Diskusijas un jautājumi civiltiesību sekcijā

Civiltiesību sekcijas darbā piedalījās

• 265 tiesneši
• 43 advokāti
• 13 prokurori
• 16 notāri
• 5 Tieslietu ministrijas pārstāvji
• 60 LU pasniedzēji un studenti
• 10 Augstākās tiesas senatoru palīgi un darbinieki

Ievads

Sākot darbu Civiltiesību sekcijā, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs Zigmants Gencs izteica gandarījumu par kuplo klausītāju skaitu, ko acīmredzot noteicis izraudzītais temats par judikatūru, izskatot civiltiesiskus strīdus par kopīpašuma sadali.

Z.Gencs norādīja, ka temats ir pietiekami sarežģīts un aktuāls. Jau Aristotelis savā laikā ir vērsis uzmanību uz to, ka tie, kuriem ir kopīpašums, strīdas vairāk nekā tie, kuriem ir atsevišķs īpašums. Faktiski kopīpašums ir diezgan nenormāla parādība civiltiesībās, bet bez tā iztikt nevar.

Izvērtējot lietas par kopīpašuma dalīšanu, tostarp arī par mantojuma dalīšanu, tiesu instanču spriedumos ir izteiktas visai atšķirīgas likuma normu interpretācijas, tāpēc Augtākās tiesas Senāta Civillietu departaments un Judikatūras nodaļa ir izpētījusi un vispārinājusi tiesu praksi lietās par kopīpašuma tiesisko regulējumu Civillikumā, kopīpašuma apgrūtinājumiem, lietošanu, dalīšanu un apsaimniekošanu, - tas veido vispārinājuma pirmo sadaļu, kā arī lietās, kuras skar Dzīvokļa īpašuma likuma normu piemērošanu un interpretāciju daudzdzīvokļu mājās, - tās savukārt ietvertas vispārinājuma otrajā sadaļā.

Z.Gencs paskaidroja vispārinājuma metodoloģiju. Vispārinājuma pirmajā sadaļā skarto jautājumu izpētei tika atlasītas un vērtētas lietas, kas skatītas Augstākas tiesas Senātā no 2008. līdz 2011.gadam, kā arī raksturīgās iepriekšējos gados (galvenokārt 2000.- 2007.gadā) skatītās lietas, kurās strīdi kopīpašuma jautājumos rada interesi tiesību teorijā un praksē, un likuma normu interpretācijai var būt nozīme vienveidīgas tiesu prakses veidošanā visu instanču tiesās.

Vispārinot šīs lietas, kā arī ņemot vērā tiesību teorijā izstrādātos atzinumus un ieteikumus, izdarīti secinājumi, kas tiesām rekomendējami piemērošanai tiesu praksē, kad tās izskata līdzīgas strīdus lietas.

Vispārinājums ir publicēts Augstākās tiesas mājas lapā www.at.gov.lv.

Vispārinājuma tapšanā lielu darbu veicis bijušais Augstākās tiesas senators, juridisko zinātņu doktors rolands Krauze. Viņš konferencē arī referēja par aktuālām kopīpašuma problēmām.

Civiltiesību sekcijas darbs bija sadalīts divās daļās. Pirmajā daļā tika runāts par kopīpašuma lietošanu, dalīšanu un apsaimniekošanu, savukārt otrajā daļā - par dzīvokļa īpašumu un dzīvokļu īpašnieku kopību.

Kopīpašums un kopīpašnieku tiesiskās attiecības

Pirmajā daļā diskusijas galvenokārt raisīja Jāņa rozenfelda referātā paustās atziņas par atsevišķām kopīpašuma problēmām. Atbildot uz Dr.iur., zvērināta advokāta, LU pasniedzēja Laura Rasnača izteikto repliku par to, ka saduras dzīvokļu īpašnieku kopības institūts ar dzīvokļu īpašnieku kopības noslēgto līgumu par lietošanas tiesībām tad, ja līgumu slēguši vieni īpašnieki, bet vēlāk īpašuma tiesības ieguvuši citi, J.Rozenfelds vērsa uzmanību, ka Dzīvokļa īpašuma likuma izpratnē jēdziens dzīvokļu īpašnieku kopība dažos gadījumos tiek lietots kā lēmējinstitūcija, savukārt citos gadījumos kā ekvivalents pašam īpašniekam. Tādēļ situācijās, kad līgumu par kopīpašuma dalītu lietošanu noslēguši vieni dzīvokļu īpašnieki un tas ir ierakstīts zemesgrāmatā, bet pēc tam dzīvokļu īpašnieki ir mainījušies, noslēgtais līgums var būt pretrunā ar dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu. J.Rozenfelds paskaidroja, ka par šo jautājumu ticis diskutēts arī Tieslietu ministrijas darba grupā un viens no priekšlikumiem, vadoties pēc vācu tiesībām, t.i., BGB normām, bijis pāriet no konsensusa (consensus) principa uz balsu vairākuma principu kopīpašnieku attiecībās. Taču, ņemot vērā, ka tajā laikā tapa jaunais Dzīvokļa īpašuma likums, šis priekšlikums tika noraidīts, vadoties no pieņēmuma, ka jaunais likums problēmas atrisinās. Diemžēl, kā secināja J.Rozenfelds jaunais likums šo jautājumu nerisina. Viņš norādīja, ka dzīvokļu īpašnieku kopības un dzīvokļu īpašnieku intereses ir saskaņotas vienīgi tad, ja tiek pieņemts, ka tie dzīvokļu īpašnieki, kuri nav piedalījušies dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma pieņemšanā, ir pilnvarojuši kādu to darīt viņu vietā.

Turpinājumā diskusijas raisīja jautājums par lietošanas kārtības līgumiem, par to, vai uz nomas un īres līguma pamata nodibinātā lietošanas tiesība ir lietu vai saistību tiesība. Zvērināta advokāta palīdze, LU doktorante Jūlija Kolomijceva norādīja, ka vēsturiski bijuši gadījumi, kad šie līgumi tikuši kvalifi cēti kā lietu tiesības. Tā tas bijis, piemēram, Prūsijas likumā, kur noma un īre bija lietu tiesība. J.Rozenfelds norādīja, ka atbilde uz šo jautājumu meklējama Civillikuma 1720.panta pirmajā daļā. Proti, dalītu lietošanu var noteikt tikai dalāmai lietai, bet, ja lieta ir nedalāma, nav iespējams to sadalīt, nekaitējot tās būtībai. Tā kā zeme ir dalāma, tad šis dalīšanas līgums attiecībā uz zemes lietošanu precīzi ietilpst norādītā Civillikuma 1720.panta pirmās daļas dispozīcijā. Atbildot uz jautājumu, vai tā ir lietu tiesība vai saistību tiesība, J.Rozenfelds pauda uzskatu, ka tiesība, kas rodas uz līguma pamata un kas paredz līgumiskas saistības, nekādi nevar pati par sevi pārvērsties par lietu tiesību. Tādēļ viņš nepiekrita guntas Višņakovas viedoklim, ka nomas tiesība kā tāda ir saistību tiesība, bet, ierakstīta zemesgrāmatā, tā pārvēršas par lietu tiesību. J.Rozenfelds pauda viedokli, ka tā ir likumā paredzēta papildu iespēja jeb paplašinājums tam, ka kāda tiesība, kas pēc savas būtības ir saistību tiesība, tiek ierakstīta zemesgrāmatā un kļūst saistoša trešajām personām, taču tas nepadara šo tiesību par lietu tiesību.

Turpinot diskusiju, L.Rasnačs uzdeva jautājumu, vai ar siltumenerģijas pakalpojumu sniedzēja tiesības lietot citu personu īpašumu ir lietu vai saistību tiesības. Viņš norādīja, ka šīs tiesības paredz likums, tātad tās ir adresētas jebkuram attiecīgo dzīvokļu īpašniekam kā būtībā neierobežotam personu lokam. J.Rozenfelds paskaidroja, ka attiecībā uz siltumenerģijas piegādi atbildi sniedz Civillikums un nekāds cits regulējums papildu nav nepieciešams. Proti, ja konkrētie ieguldījumi ir bijuši nepieciešami, tie ir jāatlīdzina jebkuram, izņemot to, kas lietu ir ieguvis noziedzīgā ceļā. Taču, ja tie nav atzīstami par nepieciešamiem izdevumiem, tie nav jāatlīdzina. Cits būtisks jautājums, J.Rozenfelda ieskatā, ir par to, cik lielā mērā siltumenerģijas piegādātājs var realizēt kontroli par tām siltumpiegādes sistēmām, kuras atrodas attiecīgā dzīvokļa iekšpusē, bet ir nepieciešamas visiem dzīvokļu īpašniekiem. Latvijā šis jautājums nav reglamentēts. J.Rozenfelds kā vienu no risinājumiem piedāvāja Austrālijas un Šveices tiesību sistēmu kombināciju. Ņemot par paraugu Austrālijas tiesību sistēmu, dzīvokļa īpašums ierakstāms zemesgrāmatā kā telpiska vienība. Tad piemērojams Šveices likums, kas paredz, ka caurules, kas interesē vienu kaimiņu, bet atrodas otra kaimiņa zemē, ieinteresētais kaimiņš ir tiesīgs ekskluzīvi izmantot kā servitūtu gadījumā, ja viņš ir šīs savas tiesības ierakstījis zemesgrāmatā. Vadoties no minētajiem ārvalstu piemēriem, šis jautājums varētu tikt atrisināts.

Diskusijas turpinājumā zvērināta advokāte Inese Rozentāle uzdeva jautājumu, vai kopīpašnieki vienojoties var iznomāt kopīgo lietu vienam no kopīpašniekiem, kas tiek ierakstīts zemesgrāmatā, un vai tikai šis viens no kopīpašniekiem ir tiesīgs apbūvēt zemesgabalu. J.Rozenfelds, atsaucoties uz Tieslietu ministrijas mājaslapā publicēto pētījumu, norādīja, ka nebūtu problēmu ar šādu apbūvi, pirmkārt, ja tā būtu organizēta kā servitūts, un, otrkārt, ja, ņemot vērā, ka tas ir servitūts, būtu noteikti vēl kaut kādi ierobežojoši nosacījumi. Problēmas parasti rodas, kad beidzas nomas līguma termiņš. Atbildot uz jautājumu, vai kāds var iznomāt kaut ko pats sev, J.Rozenfelds norādīja, ka šeit velkamas paralēles ar citu jautājumu, proti, par to, vai var nodibināt servitūtu sev par labu. Civillikums to neparedz, taču citās valstīs, piemēram, Francijā, var būt servitūta tiesības pašam uz savu lietu. Viņa ieskatā, atbildi uz šo jautājumu sniegs tiesu prakse.

Dzīvokļa īpašums un dzīvokļu īpašnieku kopība

Sekcijas otrajā daļā diskusijas galvenokārt raisīja Rolanda Krauzes referāts par dzīvokļa īpašumu, tā pārvaldīšanu un tiesisko regulējumu. Zvērināts advokāts un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzējs Jānis Lapsa, komentējot referātā pausto, norādīja, ka, lai grozītu daļu apmēru kopīpašumā, tik tiešām nepieciešams 100% kvorums. Tādēļ vienas balss veto tiesība var aizliegt dzīvokļu īpašnieku kopībai pieņemt šādu lēmumu. Otrs R.Krauzes pieminētais gadījums, kur nepieciešams 100% kvorums, attiecas uz šīs kopīpašumā esošās domājamās daļas lietošanas kārtības noteikšanu kopīpašnieku starpā. Tomēr, kā norādīja J.Lapsa, šis 100% kvorums neattiecas uz šīs kopīpašumā esošās daļas nodošanu lietošanā. Šajā gadījumā nav vajadzīgs 100% kvorums, bet pietiek ar parasto balsu vairākumu (50+1).

Piekrītot R.Krauzes referātā norādītajam, J.Lapsa atkārtoti akcentēja kopības lēmumu pārsūdzēšanas problēmu. Proti, lēmumu pieņem kopība, tādēļ rodas jautājums, kas būs atbildētājs. J.Lapsa norādīja, ka pārvaldnieks nevarētu būt atbildētājs, tādēļ atbildētājs būtu dzīvokļu īpašnieku kopība, kas nozīmē, ka uz tiesu būtu jāaicina visi dzīvokļu īpašnieki. Viņš rosināja paredzēt, ka tad, ja kopība lēmumu pieņem, kopības lēmumā vai rakstveida protokolā norāda personu, kura būtu pilnvarota pārstāvēt kopību tiesā. Tas, viņaprāt, atvieglotu arī darbu tiesām, jo nebūtu jāaicina visi dzīvokļu īpašnieki, bet pietiktu ar šo vienu personu. Arī L.Rasnačs norādīja, ka, viņaprāt, likumdevējs nav īsti korekti nosaucis dzīvokļu īpašnieku kopību par pārvaldes institūciju jeb organizāciju. Viņa ieskatā, šī kopība pēc savas būtības ir forma, kādā dzīvokļu īpašnieki realizē savas kopīpašuma tiesības. Tādēļ gadījumā, ja ir pamats kopības pieņemtā lēmuma apstrīdēšanai, faktiski tā ir prasības tiesvedība, kā atbildētājus norādot kopīpašniekus, kas ir pieņēmuši attiecīgo lēmumu. Tam, ka dzīvokļu īpašnieku kopības institūts likumā ir nepilnīgs, piekrita arī R.Krauze.

Turpinājumā J.Lapsa vērsa uzmanību tam, ka Dzīvokļa īpašuma likums, atšķirībā no vecā 1995.gada likuma, vispār nerisina jautājumu par dzīvokļa īpašnieka un ģimenes locekļu tiesiskajām attiecībām, izlikšanu, tiesību zaudēšanu, utt. R.Krauze paskaidroja, ka likums paredz atšķirīgu attieksmi pret bijušo laulāto, kurš nav dzīvokļa īpašuma dalībnieks, un pret citiem ģimenes locekļiem. Ja tiek šķirta laulība, tad šķirtais laulātais zaudē dzīvokļa lietošanas tiesību. Attiecībā uz pārējiem ģimenes locekļiem, kas ir norādīti un dzīvo pie dzīvokļa īpašnieka, ja viņi pārtrauc kopā dzīvošanu ar dzīvokļa īpašnieku, tas nav pamats izlikšanai. Dzīvokļa īpašuma likumā uzskaitīti tie gadījumi, kad var izlikt, piemēram, ja ģimenes loceklis traucē citiem tur dzīvot. Viņš norādīja, ka, lai risinātu jautājumu par dzīvokļa īpašnieka un dzīvoklī iemitināto personu tiesiskajām attiecībām, apspiežams ir jautājums par piespiedu īres līgumu noslēgšanu, līdzīgi kā tiek slēgti nomas līgumi piespiedu zemes nomas gadījumā.

Saistībā ar Patērētāju tiesību aizsardzības centa publiskoto viedokli, ka par parādiem daudzdzīvokļu mājā ir atbildīgi visu dzīvokļu īpašnieki, zvērināta advokāte Dace Cīrule jautāja, vai pēc parādu samaksas dzīvokļu īpašnieki varētu regresa kārtībā piedzīt parādu no vainīgajiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri nav maksājuši. R.Krauze vispārīgi norādīja, ka dzīvokļu īpašnieki ir atbildīgi par zaudējumiem, ko viņi ir kādam nodarījuši. Tādēļ pieļāva, ka tāda prasība varētu būt iespējama.

Noslēgumā sekcijas vadītājs Z.Gencs rezumēja, ka konferencē izskanējušas interesantas atziņas, kas smeltas ne tikai no Senāta spriedumiem. Apskatīto problēmu loks bija samērā plašs, patīkami, ka izvērtās arī nelielas diskusijas.

Z.Gencs atzina, ka daudzi strīdīgi jautājumu risinājumi nav iekļauti tiesu prakses vispārinājumā. Atbildi uz tiem dos turpmākā tiesu prakse un teorētiski pētījumi. Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs citēja senos romiešus - omnia definicia pereculosa est (katra definīcija ir apstrīdama), norādot, ka, iespējams, apstrīdamas ir arī atsevišķas tiesu prakses vispārinājumā izteiktās atziņas. Z.Gencs izteica cerību, ka šī konference, vispārinājumā izdarītie secinājumi un referātos izteiktie viedokļi dos ierosmi turpmākai juridiskās domas attīstībai.

Apkopoja Senāta Civillietu departamenta senatoru palīgi
Baiba BAKMANE un Gunvaldis DAVIDOVIČS