Cilvēktiesību un sabiedrības interešu aizsardzība tiesā pret ķīmisko vielu un atkritumu radīto
vides piesārņojumu

Pasākumus caurstrāvojošie vadmotīvi un tendences

• Dabai pašai piemīt tiesības. Tā vairs nav uzlūkojama tikai kā objekts, bet gan kā subjekts. Ir jāatrod „seja”, kas tās vārdā runā;
• Vides lietās arvien plašāk nepieciešams pielietot piesardzības principu un principu in dubio pro natura;
• Grūtības kaitējuma pierādīšanā, jo negatīvā ietekme var parādīties pēc daudziem gadiem. Zemāks pierādījumu slieksnis vides lietās;
• Klimata jautājumi ir starptautisko tiesu dienaskārtībā. Jauns cilvēktiesību aspekts – klimata bēgļi.

Tiesu kolokvijs „Cilvēktiesību un 
sabiedrības interešu aizsardzība tiesā pret ķīmisko vielu un atkritumu radīto vides piesārņojumu”

Marijke Schurmans, Eiropas Ķimikāliju aģentūras Apelācijas padomes locekle (The Board of Appeal at the European Chemicals Agency – ECHA), informēja par Apelācijas padomes lomu un tās ekskluzīvo kompetenci: izskata apelācijas sūdzības par noteiktiem aģentūras lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar REACH regulu un Biocīdu regulu. Lai gan Apelācijas padome ir daļa no Eiropas Ķimikāliju aģentūras, tā pieņem neatkarīgus lēmumus, kurus var pārsūdzēt Eiropas Savienības Vispārējā tiesā. Norādīja uz Eiropas Savienības Tiesas 2023.gada 9.marta spriedumu lietā C-46/21 „P – ACER/Aquind” (59.punktu), kur atzīts, ka šāda veida institūcijas pilda kvazi tiesas funkcijas, izmantojot sacīkstes procedūras.

Lesley Onyon, Pasaules Veselības organizācijas Ķīmiskās drošības un veselības daļas vadītāja, informēja par Pasaules Veselības organizācijas (PVO) galvenajām funkcijām. PVO lielākā „saistība ar ķīmiskajām vielām” ir normatīvo aktu izdošana šajā jomā: vadlīnijas tiek izdotas uz pierādījumos balstītiem zinātniskiem datiem (tomēr šādi pētījumi ir mazskaitlīgi). Pandēmijas laikā pasaules sabiedrība pieprasīja ātrāku PVO reakciju, nekā organizācijas noteiktie standarti to paredz.

Susan Wingfield, Bāzeles, Roterdamas un Stokholmas konvencijas sekretariāta programmu vadītāja, informēja par informācijas apmaiņu saistībā ar Bāzeles, Roterdamas un Stokholmas konvencijām par ķīmisko vielu un ķīmisko vielu saturošu atkritumu pārvaldību. Bāzeles konvencija (visvecākā konvencija) pieņemta, lai novērstu nelegālu atkritumu noglabāšanu (eksportu) uz jaunattīstības valstīm. Roterdamas konvencija vērsta uz informācijas apmaiņas mehānismu ieviešanu attiecībā uz noteiktām bīstamām vielām un pesticīdiem. Savukārt Stokholmas (visjaunākā konvencija), balstoties uz piesardzības principu, specifiski regulē noturīgo organisko piesārņotāju (POPs, kas ir ļoti mobili) apriti. Sekretariāts izveidots, apvienojot visas trīs konvencijas, lai efektīvāk sasniegtu izvirzītos mērķus.

Lara Ognibene, Minamatas konvencijas par dzīvsudrabu sekretariāta juriste, iepazīstināja ar konvencijas galvenajiem aspektiem un tās ieviešanu. Minamatas konvencijas nosaukums aizgūts no apdzīvotas vietas nosaukuma Japānā, kur 1950.tajos gados rūpnieciskas avārijas rezultātā radās plašs piesārņojums ar dzīvsudrabu. Minamatas konvencijas mērķis ir aizsargāt cilvēku veselību un vidi no dzīvsudraba un to savienojumu emisijām (samazināt dzīvsudraba pieejamību tirgū, tostarp dzīvsudraba izmantošanu zobārstniecībā – amalgama plombēs). Konvencija paredz, ka 2032.gadā dzīvsudraba raktuvēm ir jābūt slēgtām. Vienlaikus konvencija neparedz alternatīvu dzīvsudraba izmantošanai.

Natalia Kobylarz, Eiropas Cilvēktiesību tiesas vecākā juriste, vides koordinatore, atgādināja, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija tieši neparedz tiesības uz veselīgu vidi. Šīs tiesības tiek ielasītas un izriet no citām tiesībām: tiesībām uz dzīvību, tiesībām uz privāto dzīvi, tiesībām uz īpašumu. Paredzams, ka tiesības uz veselīgu vidi tiks noteiktas jaunā konvencijas protokolā, provizoriski 2024.gadā.

Saikne „piesārņojums – cilvēktiesības”: smags piesārņojums vai kaitējums videi var ietekmēt indivīda labklājību un liegt viņiem baudīt savas mājas tā, ka tas nelabvēlīgi ietekmē viņu privāto un ģimenes dzīvi, nopietni apdraudot viņu veselību (konvencijas 8.pants, Lopez Ostra v. Spain, 1994).

Būtiskākās Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietas vides tiesību jomā. Rūpnieciskās iekārtas: Lopez Ostra v. Spain, 1994; Fadeyeva v. Russia, 2005; Giacomelli  v. Italy, 2006; Bacila v. Romania, 2010; Jugheli and Others v. Georgia, 2017; Cordella and Others v. Italy, 2019; Pavlov and Others v. Russia, 2022. Neliela izmēra privātas aktivitātes: Lam and Others v. United Kingdom, 2021. Rūpnieciskais risks: Tatar v. Romania, 2009. Ūdens piesārņojums: Dzemyuk v. Ukraine, 2014. Atkritumu apsaimniekošana: Di Sarno and Others v. Italy, 2012; Kotov and Others v. Russia, 2022; Di Caprio and Others v. Italy (spriedums sagaidāms drīzumā, tajā, iespējams, tiks attīstīti jauni principi).

Būtiskākās Eiropas Sociālo tiesību komitejas lietas (sūdzības, atzinumi) vides tiesību jomā: Marangopoulos Foundation for Human Rights (MFHR) v. Greece, 2006; International Federation for Human Rights (FIDH) v. Greece, 2013.

Pierādījumu avoti. Tiesa var atkārtoti izvērtēt visus pierādījumus, ja valsts iestāžu lēmumi ir acīmredzami pretrunīgi vai ir pretrunā viens otram (Jugheli and Others v. Georgia, 2017). Tiesa nenosaka noteikumus par pierādījumiem. Pierādījumu brīvas izvērtēšanas princips (Mantovanelli v. France, 1997). Ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumam ir spēcīga pierādījuma vērtība (Taskin and Others v. Turkey, 2004; Hardy and Maile v. United Kingdom, 2012), pat ja bīstamā darbība vēl ir plānošanas stadijā (Thibaut v. France, 2022). Tiesa var ņemt vērā privātu ekspertu sagatavotos ziņojumus (Oluič v. Croatia, 2010) un ziņas par agrākiem negadījumiem (Guerra and Others v. Italy, 1998; Tatar v. Romania, 2009). Ekspertu neitralitāte (v. Turkey, 2022). Balstīšanās uz starptautiskiem standartiem (Fägerskiöld v. Sweden, 2008; Oluič v. Croatia, 2010; Frankowski and Others v. Poland, 2011; Cordella and Other v. Italy, 2019).

Valstīm ir pozitīvs pienākums īstenot nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu indivīdu dzīvību, veselību, privāto dzīvi un īpašumu saistībā ar (a) bīstamām darbībām, kuras ir zināmas valsts iestādēm (publiskām vai privātām struktūrām) un par kurām tās ir atbildīgas; (b) nenovēršamām un skaidri paredzamām dabas katastrofām (konvencijas 2. un 8.pants, 1.protokola 1.pants).

Atkritumu apsaimniekošana ir valsts pienākums, pat ja valsts deleģē privātajam sektoram atkritumu apsaimniekošanu, tas neatbrīvo valsti no atbildības. Ja emisijas pārsniedz valstī noteiktos robežlīmeņus, tas automātiski nenozīmē konvencijas pārkāpumu. Tiesa katrā gadījumā neprasa zinātniskus pierādījumus, tā lielākoties darbojas uz saprātīgu pieņēmumu pamata (nodrošinot visu interešu taisnīgu līdzsvaru). Valsts pozitīvais pienākums ir aizsargāt indivīdus pret vides piesārņojumu, noteikt atbilstošu tiesisko regulējumu, tostarp preventīvu regulējumu. Valsts pienākumos ietilpst arī atbilstošas brīdinājumu sistēmas izveide (evakuācijas pienākumi pēc dabas katastrofām). 

Christoph Sobotta, Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokātes Juliane Kokott juridiskais sekretārs, informēja par ES tiesībām atkritumu apsaimniekošanas jomā. Šīs tiesības ir ļoti detalizētas, jo ir vienas no vecākajām vides tiesībām. Ja ir „atkritumi”, tad ir „problēmas”, jo uz tiem attiecas strikts regulējums.

Iepazīstināja ar Eiropas Savienības Tiesas 2019.gada 4.jūlija spriedumu lietā C624/17 „Tronex”. Šajā lietā uzņēmuma nolūks bija nosūtīt uz Tanzāniju dažādas defektīvas elektroniskās preces: pircēju garantijas ietvaros atgrieztās preces, bojātās preces, kā arī tādas preces, kuras veikali vairs nevēlējās pārdot. Uzņēmums uzstāja, ka šīs preces nav atkritumi, jo tās joprojām var tikt izmantotas. Tiesas nostāja bija, ka šīs preces, visticamāk, Tanzānijā tiktu apglabātas kā atkritumi, tāpēc nosūtīšana tika traktēta kā atbrīvošanās metode.

Raksturoja Eiropas Savienības Tiesas 2019.gada 28.marta spriedumu lietā C60/18 „Tallinna Vesi” (vai notekūdeņu attīrīšanas dūņas ir jāuzskata par atkritumiem, kas attiecīgi to izmantošanu ievērojami ierobežotu, vai tomēr tās var tikt brīvi tirgotas kā produkts) un 2019.gada 24.oktobra spriedumu lietā C-212/18 „Prato Nevoso Termo Energy” (enerģijas ražošana, izmantojot kurināmo, kas iegūts no ķīmiski apstrādātas augu eļļas).

Robert Billott, ASV vides tiesību advokāts, juridiskā biroja „Taft” partneris, iepazīstināja ar „DuPont lietu” – vienu no nozīmīgākajām tiesu prāvām vides tiesību jomā ASV, kurā viņš personīgi bija iesaistīts. Proti, viņš bija pavadījis vairāk nekā divdesmit gadus, cīnoties pret bīstamo ķīmisko vielu – perfluoroktānskābes (PFOA) un perfluoroktānsulfonskābes (PFOS) – izgāšanu lauku apvidos, ko veica DuPont uzņēmums, tādējādi piesārņojot dzeramo ūdeni un negatīvi ietekmējot cilvēku un dzīvnieku veselību. Nav tieša ievainojuma; tiesības uz tīrām (nepiesārņotām) asinīm; prima facie pārkāpums; zemāks pierādījumu līmenis (balstīts uz piesardzības principā balstītiem pieņēmumiem).

Ganna Vronska, Ukrainas Augstākās tiesas tiesnese, informēja, ka Ukrainas Augstākā tiesa 2022. un 2023.gadā ir pieņēmusi pirmos spriedumus, atsaucoties uz Orhūsas konvenciju par sabiedrības tiesībām vērsties tiesā vides jautājumos.

Darjel Sina, Albānijas Augstākās tiesas tiesnese, informēja par Orhūsas konvencijas piemērošanas praksi Albānijā (kopā ap 20 lietas). Iepazīstināja ar „Priska” lietu (BA kategorijas piesārņojošās darbības atļauju izdošana), kā arī „HEC Dragobia” lietu, kas ir plaši pazīstama lieta Albānijā (sabiedriskās apspriešanas ietvaros vietējā sabiedrība iebilda pret plānoto HES būvniecību un cēla tiesā prasību pret uzņēmumu. Pirmās instances tiesa nolēma akceptēt darbību, savukārt Augstākā tiesa nolēma atcelt. Nolēmumā tika atspoguļotas ECT spriedumos paustās atziņas).

Ksenija Dimec, Horvātijas Rijekas apgabala tiesas tiesnese, informēja par lietām, kas saistītas ar divām cementa rūpnīcām Splitā – Kajo un Juraj (sadedzināšanas iekārtās izmantoti atkritumus, kas radušies šajās rūpnīcās).

Quvvalzoda Foteh, Tadžikistānas Konstitucionālās tiesas tiesnesis, ieskicēja vides aizsardzības nozīmi Centrālāzijas reģionā. Dalījās informācijā par to, kādas ir klimata pārmaiņu problēmas šajā reģionā (pārtuksnešošanās, slikta dzeramā ūdens kvalitāte u.c.). Informēja, kādi likumi vides aizsardzības jomā ir pieņemti Tadžikistānā, tostarp ir ratificēta Orhūsas konvencija.

Richard Humphreys, Īrijas Augstās tiesas tiesnesis, informēja par ierosinājumu veidot Plānošanas un vides tiesu kā Augstās tiesas struktūru un par priekšlikumu tiesiskajā regulējumā noteikt atbrīvojumu no pienākuma pieteicējiem segt tiesvedības izdevumus vides lietās (neatkarīgi no lietas iznākuma, izņemot, ja ļaunprātīgi tiek izmantots process).

Marija Milakovic, Serbijas Tieslietu akadēmijas Specifisko tiesību veidu departamenta vadītāja, informēja par Serbijas Tieslietu akadēmijas darbību un tās organizētajām apmācībām tiesnešiem un prokuroriem. Brīvprātīgas apmācības vides tiesību jomā. Raksturoja vides tiesību apmācību programmu un tās saturu (kas ietver arī prasmju attīstīšanu par to, kā komunicēt ar medijiem vides lietās).

Ainura Bekkoenova, UNDP tiesību politikas eksperte, deva ieskatu par atsevišķiem UNDP atbalstītajiem projektiem Panamā, Argentīnā, Bosnijā un Hercegovinā, Moldovā, Indijā, Kirgizstānā, Mongolijā un Filipīnās.

Orhūsas konvencijas pīlāra „Pieejamība tiesu varai” darba grupas piecpadsmitā sanāksme

Darba grupas darbības mērķis ir nodrošināt platformu informācijas un pieredzes apmaiņai saistībā ar jaunākajiem notikumiem Orhūsas konvencijas īstenošanā attiecībā uz piekļuvi tiesai un iespējamiem pasākumiem, lai novērstu šķēršļus, kas kavē tās īstenošanu.

Tematiskajās sesijās uzmanība tika pievērsta tiesu pieejamībai lietās, kas saistītas ar klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību. Piemēram, Christina Voigt, IUCN World Commission on Environmental Law priekšsēdētāja, informēja par klimata bēgļiem (climate refugees), kas agrāk bija strīdīgs jautājums, jo starptautiskajās tiesībās tas nebija atzīts. Pēdējos gados noticis svarīgs juridisks pagrieziens – ANO Cilvēktiesību komiteja un Bērnu tiesību komiteja pieņēmusi vairākus atzinumus minētajos jautājumos: Teitiota vs. New Zealand, 2019; Saachi et al. vs. Argentina, Brazil, Germany France and Turkey, 2020; Daniel Billy at al. vs. Australia, 2022, jeb „Torres Strait Islanders’ case”, kurā pirmo reizi skaidri tika pateikts, kāds ir valsts pienākums, un konstatēts valsts pieļauts pārkāpums. Lai arī šie atzinumi nav juridiski saistoši, tomēr tiem ir liela ietekme, jo tie tulko starptautiskās tiesības, tāpēc ir vērā ņemami nacionālajām un starptautiskajām tiesām.

Darba grupa apsprieda pašreizējās tendences, labo praksi, šķēršļus un izaicinājumus minētajās jomās. Dalībnieki diskutēja par pieejamību tiesai lietās, kas saistītas ar enerģētiku; izvērtēja pasākumus, lai novērstu šķēršļus saistībā ar izmaksām, piekļuvi palīdzības mehānismiem un pārskatīšanas procedūru savlaicīgumu. Piemēram, Roberto Rando, Eiropas Investīciju bankas (EIB) pārstāvis, informēja par Eiropas Ombuda (European Ombusdmen) pieņemtajiem lēmumiem enerģētikas jomā, kas bankai nav saistoši, bet, cik iespējams, tiek ņemti vērā, lai sasniegtu kompromisu. Informēja par starptautisku projektu (naftas cauruļvada Azerbaidžāna–Turcija–Grieķija–Itālija izbūvi), kuru finansē dažādas finanšu institūcijas, un grūtībām projekta īstenošanā, raugoties no vides aizsardzības perspektīvas. Pēc šī projekta EIB mainīja savus vides standartus, un tas ir bijis pēdējais fosilais projekts, ko banka ir finansējusi.

Darba grupa dalījās pieredzē par dažādu rīku pieejamību, kā veicināt efektīvu piekļuvi tiesai, tostarp:

• par neatkarīgām ekspertīzēm vides jomā. Piemēram, Sascha Dalen, STAB direktore (Nīderlande), informēja par valsts finansētu institūciju (STAB), kas sniedz administratīvajām tiesām neatkarīgu ekspertu atzinumus vides tiesību jomā. Iestādē strādā ap 40 vides eksperti un tās budžets ir 5,4 milj. euro gadā;
• datu un statistikas apkopošanu un piekļuvi attiecīgajai tiesu praksei, izmantojot e-tiesiskuma iniciatīvas, modernas digitālās tehnoloģijas un citus rīkus. Piemēram, Marcus Livio, Nacionālās High Court tiesnesis (Brazīlija), dalījās pieredzē par to, kā jaunākās IT tehnoloģijas tiek integrētas tiesu sistēmā, veidojot digitālus interaktīvus rīkus vides lietās, piemēram, vizualizējot valsts teritoriju dažādās krāsās atbilstoši attiecīgajā teritorijā ierosinātajām vides lietām;
• kā mazināt pastāvošos šķēršļus un barjeras. Piemēram, Alexandros Kassapis, European ECO Forum / Youth and Environment Europe pārstāvis, dalījās NVO pieredzē par to, ka finanšu līdzekļu, kas nepieciešami tiesvedības izmaksām (valsts nodevas, ekspertīzes u.tml.), trūkums nereti attur sabiedriskās vides organizācijas no vēršanās tiesā.

Noslēgumā darba grupa arī atzina, ka Krievijas nepamatotais iebrukumu Ukrainā iedragājis šīs valsts progresu Orhūsas konvencijas īstenošanā. Tostarp atzina, ka Krievijas īstenotais karš ir radījis nepieciešamību meklēt iespējas taisnīguma nodrošināšanai vides jautājumos, lai piedzītu kompensācijas saistībā ar videi nodarīto kaitējumu. Darba grupa izteica aicinājumu Orhūsas konvencijas dalībvalstīm atbalstīt starptautiskas ad hoc institūcijas un starptautiska tribunāla izveidi, lai sauktu Krieviju pie atbildības par videi nodarīto kaitējumu Ukrainā.