Pagājušā gada nogalē žurnālā „Jurista Vārds” kādā rakstā minētais Civilprocesa (no)likums starpkaru Latvijā raisīja spraigu polemiku divu juristu starpā. Kad un kādā sakarībā mainījās šī regulējuma nosaukums?
Ar Latvijas 1918.gada 6.decembra un 1919.gada 5.decembra likumu par agrāko Krievijas likumu spēkā atstāšanu Latvijā (Lik. kr. 1919.g. Nr.154) Tautas padome pārņēma esošo normatīvo regulējumu, cik tālu tas nebija atcelts ar jauniem likumiem un nerunāja pretim Latvijas valsts iekārtai un Tautas Padomes platformai.
Latvijas Tautas padome jau 1918.gada 6.decembrī pieņemtajā Pagaidu nolikumā par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību noteica tiesvedības kārtību, tostarp arī civilprāvās (Lik. kr. 1918.g. Nr.10) netieši, bet 1919.gada 25.augusta Likuma par nozudušu vai iznīcinātu uz norādītāja izdotu vērtspapīru mortifikāciju 11.pants tieši noteica, ka paredzētā gadījumā piemērojami Civilprocesa likuma attiecīgie panti (Lik. kr. 1919.g. Nr.130). Tātad Tautas Padome izdarīja grozījumus Civilprocesa likumā (nevis nolikumā), tie arī kā pirmie ir norādīti Tieslietu ministrijas Kodifikācijas nodaļas 1923.gadā izdotajos Civilprocesa likumos.
Tieslietu ministrs V.Holcmanis 1923.gada 17.novembra „Valdības Vēstnesī” atzina, ka viens no ministrijas pamatuzdevumiem ir likumu kārtošana Kodifikācijas nodaļā, kas sāka savu darbību 1920.gada 1.novembrī. Tās pirmais uzdevums ir kopot un sistematizēt pastāvošos likumus nākošam „Latvijas likumu kopojumam”, saskaņojot agrāk izdoto noteikumu tekstu ar vēlāko likumu saturu un apvienojot atsevišķās grāmatās visus spēka esošos likumdošanas aktus, kuri attiecas uz vienu vai otru tiesību nozari, t.i., kodifikācija šī vārda īstā tehniskā nozīme.
Veicot 1.punktā minēto uzdevumu, nodaļai nācās pārvarēt dažas speciālas grūtības, no kurām galvenās ir: 1) latviešu valodā vēl galīgi nenodibinātā juridiskā terminoloģija, 2) attiecīgo likumu trūkums dažādās tiesību nozarēs un ar to sakarā stāvošā nepieciešamība nereti griezties pie likumdevējas varas, ierosinot likumprojektus, lai būtu iespējams kodifikācijas ceļā pieskaņot agrāko krievu likumu tekstu pastāvošiem Latvijas apstākļiem. Sakarā ar to nodaļai arī no savas puses nācās izstrādāt attiecīgus likumu un noteikumu projektus, piemēram, Noteikumus par tiesu iekārtas, civilprocesa un kriminālprocesa likumu dažu pantu grozīšanu (Lik. kr. 1923.g. Nr.97).
Civilprocesa likumu (1923.g. izd.) ievadā izdevēji raksta, ka, ņemot vērā, ka pārstrādāt kodifikācijas ceļā pastāvošos procesa likumus un izdot tos reizē pilnā apmērā to plašā satura un dažu citu tehnisku apstākļu dēļ prasītu ilgu laiku, tādēļ kodifikācijas nodaļa jau šī darba pašā sākumā bija atzinusi par lietderīgu izdot minētos likumus pa atsevišķām daļām, lai tādā kārtā drīzāk apmierinātu spriedošo vajadzību pēc procesa likumiem valsts valodā un visu attiecīgo noteikumu saskaņojumā.
Šis izdevums, kurā ietverti visi attiecīgie līdz 1923.gada 31.oktobrim izsludinātie likumi, atvieto Civilprocesa likumu 1914.gada izdevuma atbilstošo daļu ar visiem vēlākiem pārgrozījumiem un papildinājumiem. Ērtākas salīdzināšanas nolūkā pie katra panta iekavās norādīts uz atbilstošu pantu Krievijas Civilprocesa likuma 1914.gada izdevumā.
Turpat arī paskaidrots, ka cipari atsaucēs, kuri stāv iekavās pie Latvijas valdības laikā izdotiem likumiem, apzīmē „Likumu un ministri kabineta noteikumu krājuma” attiecīgos skaitļus.
Sākotnēji Kodifikācijas nodaļa darbojās saskaņā ar 1920.gada 25.oktobra noteikumiem par kodifikācijas nodaļu (Lik. krāj. 1920.g. Nr.221), līdz tos 1926.gadā nomainīja Likums par kodifikācijas nodaļu (Lik. kr. 1926.g. Nr.30).
Kā viens no nodaļas uzdevumiem šī likuma 1.pantā minēts: kodificēt likumus, t.i., sistematizēt likumdošanas materiālus pēc atsevišķām tiesību nozarēm un sastādīt likumgrāmatu oficiālus izdevumus, kuros agrāk izdoto likumu teksts saskaņots ar vēlāk izsludinātiem likumdošanas aktiem, neaizskarot viņu saturu. Likuma 7.pants noteica, ka, stājoties pie likumgrāmatas sastādīšanas, kodifikācijas nodaļa iesniedz par to motivētu priekšlikumu Saeimas prezidijam izlemšanai, aizrādot, kādu likumdošanas materiālu nodomāts ietilpināt grāmatā. Par kodificētās grāmatas izdošanu Saeimas Prezidijs izsludina vispārīgai zināšanai.
Tā tika regulēta šīs speciālās valsts institūcijas darbība kodifikācijas laukā.
Bet par pirmajiem kodifikatoriem Latvijas vēsturē senators K.Ducmanis min prof. Bungi un Samsonu von Himmelstjernu. Viņi darīja tiem uzdoto kodifikācijas darbu pēc tām civiltiesībām, kādas toreiz bija spēkā. Un šo zinātnisko civiltiesību kodifikācijas darbu Bunge un biedri izdarīja labi – tik labi, ka Eiropā vienīgi Napoleona civillikumu kodekss toreiz – 1864.gadā – bija pārāks par Baltijas civillikumu kodeksu.
Arī pie neoficiāla civilprocesa regulējuma izdošanas iepriekšējā divdesmitgadē tiesību speciālistiem nācās saskarties ar likumu tekstu saskaņošanas grūtībām. Tā prof. V.Bukovskis sava 1925.gada Civilprocesa izdevuma ievadā rakstīja, ka viņš nevarēja saglabāt iepriekšējā redakcijā daļu no normām, jo daži institūti vairs nepastāvēja, piemēram, Zemstes valdes, vai būtiski bija mainīta institūta funkcija, piemēram, Valsts kasei u.c. Dažās jomās bija paplašināta tiesas kompetence, piemēram, laulāto lietās, sabiedrisko organizāciju un biedrību reģistrācijā, nekustamas mantas novērtēšanā tās piespiedu atsavināšanas gadījumā, vērtspapīru mortifikācijā utt. Tas lika iekļaut regulējumā jaunas normas un izslēgt no tā normas, kuras bija zaudējušas spēku, piemēram, vecticībnieku laulību reģistrāciju u.c., kā arī mainīt normas, piemēram, par iepirkumiem un piegādēm (jāpiezīmē, ka pārņemtais 1914.gada izdevuma regulējums nebija saskaņots ar administratīvās tiesas darbību). Viņš pat esot bijis spiests labot 1914.g. izdevuma kodifikācijas nepilnības, piemēram, 725., 729., 733., 734. un citos pantos.
Tās nebūt nebija visas grūtības, ar kurām bija jāsaskaras kodificētājiem.
Saistībā ar civilprocesu Kodifikācijas nodaļas vadītājs H.Ēlerss 1929.gadā rakstīja, ka lai minēto likumu jaunajam izdevumam piešķirtu tāda likumu sakopojuma nozīmi, kurā valsts ievērojami lielākā daļā piemērojamiem noteikumiem būtu ierādīta pienācīga vieta, kodifikatoram katrā ziņā jāapvieno Civilprocesa likumu pirmo četru grāmatu noteikumi ar piektās grāmatas trešās sadaļas attiecīgām speciālām normām, t.i., jāsadala šīs trešās sadaļas atsevišķi panti pēc piederības starp pirmo četru grāmatu attiecīgām nodaļām un nodalījumiem, tādā kārtā pavisam likvidējot šo sadaļu kā minēto likumu patstāvīgu sastāvdaļu.
Arī likumdevējs līdz 1931.gadam veica daudzus grozījumus Civilprocesa likumā, līdz 1931.gada 11.marta IV Saeimas plenārsēdē referents P.Juraševskis paziņoja, ka kodifikācijas nodaļa patlaban vēlas izdot jaunu civilprocesa likumu izdevumu, un te nu atrodas viena otra novecojusi juridiska norma, kas būtu jālabo.
Pārgrozījumu izskatīšana Civilprocesa likumos turpinājās arī 1931.gada 17.aprīlī, kad referents P.Juraševskis informēja Saeimu, ka vēl jārunā pāris vārdu par šī likuma nosaukumu. Juridiskai komisijai ar kodifikācijas nodaļu bija domstarpības par šī likuma virsrakstu. Kodifikācijas nodaļa gribēja nosaukt to par civilprocesa nolikumu, aizrādot, ka te satek kopā ļoti daudz juridisku institūtu. Tāpēc piemērotāks nosaukums būtu „nolikums”. Juridiskā komisija nevarēja tam piekrist, jo mūsu civilprocesa likums ar likuma un nevis ar nolikuma nosaukumu ir iemiesojies un ļoti pazīstams visiem juristiem. Juridiskā komisija tāpēc paturēja virsrakstu: civilprocesa likumi.
Saeima 1931.gadā pieņēma trīs Pārgrozījumus un papildinājumus Civilprocesa likumā (L. kr. 1931/137, 249. un 250.).
Jāatzīmē, ka tā laika likumdošanas prakse neparedzēja normatīvā regulējumā atsevišķu norādi (atsevišķu balsojumu) par akta nosaukuma maiņu.
Neraugoties uz Juridiskās komisijas iebildumiem, 1932.gada 24.maijā „Valdības Vēstnesī” Nr.113 publicēts Saeimas prezidija paziņojums: „Pamatojoties uz likuma par Kodifikācijas nodaļu (Lik. kr. 1926.g. 30) 7.pantu, Saeimas prezidijs izsludina vispārējai zināšanai, ka Kodifikācijas nodaļa ir izdevusi jaunkodificētu likumu grāmatu ar nosaukumu: „Civilprocesa nolikums” (1932.g. izd.).
Šajā grāmatā ietverti visi attiecīgie līdz 1932.gada 20.aprīlim izsludinātie likumi un Ministru kabineta noteikumi, un tā atvieto kā Kodifikācijas nodaļas Civilprocesa likumu 1923.gada izdevumu (vispārīgie noteikumi un I grāmata par tiesāšanas kārtību miertiesās), tā arī 1914.gada izdevumu (II–V) grāmatas ar visiem vēlākiem pārgrozījumiem un papildinājumiem.
Kodifikācijas nodaļas vadītājs H.Ēlerss 1933.g. rakstā „Tieslietu Ministrijas Vēstnesī” atzīmēja, ka Kodifikācijas nodaļas izdotās likumgrāmatas, kā tas tieši noteikts likumā par šo nodaļu, ir oficiāli izdevumi, kuros agrāk izdoto likumu teksts saskaņots ar vēlāk izsludinātiem likumdošanas aktiem, neaizskarot viņu saturu, un kuri atvieto attiecīgos agrākos izdevumus. Kodifikācijas nodaļas izdevumiem likums neparedz apstiprinājumu no likumdošanas iestāžu puses.
Tomēr diskusijas par civilprocesa regulējuma nosaukumu maiņu nerimās. Viena no šo domstarpību izpausmēm atspoguļota „Tieslietu Ministrijas Vēstneša” 1937.gada rakstā „„Likums” vai „nolikums””. To ievada atruna, ka pēdējā laikā sakarā ar likumu kodificēšanas darbu pastiprināšanos un vairāku likumu grāmatu izdošanu pacēlies jautājums, vai šādas likumu grāmatas nosaucamas par „likumu”, „likumiem” vai arī „nolikumu”. Lai šo jautājumu vispusīgi noskaidrotu, Tieslietu ministrija lūgusi vairākus lietpratējus – juristus un valodniekus – par to izteikties. Uz aicinājumu pagaidām atsaukušies Kodifikācijas nodaļas vadītājs H.Ēlerss, prof. A.Švābe un prof. E.Blese.
Kodifikācijas nodaļas vadītājs nosaukuma maiņu pamato ar to, ka vārds „nolikums” kā likumgrāmatu nosaukums ir pareizi atvasināts un vēsturiski pamatots, ka tas mūsu likumdošanā un juridiskā terminoloģijā ir iesakņojies, ka ar vārdu „likums” vai „likumi”, kas apzīmē vienu atsevišķu vai vairākus atsevišķus likumdošanas aktus, nevar nosaukt veselu likumgrāmatu, ko arī atšķir citas Rietumeiropas valstis; nebūtu ceļami iebildumi pret to, ka Kodifikācijas nodaļa arī turpmāk sauktu savus kodificētos izdevumus, kas aptver zināmas tiesiskas nozares, par nolikumiem.
Viņam oponē prof. A.Švābe – mūsu vecākā juridiskā literatūrā vārds „nolikums” gan lietots, bet ļoti dažādās nozīmēs, kas pierāda, ka šim grāmatu terminam nav nekādas atbalss latviešu tautas valodā un tiesiskā apziņā. Man nav izdevies tautā nekur dzirdēt sakām: tā tas stāv nolikumā, bet vienīgi: likumā, likumos, likumu grāmatā.
Viņam piebiedrojās prof. E.Blese – pirmie mūsu juristi XIX. g.s. otrā pusē nolikuma vārdu gan ņēmuši no vāciešiem, galvenā kārtā no A.Bīlenšteina. Pati latviešu tauta jau kopš seniem laikiem runā par Laimas likumu (ko Laima likusi, resp., nolikusi) un Dieva lēmumu (ko Dievs nolēmis) un ne par Laimas nolikumu vai Dieva nolēmumu. Tādēļ jau pēc būtības nosaukums „nolikums” uzskatāms par drusku mākslotu un neparastu vārdu.
Apkopojot šos viedokļus, prof. A.Švābe norāda, ka modernā likumdošanā termins „nolikums” nebūtu ieteicams, jo: 1) līdzšinējā Kodifikācijas nodaļas prakse (sk. A.Būmaņa rakstu Nolikums, LXV, 15.sēj., 29183.lp.) rāda, ka starp terminiem „likums” un „nolikums” nav nekādas būtiskas izšķirības; 2) tā kā agri vai vēlu Kodifikācijas nodaļa apvienos un sistematizēs visus likumdošanas materiālus, tad rezultātā visi likumi ar laiku tiks pārdēvēti par nolikumiem.
Prof. A.Būmanis Konversācijas vārdnīcā rakstīja: „Nolikums. Ar šo terminu Latvijas Valsts kancelejas (agrāk Saeimas) kodifikācijas nodaļa bija sākusi apzīmēt kodifikācijas likumu grāmatas, pēc kodifikatoru pašu paskaidrojuma, tādus izdevumus, kas aptver nevien dažādus kodifikācijas ceļā apvienotus un sistematizētus likumdošanas materiālus, bet arī aktus, ko izdevis Ministru kabinets nevis likumdošanas ceļā, bet pārvaldes vai instrukcijas kārtībā. Minētā nodaļa tomēr nebija konsekventi turējusies pie šī principa, jo par nolikumiem bija nosaukti arī izdevumi, kas ietvēra sevī vienu vienīgu likumdošanas aktu, piem., civilprocesa n.,
kriminālprocesa n., notariāta n. Tāda kārtā starp terminiem „nolikums” un „likums” vai „likumi” nebija nekādas būtiskas izšķirības. Tagad termins n. atmests un tai vietā lieto „likumi”.”
Šīs diskusijas rezultējās ar Kodifikācijas nodaļas paziņojumu „Valdības Vēstnesī” 1938.gada 11.februārī: „Pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas (Lik. kr. 1925.g. 60. un 1934.g. 141) 52.panta 2.punktu un 59.pantu, Kodifikācijas nodaļa paziņo, ka viņa izdevusi jaunu oficiālu likumgrāmatu ar nosaukumu Civilprocesa likums (1938.g. izd.). Likumgrāmatā uzņemti visi attiecīgie noteikumi, kas izsludināti līdz 1938.g. 31.janvārim, un tā atvieto Civilprocesa nolikuma 1932.g. izdevumu.”
Likumgrāmata nosaukta par „Civilprocesa likumu” saskaņā ar Tieslietu ministrijas vēlēšanos.
Terminoloģijas ziņā ievēroti apzīmējumi, kas pieņemti Civillikumā (1937.g. izd.) un ar to sakarā stāvošos jaunākos likumdošanas aktos. Tas pats sakāms par jaunrediģētā Civilprocesa likuma iedalījumu.
Kaut gan civilprocesā notikušas plašas un svarīgas pārgrozības, lietotāju ērtības labā pantu numerācija nav grozīta, bet, tā kā šī numerācija praksē jau pilnīgi ieviesusies, uz Civilprocesa nolikuma 1914.gada izdevuma pantiem gan vairs nav norādīts. Lai tomēr vajadzības gadījumā būtu vieglāk uzmeklēt 1938.gada izdevumam atbilstošos 1914.gada izdevuma pantus, grāmatā ievietoti nepieciešamie salīdzināmie pantu rādītāji.
Otrā iespiedumā, kas iznāca 1939.gadā, iepriekšējais izdevums papildināts, uzņemot tajā 1939.gada 17.maija pārgrozījumus un papildinājumus (Lik. kr.79) un izdarot dažus redakcionālus grozījumus.
Tātad civilprocess kā nolikums pastāvēja no 1932.gada maija līdz 1938.gada februārim, t.i., nepilnus sešus gadus.
Tāds īsumā ir ieskats civilprocesuālā regulējuma nosaukuma maiņās starpkaru Latvijā. Iepretim 1864.gada Civillikuma nosaukuma statusa neatbilstībai šajā laikā, procesa regulējuma izmaiņām pamatā pēc būtības bija valodniecisks strīds un kodifikatoru vēlme izcelt savu nenoliedzami lielo ieguldījumu šī regulējuma apkopošanā, sistematizācijā un latviskošanā, gan terminoloģijas jomā, gan saskaņojumā ar valsts tiesisko iekārtu.
QR
