Civillietu departaments
Nolēmumi lietās par saskarsmes tiesībām
SKC-[A]/2023. Rīcības sēdes lēmumā Senāts atbildēja uz tiesību jautājumu, vai vecāka dzimuma maiņa ir pamats saskarsmes tiesības ierobežošanai.
Senāts atzina, ka bērna vecāka rīcība, veicot dzimuma maiņu, pati par sevi nevar būt pamats saskarsmes tiesības ierobežošanai ar bērnu. Vecāka dzimuma maiņas fakts neizraisa pierādāmu kaitējumu bērna tiesībām vai interesēm, no kā izriet, ka Civillikuma 181.pantā minēto tiesību ierobežojumu nevar pamatot tikai ar šo faktu. Pakāpeniska pāreja uz saskarsmes kārtību bez saskarsmes personas klātbūtnes, kas veicinās tēva un [bērna] saskarsmes atjaunošanu, veicinās vecāka un bērna saskarsmes atjaunošanu.
SKC-[C]/2023. Spriedumā Senāts atbildēja uz tiesību jautājumu par vecvecāku un mazbērnu saskarsmes tiesības īstenošanu situācijā, kad: 1) bērnu vecāki dzīvo šķirti, bērni ikdienā dzīvo kopā ar māti un atrodas viņas aprūpē; 2) pušu, kā arī vecāku savstarpējās attiecības ir īpaši konfliktējošas; 3) vecāku starpā nav panākts galīgs noregulējums par saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību tēvam ar bērniem.
Senāts atzina no Civillikuma 181.panta trešās daļas normas satura un jēgas izrietošās nepilngadīga bērna pilngadīgo brāļu, pusbrāļu, pusmāsu, vectēvu, vecmāmiņu, vecvectēvu un vecvecmāmiņu tiesības lūgt noteikt viņu saskarsmes tiesības ar bērnu izmantošanas kārtību arī gadījumā, ja viņi kopā ar bērnu nekad nav dzīvojuši, jo attiecībā uz bērna radiniekiem likums kā priekšnoteikumu saskarsmes tiesībai neizvirza pietiekami ilgu dzīvošanu iepriekš nedalītā saimniecībā.
Vienlaikus Senāts, atsaucoties uz Bērnu tiesību aizsardzības likuma 3. un 6.pantu, atzina, ka bērna saskarsme ar personām, kas nav bērna vecāki, bet ar kurām bērnam izveidojušās ciešas ģimeniskās attiecības, līdzīgi kā saskarsmē ar vecākiem, ir iespējama tad, ja tā nav pretēja bērna vislabākajām interesēm. Turklāt bērna vislabākās intereses katrā gadījumā nosakāmas individuāli, ņemot vērā bērna personiskās vajadzības, vecumu, veselības stāvokli, garīgās un fiziskās attīstības līmeni un citus aspektus, kas noskaidrojami, tostarp arī uzklausot bērna domas. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama. Senāts atgādināja, ka saskarsmes tiesības pirmām kārtām ir bērna tiesības, nevis pienākums.
Senāts atzina, ka lietās, kas skar bērnus, iztiesāšanas tiešums ir svarīgs nosacījums ne tikai pierādījumu pareizai novērtēšanai, noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, bāriņtiesas viedokli par tās doto atzinumu, izmantojot tiesības uzklausīt bērnus, vispusīgi noskaidrojot visus lietas apstākļus, bet arī izlīguma veicināšanai, izpildot likumā noteikto pienākumu tiesai pašai tieši, personīgi uzrunājot puses vai ar mediatora palīdzību. Tāpēc, jo īpaši apstākļos, kad gan bērnu vecāka un vecvecāku, gan bērna vecāku savstarpējās attiecības ir komplicēti konfliktējošas, nav pieļaujams, ka divās tiesu instancēs tiesvedības process notiek tikai rakstveida procesā, tādējādi pārkāpjot Civilprocesa likuma 15.pantā noteikto regulējumu par civillietu izskatīšanu tiešā mutvārdu procesā kopsakarā ar Civilprocesa likuma 244.4 panta pirmās daļas prasībām par pušu obligātu piedalīšanos tiesas sēdē.
SKC-[E]/2023. Lēmumā Senāts atbildēja uz tiesību jautājumu par atsevišķas aizgādības nodibināšanas tiesisko pamatu esību situācijā, kad vecāks, kurš nerealizē bērna ikdienas aizgādību, konfliktsituācijas noregulējumam vērsies bāriņtiesā, un par šī vecāka saskarsmes tiesību apjomu. Senāts apskatīja arī bāriņtiesu kompetenci šādu strīdu risināšanā.
Senāts atzina, ka vecāku nesaskaņas, konflikti vai domstarpības, tāpat arī viena vecāka destruktīva rīcība var veidot pamatu viena vecāka atsevišķas aizgādības nodibināšanai tikai tad, ja minētie faktori negatīvi iespaido bērnu labāko interešu nodrošināšanu. Ja vecāku konflikti, strīdi un domstarpības reāli apdraud vai rada aizskārumu bērna interesēm saņemt savlaicīgu un pienācīgu aprūpi. Turpretī gadījumi, kad vecāki paši vai arī ar bāriņtiesas atbalstu spējuši panākt konfliktsituācijas noregulējumu, nerada pamatu atsevišķas aizgādības nodibināšanai. Senāts norādīja, ka šāds pamats nerodas arī gadījumā, kad uz atsevišķo aizgādību pretendē vecāks, kuram ir raksturīga destruktīva rīcība. Atsevišķas aizgādības nodibināšana šādam vecākam neatbilst bērna interesēm, kā arī grauj vecāku vienlīdzības principu. Tas nozīmē, ka, izspriežot vecāku strīdu par atsevišķas aizgādības nodibināšanu, tiesai jāņem vērā aktuālās ziņas par abu vecāku rīcību tādu jautājumu risināšanā, kas ietekmē vai var ietekmēt bērna intereses. Vēršanās bāriņtiesā un pie sociālajiem darbiniekiem, kā arī citu likumā paredzēto mehānismu izmantošana, Senāta ieskatā, nav apstāklis, kas apliecina vecāka destruktīvu rīcību, bet norāda uz viņa vēlēšanos konkrēto situāciju atrisināt tiesiski, nevis vēl vairāk saasināt konflikta attīstību un secīgi arī nepieļaut iespējamu bērnu interešu aizskārumu.
Attiecībā uz bāriņtiesu kompetenci un funkcijām Senāts, atsaucoties uz Bāriņtiesu likuma 19.pantu, norādīja, ka bāriņtiesa ir vidutājs starp bērnu un abiem vecākiem. Tās speciālistiem ir jāspēj rast tādu risinājumu, kāds katrā konkrētajā gadījumā vislabāk atbilst bērna interesēm, kā arī jāspēj nodrošināt, organizēt abu vecāku komunikāciju jautājumos, kas attiecas uz bērna aprūpi, audzināšanu, attīstību. Apstākļos, kad ir konflikts starp vecākiem, bāriņtiesas speciālistiem, izpildot savas funkcijas kompetences robežās, ir jāspēj konfliktu iespējami mazināt, nevis vēl vairāk saasināt situāciju, jo tieši tas visvairāk kaitē bērnam.
Senāts atgādināja, ka vecākiem ir no Civillikuma 178.panta pirmās, otrās un trešās daļas izrietošs pienākums sadarboties, risinot ar aizgādību saistītus jautājumus. Arī tad, ja bērna vecāki dzīvo šķirti, tiem ir jāiesaistās nozīmīgu lēmumu pieņemšanā, daloties ar savu pieredzi un apvienojot zināšanas, prasmes un centienus.
Savukārt tiesai, piemērojot Civillikuma 178.panta ceturtās daļas regulējumu, saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panta sesto daļu ir jāņem vērā judikatūra. Senāts atgādināja, ka atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta otrajai daļai, nosakot saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību ar spriedumu, bērna tiesībām un interesēm ir piešķirama prioritāra nozīme un, nosakot saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, ir jāņem vērā, ka bērna harmoniskai attīstībai ir nepieciešamas ciešas un noturīgas personiskās attiecības ar abiem vecākiem. Senāta ieskatā gadījumā, ja saskaņā ar spriedumu no bērna atsevišķi dzīvojošs vecāks atbilstoši tiesas noteiktajai saskarsmes tiesību izmantošanas kārtībai tiek nostādīts būtiski sliktākā stāvoklī salīdzinājumā ar otru vecāku, lai gan šāds tiesību ierobežojums nav pamatots ar bērna interesēm vai ar citiem lietā nodibinātiem objektīviem apstākļiem, ir pamats uzskatīt, ka Civillikuma 181. un 182.pants ir piemērots nepareizi. Vecāks, kurš ikdienā dzīvo atsevišķi no bērniem, nedrīkst tikt nostādīts neizdevīgākā situācijā. Ir būtiski un bērnu interesēm atbilstoši nodrošināt pēc iespējas vienādu iespēju abiem vecākiem iesaistīties bērna dzīvē un pavadīt laiku kopā. Pretējā gadījumā tiek pieļauts tiesību uz ģimenes dzīvi aizskārums. Šāds aizskārums, ja tas netiek pamatots ar nozīmīgu bērnu tiesību (interešu) pārkāpumu, nav pieļaujams.
SKC-[F]/2023. Spriedumā Senāts atbildēja uz tiesību jautājumiem, kas saistīti ar izpratni par priekšnoteikumiem viena vecāka atsevišķas aizgādības nodibināšanai un otra vecāka saskarsmes tiesības izmantošanu.
Jautājumā par apstākļiem, kas veido pamatu Civillikuma 178.panta ceturtās daļas piemērošanai, Senāts atsaucās uz judikatūru. Senāts norādīja, ka, lai konstatētu pamatu viena vecāka atsevišķās aizgādības nodibināšanai un bērna dzīvesvietas noteikšanai pie šī vecāka, tiesai, noskaidrojot visus lietas apstākļus, uz lietas izskatīšanas pēc būtības brīdi, izvērtējot lietā esošos pierādījumus to savstarpējā sakarībā un attiecināmībā, ir jānonāk pie secinājuma, ka konkrētajā gadījumā minētie faktori tiešām būtiski iespaido bērna interešu nodrošināšanu un nav pieejami nekādi citi, vairāk saudzējoši līdzekļi situācijas atrisināšanai. Senāts vērsa uzmanību, ka strīdos, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām, prevalē bērnu intereses, kuras pieprasa visiem strīda dalībniekiem, jo īpaši bērna vecākiem, izteikti asa konflikta situācijā demonstrēt savu morālo briedumu, iespēju robežās tuvinot pozīcijas, kā arī iejūtīgu izpratni par bērnu vecuma īpatnībām un citiem ģimenes individuāliem apstākļiem, tostarp izvēloties konkrētā procesa virzībai un situācijas risinājumam tādus līdzekļus, kuri pēc iespējas būtu saudzīgāki bērniem.
Senāts atgādināja, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 244.9 panta otro daļu lietā, kas izriet no aizgādības vai saskarsmes tiesībām, tiesa pēc savas iniciatīvas vai lietas dalībnieka lūguma pieprasa attiecīgās bāriņtiesas atzinumu un uzaicina tās pārstāvi piedalīties tiesas sēdē un saskaņā ar Civilprocesa likuma 126.pantu bāriņtiesas atzinumam ir pierādīšanas līdzekļa statuss, kuru arī tiesai atbilstoši Civilprocesa likuma 97.panta pirmajai daļai ir jānovērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem. Tāpat Senāts atgādināja, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 97.panta trešo daļu tiesai spriedumā jānorāda, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienus faktus par pierādītiem, bet citus par nepierādītiem.
Senāts norādīja, ka gadījumos, kad bērna vecāku dzīvesvieta ir deklarēta dažādu pašvaldību administratīvajās teritorijās, atzinumu tiesai par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību un atsevišķas aizgādības noteikšanu vai Bāriņtiesu likuma 50.1 pantā minētās ziņas un citus pierādījumus saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 58.panta otro daļu sniedz tā bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā ir deklarēta tā vecāka dzīvesvieta, pie kura bērns dzīvo. Savukārt, ja bērna un tā vecāka dzīvesvieta, pie kura bērns dzīvo, ir citā valstī, tad Civilprocesa likuma 239.panta pirmās daļas kārtībā noskaidrojami visi lietas izskatīšanā nozīmīgie apstākļi (tostarp tie, kas uzskaitīti Civilprocesa likuma 238.1 panta ceturtajā daļā) attiecībā uz šo dzīvesvietu.
Jautājumā par bērna viedokļa uzklausīšanu Senāts atsaucās uz Bērnu tiesību aizsardzības likuma 20.panta otro daļu un Bērnu tiesību konvencijas 12.pantu, kam atbilstoši tiesa to noskaidro, ja bērns, ņemot vērā viņa vecumu un brieduma pakāpi, ir spējīgs to formulēt, un uz judikatūrā norādīto, ka bērna viedoklis, lai arī svarīgs, nav identisks bērna labāko interešu jēdzienam, kā arī bērna viedokļa uzklausīšana un respektēšana nenozīmē, ka tiesai jāspriež tā, kā bērns vēlas. Tiesai bērna viedoklis ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai bērna vecumu, bet arī viņa individuālās personības iezīmes, uztveres īpatnības un viedokļa paušanas apstākļus, tostarp, vai bērna viedokli nav ietekmējušas citas personas, parasti – vecāki. Vērtējums jāveic, novērtējot vispusīgi nodibinātos apstākļus un pierādījumus to kopumā, iedziļinoties pierādījumu būtībā, kā to paredz Civilprocesa likuma 97.panta pirmā daļa.
Senāts atzina, ka īpaši lietās, kas skar bērnus, iztiesāšanas tiešums ir svarīgs nosacījums ne tikai pierādījumu pareizai novērtēšanai, noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, bāriņtiesas viedokli par tās doto atzinumu, izmantojot tiesības uzklausīt bērnus, vispusīgi noskaidrojot visus lietas apstākļus, bet arī izlīguma veicināšanai, izpildot likumā noteikto pienākumu tiesai pašai tieši, personīgi uzrunājot puses, vai ar mediatora palīdzību. Tāpēc šādas lietas izskatīšana rakstveida procesā, turklāt pat neapsverot saskaņā ar Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10.1 pantu nolikt lietu izskatīšanai videokonferences režīmā, pārkāpj Civilprocesa likuma 15.pantā noteikto regulējumu par civillietu izskatīšanu tiešā mutvārdu procesā kopsakarā ar Civilprocesa likuma 244.4 panta pirmās daļas prasībām par pušu obligātu piedalīšanos tiesas sēdē.
SKC-[G]/2023. Rīcības sēdes lēmumā Senāts norādīja, ka gadījumos, kad bērni ir šķirti no ģimenes tā iemesla dēļ, ka vecākiem ir pārtrauktas aizgādības tiesības, jautājums par saskarsmes tiesību ierobežošanu (tostarp par pilnīgu saskarsmes ierobežošanu, kas atbilst saskarsmes tiesību atņemšanai) atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 33.panta pirmajai un trešajai daļai ir tās bāriņtiesas, kura pieņēmusi lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi, kompetencē. Šāda lēmuma kontroli veic tiesa administratīvajā procesā.
SKC-[I]/2023. Spriedumā Senāts atbildēja uz tiesību jautājumu par vecāka, kurš ikdienā realizē bērna aprūpi, pienākumu iesaistīties otram vecākam noteikto saskarsmes tiesību īstenošanā.
Senāts atzina, ka vecākam, kurš realizē bērna ikdienas aprūpi un uzraudzību, otra vecāka saskarsmes tiesību ar bērniem īstenošanas procesa nodrošināšanā ir jāiesaistās tiktāl, ciktāl tas objektīvi nepieciešams un saprātīgi sagaidāms, neradot viņam pārlieku un nesamērīgu apgrūtinājumu.
Senāta ieskatā atkāpe no Civillikuma 181.panta otrās daļas tvēruma izpratnes, ka vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērniem un tiesas ceļā prasa noteikt sev vēlamo kārtību saskarsmes tiesības ar bērniem izmantošanai savā dzīvesvietā, ir pienākums uz sava laika un līdzekļu rēķina nodrošināt šīs tiesības īstenošanu, ir pieļaujama tikai tad, ja tas ir bērna labākajās interesēs. Šīs atkāpes pamatojumam jābūt skaidram, saprotamam un atspoguļotam tiesas nolēmumā.
Senāta norādīja, ka ir nošķirami jēdzieni „[vecāku] dzīvesvieta” un „bērnu dzīvesvieta”, kas var būt gan pie šķirti dzīvojoša tēva, gan mātes. Prasība uz sava laika un līdzekļu rēķina nogādāt bērnu otra vecāka dzīvesvietā saskarsmes tiesību īstenošanas nodrošināšanai, Senāta ieskatā, uzliek nepareizu pienākumu vecākam, kurš realizē bērna ikdienas aprūpi, pēc kopdzīves pārtraukšanas, izvēloties savu dzīvesvietu, to saskaņot ar otru vecāku.
Krimināllietu departaments
Narkotiskās un psihotropās vielas pārvietošana pāri Latvijas Republikas valsts robežai pasta sūtījumā vai ar kurjera starpniecību
SKK-121/2023. Lietā Senāts vērtēja, vai apsūdzētā darbībās pamatoti konstatēta Krimināllikuma 190.1panta (Preču un vielu, kuru aprite ir aizliegta vai speciāli reglamentēta, pārvietošana pāri Latvijas Republikas valsts robežai) otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvā un subjektīvā puse.
Pirmās instances tiesa personu atzina par vainīgu un sodīja par Krimināllikuma 190.1panta otrajā daļā un 253.1panta trešajā daļā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, proti, par psihotropās vielas lielā apmērā pārvietošanu pāri Latvijas Republikas valsts robežai nelikumīgā veidā un par psihotropo vielu lielā apmērā neatļautu iegādāšanos un glabāšanu realizācijas nolūkā. Apelācijas instances tiesa pirmās instances tiesas spriedumu atstāja negrozītu.
Pēc Krimināllikuma 190.1panta otrās daļas persona atzīta par vainīgu un sodīta par to, ka nolūkā saņemt no Nīderlandes Karalistes psihotropo vielu, tīmekļvietnē veica psihotropās vielas MDMA lielā apmērā – 36 1567 g – pasūtījumu ar piegādi uz Latviju, norādot savas dzīvesvietas adresi, kā arī samaksāja par pasūtījumu. Psihotropā viela apsūdzētajam tika piegādāta pasta sūtījumā.
Apsūdzētais un viņa aizstāvis, kasācijas sūdzībās lūdzot atcelt apelācijas instances tiesas lēmumu, citstarp norādīja, ka apelācijas instances tiesa apsūdzēto nepamatoti atzinusi par vainīgu Krimināllikuma 190.1panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā, jo apsūdzētais psihotropo vielu nav pārvietojis pāri Latvijas Republikas valsts robežai. Tiesa kļūdaini interpretējusi šajā normā ietverto jēdzienu „pārvietošana”. Kasācijas sūdzību iesniedzēju ieskatā, lai aizliegtas vielas pārvietotu pāri robežai jebkādā nelikumīgā veidā, tajā skaitā ar pasta starpniecību, uz tām ir fiziski jāiedarbojas, tas ir, „jāņem savā varā”. Tiesa nepamatoti konstatējusi arī noziedzīgā nodarījuma subjektīvo pusi, jo lietā nav pierādīts, ka tieši apsūdzētais veicis pasūtījumu.
Senāts atcēla apelācijas instances tiesas lēmumu daļā par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem un lietu atceltajā daļā nosūtīja jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā, bet pārējā daļā apelācijas instances tiesas lēmumu atstāja negrozītu.
Par nepamatotu Senāts atzina kasācijas sūdzībās pausto viedokli, ka pārvietošana kā Krimināllikuma 190.1pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses izpausme konstatējama tikai gadījumā, ja vainīgā persona pati fiziski pārvieto kādu no šajā pantā uzskaitītajām precēm vai vielām, kas ir tās valdījumā.
Senāts vērsa uzmanību, ka Krimināllikuma 190.1 pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi raksturo aktīva darbība, kas izpaužas panta dispozīcijā uzskaitīto priekšmetu pārvietošanā pāri Latvijas Republikas valsts robežai jebkādā nelikumīgā veidā. Savukārt panta dispozīcijā norādīto priekšmetu pārvietošana pāri Latvijas Republikas valsts robežai atzīstama par nelikumīgu, ja bez attiecīgas atļaujas tiek pārvietotas preces vai vielas, kuru aprite ir aizliegta vai ir speciāli reglamentēta.
No subjektīvās puses Krimināllikuma 190.1pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu var izdarīt tikai ar tiešu nodomu. Apelācijas instances tiesa lietā konstatējusi, ka apsūdzētais apzinājās, ka no Nīderlandes Karalistes pāri Latvijas Republikas valsts robežai tiek pārvietota apritē aizliegta psihotropā viela, un to vēlējās. Minēto atzinumu apelācijas instances tiesa pamatojusi ar kriminālprocesa laikā sniegtajām liecībām, kuras izvērtētas atbilstoši Kriminālprocesa likuma 128. panta otrajā daļā noteiktajām prasībām, proti, to kopumā un savstarpējā sakarībā ar citiem lietā iegūtajiem pierādījumiem.
SKK-125/2023. Arī šajā lietā tika aplūkots jautājums par narkotisko un psihotropo vielu pārvietošanu pāri Latvijas Republikas valsts robežai. Šajā gadījumā vielu pārvietošana bija notikusi ar kurjera starpniecību.
Apsūdzētais nolūkā saņemt no Nīderlandes Karalistes narkotisko un psihotropo vielu mobilā telefona lietotnē „Telegram” veica narkotiskās un psihotropās vielas pasūtījumu ar piegādi uz Latviju, samaksājot par to digitālā valūtā, bet pēc tam ar sludinājumu portāla starpniecību sameklēja kurjerdienestu un vienojās par sūtījuma nogādāšanu no Nīderlandes Karalistes un Latviju, samaksājot par pakalpojumu 30 euro. Pēc sūtījuma saņemšanas Latvijā apsūdzētais tika aizturēts.
Pirmās instances tiesa personu atzina par vainīgu un sodīja par Krimināllikuma 190.1 panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. Apelācijas instances tiesa pirmās instances tiesas spriedumu atstāja negrozītu.
Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību.
Senāts konstatēja, ka apsūdzētā kasācijas sūdzības argumenti daļā par viņa atzīšanu par vainīgu Krimināllikuma 190.1panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā kopumā pamatoti ar viņa atšķirīgo viedokli par lietā iegūto pierādījumu ticamību un pietiekamību, savukārt lietā iegūto pierādījumu izvērtēšanu atbilstoši likumam veic tā tiesa, kas izskata lietu pēc būtības. Kasācijas sūdzības argumenti faktiski pauž sūdzības iesniedzēja neapmierinātību ar tiem secinājumiem, kādus izdarījusi apelācijas instances tiesa, izvērtējot lietā iegūtos pierādījumus, un vērsti uz to, lai panāktu apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā Kriminālprocesa likuma 569.panta pirmajai daļai.
Apelācijas instances tiesa, izvērtējot apsūdzētā argumentus par to, ka viņš pats narkotisko un psihotropo vielu nav pārvietojis pāri Latvijas Republikas valsts robežai, konstatējusi Krimināllikuma 190.1 panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva esību apsūdzētā darbībās.
Gadījumā, ja persona ir veikusi narkotiskās vai psihotropās vielas pasūtījumu no citas valsts un ar kurjerdienestu vienojusies par sūtījuma nogādāšanu uz Latviju, proti, ir veikusi visu nepieciešamo darbību kopumu, lai sūtījums ar narkotisko vai psihotropo vielu no citas valsts nonāktu pie tās Latvijā, šī persona ir saucama pie kriminālatbildības pēc Krimināllikuma 190.1panta. Noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju neietekmē tas, ka aizliegto vielu sūtījumā ārvalstī ievietojusi cita persona, bet pāri Latvijas Republikas valsts robežai pārvietojis kurjerdienests.
Soda noteikšana
SKK-86/2023. Lietā Senāts vērtēja, vai apelācijas instances tiesa par Krimināllikuma 180.panta pirmajā daļā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, kas izdarīti līdz 2021.gada 31.decembrim, apsūdzētajam noteikusi šīs normas sankcijā paredzēto pamatsodu, un skaidroja pamatsoda – probācijas uzraudzība – piemērošanas kārtību, ievērojot, ka ar 2020.gada 17.decembra grozījumiem Krimināllikumā, kas stājās spēkā 2022.gada 1.janvārī, tika noteikts, ka probācijas uzraudzība piemērojama arī kā pamatsods.
Apelācijas instances tiesa 2022.gada 17.oktobrī, izskatot lietu no jauna apelācijas kārtībā, atcēla pirmās instances tiesas spriedumu daļā par personai noteikto brīvības atņemšanas sodu par divām zādzībām nelielā apmērā (Krimināllikuma 180.panta pirmā daļa), kas izdarītas 2021.gada 27.februārī un 21.martā, un zādzības nelielā apmērā mēģinājumu (Krimināllikuma 15.panta ceturtā daļa un 180.panta pirmā daļa), kas izdarīts 2021.gada 25.martā, un daļā par galīgo sodu. Izvērtējot apsūdzētā veselības stāvokli, proti, ka apsūdzētajam sakarā ar smagiem veselības traucējumiem un funkcionēšanas ierobežojumiem noteikta II invaliditātes grupa, tiesa atzina, ka ieslodzījuma vietā apsūdzētais var tikt pakļauts tādām ciešanām, kas sasniedz necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās slieksni, tādēļ viņam nav nosakāms brīvības atņemšanas sods. Par katru noziedzīgo nodarījumu apsūdzētajam tika noteikts sods – probācijas uzraudzība.
Senāts atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par apsūdzētajam noteikto sodu un galīgo sodu un lietu atceltajā daļā nosūtīja jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā, jo konstatēja, ka apelācijas instances tiesa ir pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 574.panta 3.punktā norādīto Krimināllikuma pārkāpumu, proti, pilngadīgam apsūdzētajam, kurš noziedzīgos nodarījumus izdarījis līdz 2021.gada 31.decembrim, noteikusi tādu pamatsodu, kāds nebija paredzēts Krimināllikuma 180.panta pirmās daļas sankcijā likuma redakcijā konkrēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas laikā.
Krimināllikuma 180.panta pirmās daļas (likuma redakcijā, kas bija spēkā noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas laikā) sankcija par šo noziedzīgo nodarījumu paredzēja sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Ar 2020.gada 17.decembra grozījumiem Krimināllikumā tika noteikts, ka probācijas uzraudzība ir piemērojama arī kā pamatsods (Krimināllikuma 36.panta pirmās daļas 4.1punkts, 38.1 pants), kā arī tika grozīta Krimināllikuma 180.panta pirmās daļas sankcija, iekļaujot tajā pamatsodu – probācijas uzraudzību. Pamatsoda – probācijas uzraudzības – piemērošanas kārtība noteikta Krimināllikuma Pārejas noteikumu 25. punktā.
Senāts norādīja, ka pamatsods – probācijas uzraudzība – piemērojams nepilngadīgām personām par jebkuru Krimināllikuma Sevišķajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ja tas izdarīts pēc 2021.gada 31.decembra, savukārt pilngadīgām personām – par Krimināllikuma Pārejas noteikumu 25. un 26.punktā norādītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, ja tie izdarīti pēc 2021.gada 31.decembra. Par noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts līdz 2021.gada 31.decembrim, pamatsods – probācijas uzraudzība – nav piemērojams.
SKK-177/2023. Lietā Senāts skaidroja atbildību mīkstinošo apstākli – vainīgais sekmējis citas personas nozieguma atklāšanu.
Apsūdzētā kasācijas sūdzībā bija norādījusi, ka apelācijas instances tiesa, atstājot negrozītu pirmās instances notiesājošo spriedumu, nepamatoti nav atzinusi Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 2. un 4.punktā minētos atbildību mīkstinošos apstākļus.
Senāts atzina, ka Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 2. un 4.punktā paredzēto atbildību mīkstinošo apstākļu konstatēšana ir saistīta ar lietas faktisko apstākļu noskaidrošanu un pierādījumu vērtēšanu, kas ietilpst tās tiesas kompetencē, kas izskata lietu pēc būtības. Senātam nav pamata apšaubīt apelācijas instances tiesas atzinumu par to, ka lietā nav pierādījumu par šādiem apsūdzētās atbildību mīkstinošiem apstākļiem.
Senāts norādīja, ka, lai konstatētu Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 4.punktā norādīto atbildību mīkstinošo apstākli, lietā jābūt pierādītam, ka apsūdzētās personas sniegtā informācija ir palīdzējusi atklāt citas personas noziegumu un šī cita persona par šo noziegumu ir vismaz saukta pie kriminālatbildības.
Administratīvo lietu departaments
Par sabiedrības izslēgšanu no komercreģistra un no tā izrietošajām sekām
SKA-351/2023. Lietā Senāts izskatīja jautājumu par sabiedrības izslēgšanu no komercreģistra un no tā izrietošajām sekām. Senāts šajā lietā risināja arī jautājumu par pienākuma atklāt patiesos labuma guvējus pārkāpuma izvērtēšanu un konkrēta gadījuma atzīšanu par netipisku. Senāts pieņēma arī blakus lēmumu, kurā vērsa Tieslietu ministrijas uzmanību uz to, ka ir nepieciešams izvērtēt Komerclikuma tiesisko regulējumu saistībā ar sabiedrības izslēgšanu no komercreģistra.
Senāts norādīja, ka ar Administratīvā procesa likuma 282.panta 6.punktā minēto juridiskās personas pastāvēšanas izbeigšanos ir saprotama juridiskās personas procesuālās tiesībspējas zaudēšana. Procesuālā tiesībspēja ir saistīta ar tiesībspēju, proti, spēju būt par tiesisko attiecību dalībnieku un uzņemties tiesības un pildīt pienākumus. Tādējādi Senāts spriedumā secināja, ka no komercreģistra izslēgta sabiedrība zaudē savu procesuālo tiesībspēju un nevar būt dalībnieks tiesas procesā.
Senāts arī pievērsās jautājumam par tāda gadījuma atzīšanu par netipisku, kad ir izdarīts pienākuma atklāt patiesos labuma guvējus pārkāpums, taču nav konstatējams sabiedrības mērķis izvairīties no patiesā labuma guvēja atklāšanas attiecīgajām iestādēm. Attiecībā uz šo jautājumu Senāts norādīja, ka situācijā, kad sabiedrība faktiski veic saimniecisko darbību un nav konstatējama izvairīšanās atklāt sabiedrības patiesos labuma guvējus, sabiedrība neatbilst tipiskajai juridisko personu grupai, uz ko ir mērķēts Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma pārejas noteikumu 49.punkta tvērums. Senāts vērsa uzmanību uz to, ka šādā situācijā tiesai ir pamats vērtēt, vai, ņemot vērā arī šīs normas mērķi, konkrētais gadījums nebūtu atzīstams par netipisku un vai sekas, kas rodas sabiedrībai izslēgšanas no komercreģistra rezultātā, atbilst samērīguma principam. Papildus Senāts uzsvēra, ka samērīguma pārbaude ir veicama arī obligāta administratīvā akta gadījumā.
Senāts pieņēma arī blakus lēmumu, jo uzskatīja, ka ir nepieciešams vērst Tieslietu ministrijas uzmanību uz konkrētām nepilnībām tiesiskajā regulējumā, kas Senāta ieskatā ir būtiskas. Senāts vērsa uzmanību uz nepieciešamību izvērtēt, vai Komerclikuma tiesiskais regulējums, kas paredz sabiedrības izslēgšanu no komercreģistra jau attiecīgā lēmuma pieņemšanas dienā, ir saderīgs ar to, ka vispārīgi netiek izslēgta situācija, ka lēmums par sabiedrības izslēgšanu no komercreģistra tiek atcelts.
Šī lieta parāda to, ka Senāta kā kasācijas instances darbs neaprobežojas tikai ar nolēmumu taisīšanu. Senāts, izskatot šo lietu, spriedumā netieši norādīja arī uz to, ka katrs gadījums ir izskatāms individuāli un taisnīga lietas rezultāta sasniegšanai tiesai ir jāņem vērā arī tiesību normu izstrādes mērķis, tādējādi apsverot un izvērtējot, vai konkrētais gadījums nav atzīstams par netipisku. Proti, Senāts spriedumā papildus strīdus jautājumiem tiesu uzmanību vērsa arī uz formālu tiesību normu piemērošanas aizliegumu, norādot, ka normu izstrādes mērķis ir svarīgs un tas ir ņemams vērā, konkrēto normu piemērojot. Tāpat arī Senāts pieņēma blakus lēmumu, kura mērķis bija vērst attiecīgo iestāžu uzmanību uz tiesiskā regulējuma trūkumiem konkrētā jomā. Izskatot lietas, Senāts ne tikai cenšas rast iespēju efektīvi panākt taisnīgu lietas rezultātu, sniedzot tiesību normu interpretāciju savos nolēmumos un risinot sarežģītus tiesību jautājumus. Senāts, taisot savus nolēmumus, spēj saskatīt trūkumus tiesiskajā regulējumā un savas kompetences robežās arī cenšas šos trūkumus uzlabot, vēršot attiecīgo iestāžu uzmanību uz tiem, pieņemot blakus lēmumus.
Iekšlietu ministra noteiktais aizliegums izceļot no Latvijas Republikas
SA-1/2023, SA-2/2023. Šīs abas lietas Senāts izskatīja atklātās tiesas sēdēs. Abās lietās Senātam bija jārisina jautājums par personai piemērotā aizlieguma izceļot no Latvijas Republikas piemērošanas pamatotību un tiesiskumu. Tāpat abās lietās Senātam nācās sniegt Nacionālās drošības likuma 18.1panta pirmās un otrās daļas interpretāciju.
Senāts norādīja, ka aizliegums izceļot no valsts ir Nacionālās drošības likumā paredzēts individuāls un preventīvs mehānisms nacionālās drošības interešu aizsardzībai. Likumdevējs šo mehānismu paredzējis kā galējo atturošo līdzekli gadījumā, kad valsts drošības iestāde konstatējusi, ka kāda persona ārvalstīs plāno iesaistīties darbībās, kas var apdraudēt valsts nacionālo drošību. Šādā gadījumā, nosakot personai aizliegumu izceļot no Latvijas, preventīvi var samazināt potenciālo apdraudējumu Latvijas nacionālajai drošībai.
Saistībā ar Nacionālās drošības likuma 18.1panta otrās daļas interpretāciju Senāts spriedumā norādīja, ka aizliegums izceļot no Latvijas var tikt noteikts tikai nacionālās drošības interesēs, kad personas plānotā darbība var būt vērsta pret tām un radīt nacionālās drošības apdraudējumu. Senāts secināja, ka minētā tiesību norma skaidri un nepārprotami paredz tiesiskās sekas, kas var iestāties, ja persona pārkāpj tajā noteiktos pienākumus, proti, personai var tikt noteikts izceļošanas aizliegums. Tādējādi nav šaubu, ka no tiesību normas formulējuma un tās izstrādes materiāliem normas adresāti var izprast pienākuma apjomu un attiecīgi izvērtēt savas plānotās rīcības saderību ar regulējuma mērķi un jēgu.
Tāpat abos spriedumos parādās Senāta atzinums, ka nacionālās drošības jomā no likumdevēja nevar prasīt kazuistisku, detalizētu vai izsmeļošu regulējumu, jo nacionālās drošības interešu aizsardzībai var būt nepieciešami arī preventīvi pasākumi, kas balstīti konstatēto drošības risku izvērtējumā un piesardzības apsvērumos. Senāts vērsa uzmanību uz to, ka valstij ir tiesības rūpēties par tās ārējo un iekšējo drošību, tajā skaitā veikt nepieciešamos izlūkošanas, pretizlūkošanas un operatīvos pasākumus, kuru mērķis ir vākt un analizēt informāciju par tādām personām, par kurām ir pamats uzskatīt, ka tās ar savām darbībām rada draudus nacionālajai drošībai. Valsts var izraudzīties metodes un paņēmienus, kā šo informāciju vākt, ievērojot noteiktas tiesību normas un nepārkāpjot cilvēktiesības.
Secināms, ka lieta Nr.SA-1/2023 ir svarīga kā pirmā lieta, kurā Senāts vispār pirmo reizi skatīja tiesību jautājumus un interpretēja tās tiesību normas, kas saistās ar aizliegumu personai izceļot no valsts. Lietā paustās Senāta atziņas ir nozīmīgas Nacionālās drošības likuma 18.1panta pirmās un otrās daļas piemērošanā un tika izmantotas, arī izskatot lietu Nr.SA-2/2023. Tādējādi lietā Nr.SA-1/2023 izteiktās atziņas ir jaunas un stabilas judikatūras veidošanās pamats attiecīgajā tiesību jautājumā.
Apkopojumu sagatavoja
Evita Frīdentāle, Kristīne IvulāNE
un Annija LAZDIŅA,
Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas konsultantes
QR
