Klimata tiesības un tiesvedības

Konferences galvenais mērķis bija aktualizēt klimata pārmaiņu nozīmīgumu un tiesu lomu šo pārmaiņu nelabvēlīgās ietekmes novēršanā, apmainoties ar informāciju par to, kā Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī citu valstu tiesas tiek iesaistītas klimata pārmaiņu jautājumu risināšanā, veicinot vienotu izpratni par tiesu kompetenci tiesvedībās par klimata pārmaiņu jautājumiem un šādu lietu izskatīšanā būtiskiem tiesību principiem.

Konferencē ar priekšlasījumiem uzstājās Eiropas Vides aģentūras pārstāvis, kurš sniedza informāciju par klimata pārmaiņu prognozēm no zinātnes skatupunkta, akadēmiķi – Oslo universitātes vides tiesību profesore Kristīna Voigta (Christina Voigt) un Klimata pārmaiņu un vides izpētes institūta pārstāvji no Londonas, kā arī Beļģijas Ģentes universitātes pētniece Fara Bukela (Farah Bouquelle), pārstāvji no Eiropas Komisijas, Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas, kā arī Nīderlandes, Īrijas, Francijas, Norvēģijas, Vācijas, Indijas tiesneši, kas dalījās pieredzē par tiesu lietām, kas saistībā ar klimata pārmaiņu jautājumiem izskatītas viņu pārstāvētajās valstīs.

Konferencē uzsvērts, ka saskaņā ar vides tiesību jaunāko doktrīnu tiesības uz tīru un veselīgu vidi būtu jāaplūko kā fundamentālas cilvēka pamattiesības. Tomēr vairumā valstu šādas tiesības normatīvajos aktos joprojām netiek atzītas kā patstāvīgas cilvēktiesības un pamatā tiek skatītas tiesību uz dzīvību un tiesību uz privāto dzīvi kontekstā (šajā sakarā jāatzīmē, ka Latvijā tiesības uz labvēlīgu vidi ir ietvertas cilvēktiesību katalogā, turklāt arī no Latvijas Republikas Satversmes ievada citstarp izriet arī valsts pienākums rūpēties par vides saglabāšanu nākamajām paaudzēm).

Tāpat tika uzsvērts, ka vides tiesību doktrīnā tiesību uz labvēlīgu vidi un vides ilgtspēju fundamentālā rakstura dēļ tiek attīstīts jauns koncepts – vides tiesību virsvadības princips (environmental rule of law), kas aplūkojams kā tiesību virsvadības principam (rule of law) līdzvērtīgs princips un prasa nodrošināt vides ilgtspēju, dažādu interešu sadursmes gadījumā dodot priekšroku vides aizsardzībai. Vides tiesību virsvadības princips aptver arī vides tiesībās jau atzīto piesardzības principu, kas prasa šaubu gadījumā nosvērties par labu vides aizsardzībai (in dubio pro natura). Vides tiesību doktrīnas jaunākās atziņas arī uzsver nepieciešamību vides jautājumu risināšanā pēc iespējas iesaistīt sabiedrību, paplašinot sabiedrības iespējas vides aizsardzības interesēs vērsties tiesā arī tad, ja pieteikuma iesniedzējam nav individuāla aizskāruma (šāda pieeja jau ir akceptēta Latvijā).

Šajā sakarā kā jauna tendence vides tiesību doktrīnā tika akcentēts arī tas, ka daba pati par sevi būtu aplūkojama kā tiesību subjekts, nevis kā objekts (rights of nature), no kā izriet gan valsts pienākums rūpēties par dabas aizsardzību, saglabāšanu un atjaunošanu, gan tas, ka pieteicējs tiesā (kuru pārstāv, piemēram, vides aizsardzības aktīvisti) varētu būt dabas elements pats par sevi. Piemēram, Kolumbijas tiesa jau ir atzinusi Amazones upes ekosistēmas tiesības būt par tiesību subjektu jautājumos par šīs ekosistēmas aizsardzību. Tomēr pagaidām vairums valstu (kā arī Eiropas Savienības Tiesa un Eiropas Cilvēktiesību tiesa) neatzīst actio popularis pieļaujamību vides interešu aizsardzībā, Latvija šajā ziņā ir pozitīvs izņēmums.

Vides tiesību doktrīnā arī uzsvērts, ka ir būtiski palielināt tiesu lomu vides jautājumu risināšanā, atzīstot tiesu kompetenci uzraudzīt to, vai valstis veic pietiekamus pasākumus cilvēka radīto klimata pārmaiņu samazināšanai un novēršanai. Vienprātība ir tajā, ka tiesas var uzraudzīt, vai tiek izpildītas no tiesību normām izrietošās saistības klimata pārmaiņu novēršanā, tomēr nevar noteikt, kādi konkrēti pasākumi valstij jāveic, lai izpildītu klimata pārmaiņu novēršanas saistības. Tiesību doktrīnā tiek arī diskutēts par to, ka tiesām valsts pienākums veikt pasākumus klimata pārmaiņu novēršanas mērķu sasniegšanai būtu jāspēj saskatīt arī tad, ja valsts nacionālajās tiesību normās nav definējusi konkrētus sasniedzamos mērķus, bet ir tikai iesaistījusies starptautiskajos līgumos par klimata pārmaiņu novēršanu (piemēram, Parīzes vienošanās), atvasinot valsts saistības no starptautiskajām tiesību normām.

Konferencē tiesneši arī dalījās pieredzē par tādu lietu izskatīšanu, kurās pamatjautājums ir vides saglabāšana nākamajām paaudzēm un klimata pārmaiņu novēršanas pienākuma ievērošana. Nīderlandes tiesneši stāstīja par divām lietām, no kurām vienā prasība bija vērsta pret valsti, bet otrā – pret komersantu. Pirmā bija slavenā Urgendas lieta (Urgenda case), kas izskatīta jau visās tiesu instancēs, atzīstot valsts atbildību nodrošināt pietiekamu siltumnīcas efekta gāzu, tostarp CO2, emisiju samazinājumu (https://www.urgenda.nl/wp-content/uploads/ENG-Dutch-Supreme-Court-Urgenda-vNetherlands-20-12-2019.pdf). Šajā lietā tika atzītas nevalstisko organizāciju tiesības vērsties tiesā vides aizsardzības interesēs. Tiesa arī uzsvēra, ka pienākums jau tagad novērst klimata pārmaiņu radīto apdraudējumu iestājas arī tad, ja šis apdraudējums faktiski īstenosies tikai ilgtermiņā pēc vairākiem gadiem. Tāpat lietā uzsvērts, ka atsaukšanās uz to, ka konkrētās valsts radītās emisijas salīdzinājumā ar citu valstu radītajām emisijām ir nebūtiskas, nevar atbrīvot no pienākuma veikt nepieciešamos pasākumus emisiju samazināšanai.

Savukārt otrajā lietā – Milieudefensie et al. vs Royal Duch Shell plc – Nīderlandes tiesa uzdeva komersantam (Royal Duch Shell plc) līdz 2030.gadam samazināt tā komercdarbības radītās CO2 emisijas par 45 procentiem, uzsverot, ka pienākums rūpēties par vides aizsardzību ir ne tikai valstij, bet arī saimnieciskās darbības veicējiem, kuru rīcībai šajā ziņā jāatbilst rūpīga saimnieka standartam (http://climatecasechart.com/wp-content/uploads/sites/16/non-us casedocuments/2021/20210526_8918_judgment-1.pdf). Šī lieta pagaidām izskatīta tikai pirmās instances tiesā, un ir iesniegta apelācijas sūdzība, tomēr vienlaikus rajona tiesas spriedumam ir noteikta nekavējoša izpilde.

Īrijas tiesnesis stāstīja par lietu Friends of the Irish environment vs. Ireland, kurā Augstākā tiesa atzina, ka Īrijas izstrādātais plāns klimata pārmaiņu draudu novēršanai nav pietiekams, lai sasniegtu mērķi (http://climatecasechart.com/climate-change-litigation/wpcontent/uploads/sites/16/non-us-case-documents/2020/20200731_2017-No.-793- JR_opinion.pdf). Pirmās instances tiesa šajā lietā vides aizstāvju prasību bija noraidījusi.

Francijas tiesnesis stāstīja par divām būtiskākajām Francijas tiesu prakses lietām saistībā ar klimata pārmaiņu nelabvēlīgās ietekmes novēršanu. Lietā Commune de Grande-Synthe & L´Affaire du Siecle v. France pašvaldība bija vērsusies Francijas augstākajā administratīvajā tiesā – Valsts padomē (Conseil d´Etat) ar prasību pret valsti par nepietiekamu rīcību siltumnīcas efekta gāzu emisiju samazināšanā. Tika apmierināta pašvaldības prasība, uzdodot valstij izstrādāt detalizētu pasākumu plānu emisiju samazināšanai. Vienlaikus šajā lietā vēl tiks lemts, vai valsts pienācīgi izpildījusi tiesas spriedumu.

Otrā lieta (Nr. 1904967, 1904968, 1904972, 1904976/4-1) izskatīta Parīzes Administratīvajā tiesā, pamatojoties uz nevalstisko organizāciju pieteikumu par valsts nepietiekamu rīcību klimata pārmaiņu novēršanā. Arī šajā lietā atzīts valsts bezdarbības (nepietiekamas rīcības) prettiesiskums un turklāt par labu pieteicējiem piedzīts simbolisks atlīdzinājums.

Beļģijas pārstāve stāstīja par pirmās instances tiesā izskatītu lietu (The Klimaatzaak case), kurā pieteikumu iesniegusi nevalstiskā organizācija un vairāki indivīdi, atsaucoties uz tiesībām uz dzīvību un tiesībām uz privāto dzīvi (http://climatecasechart.com/wp- content/uploads/sites/16/non-us-case-documents/2021/20210617_2660_judgment-1.pdf). Lietā tiesa atzina, ka valsts nav nodrošinājusi labu klimata jautājumu pārvaldību un tās rīcība neatbilst rūpīga saimnieka standartam, tāpēc uzdeva valstij veikt pasākumus, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas apjomā, kāds izsecināms no Beļģijas tiesību normām. Vienlaikus tiesa, atsaucoties uz valsts varas dalīšanas principu, noraidīja pieteicēju prasību uzdot valstij samazināt emisijas lielākā apmērā, nekā to paredz tiesību normas. Lieta pašlaik ir apelācijas instances tiesas izskatīšanā. Jāatzīmē, ka Beļģijas tiesā lietas izskatīšana bijusi ļoti lēna (7 gadi tikai pirmās instances tiesā vien).

Vācijas tiesnesis stāstīja par Federālās Konstitucionālās tiesas 2021.gada 24.marta lēmumu, ar kuru par konstitūcijai neatbilstošu atzītas Federālā Klimata pārmaiņu likuma normas, jo tās nenoteic konkrētu apmēru, kādā samazināmas siltumnīcefekta gāzu emisijas laikā pēc 2031.gada (https://www.bundesverfassungsgericht.de/SharedDocs/Pressemitteilungen/EN/2021/bvg21-031.html). Tiesa atzina no Vācijas konstitūcijas izrietošu pienākumu valstij rīkoties, lai nākamo paaudžu interesēs tiktu novērsta klimata pārmaiņu nelabvēlīgā ietekme, un secināja, ka strīdus normatīvais akts nenodrošina šā pienākuma izpildi. Tiesa arī uzsvēra, ka, apsverot plānoto pasākumu samērīgumu (tostarp – cilvēkiem radītās neērtības), valstij jāņem vērā, ka tad, ja slogs mazināt klimata pārmaiņas pamatā tiks uzlikts nākamajām paaudzēm, pastāv būtisks risks, ka tās nevarēs baudīt lielu daļu šobrīd atzīto cilvēka pamattiesību un brīvību. Tāpēc, līdzsvarojot vides aizsardzības intereses ar citām interesēm, jāņem vērā: jo vairāk klimata pārmaiņas progresē, jo lielāks svars piešķirams vides aizsardzības interesei, un vides interešu aizsardzības vajadzība var attaisnot cilvēktiesību ierobežošanu.

Indijas tiesnesis sniedza informāciju, ka Indijā ir izveidots Vides aizsardzības tribunāls, kurā tiesu spriež tiesneši – profesionāli juristi – sadarbībā ar vides jomas zinātniekiem. Šajā tribunālā tiek pieņemti pieteikumi arī tad, ja iesniedzējs nenorāda uz individuālu aizskārumu. Tribunāls turklāt varot ne tikai izšķirt konkrētu strīdu, bet arī izdot vispārsaistošus noteikumus vides aizsardzības jomā. Gan Indijā, gan Nepālā un Pakistānā esot vairāki tiesu prakses piemēri, kuros spriests par labu vides aizsardzībai.

Norvēģijas tiesnese stāstīja par Norvēģijas Augstākajā tiesā izskatītu lietu Nature & Youth and Greenpeace Nordic v. Government of Norway, kurā pārsūdzētas komersantiem – naftas ieguves uzņēmumiem – valsts izsniegtas atļaujas veikt izpēti par naftas ieguves iespējām Barenca jūrā. Pieteikuma pamatojums balstījās tajā, ka atļautās darbības (un naftas ieguves iespēju apstiprināšanās gadījumā – naftas ieguves darbības) radīs nelabvēlīgu ietekmi uz klimatu (veicinās cilvēces izraisītās klimata pārmaiņas). Šajā lietā – vienīgajā no konferencē aplūkotajām – vides aizsargu pieteikums pilnībā noraidīts. Kaut arī Norvēģija ir viena no retajām valstīm, kurā tiesības uz labvēlīgu vidi kā cilvēku pamattiesības paredzētas konstitūcijā, Norvēģijas tiesa atzina, ka tiesai ir ļoti ierobežota kompetence šādu strīdu izskatīšanā, jo vides aizsardzības interešu līdzsvarošana ar citām interesēm esot politiķu, nevis tiesas uzdevums. Tiesa saskatīja, ka tai būtu kompetence tikai tad, ja valsts būtu būtiski pārkāpusi uzņemtās saistības vides aizsardzības jomā. Saistībā ar šo lietu ir ierosināta lieta Eiropas Cilvēktiesību tiesā (Greenpeace Nordic and Others v. Norway, pieteikuma Nr. 34068/21).

Eiropas Savienības Tiesas pārstāvis uzsvēra, ka līdzšinējā praksē EST atzinusi, ka lietas saistībā ar vides aizsardzības interesēm pieļaujamas vienīgi tad, ja iesniedzēji pierāda individuālu interesi (tā saucamā Peoples Climate´s case, lietas Nr.C-565/19 P, lieta Sabo and others v. Parliament and Council, lietas Nr.C-297/20P, lieta Dieter Janecek v. Freistaat Bayern, lietas Nr.C-237/07).

Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesas pārstāve informēja, ka Lielās palātas izskatīšanā šobrīd ir trīs ar vides jautājumiem saistītas lietas (jau minētā Greenpeace Nordic and Others v. Norway, Verein KlimaSeniorinnen Schweiz and Others v. Switzerland (pieteikuma Nr.53600/20) un Duarte Agostinho and Others v. Portugal and Others (pieteikuma Nr.39371/20)), kurām, ņemot vērā to nozīmīgumu, piešķirta prioritāra izskatīšanas kārtība. Tāpat Tiesas pārstāve norādīja uz avotiem, kuros visērtāk atrast informāciju par Eiropas Cilvēktiesību tiesas līdzšinējām atziņām saistībā ar vides jautājumiem, īpaši uzsverot nupat izveidoto Knowledge Sharing platformu (https://ks.echr.coe.int/en/web/echr-ks/environment, https://www.eufje.org/images/DocDivers/FS_Environment_ENG.pdf).

Konferencē gūta vērtīga informācija par citu valstu pieredzi saistībā ar tiesas kompetenci klimata pārmaiņu jautājumu risināšanā, kā arī dziļāks ieskats vides tiesību doktrīnas jaunākajās tendencēs un judikatūras atziņās, kas nenoliedzami būs noderīgi ar vides aizsardzību saistīto lietu izskatīšanā.