Bioētika kopsakarā ar cilvēka cieņas principu

Ievads

Humānisti un vēlāk apgaismības laikmeta filozofi izvirzīja cilvēku kā visu vērtību mērauklu un atskaites punktu. Džons Loks (John Locke) rakstīja: „Cilvēki pēc savas būtības ir brīvi, vienlīdzīgi un neatkarīgi.” Konstitucionā-lisms, demokrātija un tiesiska valsts, t.i., valsts, ko mēs atzīstam par saderīgu ar mūsdienu pasauli, tika veidota, pamatojoties uz cilvēka cieņu kā galveno vērtību. Šī koncepcija ļāva veikt radikālas pārmaiņas, pārveidojot feodālo šķiru sabiedrību, kuras locekļiem bija ļoti ierobežotas tiesības uz pašnoteikšanos, par brīvu, līdztiesīgu personu sabiedrību. Cilvēka cieņa visupirms ir jāaizsargā no valsts patvaļas. Orientējoties uz cilvēka cieņu, kristīgā ētika koncentrējās uz konkrētu cilvēku kā indivīdu viņam vienlīdzīgo cilvēku kopienā, lai izvairītos no pārmērīga individuālisma un kolektīvisma radītām strupceļa situācijām.

Vienlaikus ar humānisma koncepcijas konsolidāciju, lai veidotu jaunu sabiedrību un valsti, kas tai atbilstu, aktualizējās divi fundamentāli jautājumi: „Kas ir cilvēks?” un „Kā var izturēties pret cilvēku?”. Pāris gadsimtu laikā būtiski mainījās to subjektu loks, kas tika atzīti par „cilvēkiem”, t.i., personām, kam piemīt cilvēka cieņa un kas ir vienlīdzīgas savā pilntiesībā. 19. un 20.gadsimtā vienlīdzīgo personu loks tika nepārtraukti paplašināts, iekļaujot sievietes, personas ar dažādu etnisko izcelsmi utt., līdz pakāpeniski veidojās multikulturāla pilsoniskā sabiedrība, kas šodien ir tik labi pazīstama un kuras viena no pamatvērtībām ir vienlīdzības princips – diskriminācijas aizliegums. Tomēr, atbildot uz jautājumu „Kas ir cilvēks?” ar „Visi cilvēki ir cilvēki!”, mēs nesaņemam visaptverošu priekšstatu par cilvēka būtību un valsts rīcības brīvības robežām tādu lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē personu. Tāpat svarīgs ir jautājums par valsts pienākumu apjomu attiecībā pret cilvēku. 18.–
20. gadsimtu gaitā tika atcelti juridiskie ierobežojumi, kas ierobežoja personas pašnoteikšanās tiesības, tādējādi mainot sodu politiku, ģimenes institūta būtību, ieviešot administratīvo procesu, nodrošinot personai iespēju vērsties tiesā pret valsti utt. Mūsdienās, ņemot vērā cilvēka un valsts rīcības brīvību un atbildību, mums kopīgi jāizveido jauni juridiskie ierobežojumi, atbilstoši kuriem sabiedrība varētu ilgtspējīgi dzīvot nākotnē.

Zinātne un cilvēks – simbioze vai antagonisms

Līdz ar jautājumu „Kas ir cilvēks” un pamattiesību rašanos 19..gadsimtā aktualitāti ieguva arī sabiedrības vēlme iejaukties dabiskajā lietu kārtībā kolektīvo interešu vārdā. No reliģijas uzliktajiem ierobežojumiem atbrīvotā zinātne piedāvāja, piemēram, iespēju atbrīvot sabiedrību no tādu indivīdu pēcnācējiem, kuri pēc zinātnieku uzskatiem varētu apdraudēt pārējās sabiedrības turpmāko labklājību. Tikai tiesiskas valsts un pamattiesību konceptu iedzīvināšana izbeidza šos šausminošos sociālos eksperimentus, kas nesamērīgi ierobežoja atsevišķu indivīdu tiesības pašiem lemt par savu ķermeni.

Lai gan šobrīd zinātnisko atklājumu īstenošanu sabiedrībā stingri ierobežo cilvēku pamattiesības, zinātne pašlaik nevis sašaurina cilvēka iespējas, bet gan tās paplašina, piemēram, uzlabojot intelektuālās spējas, izārstējot neārstējamas slimības vai vismaz pagarinot dzīvi ar tādu manipulāciju palīdzību, kas iepriekš nebija pieejamas – izmantojot citu cilvēku ķermeņus, lai iegūtu „rezerves daļas”, piedāvājot neauglīgai ģimenei iespēju iegūt savu bērnu, kuru iznēsā surogātmāte, vai klonēšanas ceļā ļaujot atdzimt īpaši mīlētam aizgājējam utt. Lai medicīna attīstītos, ir nepieciešami pētījumi un eksperimenti. Tāpēc pagājušā gadsimta 70.gados tika plaši praktizēta cilvēka embriju radīšana mēģenē ar nolūku tos izmantot ne tikai neauglības pārvarēšanai, bet arī citiem sabiedrību interesējošiem zinātniskajiem pētījumiem un eksperimentiem, jo daudzi sabiedrības locekļi vēlas būt gudri, jauni, veseli un varbūt pat nemirstīgi. Tāpēc daļa sabiedrības izlikās neredzam eksperimentus ar dzīvniekiem, cilvēka olšūnām, embrijiem utt., jo tie taču nebija eksperimenti ar cilvēkiem. Tādējādi mēs secīgi nonākam pie nepieciešamības definēt cilvēku, uz kuru attiecināma viņa tiesību aizsardzība, kā arī to, kāda veida attieksme pret cilvēku ir pieļaujama.

Juridiskas atbildes uz šiem jautājumiem nevar atrast, neiesaistoties diskusijās par vērtībām un ētiku. Kopš 20.gadsimta otrās puses, kad zinātnes straujās attīstības rezultātā radās jaunas ētiskas dabas problēmas, ar kurām vispirms ārstniecības procesā saskārās mediķi, diskusijā ir iesaistījušies dažādu nozaru speciālisti. Būtisku ieguldījumu diskusijā par cilvēka cieņu kā vērtību sniedz reliģija. Pirmkārt, runa ir par kristietību, jo straujā zinātnes attīstība sākās tieši kristiešu kultūras telpā. Tajā pašā laikā diskusijās iesaistījās arī ārsti, dabaszinātnieki, juristi, tostarp krimināltiesību, cilvēktiesību un medicīnas tiesību pētnieki, izraisot plašas starpdisciplināras debates.

Bioētika: jēdziens, metodes un principi

Novērtējot iespējamos kaitējuma riskus, ko zinātnes attīstība varētu radīt dabai, 1970.gadā amerikāņu bioķīmiķis Vans Renselers Poters (Van Rensselaer Potter) ieviesa jēdzienu „bioētika”, lai apzīmētu „izdzīvošanas zinātni” ekoloģijas jomā. Tomēr drīz pēc tam Andrē Hellegers (André Hellegers) terminu „bioētika” piemēroja medicīnas zinātnei, lai izveidotu profesionālās ētikas nozari, kas ierobežotu draudus, ko medicīnas zinātne varētu radīt cilvēkam un viņa patībai (piemēram, eigēnika). Šobrīd varam secināt, ka bioētika ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām lietišķās ētikas jomām, kas ir cieši saistīta ne tikai ar medicīnu, bet arī, cita starpā, ar ģenētiku un evolucionāro bioloģiju.

Var izdalīt vairākas problēmjautājumu grupas, kas attiecas uz bioētiku:

1. Filozofi un zinātnieki jautā, kas ir dabisks un kas nav dabisks. Šis jautājums ietver diskusijas, piemēram, par cilmes šūnu terapiju, ksenotransplantāciju jeb dzīvnieku un augu šūnu pārstādīšanu cilvēka organismā. Juristi šo jautājumu varētu formulēt šādi: kādas manipulācijas ar cilvēka organismu neaizskar cilvēka cieņu?
2. Līdzīgi ir attīstījušās debates par dzīvi, nāvi un nogalināšanu. Šajā sakarā ir svarīgi noskaidrot, cik vērta ir cilvēka dzīvība, cita starpā, kādas ir valsts saistības katra cilvēka dzīves ilguma veicināšanā un dzīves kvalitātes nodrošināšanā. Turklāt, tā kā medicīna piedāvā plašas iespējas uzturēt dzīvu cilvēku ar smagiem ievainojumiem, ir kļuvis aktuāls jautājums par to, kad iestājas nāve. Viena no atbildēm ir – cilvēks ir miris, ja ir konstatēta smadzeņu nāve. Tomēr šī atbilde nesniedz pilnīgu skaidrību par to, cik ilgi jāaprūpē komā esošs pacients. Turklāt sabiedrībai, piemēram, ir jāizlemj, vai atļaušana cilvēkam nomirt, pārtraucot dārgu medicīnisko aprūpi, ir uzskatāma par nogalināšanu.
3. Vēl viens jautājums ir saistīts ar personas identitātes aizsardzību un tiesībām uz pašnoteikšanos. Tas ir cieši saistīts ar personas tiesībām lemt par sevi arī medicīniskās aprūpes laikā. Tomēr šīs tēmas tvērumā ietilpst arī citi jautājumi, kas saistīti ar cilvēka personības attīstību, piemēram, ģenētiska iejaukšanās augļa attīstībā vai jautājumi par citu personu orgānu transplantāciju un asins pārliešanu. Piemēram, Jehovas liecinieku reliģiskā pārliecība stingri noraida iespēju pārliet citas personas asinis. Turklāt es vēlētos apskatīt eitanāzijas jautājumu nevis nāves kontekstā, bet gan personas identitātes un pašnoteikšanās aizsardzības kontekstā, jo galvenokārt tas ir jautājums par to, vai personai ir tiesības lemt, vai un kad viņai jāmirst.
4. Cilvēka ķermeņa komercializācija ir vēl viena nozīmīga ētiska problēma, kas raksturo mūsdienu sabiedrību. Ir svarīgi precizēt, vai cilvēka cieņai atbilst, piemēram, fakts, ka dzīvs donors ir spiests finansiālos nolūkos pārdot savu orgānu, lai iegūtu iztikas līdzekļus, vai ka miruša ķermeņa orgāni tiek izsolīti, vai arī runājot par vecāku tiesībām pirkt „zīdaini no mēģenes” – vai šie vecāki ir patērētāji un vai uz viņiem attiecas patērētāju tiesības, ja bērns izrādās „nepilnīgs” utt.

Mūsdienu ētikas pētniece Liza Bellantoni (Lisa Bellantoni) uzskata, ka ir izveidojušās divas atšķirīgas bioētikas tendences.

Viena pārstāv „dzīves kultu”, t.i., viss, kas notiek dabiski, ir labs. Šī „atgriešanās pie dabas” kulta negatīvā puse ir paaudzēs pieņemtu un pielietotu zinātnes sasniegumu noraidīšana, rezultātā apdraudot personas un sabiedrības drošību un labklājību vai pat personas dzīvību un veselību. Pašreiz kā „dzīves kulta” izpausmi var minēt vecāku atteikšanos vakcinēt savus bērnus, izvēloties tikai homeopātiskas ārstēšanas metodes utt., izraisot dažādas epidēmijas, kas noteiktos apstākļos var apdraudēt jaundzimušo dzīvību un veselību.

Savukārt „likuma kults” galvenokārt fokusējas uz to, kā ar tiesību normām risināt ar bioētiku saistītus jautājumus, t.i., stimulējot, atļaujot vai ierobežojot zinātnisko pētījumu attīstību, kā arī kontrolējot zinātnisko sasniegumu ieviešanu praksē utt. Lai sasniegtu vēlamos rezultātus, ieinteresētās personas vai atsevišķi indivīdi izdara spiedienu uz likumdevēju, izmantojot petīcijas, demonstrācijas vai pat „ekoterorisma” metodes. Piemēram, lai mazinātu globālo sasilšanu, likumdevējam ir jāierobežo transporta radītās CO2 emisijas, aizliedzot noteiktu veidu dzinējus un degvielu utt. Proti, starptautiskie līgumi un tiesību akti tiek izmantoti, lai ierobežotu ekonomisko attīstību ar nolūku aizsargāt vidi, dzīvojot atbildīgi. Vai arī – lai samazinātu bērnu aptaukošanās risku un audzinātu veselīgu jauno paaudzi, tiek pārskatīti ēdināšanas principi skolās, pirmsskolas iestādēs un bērnu namos utt. Rezultātā bērniem bērnu namos var tikt liegta dzimšanas dienas torte, jo tās sastāvdaļas neatbilst veselīga uztura standartiem. Daži „likuma kulta” piekritēji ir aktīvi politiskajās partijās. Tādējādi, ja viņi tiek ievēlēti, viņi var tiešā veidā ietekmēt likumdevēja darbību. Dažkārt tiek pieņemti pārāk sasteigti izstrādāti noteikumi, nepienācīgi apdomājot to ilgtermiņa sekas sabiedrībai un nākamajām paaudzēm. Tomēr mēs saprotam, ka vilcināties nav laika — rīkoties ir nepieciešams nekavējoties.

Bellantoni raksta, ka neviena no šīm tendencēm nesniedz izsmeļošas atbildes par civilizācijas turpmāko attīstību, jo tās nepiedāvā kompleksu risinājumu, bet liek izvēlēties starp diviem galējiem variantiem – starp dabisko veselību un ķermeņa funkcionalitāti, aizmirstot par cilvēka dzīvību kā augstāko vērtību.

Valsts nevar palikt ārpus šiem procesiem, jo tradicionāli valsts aizsargā sabiedrībai vissvarīgākās vērtības un regulē morāles normas tiesību sistēmā, tādējādi ieviešot vienveidību, obligātumu un paredzamību sabiedrībai nozīmīgos procesos. Likumdevējam, kas ir nācijas lēmējinstitūcija, kolektīvās gribas vārdā ir pienākums pieņemt politiskus lēmumus par visiem būtiskiem jautājumiem. Likumdevēja lēmumi, kas šodien netiek pieņemti, straujās zinātnes attīstības ietekmē jau rīt var būt novēloti. Valsts politikā līdzās ekonomikas, sociālajai, starptautiskajai politikai un citiem politikas virzieniem ir ienākušas jaunas politiskās koncepcijas, tostarp „tanatopolitika” jeb nāves politika, kas apzīmē valsts politiku jautājumos, kas saistīti ar nāves procesu, abortiem, eitanāziju, paliatīvo aprūpi.

Vēl viens jauns valsts politikas virziens bioētikas kontekstā ir cilvēka dzīvības un dzīves kvalitātes aizsardzība, kas attiecas uz veselības aprūpes politiku, arodmedicīnu, demogrāfijas kontroli, vides aizsardzību utt. Ir svarīgi atzīmēt, ka mūsdienu zinātnes un bioētikas attīstība ir novedusi pie jaunu principu definēšanas, kas balstās uz cilvēka cieņas jēdzienu, piemēram, pacienta autonomijas princips. Saskaņā ar pacienta autonomijas principu katram rīcībspējīgam pacientam ir tiesības aktīvi iesaistīties lēmumu pieņemšanā par metodēm un līdzekļiem, kas tiek izmantoti viņa ārstēšanā, un viņam tiek nodrošinātas ne tikai tiesības saņemt medicīnisko aprūpi, bet arī tiesības to atteikt, pat ja atteikšanās varētu kaitēt viņa veselībai vai pat dzīvībai. Šobrīd pamattiesību attīstības ietekmē valstis sāk ieviest asistēti pieņemtu lēmumu pieņemšanas procesu personām ar ierobežotu rīcībspēju.

Zinātne piedāvā ieviest būtiskas izmaiņas sabiedrības dzīvē, tādēļ ir nepieciešams pārskatīt visu tiesību sistēmu, lai regulētu attiecības, ko rada jaunas zinātnes sniegtās iespējas. Tajā pašā laikā gan likumdevējam, gan tiesību normu piemērotājiem ir jāievēro bioētikas principi, no kuriem es vēlētos minēt šos kā vissvarīgākos:

1. lemjot par jebkuru jautājumu, ir jāņem vērā sociālās vērtības – pirmkārt un galvenokārt – cilvēka cieņa;
2. morālās atbildības apzināšanās princips, pieņemot patiesus un taisnīgus lēmumus;
3. fiziskā dzīvība ir vērtība, bet veselība ir vērtība, kas ir pakļauta dzīvībai un izriet no tās;
4. subsidiaritātes princips, t.i., izvērtējot labumu personai, tas jāsabalansē ar sabiedrības interesēm.

Turklāt jāņem vērā, ka bioētikas principu ievērošana valsts politikā kopš 20.gadsimta pēdējās desmitgades tiek veicināta un noteikta ar vairākiem starptautiskiem tiesību aktiem (konvencijām, deklarācijām, starptautiskiem līgumiem), piemēram, ar Eiropas Padomes 1997.gada 4.aprīļa Konvenciju par cilvēktiesībām un biomedicīnu, UNESCO 1997.gada Vispārējo deklarāciju par cilvēka genomu un cilvēktiesībām un 2003.gada Starptautisko deklarāciju par cilvēka ģenētiskajiem datiem. 2005.gadā pieņemtā UNESCO Vispārējā deklarācija par bioētiku un cilvēktiesībām ievērojami veicināja bioētikas principu harmonizēšanu. Tajā tiek risināti „ētikas jautājumi, kas saistīti ar medicīnu, dzīvības zinātnēm un ar tām saistītām tehnoloģijām, kas tiek piemērotas cilvēkiem, ņemot vērā to sociālo, juridisko un vides dimensiju”.

Tādējādi var secināt, ka pēdējo 50 gadu laikā bioētikā ir attīstījušās trīs dimensijas: lietišķās ētikas, nacionālo tiesību un starptautisko tiesību dimensijas, kas, savstarpēji iedarbojoties un kontrolējot cita citu, veido prasību kopumu un, pirmām kārtām, ierobežo nekontrolētus zinātniskus eksperimentus ar cilvēkiem, lai veicinātu cilvēktiesību aizsardzību.