Ieskats Augstākās tiesas Plēnuma vēsturē: Latvijas Senāta Apvienotā sapulce un Latvijas PSR Augstākās tiesas Plēnums
Ievads
Augstākajā tiesā 2025.gada 22.oktobrī tika atvērta grāmata „Augstākās tiesas Plēnums 1990–2025”. Tajā pirmo reizi vienkopus publicēti visi Plēnuma lēmumi, kas pieņemti kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Šis izdevums ļauj apzināt un pētīt Augstākās tiesas tiesnešu kopsapulces lomu Latvijas tiesiskās sistēmas pārveidē – pārejā no sociālistiskās tiesību sistēmas uz demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem. Tāpat tas izgaismo Plēnuma nozīmi turpmākajā tiesību sistēmas attīstībā.
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma institūts nav radies tukšā vietā – tam ir vairāk nekā gadsimtu sena vēsture. Augstākās tiesu instances tiesnešu kopsapulces profesionālo un intelektuālo potenciālu tiesību sistēmas pilnveidei izmantoja arī iepriekšējos Latvijas tiesību vēstures posmos. Gan Latvijas Republikā starpkaru posmā, gan padomju okupācijas laikā augstākās tiesu instances institucionālajā struktūrā pastāvēja tiesnešu kopsapulce, kuras kompetencē bija tiesai un tiesu sistēmai svarīgu jautājumu izlemšana. Lai gan būtiski atšķirīgs bija šo divu vēstures periodu augstākās tiesas tiesnešu kopsapulču tiesiskais ietvars un ideoloģiskais konteksts, tie veido faktiski secīgu plēnuma institūta attīstības gaitu.
Lai pilnvērtīgi izprastu mūsdienu Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma izveidi un attīstību, ir jāaplūko gan Latvijas Senāta Apvienotās sapulces, gan Latvijas PSR Augstākās tiesas Plēnuma tiesiskais ietvars. Šī raksta mērķis ir sniegt ieskatu Latvijas Senāta Apvienotās sapulces kompetencē un tās darbības atsevišķos aspektos, kā arī ieskicēt Latvijas PSR Augstākās tiesas Plēnuma likumā noteikto kompetenci.
Tādējādi tiek atklāts pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas īstenotās tiesu reformas vēsturiskais pamats, kas radīja divējādas problēmas tiesiskā regulējuma jaunradē un tiesu reformas norisē. Nācās meklēt līdzsvaru starp pienākumu ievērot valstiskās nepārtrauktības doktrīnu, no vienas puses, un faktisko sociālistisko tiesību ietekmi, no otras. Lai arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma tiesiskā regulējuma attīstībā atklājas abu tā priekšteču iezīmes, šis institūts ir attīstījies tālāk – tā kompetence un loma Latvijas tiesiskajā sistēmā ir mainījusies un nostiprinājusies.
I.
Latvijas Senāta Apvienotā sapulce kā Augstākās tiesas Plēnuma priekštece (1918–1940)
Latvijas Republikas neatkarība 1990.gada 4.maijā tika atjaunota uz valsts nepārtrauktības doktrīnas pamata. Lai arī formāli netika atjaunoti starpkaru tiesu iekārtu regulējošie likumi, Latvija neatteicās no starpkaru tiesu varas tradīcijas. Izstrādājot jaunu likumu, mērķis bija atjaunot Latvijā demokrātisku tiesu sistēmu un neatkarīgu tiesu varu, pēc iespējas saglabājot to tiesu sistēmu, kas Latvijā pastāvēja no 1920. līdz 1940.gadam. Turklāt izrādījās, ka jaunlaiku prasības tiesu varai daudzējādā ziņā bija savienojamas ar starpkaru tiesu iekārtas uzbūvi un tāpēc Latvija pēc neatkarības atjaunošanas savā būtībā turpināja starpkaru Latvijas tiesu varas tradīciju. Tā arī Augstākās tiesas Plēnumam ir savs priekštecis Latvijas starpkaru tiesu iekārtā – Senāta Apvienotā sapulce, kurā visi augstākās tiesu instances tiesneši kopīgi izskatīja likumā tiem uzticētos taisnīguma, likuma varas un tiesu varas neatkarības nodrošināšanai svarīgus jautājumus.
Latvijas Senāta tiesiskā regulējuma ģenēze un pilnveide
Jaundibinātās Latvijas Republikas tiesu pamatlikums – 1918.gada 6.decembra Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību (turpmāk – Pagaidu nolikums) – noteica, ka Latvijas tiesas un ar tām saistītās iestādes darbojas pēc tiem vietējiem un Krievijas likumiem, kādi bija spēkā Latvijā līdz 1917.gada 24.oktobrim, t.i., līdz lielinieku apvērsumam. Spēku saglabāja tie agrākie Krievijas likumi, kas nebija pretrunā Latvijas valsts iekārtai un Latvijas Tautas Padomes politiskai platformai. Tātad Latvijā turpināja darboties Krievijas impērijas 1864.gada 20.novembra Tiesu nolikumā paredzētā tiesu iekārta ar vēlākiem Pagaidu nolikumā paredzētiem grozījumiem un papildinājumiem.
Latvijā no jauna bija jāveido apelācijas instance apgabaltiesām (Tiesu palāta) un kasācijas instance – Senāts, jo tās agrāk Latvijā nepastāvēja. Pirms Pirmā pasaules kara Baltijas guberņu tiesām apelācijas instance bija tiesu palāta Pēterburgā. Savukārt kasācijas instances tiesa – Valdošais Senāts – bija viens visai valstij, un arī tas atradās Pēterburgā. Tādēļ arī Pagaidu nolikumā izvēlētie vārdi „Latvijas Senāts Rīgā” nav nejauši un atspoguļo vēsturisko kontekstu. Latvijas Senāts simbolizēja Latvijas kā suverēnas valsts tiesu varu.
Pagaidu nolikuma 7.pants noteica, ka Senāts izspriež lietas koleģiālā sastāvā un sadalās civil-, krimināl- un administratīvā nodaļā ar kopīgā sēdē vēlētiem priekšsēdētājiem. Praksē gan Senāts tika iedalīts departamentos, turklāt arī vēlāk pieņemtajos tiesu iekārtu regulējošajos likumos un Tiesu nolikuma tulkojumos (turpmāk – Tiesu iekārtas likumi) runa bija par Senāta kasācijas departamentiem, nevis nodaļām.
Pirmie pieci senatori (Kristaps Valters, Jānis Graudiņš, Kārlis Ozoliņš, Miķelis Gobiņš un Augusts Lēbers) jau 1919.gadā bija izstrādājuši Senāta Pamatnoteikumu likumprojektu, ko līdz ar motīviem Senāts iesniedza tieslietu ministram tālākai virzībai. Ministru kabinets 1919.gada 17.septembra sēdē Senāta pamata noteikumu projektu pieņēma ar dažiem pārgrozījumiem un nolēma iesniegt Tautas Padomei. Latvijas Satversmes Sapulce 1920.gada 27.maijā likumprojektu nodeva Juridiskai komisijai. Tomēr tas likumdošanas kārtībā tā arī netika pieņemts – pēc valdības lūguma Latvijas Senāta pagaidu pamata noteikumi tika nodoti atpakaļ Ministru kabinetam.
Lai arī turpmāk Tiesu iekārtas likumi tikuši grozīti vairāk nekā desmit reizes, 1921.gadā pieņemts jauns Likums par administratīvām tiesām, kā arī daudzkārt grozīti procesuālie likumi, Apvienotās sapulces kompetencē Latvijas likumdevējs starpkaru posmā būtiskus grozījumus neizdarīja.
Papildu Tiesu nolikumam (Tiesu iekārtas likumiem) Senāta darbību turpināja regulēt arī Senāta iekārtas likums (Krievijas impērijas likumu kopojuma I.sēj. 2.daļa). Juristu vidū gan izcēlās polemika par to, vai un cik lielā mērā Latvijas Senāts var tikt pielīdzināts bijušajam Krievijas impērijas Valdošajam Senātam, jo pēdējais nebija tikai augstākā tiesu instance, bet arī augstākā izpildvaras iestāde, un attiecīgi, vai Latvijā var tikt piemērotas Senāta iekārtas likuma normas un kuras no tām uzskatāmas par atceltām. Lai arī atsauce uz Senāta iekārtas likumu bija saglabāta Tieslietu ministrijas Kodifikācijas nodaļas izdotajos Tiesu iekārtas likumos, nosakot Senāta Apvienotās sapulces kompetenci, katrā atsevišķā gadījumā papildus bija vērtējams, kuras tiesību normas vairs nebija savienojamas ar Latvijas Republikas tiesisko iekārtu.
Senāta iekārtas likuma atsevišķu normu atbilstība Latvijas tiesībām tika vērtēta Senāta Apvienotās sapulces 1927.gada 14 oktobra spriedumā, kurā bija jārisina jautājums par senatora amata kandidātu virzīšanas kārtību. Senāts skaidroja, ka Pagaidu nolikums uzskatāms par pamatlikumu, kas ievērojami pārgrozījis bijušā Krievijas Valdošā Senāta iekārtu un raksturu. Valdošā Senāta I, II, III un IV departaments arī pēc 1917.gada 13.maija likuma grozījumiem bija nevis tiesu instance, tai skaitā arī ne kasācijas instance, bet gan izsprieda lietas administratīvā kārtībā un pēc būtības. Minēto četru departamentu senatoriem nebija tiesnešu garantijas un kvalitātes. Šo departamentu sēdes nebija publiskas, un tajās varēja piedalīties ieinteresēto resoru ministri. Turklāt I–IV departaments pēc savas struktūras un darbības bija pilnīgi atdalīti no kasācijas departamentiem, kas vienīgie bija uzskatāmi par tiesām – kuriem piederēja tiesu vara un uz kuriem bija attiecināms Tiesu iekārtas likumu pirmais pants.
Senāts uzsvēra, ka Pagaidu nolikums vairs neatzīst Valdošo Senātu un, nodibinot Latvijas Senātā trīs departamentus – Civilo, Kriminālo un Administratīvo departamentu, pilnīgi pielīdzinājis tos savā starpā un tiem visiem trim piešķīris tiesu iestādes raksturu. Ar Pagaidu nolikuma 7.panta ieviesto pamatprincipu notikusi Latvijas Senāta struktūras apvienošana: Administratīvais departaments vairs neieņem to sevišķo stāvokli Senātā, kāds tika piešķirts Valdošā Senāta I–IV departamentiem. Tāpēc arī Senāta Apvienotajā sapulcē iekļaujas ne vien abi kasācijas departamenti, bet arī Administratīvais departaments, un attiecīgi Senāta Apvienotajā sapulcē piedalās visi senatori. Savukārt ar 1923.gada 26.jūlija likumu atceltas visas atsevišķās Krievijas Valdošajā Senātā pastāvējušās dažādās – atsevišķu departamentu kopējās un apvienotās sapulces un sēdes, un visu to vietā noteikta tikai viena pati „Senāta Apvienotā sapulce”, kurai ir piešķirtas visu agrāko kopsapulču, apvienoto sapulču un apvienoto un kopējo sēžu kompetence. Līdz ar to ipso iure uzskatāmi par atceltiem visi Krievijas Senāta iekārtas likuma pantu noteikumi, kas vairs nav savienojami ar Pagaidu nolikumā un 1923.gada 26.jūlija likumā izteikto principu un garu. Senāts secināja, ka tādējādi visu trīs departamentu senatora amata kandidātu apspriešana piekrīt Senāta Apvienotajai sapulcei, nevis atsevišķam departamentam.
Saskaroties ar strīdīgiem jautājumiem par agrākā Valdošā Senāta regulējošo tiesību normu spēkā esību Latvijā, turpinājās darbs, lai pārstrādātu no Krievijas impērijas pārmantotos tiesu iekārtu reglamentējošos likumus. Iecere bija tos aizstāt ar vienu jaunu – Latvijas Republikas likumu, kurā vienkopus tiktu regulēti gan Tiesu iekārtas likumos noteiktie jautājumi, gan Senāta iekārtas noteikumi.
Tā 1936.gada decembrī Senātā notikusi apspriede, kurā, piedaloties tieslietu ministram Hermanim Apsītim, Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājam senatoram Gubenim, senatoriem, virsprokuroram Zilberam, tiesu departamenta direktoram Meņģelsonam un juriskonsultam Dāvidam, pārrunāts jaunais tiesu iekārtas likums, apspriežot principiālus Senāta iekārtas jautājumus. Lai arī 1936.gada decembrī Senātā notikušajā apspriedē bija izskanējusi cerība, ka jaunais tiesu iekārtas likums varētu stāties spēkā 1937.gadā, pirmā Tiesu iekārtas likumprojekta izstrādāšanas komisijas sēde tika sasaukta tikai 1938.gada 10.jūnijā. Sēdes iesākumā tieslietu ministrs H.Apsītis aizrādīja: „Pienācis laiks atmest veco tiesu iekārtas likumu: jārada latvisks likums krievu likuma vietā. Līdzšinējā likumā ir daudz robu. Komisija domāta nākamā likuma principu iztirzāšanai."
Līdz Latvijas okupācijai 1940.gadā 17.jūnijā bija notikušas septiņas Tiesu iekārtas likumprojekta izstrādāšanas komisijas sēdes, to protokoli tika publicēti Tieslietu Ministrijas Vēstnesī. Konceptuāli bija iecerēts Senātu veidot kā kasācijas un revīzijas instances tiesu. Apspriešanā bija jautājums par tiesu kopsapulču nepieciešamību, ierosinot tās pavisam atmest vai arī no to kompetences izņemt administratīva rakstura jautājumus. Tika apsvērta arī ideja par Tiesu palātas un Senāta nosaukumu eventuālu grozīšanu. Taču PSRS īstenotā okupācija turpmāku tiesiskā regulējuma jaunrades darbu pārrāva. Jauns tiesu sistēmu regulējošs likums varēja tikt pieņemts tikai pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas.
Latvijas Senāta Apvienotās sapulces darbības tiesiskais ietvars un kompetence
Apvienotajai sapulcei piekritīgie jautājumi
Senāta Apvienotās sapulces institūts konkretizēts ar 1923.gada 26.jūlija Likumu par tiesu iekārtas un civil- un kriminālprocesa likumu dažu pantu grozīšanu. Saskaņā ar to jaunieviestais Tiesu iekārtas likumu 1191.pants jeb 59.pants Tiesu iekārtas likumu 1924.gada izdevumā noteica: „Lai izšķirtu uzraudzības lietas par tiesu iestādēm un tiesu resora amatpersonām, izņemot prokuratūru, tāpat arī gadījumos, kuri sevišķi atzīmēti šajos tiesu iekārtas likumos un civil- un kriminālprocesa likumos, sastādas Senāta apvienota sapulce zem priekšsēdētāja, kuru ievēl Senāts no senatoru vidus. Šī sapulce sastāv no visiem senatoriem.”
Senāts šīs departamentu apvienotās sapulces ieviesis ar 1919.gada 5.novembra lēmumu un tikai tiesas sēdēm, proti, tiesas lietu izspriešanai, turpretim citu jautājumu izšķiršana notikusi kopējās rīcības sēdēs.
Senāta Apvienotās sapulces kompetencē ietilpstošie jautājumi kodificētā veidā ietverti Tiesu iekārtas likumos – 60.panta četrpadsmit apakšpunktos uzskaitot Apvienotajai sapulcei piekritīgos jautājumus. No juridiskās tehnikas viedokļa raugoties, lielākā daļa no šiem apakšpunktiem ir norādes normas, ko apliecina tas, ka iekavās norādīts tas Tiesu iekārtas likuma pants, kurā minētais jautājums regulēts izvērstāk. Turklāt šis uzskaitījums bija atvērts, proti, Apvienotā sapulce varēja skatīt arī citus jautājumus, ja Apvienotās sapulces priekšsēdētājs to atzītu par vajadzīgu izspriežamā jautājuma svarīguma dēļ.
Senāta Apvienotajai sapulcei piekritīgie jautājumi turpmāk norādīti tabulas formā, lai salīdzinājumā atklātu Tiesu iekārtas likumu 1924.gada un 1936.gada izdevuma atšķirības. Papildus tam kvadrātiekavās norādīts pēdējais attiecīgās normas grozīšanas gads.
|
60. (1193.a) Senāta Apvienotā sapulce, bez Senāta iekārtā norādītiem gadījumiem, sastādās: |
||
|
|
1924.gada izdevums |
1936.gada izdevums |
|
1) |
lai izšķirtu uzraudzības lietas par tiesu iestādēm un tiesu resora amatpersonām, izņemot prokuratūras amatpersonas (172.p.); [1885.g. likuma redakcijā] |
|
|
2) |
lai grozītu tiesu iestāžu sevišķos kārtības ruļļus un dotu tām vispārēju kārtības rulli, kā arī lai apstiprinātu sevišķos kārtības ruļļus Senāta kasācijas departamentiem (108., 112.–114.p.); [1885.g. likuma redakcijā] |
lai lūkotu cauri vispārīgās instrukcijas (108. un 109.p.), pieņemtu sevišķās [1934.g. likuma redakcijā] |
|
3) |
lai izšķirtu sūdzības un protestus pret tiesu palātas lēmumiem, privātadvokātu lietās, kuras norādītas 345.pantā; [1923.g. likuma redakcijā] |
|
|
4) |
lai apspriestu tieslietu ministra priekšā liktos jautājumus, kurus pārvaldības vai tiesu iestādes izšķir nevienādi, vai kuri, likumus piemērojot, rada šaubas (185.p.); [1923.g. likuma redakcijā] |
|
|
5) |
lai dotu atzinumu par vajadzību revidēt tiesu iestādes caur kasācijas departamentu senatoriem (182.p.); [1923.g. likuma redakcijā] |
|
|
6) |
lai ievēlētu Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētāju, departamentu priekšsēdētājus un augstākās disciplinārtiesas locekļus (58., 59., 61.p.); [1923.g. likuma redakcijā] |
|
|
7) |
lai dotu piekrišanu senatoriem ieņemt citus algotus vai nealgotus amatus valsts pārvaldības vai pašvaldības iestādēs (171.p. piezīme); [1923.g. likuma redakcijā] |
lai pārbaudītu, vai senatori 171.panta 3.daļā norādītā gadījumā ieņem kādu neatļautu blakus amatu; [1931.g. likuma redakcijā] |
|
8) |
lai noklausītos noteikumus, kas attiecas uz kādu tiesu iestādi vai uz tiesu iestādēm vispār; [1864.g. likuma redakcijā] |
|
|
9) |
lai apspriestos par kandidātiem uz senatora amatu, kas kļuvis brīvs (147.p.); [1923.g. likuma redakcijā] |
lai apspriestos par kandidātiem uz brīvo senatora amatu (147.p.), par senatoru palikšanu amatā pēc maksimālā vecuma sasniegšanas (155.1 p.) un no dienesta aizejošo senatoru un virsprokuratūras amatpersonu ieskaitīšanu goda tiesnešos (165.2 p.); [1934.g. likuma redakcijā] |
|
10) |
lai nolemtu, kurš no senatoriem var dabūt brīvlaiku (129.p.); [1923.g. likuma redakcijā] |
|
|
11) |
lai lemtu par tiesu amatpersonu atlaišanu no dienesta uz 157.–160.panta pamata un par atvaļinājumu piešķiršanu pēc 163.panta 1.punkta; [1923. g.likuma redakcijā] |
|
|
12) |
lai lūkotu cauri ikgadējos pārskatus par lietu virzīšanos Senātā (120.p.); [1923.g. likuma redakcijā] |
lai lūkotu cauri Senāta kasācijas departamentu ikgadējos pārskatus (120.p.); [1923.g. likuma redakcijā] |
|
13) |
lai izspriestu tās lietas un jautājumus, kas norādīti Kriminālprocesa likumu (1914.g. izd.) 237., 242. (Lik. Kr. 1922.g. 165, II) un 248.pantā, Civilprocesa likumu (1914.g. izd.) 241. (Lik. Kr. 1922.g. 165, II) un 6781.pantā, kā arī noteikumu par kriminālvajāšanas kārtību lietās par amatpersonu dienesta noziedzīgiem nodarījumiem un atlīdzības prasības celšanu par viņu nodarītiem zaudējumiem (Lik. Kr. 1922.g. 209) I.daļas 11., 14., 17. un 23.pantā un II.daļas 2.pantā, un [1922.g. likuma redakcijā] |
lai izspriestu tās lietas un jautājumus, kas norādīti Kriminālprocesa likumu (1926.g. izd.) 275., 280., 283., 1031., 1032., 1035., 1038. un 1044.pantā un Civilprocesa nolikuma (1932.g. izd.) 346., 779., 1426. un 1429.pantā, un [1924.g. likuma redakcijā] |
|
14) |
visos citos gadījumos, kad Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs atzīst par vajadzīgu, izspriežamā jautājuma svarīguma dēļ, sasaukt Senāta Apvienoto sapulci. [1923.g. likuma redakcijā] |
|
Apvienotās sapulces lēmumi kompetences jautājumos
Tiesu iekārtas likuma 60.panta sistēmisku interpretāciju Senāts sniedzis 1934.gada 5.decembra lēmumā. Šajā lietā Apvienotās sapulces rīcības sēdē bija risināms jautājums, vai arī uz zemesgrāmatu nodaļu priekšniekiem attiecināmas Tiesu iekārtas likumu normas (128., 129.pants) par brīvlaiku tiesu iestādēs.
Senāts skaidroja, ka Tiesu iekārtas likuma 60.pants uzskaita jautājumus, kuru izšķiršana piekrīt Senāta Apvienotajai sapulcei. Starp 60.panta 2.–3., 5.–13.punktā paredzētiem noteikumiem nav vispārējas norādes uz to, ka Apvienotajai sapulcei piekristu sūdzību izšķiršana par Tiesu palātas departamentu kopsapulces lēmumiem un sevišķi jautājumi par zemesgrāmatu nodaļu priekšnieku dienesta tiesībām, piemēram, par viņu tiesībām uz brīvlaiku. Vienīgais gadījums, kad Apvienotajai sapulcei piekrīt sūdzību un prasību caurskatīšana par Tiesu palātas lēmumiem attiecas uz privātadvokātu lietām saskaņā ar Tiesu iekārtas likumu 345.pantu. Tiesu iekārtas likumu 60.panta 10.punkts attiecas tikai uz senatoriem piešķiramo brīvlaiku. Likuma 60.panta 11.punkts attiecas uz 163.panta 1.punktā paredzēto tiesu darbiniekiem piešķiramo atvaļinājumu (nevis brīvlaiku). Ārpus 60.panta 2.–3., 5.–13.punktā paredzētiem gadījumiem Apvienotās sapulces izskatīšanā lietas var nonākt tikai uzraudzības kārtībā (60.panta 1.punkts un 172.pants), pēc tieslietu ministra priekšlikuma (60.panta 4.punkts, 185.pants), respektīvi, pēc attiecīgo resoru vadītāju (ministru) priekšlikuma (Senāta iekārtas likuma 36.pants, 76.panta 10.punkts, saskaņā ar 1916.gada 26.decembra likuma 2.pantu), kā arī pēc Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētāja ierosinājuma (60.panta 14.punkts.).
Senāta Apvienotajai sapulcei piekritīgā lietu izskatīšana uzraudzības kārtībā var tikt salīdzināta ar valsts pārvaldei (izpildvarai) raksturīgo padotības sistēmu un kā tāda atklāj attiecīgā laikmeta izpratni par tiesu varas neatkarību, kā arī ilustrē pašpārvaldes principa darbību tiesu varā.
Uzraudzība pār tiesu iestādēm noteikta Tiesu iekārtas likumu 8.sadaļas 1.nodaļā „Uzraudzība par tiesu iestādēm un tiesu resora amatpersonām” (172.–186.pants). Senāta kasācijas departamentiem un Senāta Apvienotajai sapulcei piekrita uzraudzība pār visām tiesu iestādēm un tiesu resora amatpersonām valstī (172.pants). Uzraudzība ietvēra tiesības pieprasīt no pārziņai pakļautajām iestādēm un amatpersonām ziņas un paskaidrojumus. Uzraudzība varēja tikt īstenota arī uz sūdzību, ziņojumu un paziņojumu pamata, kā arī uz prokuratūras amatpersonu priekšlikumu un citu ziņu pamata (173.pants). Ja Senāts pakļautās tiesu resora iestādes vai amatpersonas darbībā atklātu „nepareizu rīcību”, „nekārtības vai ļaunprātības”, likums paredzēja trīs turpmākās rīcības variantus (174.pants). Pirmkārt, Senāts varēja izskaidrot šai iestādei vai personai, kāda bijusi nepareizība vai nolaidība katrā atsevišķā gadījumā. Otrkārt, Senāts varēja atcelt lēmumus un rīkojumus, kas bija pretrunā likumā noteiktai kārtībai vai arī vispārīgām vai sevišķām instrukcijām, ja vien šāda atcelšana nepārkāpj Krimināl- un Civilprocesa nolikumu noteikumus par augstākas instances varas un tiesību robežām un par kārtību, kādā lēmumi un rīkojumi atceļami. Treškārt, Senātam bija jāgādā, lai atjaunotu traucēto kārtību katrā atsevišķā lietā vai gadījumā, bet, ja atzīst par vajadzīgu saukt vainīgos pie atbildības, tad arī ierosināma disciplinārlieta.
Ilustratīvi piemēri lēmumiem saimnieciskos jautājumos
Daudzi saimnieciski jautājumi tika izlemti Apvienotajā sapulcē – demokrātiskā ceļā lemšanā piedaloties visiem senatoriem. Var gan šaubīties, vai tiešām jebkura saimnieciska jautājuma uzticēšana senatoru kopsapulces lemšanai var tikt uzskatīta par lietderīgu. Piemēram, Apvienotā sapulce lēma par apavu izsniegšanu senatoriem, malkas un audeklu izsniegšanu Senāta darbiniekiem, dažādu laikrakstu (Valdības Vēstneša, Satversmes Sapulces stenogrammu, Zemes ierīcības vēstneša u.c.) abonēšanu, telefonu ierīkošanu senatoru dzīvokļos u.tml. Zināmus Senāta darba administrēšanas jautājumus veica Senāta virsprokurors. Piemēram, saistībā ar telpu īri radās jautājums, vai Apvienotajā sapulcē ir apspriežamas tādas saimnieciskas lietas, kurās var rasties strīds starp Senātu un privātpersonu vai iestādi. Senāta Apvienotā sapulce nolēma, ka tādu saimniecisku lietu izspriešana ir atstājama „virsprokuroram kā Senāta saimniecības pārzinātājam”. Kā redzams no arhīva materiāliem, vēlāk virsprokurors bija tas, kurš Apvienotajā sapulcē ziņoja par telpu īres jautājumu nokārtošanu.
Senāta Apvienotās sapulces praktiskā darbība
Senāta Apvienotās sapulces kompetencē esošos jautājumus var iedalīt divās lielās grupās: 1) ar tiesas spriešanas īstenošanu saistītie uzdevumi un
2) administratīvi organizatoriski uzdevumi. Katra veida jautājumi tika izskatīti nedaudz atšķirīgā formā – Tiesu iekārtas likumu 91.pants noteica, ka Senāta Apvienotā sapulce notur tiesas vai rīcības sēdes atkarībā no apriežamā jautājuma.
Pamatā tiesu iestāžu rīcības sēdes bija paredzētas administratīva rakstura jautājumu izskatīšanai: tiesu iestāžu kārtības ruļļu apspriešanai, tiesu resora amatpersonu disciplinārlietu izskatīšanai un tiesu resora lietu pārvaldīšanas apspriešanai, kā arī lai pieņemtu lēmumus par jautājumiem, kas radušies lietas iztiesāšanas gaitā un kas saskaņā ar Kriminālprocesa likumiem bija izskatāmas rīcības sēdē (Tiesu iekārtas likumu 90.panta 1.–4.apakšpunkts). Likums rīcības sēdes formu noteica arī tad, ja Senāta kasācijas departamentos uz tieslietu ministra priekšlikuma pamata bija apspriežami jautājumi, kurus pārvaldības vai tiesu iestādes izšķir nevienādi vai kuri, piemērojot likumus, rada šaubas (Tiesu iekārtas likumu 90.panta 6.apakšpunkts).
Apvienotās sapulces sēžu norises kārtība
Apvienotās sapulces sēžu norises kārtība Tiesu iekārtas likumos bija regulēta vispārīgi, tāpēc Senāts 1919.gada 12.novembrī noteica sīkāku lietu sagatavošanas procesu.
Lietas Apvienotās sapulces izskatīšanai bija jānodod šādā kārtībā: 1) vispirms jāizlemj, vai lieta piekrīt Apvienotajai sapulcei, 2) ja ir piekritīga, tad jālemj, uz kuru departamentu tā attiecas un 3) kam jābūt Apvienotā sapulcē par priekšsēdētāju, 4) kas referēs par lietu.
Ņemot vērā, ka Apvienotajā sapulcē notika arī tiesas spriešana, atzīmējams, ka lietu sagatavošanai tiesas sēdēm (sakarā ar kārtības ruļļa trūkumu) tika noteikts: 1) departamentu vai Apvienotās sapulces priekšsēdētājs saņemtās lietas izdala starp senatoriem referentiem; 2) senators referents saziņā ar virssekretāru sastāda rakstisku referātu par izskatāmo lietu; 3) referāts kopā ar lietu nododams attiecīgā departamenta vai Apvienotās sapulces locekļiem, lai viņi ar to iepazītos un vajadzības gadījumā papildinātu; 5) pēc iepazīšanās ar sagatavoto lietu to izspriež tiesas sēdē, kuru nosaka priekšsēdētājs.
Saskaņā ar Tiesu iekārtas likumiem rīcības sēdes notika aiz slēgtām durvīm, turpretim tiesas sēdes, kurās izsprieda krimināllietas un civillietas, notika atklāti (93. un 94.pants).
Apvienotās sapulces priekšsēdētājs
Sākotnēji Apvienotās sapulces tiesas sēdēs priekšsēdētāja pienākumus pildīja tā departamenta priekšsēdētājs, no kura tika virzīta izskatāmā lieta vai uz kuru attiecās apspriežamais jautājums. Līdz 1919.gada 2.oktobrim piecās rīcības sēdēs bijuši trīs priekšsēdētāji: Kristaps Valters, Jānis Graudiņš un Miķelis Gobiņš. Par pirmo pastāvīgo Apvienotās sapulces priekšsēdētāju 1920.gada 3.jūnijā ievēlēja Administratīvā departamenta priekšsēdētāju, senatoru Kristapu Valteru, kā lasāms Latvijas Senāta departamentu kopējās rīcības sēdes žurnālā, „lai būtu atbildīga persona minēto sēžu sagatavošanā un sasaukšanā”. Senatoru Valteru Apvienotās sapulces priekšsēdētāja amatā 1929.gadā nomaina senators Miķelis Gobiņš, pēc kura par priekšsēdētāju 1931.gada sākumā ievēlē Civilās kasācijas departamenta priekšsēdētāju, senatoru Kārli Ozoliņu. Jau pēc Ulmaņa apvērsuma par Apvienotās sapulces priekšsēdētāju 1934.gada 12.jūnijā ievēlē Kriminālā kasācijas departamenta priekšsēdētāju Aleksandru Gubenu, kurš šajā amatā palika līdz pat Latvijas okupācijai un Senāta darbības izbeigšanai 1940.gadā.
Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētāja amats ir salīdzināms ar vēlāko Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatu, tomēr starpkaru posmā Senāta darba organizēšana (administrācija) institucionālā ziņā tikai daļēji tika nošķirta no tiesas spriešanas.
Apvienotās sapulces darbība, stiprinot tiesu varas neatkarību
Līdzās vispārīgiem Apvienotās sapulces darbības aspektiem noteikti jāmin arī demokrātiskā un tiesiskā valstī saturiski būtiska Apvienotās sapulces artava tiesu varas neatkarības stiprināšanā, kas turklāt sasaucas arī ar vēlākiem Augstākās tiesas Plēnuma lēmumiem par tiesnešu neatkarību un politisko neitralitāti. Tāpēc pieminēšanas vērti ir trīs Apvienotās sapulces lēmumi.
Apvienotās sapulces priekšsēdētājs bija ierosinājis jautājumu, vai senatori var sniegt juridiskus atzinumus privātā kārtā. Virsprokurors uzskatīja, ka tādu atzinumu sniegšana ietekmē senatora amata pienākuma pildīšanu, jo lieta, kurā atzinums ir dots, var nonākt Senāta izspriešanā. Piekrizdama virsprokurora viedoklim, Senāta Apvienotā sapulce 1920.gada 29.jūlija rīcības sēdē nolēma, ka senatori šādus privātus atzinumus sniegt nedrīkst.
Līdzīgs jautājums tika izskatīts Apvienotās sapulces 1920.gada 20.decembra rīcības sēdē – senators Andrejs Sīmanis bija lūdzis skaidrot jautājumu, vai un ciktāl ir savienojama senatora – Senāta virsprokurora – tiešo pienākumu pildīšana Senātā ar viņa kā politisko partiju biedra (līdera) darbību Satversmes sapulcē. Virsprokurors uzskatīja, „ka tur, kur valsts iekārta pilnīgi nodibinājusies, nav vēlams pielaist tiesu darbinieku līdzdarbību politiskās partijās, bet attiecībā uz Latviju, kurā valsts pamati tikai tagad tiek likti un veidoti, visiem jāpiedalās šai valsts uzbūves darbā un it īpaši juristiem, kuriem tāpēc jāpiedalās politiskās partijās un Satversmes Sapulcē”. Taču Senāts nolēma: nav pieļaujams, ka senatori vai Senāta virsprokuratūra uzstājas Satversmes Sapulcē partiju vārdā. Nepilnus divus mēnešus vēlāk Apvienotā sapulce pieņēma trešo lēmumu, kurā norādīja, ka iepriekšējais 20.decembra lēmums attiecas arī uz uzstāšanos Satversmes Sapulces starpfrakciju biroja sēdēs.
Apvienotās sapulces darbība vienveidīgas tiesību normu piemērošanas un vienveidīgas tiesu prakses nodrošināšanā
Atbilstoši Tiesu iekārtas likumu 185.pantam tieslietu ministram bija tiesības ierosināt Apvienotajai sapulcei apspriest jautājumus, ko pārvaldības vai tiesu iestādes izšķir nevienādi vai kas, likumus piemērojot, rada šaubas. Tieslietu ministra uzdevumā iesniegumu Senāta Apvienotajai sapulcei varēja iesniegt arī virsprokurors. Šādā kārtībā taisītie spriedumi, kuru publicēšanu Senāts atzina par derīgu, bija izsludināmi uz vispārēja pamata, bet, neuzrādot lietu, kurā radies Senāta izšķirtais jautājums. Senāta publicētiem spriedumiem bija „vadošā nozīme”, taču šī nozīme izpaudās nevis „autentiskā”, bet tikai „doktrinālā iztulkojumā”. Kā skaidrojis Dītrihs Andrejs Lēbers, tiem bija „informatīvs raksturs”.
Tāpat arī kasācijas departamenti varēja virzīt Apvienotās sapulces izlemšanai principiāla rakstura jautājumus, kas radušies kādas lietas iztiesāšanas gaitā. Senators Augusts Rumpēters atcerējās, ka Apvienotajai sapulcei parasti nodeva tās lietas, kurās Civilais kasācijas departaments gribēja kādā principiālā jautājumā no savas līdzšinējās prakses atkāpties vai arī kurās bija radies jautājums, kas agrākos spriedumos bija dažādi izlemts. Izskatot šādas civillietas Apvienotajā sapulcē, pārējo departamentu senatori uzmanīgi uzklausīja argumentus, ar kādiem katrs Civilā kasācijas departamenta senators aizstāvēja savu viedokli, bet, atskaitot kādus jautājumus vai piezīmes, parasti debatēs daudz nepiedalījās.
Apvienotā sapulce tās izskatīšanā nodoto tiesību jautājumu būtībā risināja prejudiciālā kārtībā, respektīvi, sniedza savu tiesību normu iztulkojumu vēl pirms lietas nonākšanas Senātā (ministru ierosinātu jautājumu gadījumā) vai arī pirms lietas izspriešanas kasācijas kārtībā (departamentu ierosināto jautājumu gadījumā). Tāpat arī šajos gadījumos Apvienotās sapulces atbildes tika sniegtas ārpus konkrētiem faktiskajiem apstākļiem jeb salīdzinoši abstrakti. Procesuālā ziņā izskatāmā tiesību jautājuma izlemšanu ievadīja virsprokurora atzinuma noklausīšanās.
Apvienotā sapulce spriedumu argumentācijā izmantoja dažādus tiesību avotu veidus. Bieži tajos ietvēra atsauces uz citiem Senāta kasācijas departamentu vai Apvienotās sapulces spriedumiem, kā arī bija sastopamas atsauces uz Krievijas impērijas Senāta atziņām. Apvienotā sapulce nevairījās spriedumos iekļaut atsauces arī uz tiesību doktrīnas avotiem. Metodoloģiskā ziņā Apvienotā sapulce bieži izmantoja sistēmisko un vēsturisko tiesību iztulkošanas metodi, kā arī tai varēja būt jāveic tiesību normas augstākā kritika, lai vērtētu, vai vēl pirms Latvijas valsts nodibināšanas pieņemta tiesību norma atbilst Latvijas Republikas tiesiskajai sistēmai.
Daži piemēri Apvienotās sapulces izlemšanai nodotajiem tiesību jautājumiem vienveidīgai tiesību normu piemērošanai
1) Administratīvais departaments iesniedzis Senāta Apvienotās sapulces izšķiršanai jautājumu, kad stājas spēkā Ministru kabineta rīkojumi, kuros nav noteikts to spēkā stāšanās termiņš, t.i., vai tādi rīkojumi stājas spēkā Tautas Padomes 1920.gada 15.marta likumā noteiktās septiņās dienās jeb uz tiem zīmējas Latvijas Republikas Satversmes 69.pantā noteiktais 14 dienu termiņš, un vai Tautas Padomes pieņemtais likums maz vairs ir spēkā.
2) Iekšlietu ministra iesniegums paskaidrošanai, kam piekrīt nekustamas mantas pārdošana Latgalē bezstrīda prasību segšanai.
3) Senāta virsprokurora priekšlikums tieslietu ministra uzdevumā paskaidrošanai: kādā kārtā atvietojams ar arestu naudas sods, ko uzlikusi tiesa vai administratīvas varas orgāns.
4) Senāta Kriminālā kasācijas departamenta ziņojums jautājuma izšķiršanai: „Vai pēc 1920.gada 21.janvāra likuma par valdības un pašvaldības iestādēs svinamām dienām ir spēkā Drošības un labierīcības nolikuma 20.panta 3.punkts 1916.g. izdevumā."
5) Senāta Civilā kasācijas departamenta kopsēdes iesniegums izšķirt jautājumu par to, vai ar 1928.gada 11.februāra likuma 1.pantā minētiem vārdiem „citus attiecīgus likumus” ir saprotamas arī Vidzemes pilsētu tiesības.
II.
Latvijas PSR Augstākās tiesas Plēnuma kompetence padomju okupācijas laikā (1940–1941, 1944–1990)
PSRS īstenotā okupācija nozīmēja ne tikai klaji prettiesisku svešas valsts uzkundzēšanos Latvijas tautai, bet arī paredzēja Latvijas tiesiskās sistēmas piespiedu pārveidošanu atbilstoši marksisma-ļeņinisma ideoloģijai. Līdz ar padomju tiesību ieviešanu visās tiesību nozarēs okupācijas vara dažu mēnešu laikā uzsāka arī vērienīgu Latvijas tiesu iekārtas pārveidošanu, lai „mantīgo šķiru interesēm kalpojošās buržuāziskās” tiesas aizstātu ar „tiešām demokrātiskiem un īsti sociālistiskiem justīcijas orgāniem”.
Padomju okupāciju Latvijā var iedalīt divos posmos: pirmais posms ilga no 1940.gada 17.jūnija līdz 1941.gada 22.jūnijam, otrais sākās ap 1944.gada oktobri. PSRS īstenoto okupāciju Latvijā uz laiku nomainīja nacistiskās Vācijas okupācija, kas pārtrauca sociālistisko tiesību un padomju tiesu iekārtas ieviešanu. Lai arī vācu okupācijas vara daļēji atjaunoja Latvijas Republikas tiesības, tās tika pakārtotas nacionālsociālisma ideoloģijai un Vācijas valsts interesēm. Piemēram, tiesu iekārta darbojās pēc nacionālā principa – līdz ar vietējo tiesu darbības daļēju atjaunošanu tika ieviestas vācu tiesas. Senāta darbību nacistiskās Vācijas okupācijas vara neatjaunoja, tāpēc arī šis Latvijas tiesību vēstures posms netiks apskatīts Augstākās tiesas Plēnuma vēstures kontekstā.
Abos padomju okupācijas posmos tiesu iekārta tika regulēta ar trim galvenajiem normatīvajiem aktiem: 1) 1938.gada 16.augusta PSRS Likumu par PSRS, savienoto un autonomo republiku tiesu iekārtu; 2) 1959.gada 27.novembra Likumu par Latvijas PSR tiesu iekārtu un 3) 1981.gada 12.jūnija likumu „Par Latvijas PSR iekārtu”.
Latvijas PSR Augstākās tiesas regulējuma ģenēze pirmajā PSRS okupācijas posmā (1940–1941)
Latvijas PSR Tautas Saeimas 1940.gada 25.augustā pieņemtā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Konstitūcija (Pamatlikums) noteica, ka tiesas uzdevumus Latvijas PSR pilda Latvijas PSR Augstākā tiesa, apriņķu tiesas un tautas tiesas, kā arī sevišķas PSRS tiesas (77.pants). Kā augstākais tiesu orgāns padomju Latvijā bija paredzēta Augstākā tiesa, kuru uz pieciem gadiem ievēlē Latvijas PSR Augstākā Padome (79., 80.pants).
Padomju konstitūcijai atbilstošas tiesu iekārtas izveidi reglamentēja LPSR Augstākās padomes Prezidija 1940.gada 11.novembra dekrēts par tiesu sistēmas pārveidošanu. Dekrēts noteica, ka Tiesu palāta ir pārveidojama par Latvijas PSR Augstāko tiesu (3.pants), savukārt Senāts bija jālikvidē (4.pants). Pāris nedēļas vēlāk – 1940.gada 26.novembrī – senatori saņēma Tieslietu tautas komisāra pavēli par viņu atbrīvošanu no amata tajā pašā dienā.
Atsaucoties uz padomju konstitūciju, Latvijas PSR Tautas Komisāru Padome 1940.gada 2.decembrī izsludināja „zināšanai un izpildīšanai” PSRS Augstākās Padomes 1938.gada 16.augusta Likumu par PSRS, savienoto un autonomo republiku tiesu iekārtu. Zīmīgi, ka šajā PSRS likumā Plēnumu bija paredzēts sasaukt tikai PSRS Augstākajā tiesā, nevis arī savienoto republiku augstākajās tiesās.
Par Latvijas PSR Augstākās tiesas pirmo pagaidu priekšsēdētāju 1940.gada 24.decembrī apstiprināja Frici Dombrovski. Savukārt 1941.gada 3.aprīlī LPSR Augstākā Padome ievēlēja jau visu LPSR Augstākās tiesas sastāvu: par priekšsēdētāju ievēlēja Frici Dombrovski, priekšsēdētāja vietniekiem – Emiliju Veinbergs un Jāni Grīnbergu, kā arī tika ievēlēti desmit Augstākās tiesas locekļi un divpadsmit Augstākās tiesas tautas piesēdētāji. Kā vēlāk rakstīja Emilija Veinbergs, Augstākai tiesai būs jāuzņemas sevišķi liels darbs – pēc vecās tiesu sistēmas likvidācijas jāizskata ievērojams skaits veco lietu, kas nebija izskatītas kasācijas kārtībā un kuras nepieciešams izspriest tuvākajā laikā. Turklāt, kā uzsvēra jaunievēlētā priekšsēdētāja vietniece, „Augstākā Tiesa ar saviem lēmumiem konkrētās lietās mācīs zemāko tiesu darbiniekus pareizi piemērot Padomju likumu un pareizi izvest Padomju politiku”.
PSRS Augstākās tiesas Plēnums un tā nozīme
Mērķtiecīga tiesiskās iekārtas nomaiņa okupācijas sākumposmā un arī vēlākā padomju varas noturēšana nevarētu tikt īstenota bez ideoloģiski pareizas tiesas spriešanas. PSRS Augstākās tiesas Plēnuma lēmumiem šajā ziņā bija īpaša loma.
PSRS Augstākās tiesas Plēnuma sastāvu un kompetenci noteica minētā PSRS 1938.gada likuma 75.–77.pants. Plēnumu bija paredzēts sasaukt divos gadījumos: 1) PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai PSRS prokurora protestu caurlūkošanai par PSRS Augstākās tiesas kolēģiju spriedumiem un lēmumiem, 2) lai dotu vadošus norādījumus tiesu prakses jautājumos, pamatojoties uz PSRS Augstākās tiesas taisītiem spriedumiem caurlūkotās tiesu lietās.
PSRS Augstākās tiesas Plēnuma sastāvā bija PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētājs, viņa vietnieki un visi Augstākās tiesas locekļi. Obligāta bija arī prokurora piedalīšanās Plēnumā. Savukārt tiesības piedalīties Plēnumā bija piešķirtas PSRS Tieslietu tautas komisāram. Likums arī noteica, ka Plēnuma sēdes sasaucamas ne retāk kā vienu reizi divos mēnešos.
Lai sekmētu „sociālistiskās likumības” nostiprināšanos un sociālistisko tiesību izpratnes iesakņošanos sabiedrības tiesiskajā dzīvē, 1940.gada septembrī „Tieslietu Ministrijas Vēstneša” vietā sāka izdot „Tieslietu Vēstnesi”. Žurnālā līdztekus lasītāju iepazīstināšanai ar padomju jurisprudenci bija paredzēts arī sniegt pārskatus par Vissavienības un LPSR tiesu praksi. Jau 1940.gada novembrī žurnālā tika publicēti divi PSRS Augstākās tiesas Plēnuma lēmumi: 1) par tiesu praksi spekulācijas lietās un 2) par paternitātes atzīšanu un līdzekļu piedziņu bērnu uzturam.
PSRS Augstākās tiesas Plēnumam saskaņā ar likumu bija uzdots sniegt vadošus norādījumus tiesu prakses jautājumos. Padomju tiesību zinātne PSRS Augstākās tiesas Plēnumu lēmumus atzina par tiesību avotu, tomēr uzsverot, ka tie nav uzskatāmi par tiesu precedentiem, jo nav spriedumi kādā konkrētā lietā, bet gan tiesu prakses apkopojumi.
Latvijas PSR Augstākās Tiesas regulējums otrajā PSRS okupācijas posmā (1944–1990)
Nacistiskās Vācijas īstenotā Latvijas okupācija uz laiku piespieda padomju okupācijas varu atlikt iesāktos Latvijas tiesiskās sistēmas pārveidošanas pasākumus, taču tie nemainīgā ideoloģiskā virzienā tika turpināti pēc otrreizējās padomju okupācijas atsākšanas 1944.gadā. Četrdesmito gadu beigās un piecdesmitajos gados padomju tiesību jaunrade strauji tika turpināta, lai Latvijas PSR tiesības pilnībā pielīdzinātu kopējai PSRS tiesību izpratnei.
Latvijas PSR Augstākā Tiesa pēc Otrā pasaules kara atsāka darboties saskaņā ar PSRS 1938.gada Likumu par PSRS, savienoto un autonomo republiku tiesu iekārtu. Pirmās pārmaiņas Augstākās Tiesas iekārtā notika tikai 1954.gadā, kad saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētu arī Latvijas PSR Augstākajā Tiesā tika nodibināts Prezidijs.
Jauns pavērsies padomju tiesu iekārtas regulējumā saistāms ar 1958.gada 25.decembrī apstiprinātajiem PSRS un savienoto un autonomo republiku tiesu iekārtas likumdošanas pamatiem. Tajos atšķirībā no iepriekšējā PSRS tiesu iekārtas likuma arī savienoto republiku augstāko tiesu sastāvā bija paredzēts plēnums, kura kompetence turklāt bija nosakāma savienoto republiku likumos. Padomju tiesību doktrīna skaidroja, ka šie likumdošanas pamati atspoguļo „jaunos uzdevumus, ko Komunistiskā partija izvirzījusi sociālistiskai justīcijai komunisma celtniecības pašreizējā posmā,” respektīvi, to uzdevums bija nostiprināt „sociālistisko likumību”, atjaunot tiesu darbības „ļeņiniskos principus”, kas daļēji tikuši pārkāpti personības kulta periodā, kā arī paplašināt padomju tiesas darbības demokrātiskos pamatus.
Latvijas PSR Augstākā padome stingrā saskaņā ar PSRS likumdošanas pamatiem 1959.gada 27.novembrī pieņēma Likumu par Latvijas PSR tiesu iekārtu, tādējādi paredzot ieviest Plēnumu arī Latvijas PSR Augstākajā tiesā.
Plēnums 1959.gada Likumā par Latvijas PSR tiesu iekārtu
Sastāvs
Saskaņā ar jauno likumu Augstākajā Tiesā darbojās: 1) Civillietu tiesas kolēģija, 2) Krimināllietu tiesas kolēģija, 3) Augstākās Tiesas Prezidijs un
4) Augstākās Tiesas Plēnums (33.pants).
Plēnuma sastāvā bija: tiesas priekšsēdētājs, priekšsēdētāja vietnieki un visi Latvijas PSR Augstākās Tiesas locekļi, kā arī Plēnuma sēdēs obligāti bija jāpiedalās Latvijas PSR prokuroram (37.pants).
Plēnumu sasauca tiesas priekšsēdētājs ne retāk kā vienu reizi divos mēnešos. Plēnuma lēmumus pieņēma ar sēdē klātesošo Plēnuma locekļu vienkāršu balsu vairākumu (38.pants).
Kompetence
Likuma par Latvijas PSR tiesu iekārtu 39.pantā izsmeļoši bija uzskaitīti Plēnuma kompetencē esošie jautājumi. Latvijas PSR Augstākās Tiesas Plēnums:
1) izskatīja protestus par Latvijas PSR Augstākās Tiesas Prezidija lēmumiem civillietās un krimināllietās;
2) izskatīja tiesu prakses un tiesu statistikas vispārinātos rezultātus un sniedza vadošus norādījumus tiesām republikas likumu piemērošanas jautājumos; noklausījās pārskatus par rajonu (pilsētu) tautas tiesu revīzijas rezultātiem, kā arī Latvijas PSR Augstākās Tiesas tiesu kolēģiju pārskatus;
3) iesniedza priekšlikumus Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam jautājumos, kas jāizšķir likumdošanas kārtībā, kā arī Latvijas PSR likumu iztulkošanas jautājumos;
4) apstiprināja Latvijas PSR Augstākās Tiesas tiesu kolēģijas, kuras izveidoja no LPSR Augstākās Tiesas locekļiem.
Augstākā Tiesa Latvijas PSR 1978.gada 18.aprīļa Konstitūcijā (Pamatlikumā)
Sociālistisko konstitucionālo tiesību īpatnība bija to programmatiskais raksturs, proti, jau konstitūcijas pieņemšanas brīdī bija skaidrs, ka tai ir pagaidu raksturs. Padomju konstitūcijas bija grozāmas, papildināmas vai aizstājamas ar jaunām konstitūcijām atbilstoši „sociālistiskajiem” pārkārtojumiem. Tāpēc arī 1940.gada Latvijas PSR konstitūcijas vietā tika izstrādāts jauns pamatlikums, kuram vajadzēja atspoguļot „attīstītā sociālisma” sasniegšanu padomju Latvijā.
Atšķirībā no 1940.gada pamatlikuma jaunajā 1978.gada Latvijas PSR konstitūcijā bija deklarēts, ka tiesu spriež tikai tiesa (151.panta pirmā daļa).
Kā Padomju Latvijas tiesas bija nostiprināta Latvijas PSR Augstākā Tiesa un rajonu (pilsētu) tiesas, kuru organizācijas un darbības kārtība bija nosakāma PSRS un Latvijas PSR likumos (151.panta otrā daļa). Nemainīga bija saglabāta Augstākās Tiesas ievēlēšanas kārtība – to ievēlēja Latvijas PSR Augstākā Padome uz pieciem gadiem. Jauns papildinājums konstitūcijā bija noteikums par tiesnešu atbildību vēlētājiem vai orgāniem, kas viņus ievēlējuši – tiesnešiem bija jāsniedz pārskati, un viņi varēja tikt atsaukti likumā noteiktajā kārtībā (152.pants).
Negrozīta bija palikusi norma, ka Latvijas PSR Augstākā Tiesa ir augstākais Latvijas PSR tiesas orgāns, un tā realizē uzraudzību pār Latvijas PSR tiesu darbību. Jauninājums bija konstitūcijā ietvertais, bet būtībā nemainīgais Augstākās Tiesas sastāva regulējums, kas noteica, ka Augstāko Tiesu ievēlē šādā sastāvā: priekšsēdētājs, priekšsēdētāja vietnieki, tiesas locekļi un tautas piesēdētāji (153.pants).
Plēnums 1981.gada Likumā par Latvijas PSR tiesu iekārtu
Latvijas PSR Augstākā Padome 1981.gada 12.jūnijā pieņēma jaunu likumu „Par Latvijas PSR iekārtu”, kas pilnībā aizstāja 1959.gada regulējumu. Turklāt jaunais likums arī atainoja starplaikā izdarītos grozījumus citos tieslietu resoru reglamentējošos normatīvajos aktos (piemēram, Tieslietu ministrijas atjaunošanu 1970.gadā), kā arī procesuālajos likumos. 1981.gada likumā salīdzinoši detalizētāk regulēja Augstākās Tiesas Plēnuma sastāvu, kompetenci un jautājumu izskatīšanas kārtību. Paplašināts bija gan to personu loks, kas varēja piedalīties Plēnuma sēdēs, gan arī garāks un turklāt atvērts bija Plēnuma kompetencē esošo jautājumu uzskaitījums.
Sastāvs
Plēnuma sastāvā bija Augstākās Tiesas priekšsēdētājs, priekšsēdētāja vietnieki un Augstākās Tiesas locekļi. Plēnuma sēdēs un darbā obligāti bija jāpiedalās Latvijas PSR prokuroram. Likums paredzēja arī Latvijas PSR tieslietu ministra piedalīšanos Plēnuma sēdēs. Ar tiesas spriešanu nesaistītās lietās pēc Augstākās Tiesas priekšsēdētāja uzaicinājuma Plēnuma sēdēs varēja piedalīties arī tiesneši, Latvijas PSR Augstākās Tiesas zinātniski konsultatīvās padomes locekļi, ministriju, valsts komiteju, resoru, zinātnisko iestāžu un citu valsts un sabiedrisko organizāciju pārstāvji (32.pants).
Kompetence
Saskaņā ar likumu „Par Latvijas PSR iekārtu” (33.pants) Latvijas PSR Augstākās Tiesas Plēnums:
1) savu pilnvaru ietvaros izskata lietas uzraudzības kārtībā un sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem;
2) izskata tiesu prakses vispārinājuma un tiesu statistikas materiālus, kā arī LPSR prokurora un LPSR tieslietu ministra iesniegumus un dod tiesām vadošos izskaidrojumus LPSR likumdošanas piemērošanas jautājumos; apspriežot jautājumus par vadošo izskaidrojumu došanu tiesām, noklausās rajonu (pilsētu) tautas tiesu priekšsēdētāju ziņojumus par tiesu praksi likumdošanas piemērošanā;
3) pēc LPSR Augstākās Tiesas priekšsēdētāja priekšlikumiem apstiprina tiesu kolēģiju sastāvu un Plēnuma sekretāru no LPSR Augstākās Tiesas locekļiem;
4) pēc LPSR Augstākās Tiesas priekšsēdētāja priekšlikuma apstiprina LPSR Augstākās Tiesas zinātniski konsultatīvo padomi;
5) izskata un izlemj jautājumus par priekšlikumu iesniegšanu Latvijas PSR Augstākajai Padomei vai tās Prezidijam likumdošanas iniciatīvas realizēšanas kārtībā, bet par Latvijas PSR likumu iztulkošanu – Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam;
6) noklausās ziņojumus par LPSR Augstākās Tiesas Prezidija darbu un tiesu kolēģiju priekšsēdētāju pārskatus par kolēģiju darbību;
7) izskata PSRS Augstākās Tiesas priekšsēdētāja un LPSR Augstākās Tiesas priekšsēdētāja priekšlikumus par LPSR Augstākās Tiesas Plēnuma vadošo izskaidrojumu neatbilstību PSRS un Latvijas PSR likumdošanai vai PSRS Augstākās Tiesas Plēnuma lēmumiem;
8) realizē citas likumdošanā noteiktās pilnvaras.
Svarīgi piebilst, ka Augstākās Tiesas Plēnuma vadošie izskaidrojumi republikas likumu piemērošanas jautājumos bija obligāti tiesām, kā arī citām iestādēm un amatpersonām, kas piemēroja likumu, uz kuru izskaidrojums attiecās. Turklāt likums arī noteica Augstākās Tiesas tiesības kontrolēt šo vadošo izskaidrojumu izpildi republikas tiesās (29. pants).
Savukārt saistībā ar PSRS Augstākās Tiesas Plēnuma lēmumu īpašo nozīmi var tikai atgādināt, ka PSRS bija nodibināta uz sociālistiskā federālisma principa pamata, un tāpēc PSRS normatīvo aktu un arī PSRS Augstākās Tiesas Plēnuma lēmumu augstākais juridiskais spēks loģiski izrietēja no federālas valsts konstitucionālajiem pamatprincipiem.
Plēnuma lēmumu publicēšana
Latvijas PSR Augstākās Tiesa kopš 1958.gada izdeva Biļetenu, kurā tika publicēti arī Plēnuma lēmumi. Papildus tam grāmatas formātā tika izdoti Latvijas PSR Augstākās Tiesas Plēnuma lēmumu krājumi.
Pavisam tika izdotas trīs grāmatas (krājumi), kurās publicēti tie Latvijas PSR Augstākās Tiesas Plēnuma lēmumi, kas saturēja vadošus norādījumus tiesām tiesību piemērošanas jautājumos, izskatot lietas tiesā. Pirmais krājums izdots 1978.gadā, un tajā tika iekļauti Plēnuma lēmumi, kas pieņemti laikā no 1960.gada līdz 1978.gada 1.aprīlim. Otrais krājums izdots 1985.gadā, un tajā ievietoti no 1965.gada līdz 1983.gada 1.aprīlim pieņemtie Plēnuma lēmumi. Visbeidzot trešais krājums izdots jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā, un tajā ievietoti lēmumi, kas pieņemti laikā no 1965.gada līdz 1989.gada 1.aprīlim. Visi trīs lēmumu krājumi bija bilingvāli – lēmumi bija publicēti gan latviešu, gan krievu valodā.
Šajos krājumos tika publicēti konsolidēti lēmumi, respektīvi, ar tajos vēlāk izdarītiem grozījumiem un papildinājumiem. Plēnuma lēmumi tika sistematizēti pa tiesību nozarēm un atsevišķiem materiālo un procesuālo tiesību jautājumiem.
Lai sasniegtu plašāku auditoriju, ziņas par Latvijas PSR Augstākās Tiesas Plēnumos lemto publicēja arī laikrakstos.
Epiloga vietā – Augstākās tiesas Plēnums pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas
Augstākās tiesas Plēnums aktīvi piedalījās Atmodas procesos un pieņēma vēsturiskā taisnīguma atjaunošanai un tiesu varas neatkarībai nozīmīgus lēmumus vēl pirms valstiskās neatkarības atjaunošanas.
Vēl pirms 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijas pasludināšanas, pateicoties Augstākās tiesas Plēnuma īstenotajām likumdošanas iniciatīvas tiesībām, Latvijas PSR Augstākā Padome likumā nostiprināja tiesu varas neatkarības nodrošināšanai būtisku prasību. Likumu „Par Latvijas PSR tiesu iekārtu” 1990.gada 2.martā papildināja ar normu, kas noteica: „Tiesneša amats nav savienojams ar piederību politiskām partijām vai sabiedriski politiskām organizācijām."
Otrs būtisks solis taisnīguma atjaunošanas un okupācijas varas prettiesiskās rīcības atzīšanas virzienā bija Plēnuma 1990.gada 23.aprīļa lēmums „Par likumdošanas iniciatīvas tiesību realizēšanu jautājumā par dažu kategoriju represēto Latvijas iedzīvotāju reabilitēšanu”. Lielākā daļa no šīs Plēnuma likumdošanas iniciatīvas tika vēlāk iestrādāta 1990.gada 3.augustā pieņemtajā likumā „Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”.
Atšķirībā no Latvijas Republikas dibināšanas posma, kurā vien nepilnu trīs nedēļu laikā pēc valsts izsludināšanas jau ar likumu tika noteikti tiesu varas darbības pamatprincipi, neatkarības atjaunošanas laikā likumdevējs rīkojās nesteidzīgāk. Ar Augstākās Padomes Prezidija 1990.gada 18.oktobra lēmumu tika izveidota darba grupa jauna tiesu iekārtas likumprojekta izstrādei. Taču līdz jaunā likuma pieņemšanai tiesas turpināja darboties saskaņā ar Latvijas PSR 1981.gada likumu „Par Latvijas PSR tiesu iekārtu”. Tajā pašā laikā bija pilnīgi skaidrs, ka tiesu varas darbība atjaunotajā Latvijas Republikā nedrīkstēja palikt nemainīga – bija nepieciešamas turpināt jau Atmodas laikā iesākto virzību uz tiesiskas valsts izpratnei atbilstīgas tiesu varas funkcionēšanas nodrošināšanu.
Augstākā Padome 1990.gada 4.maijā pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”. Ar šo deklarāciju Latvija cita starpā pievienojās arī ANO Ģenerālajā asamblejā 1985.gada 13.decembrī pieņemtajiem Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipiem. Lai vēl pirms jaunā tiesu iekārtas likuma pieņemšanas nodrošinātu demokrātiskas tiesiskas valsts prasībām atbilstošu tiesu funkcionēšanu, Augstākās tiesas Plēnums jau 1991.gada 11.martā pieņēma lēmumu Nr.1 „Par Latvijas Republikas tiesu neatkarību”. Tajā Plēnums konkretizēja Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipus, norādot kādas tiesības un pienākumi no tiem izriet. Kā norādījis Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo, šim Plēnuma lēmumam bijusi sevišķa nozīme gan tiesu turpmākajā darbā, gan arī izstrādājot likumu par tiesu varu.
Jaunu tiesu iekārtas pamatlikumu Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma 1992.gada 15.decembrī – likumu „Par tiesu varu”. Likumā pārejas noteikumi nebija iekļauti, tāpēc likumdevējs tajā pašā dienā pieņēma arī lēmumu „Par Latvijas Republikas likuma „Par tiesu varu” spēkā stāšanās kārtību”, nosakot pakāpenisku jaunā tiesiskā regulējuma ieviešanu, kas vienlaikus nozīmēja arī daļēju turpmāku likuma „Par Latvijas PSR tiesu iekārtu” piemērošanu.
Tiesu iekārtas pārkārtošanas procesu kritiski vērtēja Augstākās tiesas tiesnesis Andrejs Lepse. Viņš aizrādīja, ka divarpus gadus pēc neatkarības pasludināšanas joprojām darbojas iepriekšējā PSRS tiesu sistēma un padomju procesuālie likumi. Lepse uzskatīja, ka novēloti tika pieņemts likums „Par tiesu varu” un, lai gan šim likumam pēc satura bija konstitucionāla nozīme, formāli tas par tādu atzīts netika. Turklāt jaunais likums pilnā apjomā nebija stājies spēkā vēl pat 1995.gada rudenī.
Savukārt Augstākās tiesas bijušais priekšsēdētājs Gvido Zemrībo 1998.gada augustā secināja: „[..] pati tiesu reforma tik veiksmīgi nevirzījās uz priekšu. Valdība bieži vien vienkārši ignorēja parlamenta lēmumus par konkrētu pasākumu veikšanu. Tiesu reformas sākuma un beigu termiņš tika vairākkārt atlikts. Galu galā pamatproblēmas ir atrisinātas. Darbojas apelācijas un kasācijas instances, Augstākā tiesa ir atgriezusies Tiesu pilī. Pieņemti jauni svarīgi likumi, kas regulē advokatūras, prokuratūras, notariāta, zemesgrāmatu darbu."
Likumā „Par tiesu varu” paredzētā Augstākās tiesas jaunā struktūra – Senāta departamenti un tiesu palātas – uzsāka darbu 1995.gada rudenī, pamatojoties uz Augstākās tiesas Plēnuma 1995.gada 3.oktobra lēmumu Nr.5 „Par Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Senāta departamentu un tiesu palātu izveidošanu”. Tādējādi konceptuāli atšķirīgi arī tika veidots Augstākās tiesas Plēnuma sastāvs, respektīvi, Plēnums vairs nebija vienas augstākās tiesu instances tiesnešu kopsapulce, bet gan apvienoja divu līmeņu tiesu – apelācijas un kasācijas instanču – tiesnešus vienā lēmējinstitūcijā. Tikai pēc t.s. „tīro instanču” tiesu sistēmas ieviešanas, kad 2014.gada 31.decembrī tika likvidēta Krimināllietu tiesu palāta un 2016.gada 31.decembrī – Civillietu tiesu palāta, Plēnums atkal kļuva par vienas – kasācijas instances tiesas tiesnešu kopsapulci un sastāva ziņā atzīstams par ekvivalentu Latvijas Senāta Apvienotajai sapulcei.
Augstākās tiesas Plēnumu un tā kompetenci regulēja likuma „Par tiesu varu” 49.pants. Tā pamatredakcijas pirmā daļa noteica, ka Plēnums ir Augstākās tiesas tiesu palātu tiesnešu un Senāta tiesnešu kopsapulce. Savukārt 49.panta otrajā un trešajā daļā bija noteikti divi Plēnuma kompetencē esoši jautājumi: 1) tiesības pieņemt tiesām saistošus izskaidrojumus par likumu piemērošanu un 2) pienākums izveidot tiesu palātas un Senāta departamentus. No juridiskās tehnikas viedokļa raugoties, šāds 49.panta formulējums nevar tikt uzskatīts par veiksmīgu, jo bez kādas norādes par 49.panta uzskaitījuma atvērto raksturu citi Plēnuma kompetencē esoši jautājumi bija noregulēti citos likuma pantos. Tātad līdzīgi kā Tiesu iekārtas likumos starpkaru laikā attiecībā uz Latvijas Senāta Apvienotās sapulces kompetenci un Latvijas PSR tiesu iekārtas arī jaunajā likumā „Par tiesu varu” Plēnuma kompetence nebija noregulēta izsmeļoši un atsevišķi tās uzdevumi bija ietverti ne vien citos likuma pantos, bet arī citos likumos (piemēram, Satversmes tiesas likumā un likumā „Par Centrālo vēlēšanu komisiju”).
Pēc būtības Plēnuma uzdevumi var tikt iedalīti trīs lielās grupās:
1) ar Augstākās tiesas darbību saistītie organizatoriskie jautājumi;
2) ar tiesu varas pašpārvaldi saistītie jautājumi;
3) tiesību normu piemērošanas izskaidrošanas uzdevums.
Salīdzinājumā ar iepriekšējiem tiesību vēstures posmiem no Plēnuma kompetences tika izslēgtas likumdošanas iniciatīvas tiesības. Tāpat Plēnuma kompetencē vairs nav nodotas uzraudzības lietas.
Demokrātiskas tiesiskas valsts principiem atbilstošs Plēnuma kompetences sašaurinājums tika noteikts ar 2002.gada 31.oktobra grozījumiem likuma „Par tiesu varu” 49.panta otrajā daļā, kas tika izteikta jaunā redakcijā, turpmāk nosakot: „Plēnums apspriež aktuālus tiesību normu interpretācijas jautājumus.” Andrejs Lepse, vērtējot Plēnuma saistošo likuma piemērošanas izskaidrojumu nozīmi Latvijas Republikā, vēl 1995.gadā bija secinājis: „Augstākās tiesas Plēnumu lēmumu skaidrojumi ir pārāk reti, lai operatīvi reaģētu uz daudzajiem jaunajiem likumiem un likumu grozījumiem, šāda tiesu prakses vispārināšana un veidošana bija pieļaujama PSRS ar tās praktiski nemainīgo likumdošanu. Taču, pēc manām domām, tā ir pārāk smagnēja pašreizējā dinamiskajā likumdošanas attīstības periodā un neatbilst sabiedrības vajadzībām."
Pēc šo likuma grozījumu spēkā stāšanās
2002.gada 3.decembrī vienotas tiesu prakses nodrošināšana faktiski ir pārgājusi Senāta departamentu rokās. Savukārt neskaidros jautājumus par lietu pakļautību izlemj Augstākās tiesas priekšsēdētāja sasauktās Senāta departamentu priekšsēdētāju sēdēs.
Laikā līdz 2025.gada 1.jūlijam likuma „Par tiesu varu” 49.pantā – Plēnuma kompetences regulējum – grozījumi izdarīti pavisam sešas reizes. Izņemot saistošo izskaidrojumu izslēgšanu no Plēnuma kompetences, visi pārējie grozījumi attiecas uz organizatoriska rakstura jautājumiem un tiesu varas pašpārvaldes principa īstenošanu.
QR
