Administratīvo tiesību sekcijas darbā piedalījās
- 81 tiesnesis
- 20 advokāti
- 6 prokurori
- 2 Tieslietu ministrijas pārstāvji
- 16 LU pasniedzēji studenti
- 3 Augstākās tiesas senatoru palīgi un darbinieki
Ievads
Administratīvo tiesību sekcijas darbs bija sadalīts divās daļās. Pirmajā daļā pēc pašu tiesnešu iepriekš paustas ierosmes tika runāts par administratīvo pārkāpumu lietām. Savukārt sekcijas otrajā daļā tika aplūkotas tiesas nolēmuma izpildes regulējuma problēmas un citi aktuāli administratīvā procesa tiesā problēmjautājumi.
Administratīvo pārkāpumu lietu aktuālie jautājumi
Pirmajā daļā diskusijas galvenokārt raisīja Jura Stukāna referātā paustās atziņas attiecībā uz tiesas lomu pierādījumu iegūšanā un piemērojamajiem tiesību principiem administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanā.
Tiesnešu izvirzīto jautājumu sakarā J.Stukāns skaidroja, ka tiesai katrā konkrētā gadījumā būtu jāvērtē ekspertīzes nepieciešamība un lietderība. Lai arī atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa regulējuma jēgai ekspertīze veicama iestādes stadijā un tiesā eksperts tikai var tikt papildus izjautāts par veikto ekspertīzi, tomēr tiesai nepieciešamības gadījumā nav liegts nozīmēt arī jaunu ekspertīzi. Savukārt attiecībā uz liecinieku nopratināšanu J.Stukāns pauda, ka apelācijas instances tiesa pēc pārkāpēja lūguma var izsaukt un nopratināt lieciniekus, ja tas nav darīts pirmās instances tiesā. Ja nav iestājies soda uzlikšanas noilgums, apelācijas instances tiesa šādā gadījumā var arī atcelt pirmās instances tiesas nolēmumu, nododot lietu jaunai izskatīšanai. Šāds viedoklis pamatots ar uzskatu, ka visi pierādījumi jāiegūst un jāpārbauda jau pirmās instances tiesā, savukārt apelācijas instancē jāvērtē pirmās instances tiesas sprieduma tiesiskums un pamatotība. Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa gan pauda bažas par lietas nodošanas atkārtotai izskatīšanai lietderību šādos gadījumos. Taču J.Stukāns uzsvēra, ka nevar notiesāt nevainīgu cilvēku, tāpēc, ja nepieciešams, lietu var nodot atpakaļ kaut 100 reizes. Viņa ieskatā, nav pieļaujams, ka apelācijas instance notiesā personu, kura pirmajā instancē ir attaisnota. Klātesošo attieksme pret šo nostāju nebija viennozīmīga.
Vairāki klātesošie, oponējot J.Stukāna piedāvātajam samērā vienkāršajam administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas algoritmam (pierādījumi vai nu ir, vai nav savākti, saucot personu pie administratīvās atbildības), jautāja, vai tādējādi novārtā nepaliks citi tiesību jautājumi, kas var rasties šajās lietās, jo sevišķi vispārējo tiesību principu piemērošana un tiesiskuma kritēriju ievērošana. J.Stukāns norādīja, ka šajā aspektā parādās atšķirība starp administratīvajām lietām un administratīvo pārkāpumu lietām. Vispārējo tiesību principu – vienlīdzības, tiesiskās paļāvības un tamlīdzīgu – ievērošanas pārbaude esot administratīvo lietu specifi ka. Tomēr tiesai jebkurā gadījumā jābalstās uz likumu, un tas ir vienīgais kritērijs lietas izskatīšanā.
Saistībā ar atziņu, ka tiesa nedrīkst pārkvalifi cēt administratīvo pārkāpumu, lai neierobežotu personas tiesības uz aizstāvību, tika jautāts, vai minētais attiecināms arī uz pārkāpuma pārkvalifi cēšanu viena panta ietvaros. J.Stukāns paskaidroja, ka šāda pārkvalifi kācija ir pieļaujama, ja nemainās pārkāpuma tiesiskais sastāvs (pārkāpuma objektīvā un subjektīvā puse panta daļās raksturota identiski). Jebkurā gadījumā pārkāpumu var pārkvalifi cēt tikai tad, ja piemērojamā norma paredz vieglāku soda mēru.
Tiesas nolēmumu izpilde
Sekcijas otrajā daļā debates vispirms notika par tiesas regulējuma izpildes jautājumiem saistībā ar Anitas Kovaļevskas referātu.
Tika izvirzīts jautājums par to, vai administratīvajās lietās, līdzīgi kā civillietās, nebūtu lietderīgi ieviest izpildrakstu. Taču, kā atzina A.Kovaļevska, administratīvajām tiesām nav informācijas par to, vai izpildraksta neesamība rada problēmas tiesu izpildītājiem, jo sūdzības par tiesu izpildītāju darbību tiek skatītas civilprocesuālā kārtībā.
Starp administratīvo tiesu tiesnešiem raisījās diskusija par to, kurai tiesai būtu piekritīgas sūdzības nolēmumu izpildes jautājumos. Kā minēja Administratīvā rajona tiesas priekšsēdētāja Ilze Freimane, atbilstoši tiesu praksei sūdzību skata tiesa, kuras nolēmums tiek izpildīts. Savukārt atbilstoši A.Kovaļevskas piedāvājumam sūdzības visos gadījumos skatītu pirmās instances tiesa. Tiesneši nonāca pie viedokļa, ka būtu labāk izdarīt grozījumus likumā, nevis mainīt tiesu praksi.
Konferences dalībnieki atzina, ka izpildes sadaļa ir visvājāk izstrādātā un problemātiskākā Administratīvā procesa daļa. Kā principiāls tiesas nolēmumu izpildes regulējuma uzlabojums diskusijā iezīmējās piedāvājums dot tiesai iespēju pašai piemērot piespiedu naudu par tās nolēmuma neizpildi.
Problēmjautājumi administratīvajā procesā
Turpinājumā Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa vadīja diskusiju par aktuāliem pašu tiesnešu iesūtītiem administratīvā procesa problēmjautājumiem.
Prokurors administratīvajā procesā
Pirmais jautājums bija par to, vai prokuroram jāmaksā valsts nodeva par pieteikuma iesniegšanu tiesā. Nebija domstarpību, ka tā nav jāmaksā, ja prokurors iesniedz pieteikumu kā Administratīvā procesa likuma 29.panta subjekts. Taču viedokļi atšķīrās par situāciju, kurā prokurors iesniedz pieteikumu par to, ka iestāde nepilda prokurora protestu, kas vērsts uz privātpersonai labvēlīgas administratīvā akta atcelšanu. No vienas puses, Administratīvā procesa likums šādā situācijā neparedz izņēmumu no valsts nodeva maksāšanas pienākuma. Taču, no otras puses, viens no valsts nodevas mērķiem ir novērst nepamatotu vēršanos tiesā, kas uz prokuroru nebūtu attiecināms. Turklāt prokurors nenāk uz tiesu savās, bet sabiedrības interesēs, līdzīgi kā Administratīvā procesa likuma 29.panta subjekts. Kā arguments tika minēts arī tas, ka Civilprocesa likumā prokurors visos gadījumos ir atbrīvots no valsts nodevas maksāšanas.
Administratīvās apgabaltiesas priekšsēdētāja Zita Kupce pauda uzskatu, ka prokuroram vispār nav tiesību iesniegt pieteikumu, kas nav vērsts uz privātpersonas tiesību aizsardzību. Senatore Jautrīte Briede pastāstīja, ka Administratīvā procesa likuma izstrādes laikā bija doma no Prokuratūras likuma svītrot iespēju prokuroram tiesības vērsties tiesā, taču tas nav izdarīts. Tāpēc, lai gan pēc būtības prokuroram nebūtu jābūt tiesībām iesniegt privātpersonas interesēm pretēju pieteikumu, tomēr to nevar liegt, kamēr Prokuratūras likums to paredz.
A.Kovaļevska rezumēja, ka konceptuāli prokuroram nevajadzētu nākt uz administratīvo tiesu citādi, kā vien Administratīvā procesa likuma 29.panta subjekta statusā, un prokuroram valsts nodeva nebūtu jāmaksā, taču šie jautājumi ir jānoregulē likumā.
Tiesas tiesības taisīt papildspriedumu lietā, kurā spriedums nav pārsūdzams
Jautājumā par to, vai tiesa var taisīt papildspriedumu lietā, kurā pieņemtais spriedums nav pārsūdzams, tiesneši vienprātīgi uzskatīja, ka to var darīt. Kā norādīja I.Freimane, galvenais ir izskatīt visus prasījumus. Jautājums bija radies saistībā ar Administratīvā procesa likuma 261.panta otrajā daļā noteikto, ka papildsprieduma taisīšanu var ierosināt likumā noteiktajā sprieduma pārsūdzēšanas termiņā, taču nepārsūdzamam spriedumam nav šāda termiņa. V.Krūmiņa norādīja, ka minētā panta pirmā daļa dod tiesības taisīt papildspriedumu, un galvenās ir šīs tiesības, nevis to īstenošanas termiņš. Attiecībā uz termiņu pēc analoģijas var izmantot garāko Administratīvā procesa likumā paredzēto sprieduma pārsūdzēšanas termiņu – kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņu.
Pienākums atmaksāt valsts nodevu bāriņtiesu lietās
Administratīvā procesa likuma 126. panta trešajā daļā noteikts, ka pieteicējam, kurš bijis atbrīvots no valsts nodevas samaksas par pieteikuma iesniegšanu tiesā, pieteikuma noraidīšanas gadījumā ir jāatmaksā valstij valsts nodeva. Taču šāds pienākums neattiecas uz pieteicējiem, kuri iesnieguši pieteikumu par administratīvo aktu „sociālās drošības jomā”. Diskusijā tika apspriests jautājums par to, vai bāriņtiesu lietas pieskaitāmas pie lietām „sociālās drošības jomā”. Šajā sakarā tiesnešu domas dalījās.
Senatore Ilze Skultāne, balstoties uz likuma izstrādes materiāliem, pastāstīja, ka likumdevēja doma bija saistīt Administratīvā procesa likuma 126.panta trešās daļas vārdus „sociālās drošības” ar likumu „Par sociālo drošību”. Tāpēc šis regulējums nebūtu paplašināms. Savukārt V.Krūmiņa akcentēja, ka nav jāvadās pēc tā, kura iestāde ir atbildētāja, bet gan pēc tā, vai lietā ir sociālās drošības jomas priekšmets, un izņēmuma noteikumi tulkojami sašaurināti.
Prasījums par būtiska procesuāla pārkāpuma konstatēšanu
Sevišķi plaša un gara diskusija, kurā iesaistījās daudzi tiesneši un citi klātesošie, izvērtās par jautājumu, vai prasījums par administratīvā akta izdošanu ietver prasījumu par būtiska procesuāla pārkāpuma konstatēšanu.
Galvenās domas, kuras izkristalizējās šajā diskusijā, var apkopot šādi:
1) tiesai primāri ir jānoskaidro patiesais pieteicēja prasījums vai prasījumi;
2) lai to varētu izlemt sprieduma rezolutīvajā daļā, prasījumam konstatēt būtisku procesuālu pārkāpumu ir jābūt pieteiktam;
3) pamats ar sprieduma rezolutīvo daļu konstatēt būtisku procesuālu pārkāpumu ir gadījumā, ja pieteikums par administratīvā akta izdošanu tiek noraidīts, taču procesā ir pieļauti būtiski pārkāpumi, kas paši par sevi aizskāruši personas tiesības un kuru konstatējums pieteicējam nepieciešams, lai prasītu atlīdzinājumu vai novērstu līdzīgu pārkāpumu atkārtošanos.
Ierobežotā laika dēļ tiesnešu konferencē netika paspēts apskatīt vairākus no pieteiktajiem jautājumiem. Taču šo jautājumu apskatīšana var būt aktuāla tiesu praksei, un šie jautājumi ir pārrunāti Senāta Administratīvo lietu departamentā, kurā par tiem neradās domstarpības. Tāpēc tupinājumā piedāvāts Senāta pārrunās apkopotais viedoklis par tiem.
Zemākas instances tiesa nedrīkst lemt pretēji augstākas instances tiesas nolemtajam tajā pašā lietā par to pašu jautājumu
Jautājums: Vai rajona tiesai jāņem vērā atziņas, kas izteiktas apgabaltiesas lēmumā tajā pašā lietā? Konkrēti, rajona tiesa bija atteikusies pieņemt pieteikumu, jo lieta nav skatāma administratīvā procesa kārtībā. Apgabaltiesa atcēla lēmumu. Nākamais rajona tiesas tiesnesis, sākot skatīt lietu, secināja, ka lieta tomēr nav skatāma administratīvā procesa kārtībā. Kā tiesnesim šādā situācijā būtu jārīkojas?
Viedoklis: Atbilstoši procesa principiem zemākas instances tiesa nedrīkst lemt pretēji augstākas instances tiesas nolemtajam tajā pašā lietā. Tātad nedrīkst atkārtoti atzīt, ka lieta nav skatāma administratīvā procesa kārtībā tā paša iemesla dēļ, kuru jau noraidījusi augstākas instances tiesa. Taču nav šķēršļu izlemt, ka lieta nav skatāma administratīvā procesa likuma kārtībā cita iemesla dēļ, par kuru augstākas instances tiesa nav izteikusies.
Pagaidu noregulējuma nozīme
Jautājums: Ir situācijas, kurās, apmierinot lūgumu par pagaidu noregulējuma piemērošanu, jautājums faktiski tiek izšķirts pēc būtības. Piemēram, kad prasa kaut kādu vienreizēju labumu. Šādos gadījumos pamatlieta zaudē nozīmi. Pagaidām Administratīvā procesa likums neparedz, ka iedoto labumu varētu atprasīt.
Viedoklis: Pagaidu aizsardzība ir neatņemams tiesību uz taisnīgu tiesu elements, kura uzdevums ir mazināt „taisnīguma gausuma” problēmu. Pagaidu aizsardzības lēmums ir līdzeklis, ar kuru nodrošina, ka lietas izskatīšana nekļūst formāla tā iemesla dēļ, ka pēc ilgāka laika (kad stāsies spēkā galīgais spriedums) lietas risinājums vairs nebūs aktuāls. Tāpēc nevar pilnībā izslēgt tiesai lemt par pagaidu aizsardzību arī tad, ja tiek lemts par vienreizēja un neatprasāma lēmuma piešķiršanu, jo, iespējams, šādam labumam ir jēga tikai tad, ja to piešķir nekavējoties. To, lai labums pagaidu aizsardzības kārtībā netiktu piešķirts nepamatoti, nodrošina pagaidu aizsardzības kritēriju (pirmšķietama prettiesiskuma un būtiska kaitējuma kritēriji) pareiza piemērošana. Ja tiesa tomēr ir kļūdījusies un labumu pagaidu aizsardzības kārtībā piešķīrusi nepamatoti, tad tas, protams, ir slikti, taču kļūdīšanās risks nevarētu būt pamats vispār atteikties lemt par pagaidu aizsardzību atsevišķu kategoriju lietās.
Minētais neizslēdz iespēju likumā paredzēt, ka pagaidu aizsardzības kārtībā saņemtais mantiskais labums atmaksājams, ja pieteikums tiek noraidīts. Tāpat, atkarībā no konkrētās lietas specifikas, nav izslēgti dažādi nodrošinājumi. Piemēram, administratīvo pārkāpumu lietās, atzīstot par pirmšķietami prettiesisku lēmumu par automašīnas konfiskāciju, tiesa vienlaikus ar lēmumu atdot automašīnu īpašniekam uzdod reģistrēt tā atsavināšanas aizliegumu līdz galīgā nolēmuma spēkā stāšanās brīdim.
Apkopoja Senāta Administratīvo lietu departamenta senatoru palīgi
Agris DREIMANIS un Līva SKUJIŅA
QR
