Ievads
Latvijas tiesnešu konferencē diskusiju par tiesu instanču mijiedarbību vadīja Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas vadītāja Anita Zikmane.
Diskusijas pirmajā daļā par tiesu instanču mijiedarbību tiesvedības procesā piedalījās Didzis Aktumanis, Kurzemes apgabaltiesas priekšsēdētājs, Jānis Grīnbergs, Vidzemes rajona tiesas priekšsēdētājs, Indra Meldere, senatore, Inese Nikuļceva, zvērināta advokāte, Juris Stukāns, ģenerālprokurors.
Otrajā daļā par tiesu instanču mijiedarbību tiesnešu profesionālajā izaugsmē piedalījās Ermīns Darapoļskis, senators, Sandra Kaija, senatore, Rajona (pilsētas) tiesas un apgabaltiesas tiesneša amata kandidātu atlases komisijas locekle, Edīte Vernuša, Goda tiesnese, Inga Zālīte, Zemgales rajona tiesas tiesnese, Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas locekle, Andris Zutis, Latgales apgabaltiesas tiesnesis.
Publicējam Augstākās tiesas senatoru paustās atziņas diskusijās.
Tiesu instanču mijiedarbība tiesvedības procesā
Indra MELDERE
Senāta Administratīvo lietu departamenta senatore
Kā tiesu instanču mijiedarbība noris administratīvajās tiesās? Vai administratīvajās tiesās ir aktuāla pienākumu vai tiesību dublēšanās? Cik svarīgi vienotai tiesu praksei ir pieminētais aspekts, ka ne visi jautājumi nonāk skatīšanā Senātā?
Administratīvajās tiesās tiesu instanču mijiedarbība visupirms notiek tiesu ikdienā, ierastajā darbā, izskatot lietas, kad lieta no pirmās instances tiesas nonāk līdz Senātam. Vēlos teikt, ka lielāko smagumu „iznes” pirmās instances tiesa, īstenojot objektīvās izmeklēšanas principu, savācot visus pierādījumus lietā un dodot lietai virzienu. Jo kvalitatīvāk pirmās instances tiesa šo darbu ir izdarījusi, jo mazāk darba augstākas instances tiesām.
Tāpat tiesu instanču mijiedarbība notiek, zemāko instanču tiesām sekojot Senāta judikatūrai. Zinu, ka tiesneši patiešām seko līdzi un cenšas to izmantot savā ikdienas darbā. Tomēr gribu teikt – jā, judikatūra ir svarīga, taču, ja tiesnesim ir radusies pārliecība, ka uz pastāvošo judikatūru nebūtu pareizi atsaukties konkrētā gadījumā, piemēram, ir pagājis laiks un judikatūra varbūt vairs neatbilst aktuālajai situācijai, tad tiesa drīkst atkāpties no judikatūras. Tomēr šādu atkāpšanos ir jāpamato.
Tiesu lietu ietvaros neatrisinātos jautājumus vai tiesu spriedumos līdz galam nepateikto tiesneši cenšas noskaidrot arī savstarpējā komunikācijā starp tiesām. Piemēram, visām trīs instancēm administratīvajās tiesās notiek ikgadējas satikšanās. Klātienē tad tiek apspriesti aktuāli tiesību jautājumi. Tāpat tas notiek tiesnešu mācībās un dažādos semināros.
Runājot par kompetencēm, administratīvajā tiesā pamatā lietas tiek izskatītas trīs tiesu instancēs, kur pirmās un otrās instances tiesa izskata lietu pēc būtības. Gan pirmās, gan otrās instances tiesa lemj par pieteikumu par lietā izvirzīto prasījumu, līdz ar to abās tiesās rezulatīvā daļa ir vienāda.
Laika gaitā administratīvajās tiesās instanču skaits ir mainījies dažādās lietu kategorijās. Ir lietas, kuras šobrīd izskatāmas divās tiesu instancēs – gan pirmās instances tiesā un Senātā, gan apgabaltiesā un Senātā, ir arī atsevišķas lietas, kuras izskata tikai vienā tiesu instancē bez iespējas pārsūdzēt Senātā. Vienveidīgas tiesu prakses nodrošināšanai būtu labi, ja visas lietas varētu izskatīt Senātā. Tomēr ir jāņem vērā, ka ikviena tiesneša ikdienas darbs, arī pirmās instances tiesas un apgabaltiesas tiesneša ikdienas darbs ir interpretēt un piemērot tiesību normas.
Tiesnešiem ir pietiekami daudz palīglīdzekļu, kas atvieglo viņu darbu un ar kuru palīdzību ir plašas iespējas smelties informāciju par to, kā interpretējama tiesību norma vai risināms kāds tiesību jautājums. Piemēram, ir pieejams plašs Senāta nolēmumu krājums, tiesu prakses apkopojumi, Senāta judikatūra, departamenta senatoru kopsapulču lēmumi. Tiesnešu rīcībā ir arī citi instrumenti, piemēram, vēršanās Eiropas Savienības Tiesā, ja ir radusies problēma ar Eiropas Savienības tiesību interpretāciju. Tāpat iespējams pieteikums Satversmes tiesai.
Bet vai ar šiem līdzekļiem ir pietiekami tajās jomās, kurās lietas nav paredzēts pārsūdzēt Senātā? Šajos gadījumos varētu būt risks veidoties atšķirīgai tiesu praksei. Bet tiesu prakses vienveidība ir būtiska personām, kas raugās uz tiesu no malas, un arī tiesību piemērotājiem, kas nav tiesneši. Problēmas, domāju, varētu būt ar administratīvā pārkāpuma lietām. Aprunājoties ar kolēģiem, sapratu, ka patiešām ir problēmas šo nolēmumu pieejamībā, lai varētu paskatīties, kā līdzīgā lietā ir izspriedusi kāda cita tiesa.
Bet kopumā – ja ar šiem līdzekļiem, ko iepriekš pieminēju, nav pietiekami, tad ir jādomā, ko darīt, lai būtu šī vienlīdzība vienotas tiesu prakses ietvarā.
Kādi secinājumi par administratīvajām tiesām jau it kā ierasto rakstveida procesu, par ko šodien kolēģi aktīvi runā?
Jā, administratīvā tiesa ir tā tiesa, kurā rakstveida process ir kā pamatprocesa veids jau no pirmās instances tiesas. Tad, ja pirmajā instancē mutvārdu procesu lūdz pieteicējs, trešā persona vai likumā paredzētais subjekts, tiesai ir pienākums lietu izskatīt mutvārdu procesā. Savukārt apelācijas instances tiesa var noraidīt pat motivētu lietas dalībnieka lūgumu izskatīt lietu mutvārdu procesā.
Bet, protams, ir jāatceras, ka, kaut arī likumā šāds process ir atļauts, ne vienmēr tas nozīmē, ka šāds process būs arī tiesisks. Jo tiesības uz taisnīgu tiesu ir plašākas nekā tikai procesa veids, kādā tiesa izskata lietu. Ikvienam lietas dalībniekam ir tiesības sagaidīt, ka tiesa lietu izskatīs arī objektīvi, ka viņa būtiskie argumenti tiks sadzirdēti, apsvērti un izvērtēti. Līdz ar to tā ir tiesas un tiesnešu atbildība vērtēt, kādā procesā izskatīt lietu arī augstākas instances tiesā. It īpaši gadījumos, ja ir bijušas pieļautas kādas kļūdas, izskatot lietu zemākas instances tiesā.
Vairākkārt jau tika pieminētas lietas ģimenes tiesību jomā. Arī administratīvajās tiesās tiek skarts šis jautājums. Īpatnība ir tāda – ja persona prasa atjaunot atņemtās aizgādības tiesības, tas ir pieteikums par labvēlīgu administratīvo aktu. Lai varētu izlemt pieteikumu, šādos gadījumos tiesai ir jānoskaidro aktuālā situācija, kāda pastāv uz lietas izskatīšanas pabeigšanas brīdi. Ja tiesa šādu lietu skata rakstveida procesā un kādam no lietas dalībniekam rakstveida paskaidrojumā parādās kādi jauni argumenti, tad, kamēr tiek sagaidīts pretarguments no otras puses, šī aktuālā situācija varbūt jau kļuvusi neaktuāla. Un spriedums beigās var izrādīties netaisnīgs un faktiskajiem apstākļiem vairs neatbilstošs.
Līdzīgi arī kritiski būtu jāvērtē lietu izskatīšana rakstveida procesā, ja tās ir ļoti komplicētas, ar sarežģītiem lietas materiāliem. Piemēram, lietās ir dažādas kartes, shēmas vai, piemēram, ekspertu atzinumi jautājumos, kuros tiesai nav speciālu zināšanu. Parasti šādos gadījumos arī lietas dalībniekiem ir daudz jautājumu. Tad ir tiešām jāapsver, vai rakstveida procesā visus šos jautājumus var izskatīt efektīvi un ātri.
Arī Senāts ir pievērsis uzmanību šai problēmai. Bijušas atceltas vairākas lietas, konstatējot, ka nav objektīvi noskaidroti lietas apstākļi, piemēram, ir aizmirsts kāds lietas dalībnieka arguments, kas ir būtisks. Un ir pievērsta uzmanība, ka lieta ir izskatīta rakstveida procesā, ar netiešu norādi, ka, ja tas būtu bijis mutvārdu procesā, iespējams, šādas kļūdas nebūtu radušās. Tāpēc gribētu teikt, ka katra lieta ir jānovērtē kritiski un jāraugās saprātīgi uz to, kādā procesā to izskata.
Tiesu instanču mijiedarbība tiesnešu profesionālajā izaugsmē
Ermīns DARAPOĻSKIS
Senāta Administratīvo lietu departamenta senators
Ermīns Darapoļskis ir amatā jaunākais senators pēc stāža, senatora pienākumus sācis pildīt tikai pirms mēneša. Pirms tam, sniedzot juridisko palīdzību, pārstāvēja lietas dalībniekus arī tiesā. Tādēļ tāds varbūt provokatīvs jautājums, bet tieši to var uzdot cilvēkam, kas ir tikko sācis strādāt tiesu sistēmā. Vai tiesneša darba kvalitāti var novērtēt? Vai lietas dalībnieks vērtē tiesneša procesa vadīšanas un tiesas spriešanas kvalitāti? Vai ir būtiska nozīme tam, ko lietas dalībnieks domā par tiesnesi, kas izskata viņa lietu?
Labdien, kolēģi. Taisnība ir tas, ka, iespējams, esmu valstī visjaunākais tiesnesis. Nav pagājušas pat simts dienas, pēc analoģijas, mani vēl nedrīkstētu koleģiāli kritizēt. Pašsaprotami, tas arī man nedod ne tiesības, ne iespēju atbildēt uz šiem jautājumiem kā tiesnesim. Līdz ar to atbildes es sniegšu, skatoties no advokātu skatupunkta. Ja reiz jautājumi ir provokatīvi, saprotu, ka manas atbildes uz tiem arī var būt provokatīvas.
Manuprāt, tiesneša darbu var vērtēt gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Kvantitatīvi ir daudz vienkāršāk – var nosvērt, izmērīt, saskaitīt, kas ir izdarīts dienā, mēnesī, gadā. Sarežģītāk varbūt ir ar kvalitatīvo novērtēšanu. Bet to dara, un to ir jādara, kaut arī tur vienmēr ir subjektīvais faktors. No vienas puses, to dara pati sistēma. Pirmkārt, nolēmuma pārsūdzēšanas rezultātā, jo tiesneša galvenais darba produkts ir lietas iznākums un nolēmums. Ir arī tiesnešu profesionālās darbības novērtēšana. Ir arī akadēmiskais aspekts, kad tiesu nolēmumi tiek skatīti zinātniskā plāksnē. Bet vēl viens aspekts ir skats, kā tiesnesi vērtē lietas dalībnieki.
Tiesā vienmēr kāds zaudē un kāds vinnē. Katrai no šīm pusēm skats uz tiesas darba galaproduktu vienmēr būs dažāds, zaudētāja un vinnētāja vērtējumi par nolēmumu kvalitāti būs atšķirīgi. Tas ir vienkārši izskaidrojams.
Uzvarētājam nolēmumu argumentācija vairs nav tik svarīga kā zaudētājam. Klients uzvaras gadījumā visbiežāk nolēmumu nelasa. Viņš ir panācis to, ko vēlējies, ko ir sagaidījis no tiesas, un patiesībā viņam lielākoties ir vienalga, kas ir rakstīts tajā nolēmumā. Viņš savu ir panācis, viss ir kārtībā.
Citādi ir, kad nolēmums klientam ir nelabvēlīgs. Tad pirmais un galvenais jautājums ir, vai varam pārsūdzēt. Cilvēki nevar samierināties ar zaudējumu, tas nav tik vienkārši. Tāpēc tā pozīcija visbiežāk ir tāda, ka vajag pārsūdzēt, vismaz pamēģināt, varbūt kaut kas no tā sanāks. Varbūt būs cits tiesnesis, tiesnesis ir tikai cilvēks, varbūt būs cits redzējums. Pat ja advokāta viedoklis par lietas turpināšanu ir citādāks. Klients vēlas izmantot visas iespējas, kas viņam ir dotas. Tas balstās, var teikt, konflikta būtībā – nepadoties un iet līdz galam. Tā ir principiālā sacīkste – ja reiz var visās trīs instancēs, tad nu arī visās mēģinām to laimi.
Pie šādiem apstākļiem ir jāsecina, ka pārsūdzība ne vienmēr ir tiešā saistībā ar nolēmumu pamatojumu un argumentāciju, bet vienkārši ar rezultātu.
Neizpaužot savu viedokli, es vienmēr saviem klientiem pēc nolēmuma saņemšanas esmu lūdzis rūpīgi to izlasīt, padomāt un atbildēt uz jautājumu, vai tiesas argumentācija viņu ir pārliecinājusi, vai nē un kāpēc. Šajā brīdī tad arī tiek vērtēta tiesas darba kvalitāte. Tiesas argumentācija ir adresēta pusēm, jo īpaši zaudētāja pusei – pārliecināšanai, kāpēc viņš ir zaudējis. Līdz ar to nolēmumu argumentācijas kvalitāte ir ārkārtīgi būtiska, lai pārliecinātu ne tikai advokātu, juristu, kas pārstāv zaudētāja pusi, bet arī pašu lietas dalībnieku. Svarīga ir arī valoda, kādā nolēmums ir uzrakstīts.
Tāpat ne mazāk svarīgs ir pats tiesas process. Personai, kura ir nonākusi tiesā, viņas lieta ir pati svarīgākā lieta. Un cilvēks sagaida, ka tiesnesis uz šo lietu skatīsies tikpat svarīgi kā viņš. Viņu neinteresē, ka tiesnesim ir daudz citu lietu un viņš nekad nevar veltīt laiku lietai tik daudz, kā to var darīt pats lietas dalībnieks vai viņa pārstāvis. Arī tiesas sēdes vadīšana var radīt vilšanos lietas dalībniekos. Ja dalībnieks nolasa tīri subjektīvu tiesneša attieksmi, ja var jau nojaust kādu nostāju viedoklim. Vai, tieši pretēji, pilnīga vienaldzība no tiesneša puses. Vai cilvēks pamana, ka tiesnesis nav pirms sēdes to lietu rūpīgi izskatījis. Diemžēl ir bijuši arī gadījumi, kad tiesnesis izturas necienīgi. Tā nav kā norma un tas nav vairākums, bet diemžēl ir tā, ka viens negatīvs gadījums var sabojāt simts citus pozitīvus gadījumus. Tā arī tas viedoklis par tiesu sabiedrībā izplatās.
Tātad vēl pirms paša nolēmuma var radīt neticību tiesai. Droši var apgalvot, ka vairākumam cilvēku tiesas process tomēr saistās ar tiesas zāli un tiesas sēdi. Viņš grib pats aiziet piedalīties un savām acīm redzēt. Līdz ar to mutvārdu procesam vienmēr ir jābūt perfektam, jo tā ir cilvēka saskarsme ar tiesu varu.
Atbildot uz trešo jautājumu, jā, manuprāt, tiesneša personībai ir ļoti liela nozīme gan lietas dalībnieku, gan arī advokātu un juristu, kas pārstāv dalībniekus, vērtējumā. Tāpat kā par katru advokātu tiesnešiem lielākoties ir viedoklis, tāpat arī advokātiem ir viedoklis par tiesnešiem. Kad atnāk jauna lieta, es melošu, ja teikšu, ka neviens nepievērš uzmanību, pie kura tiesneša lieta ir nonākusi. Tieši ar to arī sākas lietas skatīšana. Jo atsevišķos gadījumos faktiski jau var nojaust un paredzēt, kā lieta tiks skatīta, reizēm – varbūt retos gadījumos, bet tomēr reizēm var arī prognozēt rezultātu. Taču ir arī neparedzami tiesneši.
Tikpat atklāti jāsaka, ka ir tiesneši, pie kuriem negribētos, lai lieta nonāktu. Tāpat ir tiesneši, par kuriem jāsaka – gribētu, lai tieši pie viņiem lieta nonāk. Tiesnesis nav bezpersoniska mehāniska būtne, kas lietu skata bez emocijām, bez sava skatījuma un savas dzīves pieredzes. Tas ir saistīts tikai un vienīgi ar paša tiesneša reputāciju – ja nav šaubu, ka lieta tiks izskatīta rūpīgi, objektīvi, taisnīgi un beigās būs labi uzrakstīts spriedums. Reizēm arī klients prasa, pie kāda tiesneša ir nonākusi viņa lieta. Tiesneša uzvārds viņam neko neizsaka, bet viņš grib dzirdēt viedokli, kāds ir tas tiesnesis, kas skatīs viņa lieta.
Tātad būtiska ir gan tiesas procesa vadīšana, gan nolēmumu argumentācija, gan tiesneša personība.
Sandra KAIJA
Senāta Krimināllietu departamenta senatore
Kā, Jūsuprāt, tiesnesim iespējams saglabāt neatkarību un vienlaikus domāt par to, ka viņa nolēmums ir pakļauts pārskatīšanai un tātad faktiskai kontrolei?
Vēlos atgādināt, ka kā pirmā Bangaloras tiesnešu ētikas principos ir norādīta tieši neatkarība, norādot, ka „tiesnešu neatkarība ir priekšnoteikums tiesiskumam un viena no taisnīgas tiesas pamatgarantijām. Tādēļ tiesnesim ir jāsargā tiesu varas neatkarība gan tās individuālajā, gan institucionālajā aspektā un pašam jābūt šādas neatkarības piemēram”.
Taču tas nenozīmē, ka nepastāv saikne starp tiesneša neatkarību un viņa atbildību par darba kvalitāti, faktiski atbildību par valsts uzticētā pienākuma kvalitatīvu izpildi.
Kā norādījis profesors Pauls Mincs savās lekcijās Latvijas Universitātē, „[..] tiesneši var arī maldīties, un tāpēc jābūt iespējai, lai spriedums tiktu izlabots, ja tas izrādījies neprecīzs.” (Kriminālprocess (pēc lekcijām, lasītām Latvijas Universitātē 1931.gadā). Augstskola Mājā. 72. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/18440221.pdf, 115.lpp)
Te varam runāt par tiesas nolēmumu kritiku. Tiesu nolēmumu kritika nav tiesneša personiska apvainošana, bet gan tā ir balstīta uz kādu konkrētu nepareizību spriedumā, piemēram, tiesnesis nepareizi atsaucies uz tiesisko regulējumu, nav ņēmis vērā kādus noteikumus u.tml.
Tiesas nolēmuma kritika var izpausties dažādos veidos. Piemēram, tiesas nolēmumus analizē un kritizē, apgūstot tiesību zinātni, publicējot zinātniskus rakstus. Savukārt uzdotā jautājuma kontekstā šī kritika izpaužas, iesniedzot apelācijas vai kasācijas sūdzību vai protestu. Tādējādi tiek radīts tiesisks pamats lietu izskatīt jau augstākas instances tiesā, nodrošinot personu tiesības uz taisnīgu tiesu, kuru viens no aspektiem ir tieši tiesas nolēmumu kontrole.
Tiesnešu neatkarība nevar būt pašmērķis, tādēļ procesuālajos likumos paredzētā nolēmumu pārskatīšana ir samērīgs līdzeklis tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai.
Savukārt tiesnesim ir jāspēj uzklausīt pamatotu kritiku un izvērtēt, kas ir jāmaina viņa darbā, lai to uzlabotu.
Tiesneša neatkarība nav tiesneša amata privilēģija, bet ar to saistīta atbildība.
Edīte VERNUŠA
Goda tiesnese, bijusī senatore
Ko nozīmē tiesneša profesionalitāte? Kā juridiskā kompetence sasaistās ar tiesneša profesionalitāti? Vai tas ir viens un tas pats?
Sākšu ar kādu citādu piemēru attiecībā uz profesionalitāti. Dailes teātrī iestudēta Bertolda Brehta luga „Kaukāziešu krīta aplis”. Nerunājot par visām peripetijām, kas sižetā notiek senajā Gruzijā, tur ir arī strīds starp divām sievietēm par to, kurai pieder bērns. Bērnam tobrīd ir aptuveni pieci gadi. Sievietes iet uz tiesu. Tiesa ir tāda, ka par tiesnesi ir ielikts vienkāršs cilvēks, jo viņš ir labs un dzīvesgudrs. Viņam ir jāizšķir šis strīds, kurai sievietei pieder bērns – tai, kura bērnu ir dzemdējusi, vai tai, kura bērnu ir audzinājusi. Šis tiesnesis – bez izglītības, bet dzīvesgudrais cilvēks – liek uzvilkt krīta apli. Apļa vidū ieliek bērnu, viena bērna roka vienai sievietei, otra – otrai, un liek mātēm raut bērnu no apļa. Kura būs stiprāka, kura mīl bērnu stiprāk, tā izraus bērnu no apļa. Viņas rauj bērnu. Bet tad tā māte, kura bērnu audzināja, palaiž viņu vaļā, sakot, ka nespēj savu bērnu pārplēst uz pusēm. Un tiesnesis atdod bērnu šai sievietei.
Sabiedrība atbalsta šādu lēmumu un priecājas par to, ka izspriesta taisnīga lieta.
Lūk, šim cilvēkam, kurš izsprieda lietu, nebija nekādu juridisko zināšanu, kā tas tobrīd bija, viņš to izsprieda no savas sirds, no savas dzīves pieredzes un no savas dvēseles.
Mūslaikos, neapšaubāmi, tiesnešu profesionalitāte sākotnēji balstās uz izglītību, ko iegūstam Juridiskajā fakultātē. Tas ir pamats, lai strādātu par tiesnesi. Bet ne jau tikai šī jurista izglītība ir būtiska.
Izmantošu Latvijas Senāta senatora Jāņa Baloža atziņu: „Tiesneša pienākumi nebūt nesedzas ar lietu izspriešanu vien. Tiesneša darbs, lai tas būtu iespējami pilnīgs un kalpotu tā augstajam mērķim sniegt taisnību tiem, kas griežas pie tiesneša un tiesas palīdzības savās tiesu lietās, prasa no tiesneša vēl daudz ko citu. Pirmais un arī galvenais priekšnoteikums ir tiesneša darbam piemērota juridiskā izglītība. [..] Zem šī jēdziena nav jāsaprot vienīgi tiesneša jau iegūtās likumu zināšanas, bet gan neatlaidīga un neatslābstoša šo zināšanu padziļināšana un paplašināšana.”
Tātad zem izglītības jēdziena nav jāsaprot vienīgi tiesneša jau iegūtās zināšanas, bet gan neatlaidīga, neatslābstoša šo zināšanu padziļināšana. Tas ir būtiski. Labi atceros, kā kādreiz, gadus 20 atpakaļ, kad mums sāka teikt, ka jāiet uz mācībām, mēs nepriecājāmies – tur tik jāsēž, tur tik jāklausās. Bet man izkristalizējās atziņa: pat ja no tām mācībām varu tikai divus teikumus paņemt un sev kaut kādā veidā palīdzēt ar to, tad jau tas ir ieguvums.
Šobrīd par mācībām tiesnešiem vairs nav jāraizējas – jūs mācāties un mācāties.
Tātad izglītība – gan pamatzināšanas, gan tālākā izglītība – tiesnesim ir ļoti būtiski nepieciešama.
Nākamais, manuprāt, tiesnesim būtiskais – viņa personīgās īpašības. Neapšaubāmi, tiesnesim ir jābūt ļoti nopietnam, izturētam, viņam ir jāgrib mācīties. Un ir jābūt tādai ārkārtīgi tolerantai attieksmei pret lietu dalībniekiem, kaut varbūt viņi mūs dažbrīd sadusmo, īpaši mutvārdu procesā. Tiesnešiem, arī jaunajiem, būtu jābaidās ieslīgt tādā pārākuma rutīnā, ka es jau esmu tiesnesis, es jau tagad zālē valdīšu, es jau būšu tas, kurš te milzīgi izteiksies un darīs. Cilvēciskā attieksme ir ļoti būtiski profesionalitātei.
Svarīga ir arī tiesneša dzīves pieredze. 30 gadu slieksnis tiesneša amata sākumam ir normāli. Paskatāmies Civilprocesa likuma 97.pantu – vērtējot pierādījumus, tiesnesis var vadīties no dzīvē gūtiem novērojumiem. Jo mēs ilgāk dzīvojam, jo mums tie novērojumi ir vairāk un stabilāki. Tas ir būtisks arguments.
Vēlreiz citēšu senatoru atziņas. Vladimirs Bukovskis rakstīja: „Tiesas nozares amats prasa no viņa izpildītājiem visdažādākās zināšanas un ziņas. Nav profesijas, no kuras prasītu, lai tā būtu vairāk pazīstama ar zinātnes, tehnikas, amatniecības, mākslas jautājumiem, nekā no tiesneša amata. Tiesnesis var būt nespeciālists visās šajās nozarēs, bet viņam jābūt pazīstamam ar tām, lai svabadi varētu orientēties savās tiesas lietās, kur par caurskatīšanas objektu ir pati dzīve ar visām viņas dažādām parašu parādībām: ja šodien tiesnesim ir darīšana ar būvniecības, arhitektūras, krāsotāju vai cita tehniska rakstura jautājumiem, tad rīt viņam stāv priekšā lietas ar jūras avāriju, kuģu un kuģniecības rakstura jautājumiem, bet te atkal nāk jautājumi par sakropļošanu, par vājprātību un grāmatvedības ierakstījumiem, par tirdzniecības parašām, par krāpšanu [..] un robežu zīmēm u.t.t.”
Tātad – tiesnesim ir jāpārzina viss. Diezin vai cilvēki to saprot, kā tas ir – izej no lietas, kurā runa bija, piemēram, par automašīnām, bet jau nākamajā jārunā par cilvēku dzīvībām. Tāpēc tiesneša zināšanām ir jābūt ārkārtīgi dziļām un plašām.
Tāpat tiek uzsvērts, ka ir jābūt psihologa zināšanām. Vēlreiz citēšu senatoru Jāni Balodi: „Valsts un sabiedrība vienmēr ir piešķīrusi lielu autoritāti spēkā nākušam tiesas spriedumam un ar to ir rēķinājusies kā ar objektīvas taisnības un patiesības simbolu. Bet kam daudz ir dots, no tā daudz arī prasa. Aprādītais uzdevums prasa no tiesneša ne tikai labas likumu zināšanas, bet tam jābūt labam psihologam, labam dzīves un sadzīves apstākļu pazinējam, tam jāpieiet katram gadījumam ar plašu, visaptverošu skatu, tam jāpārzina un jābūt skaidrībā par dažādām cilvēka atklātām un apslēptām dziņām un tieksmēm.”
Nezinu, vai to visu varam aptvert. Manuprāt, galvenais ir labā griba.
Vēl gribu teikt – ļoti būtiski tiesnesim ir lasīt. Pirmkārt, protams, profesionālo literatūru. Bija tāds senators Namatēva kungs. Kad aizgājām pie viņa pēc padoma, viņš noklausījās, un, ja nu es vai kāds cits kaut ko mazliet bijām palaiduši garām, viņš teica: „Vajadzīgs lasīt”.
Lasīt vajag ne tikai profesionālo literatūru, bet arī, tā teikt, „normālo” literatūru. Jo tā varam paplašināt savu redzesloku un varbūt būt labāki savos spriedumos.
QR
