nekādas politiskas izšķiršanās, visumā par šādu jauninājumu bija skeptiska. Jāatzīmē, ka jau pieminētajā jaunākajā konceptuālajā ziņojumā par ministra noteikumu ieviešanu Tieslietu ministrijas secinājumi ir salīdzināti ar Konstitucionālo tiesību komisijas secinājumiem, nesaskatot būtisku pretrunu, tomēr vedinot uz to, ka šāds normatīvais akts ir nepieciešams.

Kā būtiskāko zinātnisko devumu gribētu uzsvērt viedoklī sniegto normatīvo aktu demokrātiskās leģitimācijas skaidrojumu.

6. Lielākais un nozīmīgākais darbs komisijai bija viedoklis par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu, par kura atziņām un ietekmi jau iepriekš tika sniegts plašāks apskats. Domāju, ka tieši šis viedoklis praksē turpinās būt ar vislielāko praktisko nozīmi.

Tas īsumā par viedokļu saturu.

II

Lai apkopotu komisijas sniegto viedokļu ietekmi, ir jāatgriežas pie tā, ka valststiesību zinātne Latvijā vēl arvien turpina būt situācijā, kad trūkst pētījumu un nopietnu darbu pat par fundamentāliem jautājumiem. Ja par kādu jautājumu ir publikācija, tad, ļoti iespējams, tā būs vienīgā publikācija par šo jautājumu, iztrūkstot zinātniskam plurālismam. Tieši šis zinātniskās analīzes iztrūkums bija iemesls īpašas komisijas veidošanai.

Komisijas darba rezultātā atsevišķas iepriekš fragmentāri apskatītas un dažādos publiskos forumos diskutētas valststiesību tēmas ir izstrādātas pietiekami solīdos doktrīnas darbos.

Valststiesību un tiesību zinātnes „pārklājums” pēdējā laikā ir attīstījies. Ir vairojusies Satversmes tiesas un Senāta judikatūra, autoru Edgara Pastara, Jāņa Plepa un Ilzes Plakanes monogrāfija par konstitucionālajām tiesībām piedzīvojusi jau trešo izdevumu, ir izdoti apjomīgi Satversmes komentāri, nelielā skaitā tiek publicēti atsevišķi raksti.

Tā kā Konstitucionālo tiesību komisija bija aicināta sniegt atzinumus atsevišķos aktuālajos jautājumos, tās devums, līdzīgi kā tiesu prakse, ir ar kazuistisku raksturu. Tomēr viedokļu pamatā vienmēr ir sistēmisks skaidrojums par kādu konstitucionālo tiesību fundamentālu jautājumu, vienmēr balstoties uz Latvijas konstitucionālās iekārtas organisku, sistēmisku, viengabalainu izpratni. Tas dod iespēju izmantot tos konstitucionālo tiesību izpratnei vispār.

Komisijas viedokļu kā doktrināla avota pozitīvā puse ir viegla uztveramība, pieeja skaidrot lietu pašu būtību un jēgu, nevajadzīgi nekavējoties pie aprakstiem. Tas paver ceļu patstāvīgai tālākai domas attīstībai, atsperoties uz šiem pamatiem.

Gadījumos, kad komisijas viedoklis sniedz atšķirīgu skatījumu no Satversmes tiesas sprieduma atziņām, tas ir izmantojams gluži kā ikviens cits tiesību palīgavots – lasot to kopā ar tiesību normām un Satversmes tiesas judikatūru un meklējot taisnīgu un pareizu risinājumu. Satversmes tiesas spriedumi ir obligāti un izpildāmi, taču tas neizslēdz viedokļu plurālismu, kas ved uz kvalitatīvu un nobriedušu juridisko domu.

III

Noslēgumā – par pašu svarīgāko. Jubilejas reize ir īstā reize to pateikt.

Latvijas nelielajā juridiskajā saimē arvien būs aktuāli mobilizēties, lai spētu sniegt kvalitatīvu juridisko viedokli īstajā brīdī, un tieši tajā, manuprāt, parādās Konstitucionālo tiesību komisijas vislielākā nozīme.

Kvalitatīvas ekspertīzes trūkums tieši brīdī, kad tas nepieciešams, bija iemesls šādu „intelektuālo centru” izveidot, un vai nav tā, ka doma par atsevišķu padomi likumprojektu konstitucionalitātes pirmskontrolei radusies tieši tā paša iemesla dēļ – mums trūkst vajadzīgās juridiskās ekspertīzes īstajā brīdī, pirms radušās vai ieilgušas problēmas. Latvijā ir tikai atsevišķi juristi, kuriem raksturīga tālredzība un savlaicīgums konkrētu problēmu iztirzāšanā un risinājumu iezīmēšanā.

Tāpēc jubilejas reizē vēlos pateikties gan abiem Valsts prezidentiem, kuri saskatīja nepieciešamību pēc šādas komisijas, un paldies visiem komisijas locekļiem par šādu tiesībzinātniskās domas attīstību. Uzskatu, ka tas bija augstvērtīgs, savlaicīgs devums, un tieši tāpēc tā bija arī valstiski atbildīga rīcība. Paldies!