Civillietu departaments: Lēmuma, ar kuru atteikts pieņemt pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pirms prasības celšanas, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punktu, pārsūdzība

Lēmums, ar kuru, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punktu, atteikts pieņemt pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pirms prasības celšanas, ir pārsūdzams.

SENĀTA
CIVILLIETU DEPARTAMENTA SENATORU KOPSAPULCES
LĒMUMS

Rīgā 2023.gada 11.oktobrī

Senāta Civillietu departamenta senatoru kopsapulce konstatē:

atbilstoši Tiesu informatīvajā sistēmā pieejamajiem datiem secināms, ka pastāv atšķirīga prakse jautājumā par lēmuma, ar kuru atteikts pieņemt pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pirms prasības celšanas (turpmāk – pieteikumu), pamatojoties uz Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punktu, pārsūdzību;

atzīstot, ka iespējamais prasītājs neietilpst Civilprocesa likuma 250.44pantā noteiktajā personu lokā, praksē pieteikumu atsaka pieņemt, analoģijas ceļā piemērojot Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punktu, kas paredz tiesneša pienākumu atteikt pieņemt prasības pieteikumu, ja prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesību;

vienlaikus lielākoties tiek norādīts, ka lēmums, ar kuru atteikts pieņemt pieteikumu, nav pārsūdzams, jo šāda lēmuma pārsūdzību Civilprocesa likums neparedz, kā arī tas nekavē lietas virzību;

atsevišķos gadījumos tiek norādīts, ka lēmums, ar kuru atteikts pieņemt pieteikumu, ir pārsūdzams.

Nolūkā veidot vienotu likumam atbilstošu izpratni par lēmuma, ar kuru atteikts pieņemt pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pirms prasības celšanas, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punktu, pārsūdzību, Senāta Civillietu departamenta senatoru kopsapulce, pamatojoties uz likuma „Par tiesu varu” 49.1 panta trešo daļu, nolemj sniegt šādu skaidrojumu.

1. Atteikums pieņemt pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pirms prasības celšanas sakarā ar to, ka iespējamais prasītājs neietilpst Civilprocesa likuma 250.44pantā noteiktajā personu lokā, kas tiek pielīdzināts prasības tiesību neesībai, faktiski atzīstams par līdzvērtīgu atteikumam pieņemt prasības pieteikumu, kas ir pārsūdzams, pēc analoģijas piemērojot Civilprocesa likuma 132.panta trešo daļu (sal. Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2021.gada 29.janvāra lēmums lietā Nr.SKC-133/2021 (C68544117), ECLI:LV:AT:2021:0129.C68544117.26.L).
2. Atsakot pieņemt pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pirms prasības celšanas, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punktu, sakarā ar to, ka iespējamais prasītājs neietilpst Civilprocesa likuma 250.44pantā noteiktajā personu lokā, attiecībā uz šī lēmuma pārsūdzību jāpiemēro tā paša panta trešā daļa, kas noteic iespēju pārsūdzēt lēmumu, kas pamatots ar Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punktu, un nav pamata vērtēt, vai šāds lēmums kavē lietas virzību Civilprocesa likuma 441.panta pirmās daļas izpratnē.
3. Lai izslēgtu prasības tiesību pārkāpumus un nepieļautu nepamatotu tiesību uz pieeju tiesai ierobežošanu, kas ir vienas no būtiskākajām pamattiesībām, no kuru pienācīgas nodrošināšanas lielā mērā ir atkarīga pārējo cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzība, likumā noteiktas vairākas garantijas, tostarp tiesību analoģijas ceļā secināms, ka atteikumi, kas ir pamatoti ar prasības tiesību neesību (Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punkts), ir pārsūdzami (Civilprocesa likuma 132.panta trešā daļa), tajā skaitā Senātā (Civilprocesa likuma 449.panta otrā daļa).

Apkopojot iepriekš norādītos argumentus, Senāta Civillietu departamenta senatoru kopsapulce izskaidro, ka lēmums, ar kuru, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punktu, atteikts pieņemt pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pirms prasības celšanas, ir pārsūdzams.