Administratīvā procesa likuma ietekme uz ieslodzīto personu tiesībām

Ieslodzījuma vietas veido vienu no tām ļoti noslēgtajām sistēmām, attiecībā uz kurām gan tiesību kultūra, gan prakse mainās lēni un smagi, turklāt sistēmai pašai ir ierobežotas iespējas sevi pārveidot. Lai tas notiktu, nepieciešamas pārmaiņas arī ārējos spēkos, kas ietekmē šo sistēmu. Normatīvais ietvars neapšaubāmi ir viens no iespaidīgākajiem šādiem ārējiem spēkiem, un Administratīvā procesa likums savukārt ir viens no šā ietvara būtiskākajiem komponentiem. Taču, lai labāk izprastu un novērtētu Administratīvā procesa iespaidu uz ieslodzīto personu tiesībām, der atskatīties netālā pagātnē. Periods no Administratīvā procesa likuma ieviešanas līdz šodienai uz vēstures fona nav garš, taču pārmaiņu un attīstības bagāts.

Kā tad bija „toreiz”? Pagājušā gadsimta 90.gadi bija laiks, kad mainījās politiskā sistēma. Latvijas Republika, ratificējot un pievienojoties dažādiem starptautiskiem līgumiem, akceptēja Eiropas un globālos cilvēktiesību standartus. Tas bija arī laiks, kad tika ielikts pamats paradigmas maiņai slēgtajās iestādēs, un šim kuģim nācās lēnām griezt stūres ratu citā virzienā. Esot pilnībā represīvām un lielā mērā pašregulētām institūcijām, ieslodzījuma vietām bija jāmaina raksturs un jāpapildina pastāvēšanas mērķis ar tādiem uzdevumiem kā ieslodzīto personu resocializācija un rehabilitācija, ievērojot principu, ka ieslodzījuma apstākļi nedrīkst pārsniegt ar ieslodzījuma faktu neizbēgami saistīto ciešanu slieksni. Ieslodzījuma vietu darbību daudzās jomās regulēja iekšējie normatīvie akti, bet tai bija jāpārvēršas par sistēmu, kuru no dažādiem aspektiem regulē likums.

Protams, nevar teikt, ka šis jaunais virziens kļuva skaidrs nākamajā rītā pēc pievienošanās attiecīgajiem juridiski saistošajiem starptautiskajiem dokumentiem, kā arī juridiski nesaistošām deklarācijām; tāpat arī ne pēc Satversmes 8.nodaļas pieņemšanas. Nevar arī teikt, ka tagad, 2024.gadā, ir pienācis brīdis, kad kuģis jau peld pilnīgi pareizā virzienā un var ieslēgt autopilotu. Taču jāatceras, cik grūti un smagi bija sākotnēji iešūpot sistēmu, lai tā mainītos. Valsts institūciju un arī tiesu izpratne par standartiem, kādi būtu jāievēro slēgtajās iestādēs, kā arī ieslodzīto personu iespējas aizstāvēt savas tiesības bija ārkārtīgi ierobežotas. Lai gan valsts bija apņēmusies ievērot noteiktus principus un uzņēmusies starptautiskas saistības, tiesību kultūra un prakse nebija vērsta uz to, lai aktīvi iedzīvinātu cilvēktiesību standartus; attieksme pret tiem drīzāk bija formāla. Starptautisko saistību uzņemšanās vairāk tika uztverts kā simbolisks akts; neviens tā īsti negaidīja, ka tās būs arī nopietni jāpilda, bet gadījumā, ja tās netiks pildītas – iestāsies valsts atbildība. Piemēram, 1999.gadā Latvijā pirmoreiz ieradās Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komiteja, tā sauktā CPT (Committee Against Torture). Tiekoties ar Iekšlietu ministrijas amatpersonām (tolaik Ieslodzījuma vietu pārvalde atradās Iekšlietu ministrijas, nevis Tieslietu ministrijas pārraudzībā), komiteja citstarp norādīja uz galvenajiem trūkumiem darbā ar ieslodzītajiem un īslaicīgi aizturētām personām. Iekšlietu ministrs, vērtējot šo kritiku, nosūtīja Ministru prezidentam vēstuli ar nosaukumu „Par CPT ziņojuma izcelšanos un nepamatotību”. Arī sabiedrības attieksme bija viendabīgi neieinteresēta un noraidoša – tiklīdz presē parādījās kāda ziņa par ieslodzīto personu tiesību iespējamo aizskārumu, atskanēja iebildumi, ka „tie cietumnieki” taču tiek ēdināti un uzturas siltumā par velti, kamēr, piemēram, pensionāri trūcīgo pensiju dēļ salst un badojas. Tāpēc lai nesūdzas. Cietums ir cietums. Izpratne par to, ka ieslodzītās personas, gribam to vai ne, ir daļa mūsu sabiedrības ar līdzvērtīgām cilvēktiesībām kā mums katram un gan nāk no mūsu pašu vidus, gan, ar ļoti retiem izņēmumiem, pēc īsāka vai ilgāka laika atbrīvosies no ieslodzījuma un atgriezīsies mūsu vidū, faktiski nepastāvēja ne sabiedrībā, ne institucionālā līmenī.

Šāda izpratne atspoguļojās arī pieejā tam, kā ieslodzītās personas varēja īstenot savu tiesību ievērošanu. Kas notika, ja cilvēks ieslodzījuma vietā vēlējās sūdzēties, piemēram, par apstākļiem, izturēšanos vai kādu citu neapmierinošu aspektu? Vienota efektīva sistēma un process šai ziņā nepastāvēja. Varēja iesniegt sūdzību prokuratūrā, kurai tobrīd bija kompetence pārbaudīt, vai tiek ievērotas ieslodzīto personu tiesības, taču – ne vienmēr izteikta interese ko mainīt vai uzlabot šajā ziņā. Atsevišķus ar sodu izpildi saistītus lēmumus varēja pārsūdzēt vispārējās jurisdikcijas tiesā kriminālprocesuālā kārtībā, un pastāvēja arī iespēja, kas gan tika izmantota reti, vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā civilprocesuālā kārtībā, prasot piedzīt zaudējumus un / vai atzīt morālo kaitējumu un piešķirt atlīdzinājumu par to. Reti šo iespēju izmantoja ne vien tāpēc, ka civilprocesā, kurā darbojas sacīkstes princips, ieslodzītajai personai bieži bija grūtības pierādīt, ka noticis pārkāpums, bet arī tāpēc, ka atkarībā no pieprasītās atlīdzības summas bija jāmaksā samērā augsta valsts nodeva. Ieslodzītie regulāri vērsās arī Tieslietu ministrijā, toreizējā Valsts cilvēktiesību birojā, dažādās inspekcijās un nevalstiskās organizācijās, taču situācijas risinājumam, ja tāds sekoja, lielākoties bija individuāls, nevis sistēmisks raksturs.

Liels grūdiens šai šķietami nesatricināmajai (ne)kārtībai bija Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) 2002.gada 28.novembra spriedums lietā „Lavents pret Latviju” (iesnieguma Nr.58442/00), kurā ECT konstatēja kriminālprocesuālus trūkumus, kā, piemēram, bezgalīgais pirmstiesas apcietinājuma termiņš, tāpat norādīja, ka turēšana apcietinājumā ir jāpamato un regulāri jāpārskata. ECT arī kritizēja cilvēktiesību ierobežojumus, kas nebija noteikti ar likumu, bet ar iekšējiem normatīviem aktiem – piemēram, instrukcijām, kā arī nebija samērīgi, kā, piemēram, aizliegums kontaktēties ar radiniekiem. Spriedumā turklāt tika apšaubīts, vai tiesas spriešana konkrētajā lietā ir bijusi objektīva un taisnīga. Profesore Jautrīte Briede rakstā laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” tolaik visai pravietiski secināja: „Jācer, ka šo „skolu” mēs pienācīgi mācēsim izmantot un rezultātā ieguvējs ar ECT spriedumu būs ne tikai Lavents, bet visa Latvijas tiesu sistēma.” Sistēma, un ne tikai tiesu sistēma, tiešām bija šokēta. Taču procesā jau bija nākamās lietas pret Latviju: „Farbtuhs”, „Līdums un Freimanis”, „Svipsta”, „Kadiķis” un citas. 2002.gadā Latvijā atkal ieradās CPT un atkal kritizēja vairākus aspektus attiecībā uz ieslodzījuma vietām. Tāpat uz problēmām šajā jomā norādīja arī Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Komiteja pret spīdzināšanu, vērtējot Latvijas ziņojumu 2003.gadā. Aizvien skaidrāks kļuva, ka cilvēktiesību standartus noteicošās konvencijas un citi līgumi ir ne tikai jāratificē, bet arī jāievēro un jāpiemēro, bet pretējā gadījumā jāmaksā – gan finansiāli, gan ar valsts reputāciju.

Minēto un dažādu citu faktoru ietekmē, virzoties no, ja tā var teikt, vecās tiesību telpas un jauno, tika izstrādāti un pieņemti vairāki būtiski tam laikam progresīvi likumi un likumu grozījumi; tiesības vērsties Satversmes tiesā pamattiesību aizskāruma gadījumā tika piešķirtas arī indivīdiem; dažādos jautājumos regulējums no iekšējo normatīvo aktu – instrukciju, iekšējo noteikumu, rīkojumu un nolikumu – puskrēslas tika pārcelts uz likumiem. Tika arī izstrādāts, pieņemts un 2004.gadā beidzot stājās spēkā Administratīvā procesa likums. Sāka darboties administratīvās tiesas ar jauniem tiesnešiem, kuri bija pastiprināti apguvuši ne tikai administratīvo procesu, bet arī juridisko metodi un Latvijai saistošos starptautiskos standartus. 2005.gadā tika pieņemts jaunais Kriminālprocesa likums.

Ja iesākumā ne gluži līdz galam bija skaidras administratīvās tiesas kompetences robežas jautājumos, kas skar ieslodzīto personu tiesības, kā arī likums joprojām paredzēja, ka vairāki uz soda izpildi vērsti lēmumi jāizskata kriminālprocesuālā kārtībā, pamazām administratīvo tiesu loma un, ne mazāk nozīmīgi, arī autoritāte nostabilizējās, paplašinājās un pieauga. Administratīvā tiesa joprojām nerisina katru problēmsituāciju saistībā ar ieslodzīto personu tiesībām; tā iesaistās tikai tad, kad pirmšķietami ir noticis būtisks ieslodzītās personas cilvēktiesību pārkāpums. Lai to konstatētu, pirmkārt, ir identificējamas iespējami pārkāptās cilvēktiesības. Ja cilvēktiesības ir identificējamas, tad jāvērtē, vai konkrētajos apstākļos ir konstatējams būtisks to aizskārums. Attīstoties un paplašinoties kopējai nostājai par to, kuras tiesības ir definējamas kā cilvēktiesības un kas ir to būtisks pārkāpums, arvien paplašinās arī jautājumu loks, kas tiek izskatīts administratīvā procesa kārtībā. Administratīvās tiesas nolēmumi kļuva un joprojām darbojas kā efektīvs dzinulis, lai regulāri precizētu, grozītu un papildinātu normatīvos aktus, piemēram, Latvijas Sodu izpildes kodeksu. Īpaša nozīme tiem ir gadījumos, kad kāds jautājums attiecībā uz ieslodzīto personu tiesībām nav likumā skaidri regulēts, un šādas situācijas nav retums, ņemot vērā, ka pagaidām vēl ir spēkā daudzkārt grozītais un papildinātais 1970.gada 23.decembrī pieņemtais Latvijas Sodu izpildes kodekss. Kamēr iestāde bieži automātiski vadās pēc principa „viss, kas nav nepārprotami atļauts, ir aizliegts”, administratīvā tiesa sev uzdotos jautājumus vērtē plašākā ietvarā – kontekstā ar Satversmes normām, tiesību principiem, starptautiskajiem standartiem, ņemot vērā aktuālo Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas, kā arī Eiropas Savienības Tiesas praksi un atziņas. Tādējādi administratīvā tiesa aizpilda likuma robus un veicina tiesību normu interpretāciju un attīstību atbilstoši mūsdienīgai izpratnei par cilvēktiesībām. Rezultātā ne vien attīstās tiesību kultūra un prakse un uzlabojas ieslodzīto personu situācija, bet attiecīgi samazinās tādu lietu skaits pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kas saistītas ar soda izpildes jautājumiem, kā ar sūdzībām par necilvēcīgiem vai pazemojošiem apstākļiem vai izturēšanos ieslodzījuma vietās. Ja periodā, kurš tika apskatīts šā raksta sākumā, ļoti liela daļa ECT iesniegto un skatīto lietu pret Latviju bija saistītas ar cilvēktiesību jautājumiem, kas skar apcietinātās un notiesātās personas, tad šobrīd šīs kategorijas lietas no saraksta pamazām pazūd, jo to risināšanai Latvijā ir instruments – administratīvais process, un mehānisms – administratīvā tiesa, ko par efektīvu atzinusi arī ECT. Nevar noliegt pozitīvas pārmaiņas arī Ieslodzījuma vietu pārvaldes attieksmē. Gadījumos, kad administratīvajā procesā skaidri parādās, ka pastāv reāla problēma vai pārkāpums, ko iestāde var novērst, tā mēdz to arī atzīt un konstruktīvi risina atbilstoši savai kompetencei, nevajadzīgi nenoslogojot tiesu sistēmu. Tieslietu ministriju administratīvās tiesas spriedumi ne vienmēr ir iepriecinājuši, taču tie ir ņemti vērā, un, jādomā, atstājuši iespaidu arī uz jaunā, vēl izstrādes procesā esošā Kriminālsodu izpildes likuma saturu.

Neizvēršot aprakstu par plašo jautājumu loku, ko administratīvā tiesa šo gadu laikā ir aptvērusi attiecībā uz ieslodzījuma vietām, noslēgumā pieskaršos kādam izaicinājumam administratīvā procesa sakarā. Uzdošu retorisku jautājumu:  cik tālu sniedzas administratīvās tiesas kompetence, risinot un novēršot tiesībpolitisku iemeslu dēļ pastāvošus trūkumus? Vai tas no tiesas var tikt gaidīts?

2024.gada 11.janvārī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina pārkāpumu lietā „D pret Latviju” (iesnieguma Nr.76680/17), secinot, ka ir pieļauts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (konvencija) 3.panta, kurā noteikts spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās aizliegums, pārkāpums. Iesniedzējs bija administratīvā procesa kārtībā iestādē un visās trīs administratīvās tiesas instancēs sūdzējies par neformālas ieslodzīto personu hierarhijas pastāvēšanu Latvijas ieslodzījuma vietu sistēmā, taču tiesa noraidīja iesniedzēja pieteikumu. Administratīvā rajona tiesa atzina, ka valstij ir pienākums mazināt vardarbības risku, taču konstatēja, ka šajā gadījumā kameras biedri iesniedzēju nekad nebija fiziski vai emocionāli ietekmējuši vai citādi attiekušies pret viņu nelabvēlīgi. Administratīvā apgabaltiesa papildus akcentēja, ka iesniedzējs personiski netika pakļauts riskam, ka pret viņu varētu būt vērsta vardarbība vai necilvēcīga attieksme, un Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību, norādot, ka Administratīvās apgabaltiesas spriedums ir pamatots, jo pieteicējs nevarēja pamatot, kā neformālā hierarhija tieši viņam ir radījusi nelabvēlīgas sekas.

ECT savukārt spriedumā norādīja, ka konvencijas 3.pants paredz valstīm pienākumu ne tikai atturēties no darbībām, kas varētu radīt necilvēcīgu attieksmi, bet arī īstenot nepieciešamos preventīvos pasākumus, lai nodrošinātu personu, kurām atņemta brīvība, fizisko un garīgo neaizskaramību un labbūtību. Citstarp šie pienākumi paredz, ka valstīm, ņemot vērā brīvības atņemšanas soda izciešanas praktiskos aspektus, ir jāveic pasākumi, kas aizsargā ieslodzīto personu grupas, kuras ir pakļautas īpašam riskam, ka pret viņiem varētu tikt vērsta vardarbība vai radītas cita veida ciešanas no citu ieslodzīto puses.

Rodas jautājums – vai un kādā veidā administratīvā tiesa varēja ietekmēt problēmas risinājumu, tādējādi novēršot lietas nonākšanu ECT? Vai tiesai būtu jāpaplašina robežas izpratnei par to, kas ir personas subjektīvo tiesību aizskārums?  Šie un citi jautājumi, kas izriet no minētās lietas, ir viela turpmākām pārdomām, diskusijām un pētījumiem. Tikmēr Administratīvā procesa likums turpina godam kalpot kā instruments, kas ietekmē izpratni par ieslodzīto personu tiesībām, to piemērošanu, kā arī tālāko attīstību.