Satversmes simtgadē Senāts kopā ar citiem konstitucionālajiem orgāniem apvienojās kopīgā iniciatīvā ar nosaukumu „Atver Satversmi”. Kopīgais mērķis bija pēc iespējas plašāk un dažādāk parādīt Satversmes lomu mūsu ikdienas dzīvē. Parādīt to, ka pirms 100 gadiem pieņemtā Satversme mūsdienās ir tikpat mūsdienīga, ka joprojām palīdz mums saglabāt Latvijas valsti, tās pamatvērtības.
Sākot šo projektu, domājām, kā mums labāk parādīt Senāta pienesumu Satversmes simtgades iniciatīvā. Nonācām, manuprāt, pie vienīgā loģiskā slēdziena, ka vislabākais pienesums ir dalīties ar mūsu unikālo darbu, ar mūsu unikālo vērtību – ar Senāta atziņām. Jo tas ir tas, ko mēs darām. Rezultātā tapa mūsu projekts „Senāts par Satversmi”, kurā viens no rezultātiem ir grāmata „Senāts lasa Satversmi”, kas parāda to, kā Senāts izmanto Satversmi savu nolēmumu argumentācijā, kā Senāts piemēro, interpretē un tālākveido tiesības, balstoties uz Satversmi.
Pirmais, ko izpētījām, – kā tas notika vēsturiski. Skatījāmies, ko darīja starpkaru laika Senāts, kādas vērtīgas atziņas tam bijušas Satversmes kontekstā. Turklāt, ņemot vērā, ka tajā laikā Satversmes tiesa nebija, Senāts veica arī konstitucionālo uzraudzību, kas iedod vēl tādu īpašu niansi Senāta darbam tajā periodā. Šajā sadaļā aicinājām talkā konstitucionālo tiesību ekspertus un vēstures entuziastus Jāni Plepu un Jāni Priekuli, kuri ieguldīja un paveica patiesi nozīmīgu darbu, apkopojot un analizējot starpkaru Latvijas Senāta atziņas Satversmes kontekstā. Nozīmīgi ir tas, ka viņi ir pievienojuši arī skaidrojumus pie katra Senāta nolēmuma, no kura ņemta atziņa. Ir pievienots skaidrojums, ko tas nozīmē attiecīgajā kontekstā.
Otra pētījuma sadaļa, ko veica mūsu Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa Anitas Zikmanes vadībā, ir ne mazāk vērtīgs un ne mazāk fundamentāls darbs. Tas fiksē mūsdienu Senātu, to, ko mēs darām savā ikdienā. Varbūt vēsturiski tas liekas ne tik nozīmīgs, jo tas ir mūsu acu priekšā, nevis pirms 100 gadiem. Bet tas ir tas, kā mēs attīstām domu, kā Satversme iekļaujas mūsu tiesību telpā.
Interesants ir šodienas diskusijas jautājums: ko nozīmē Satversme tiesneša rokās. Vai Satversme ir instruments, vai materiāls, no kura kaut kas tiek veidots? Vai tikai ar tās palīdzību kaut kas tiek veidots? Jebkurā gadījumā tā ir viela pārdomām. Varbūt šodien izdosies rast kādu atbildi uz šo jautājumu. Bet pieļauju, ka uz šiem jautājumiem viennozīmīgu atbildi nekad nevar iedot. Tas ir darbs, kas visu laiku atrodas procesā, kas nav vienšķautņains. Tas ir ļoti dažāds, interesants un ļoti vajadzīgs.
Pirmo Saeimu atklājot, Jānis Čakste ir teicis: „Mēs visi ceram un būsim pārliecībā, ka šī jaunā Satversme mums līdzēs galīgi nodibināt Latvijā likumību un taisnību, un līdz ar to tautas labklājību un kārtību. Lai Satversme padara Latviju stipru un laimīgāku.” Šajos vārdos ir ielikta tiesiskuma un taisnīguma jeb likuma varas atslēga. Tautas labklājība un kārtība nodrošina to, pēc kā tauta tiecas. Kad būs nodrošināta likumība un taisnība, tad tiks sasniegti arī tautas augstākie mērķi. Par to nupat runājām arī Latvijas tiesnešu konferencē. Vai tas ir sasniedzams, neņemos apgalvot, bet mēs uz to ejam katru dienu. Katrs mūsu darba gads, katra mūsu darba diena un darba stunda nodrošina šo nepārtraukti funkcionējošo tiesiskumu un taisnīgumu. Jo demokrātija un tiesiskums nav garantēts. Tas ir jānodrošina ar katru mūsu darbu, ar katru mūsu rīcību.
Gribu uzsvērt, ka Senāta nolēmumiem ir arī kultūrvēsturiska vērtība. Skatoties grāmatas, kas bija 70, 80, 90 gadus atpakaļ, mēs redzam, kādas problēmas bija toreiz. Tā arī mūsu mazmazmazmazbērni, lasot mūsu atziņas, kas ir grāmatas otrajā sadaļā, varēs redzēt, kas vēsturiski notika tajā periodā, ko mēs saucam par mūsdienām. Bet viņiem tā jau būs 100 gadu vēsture. Ko viņi tur atradīs, ko uztvers – tas viss atkarīgs no darba, ko mēs tajā esam ielikuši. Tas, protams, ir atkarīgs no tā, kas notika sabiedrībā tajā laikā, un to, kas notika sabiedrībā, no mūsu nolēmumiem var redzēt. Tur ir strīdi par uzvārdu rakstību, strīdi par zemes reformu, strīdi par katram laikam kaut kādu raksturīgu fenomenu, piemēram, 90.gadu bandītu laiki krimināltiesībās. Tas parāda mūsu vēsturi, visu to, kam mēs esam gājuši cauri. Un kas svarīgākais – tas ne tikai parāda tos notikumus, bet parāda arī Satversmes lomu un to, kā mēs caur šiem notikumiem esam virzījuši satversmību arī tiesību piemērošanas ikdienā. Būtiski šajos nolēmumos ir lasīt arī par kopējām vērtībām un to attīstību. Jo Satversme ir un paliek dzīva. Kā jebkurš dzīvs organisms, arī Satversme attīstās. Mēs to pielāgojam savam laikam, un Satversme attīstās.
Ceru, ka šodien kolēģi senatori dalīsies savās atmiņās par šo aspektu – kā veidojās Satversmes normas tvēruma piepildīšana atbilstoši attiecīgās lietas apstākļiem.
Satversmes konteksts mūsu skatāmajās lietās neparādās ļoti bieži, tas ir vairāk izņēmuma gadījums. Bet, kā redzat, gadu desmitos tomēr sakrājies zināms daudzums atziņu. Un jebkurš šis gadījums paliek atmiņā „iededzināts”. Es atceros savu pirmo lietu, kur man „uzpeldēja” Satversmes jautājumi, tā lieta man kā ar āmuru pa pieri iedeva. Tas bija prasības nodrošinājums civillietā – par to, ka ārvalsts persona var apķīlāt un izsolē pārdot Latvijas militārajai infrastruktūrai būtisku objektu. Runa bija par lidostu. Sajūta bija tāda – kā tas vispār iespējams, kā var būt, ka likums neaizliedz šādu drošības infrastruktūras objektu atsavināšanu, turklāt vēl ārzemniekiem. Kā tas sasaucas ar valsts drošību, ar Satversmes 1.pantu? Šodien es varbūt izmantotu citu argumentāciju nekā pirms septiņiem gadiem, bet tā doma jau paliek. Tu uzreiz redzi, ka kaut kas ir pilnīgi šķērsām ar šiem lielajiem jautājumiem, satversmības jautājumiem.
Satversmes simtgade ir kopīgi svētki mums visiem. Tie ir mūsu, es teiktu, darba svētki, nevis atpūtas svētki. Es rosinātu šos svētkus izmantot nevis atpūtai un pašapmierinātībai, bet darbam. Darbam tādā nozīmē, lai paraudzītos uz izdarīto, kā mums ir veicies, un iedvesmotos turpmākam darbam, balstoties uz to, ko mēs esam izdarījuši līdz šim. Tāpēc paldies par izdarīto un ejam tālāk uz priekšu!
QR
