Eiropas Cilvēktiesību konvencija nacionālo tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas dialogā ir šīs konferences galvenais temats, par ko mēs turpmāk diskutēsim.
Tomēr mana šīs dienas uzstāšanās nebūs tieši saistīta ar konferences galveno tēmu, bet gan ar svarīgu atkāpi mūsu tiesas vēsturē. Šogad aprit 30 gadi kopš tā vēsturiskā Augstākās tiesas plēnuma, kur tika nolemts atjaunot Latvijā kasācijas instanci – Senātu.
30 gadu laikā Augstākā tiesa ir mainījusies, kļuvusi par mūsdienīgu eiropeisku tiesu iestādi. Šajā laikā pilnībā ir nomainījusies Augstākās tiesas tiesnešu paaudze, mainījušies darba instrumenti un metodes. Diemžēl šajā laikā daudz kas arī ir izzudis no mūsu atmiņas. Tādēļ ir svarīgi atcerēties šo nozīmīgo mūsu tiesu vēstures notikumu.
Katrai paaudzei noteiktā vēstures posmā ir savi uzdevumi, no kuru veiksmes vai neizdošanās ir atkarīga arī mūsu nākotne. Pirms 30 gadiem svarīgi bija pilnīgi no jauna izveidot kasācijas instanci kā tiesu varas iestādi, bet vēl svarīgāk bija nodrošināt tai tādu intelektuālo spēku, lai tā nekavējoties varētu pildīt tās kompetencē esošos uzdevumus. Esmu pārliecināts, ka tiesnešu paaudze, kura veidoja un vēlāk darbojās mūsu valsts augstākajā instancē, to darīja godprātīgi un pēc labākās sirdsapziņas un var droši lepoties ar padarīto. Mēs droši varam teikt, ka mērķis tika sasniegts.
Savā uzrunā es vēlos nedaudz atgādināt par citiem, manuprāt, ļoti svarīgiem vēsturiskiem notikumiem, kas iesniedzas mūsu valsts un tiesu vēstures senākos laikos.
Pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas 1918.gada 18.nobembrī tika pieņemts Pagaidu nolikums par tiesām un tiesāšanās kārtību, atbilstoši kuram Latvijā tika izveidota trīspakāpju tiesu sistēma, tajā skaitā augstākā kasācijas instance – Latvijas Senāts. Par neatkarīgās Latvijas Senāta dibināšanas dienu tiek uzskatīts 1918.gada 19.decembris. Senāts pakāpeniski kļuva par patiesi augstāko tiesu instanci, deva lielu ieguldījumu tiesu prakses nostiprināšanā, juridiskās domas un nacionālo tiesību attīstībā. Liela daļa no Senāta spriedumiem tika publicēti, tajā skaitā arī ārzemju izdevumos. Latvijas Senāta spriedumi mūsdienās joprojām ir izmantojami.
Diemžēl sekoja padomju okupācijas periods, kas atnāca ar represijām un iznīcību. Padomju iestādes Latvijas Senātu likvidēja 1940.gada 26.novembrī, daudzus senatorus arestēja un vēlāk nošāva, citiem izdevās emigrēt un dzīves nogali pavadīt ārzemēs. Tikai viens no izsūtītajiem – senators Jānis Ankravs – varēja atgriezties Latvijā, kur mira 1963.gadā.
Līdz ar to padomju okupācija iznīcināja Senātu kā neatkarīgās Latvijas tiesu instanci, kā arī iznīcināja tiesnešus kā dzīvo saikni, kas mūs varētu sasaistīt ar tā laika juridisko domu, tiesāšanās kultūru un pieredzi.
Iespējams, tie ir vieni no drūmākajiem notikumiem pasaules tiesu vēsturē. Šķiet, līdzīga pieredze ir tikai mūsu tuvākajiem kaimiņiem Lietuvai un Igaunijai.
Neatkarības atjaunošanas posms saistīts ar sarežģītiem un drosmīgiem izaicinājumiem.
1990.gada 4.maijā tika pieņemta deklarācija „Par Latvijas neatkarības atjaunošanu”. Pēc šī vēsturiskā pagrieziena atjaunošanas darbs sākās daudzās jomās, tajā skaitā arī tiesību un tiesu sistēmā.
No šī laika Latvijas Republikas Augstākā tiesa sāka strādāt kā neatkarīgas valsts tiesu varas augstākā instance, kur tika izskatītas sūdzības par pirmās instances spriedumiem krimināllietās un civillietās.
Šajā laikā aktuāls bija jautājums, vai tiesnešu pilnvaras var saglabāt tie tiesneši, kuri izglītību ieguvuši un strādājuši padomju laikā. Bija jāpieņem politisks lēmums, kā rezultātā tika radīts process, kas deva iespēju katru tiesnesi vērtēt atsevišķi. Šī procesa rezultātā lielākā daļa tiesnešu savas pilnvaras saglabāja, tomēr vairākiem bijušajiem tiesnešiem darbs Augstākajā tiesā bija jāatstāj. Domāju, šāda individuāla vērtēšana bija pietiekoši racionāls, izsvērts un pareizs lēmums, kas deva iespēju saglabāt augstāko tiesnešu kodolu. Jāatzīst, ka bija arī neapmierinātie ar to, ka neatkarīgajā Latvijā darbu turpina padomju laika tiesneši. Tomēr šāda diskutējama lēmuma pieņemšanu varēja ietekmēt arī citi apstākļi, kas ir raksturīgi nosacīti nelielai juristu sabiedrībai, kāda tajā laikā bija Latvijā, kur jurista izglītību ārpus padomju sistēmas praktiski nebija iespējams iegūt.
Tomēr tā laika nosacīti nelielajai Latvijas juristu sabiedrībai bija arī sava (varētu teikt) pozitīva īpatnība, kas atviegloja vērtēšanu, jo par katru no tiesnešu kandidātiem bija pietiekoša informācija, kas ar lielu pārliecību deva iespēju pieņemt pamatotu lēmumu.
Sākotnēji jautājumi par tiesnešu prasmēm un spēju apgūt jaunas tiesības un prast tās piemērot atbilstoši tām prasībām, ko radīja jaunie sociālekonomiskie procesi un ar to saistītā lietu kategoriju maiņa, kā arī tiesu reforma, cilvēktiesību iedzīvināšana un citi svarīgi jautājumi, bija pietiekoši aktuāli un radīja zināmas problēmas.
Otrs apstāklis, kas ietekmēja uzticību tiesu varai, tajā skaitā arī Augstākās tiesas tiesnešiem, bija šaubas par viņu lojalitāti un uzticību Latvijas valstij. Tomēr šīs šaubas nebija pamatotas un nebalstījās uz jebkādiem pierādījumiem. Par to liecina arī vairāki Augstākās tiesas plēnuma (tiesnešu kopsapulces) lēmumi, kas tika pieņemti vēl pirms neatkarības deklarēšanas un ir vērtējami kā ļoti tālredzīgi, neatkarīgi un drosmīgi. Es minēšu tikai vienu – 1990.gada 14.februārī Augstākās tiesas plēnums pieņēma lēmumu, kas noteica, ka tiesneša amats nav savienojams ar piederību politiskajām partijām un sabiedriski politiskajām organizācijām, kas galvenokārt bija vērsts pret komunistisko partiju, lai novērstu tās ietekmi uz tiesām. Arī turpmākie darba gadi, kad tiesneši un senatori pildīja savus pienākumus, nav radījuši šaubas par viņu uzticību Latvijas valstij un tās likumiem.
Veicot tiesu reformu, pilnīgi no jauna bija jārada apelācijas un kasācijas instance. Tomēr „pilnīgi no jauna” nenozīmēja, ka viss bija jāsāk pilnīgi tukšā vietā. Lai arī kasācijas un apelācijas instances padomju laikā bija likvidētas, mums bija tiesību normas, piemēram, Civillikums, kas joprojām darbojas, Latvijas Senāta spriedumi un citi tā laika dokumenti, kas mums bija noderīgi atjaunošanas un radīšanas procesā. Tomēr bija nepieciešama arī jauna tiesiskā bāze reformas realizēšanai. Par tādu var uzskatīt 1992.gada 15.decembrī pieņemto Latvijas Republikas likumu „Par tiesu varu”, kura 43.pants noteica, ka Augstākā tiesas sastāv no Senāta – kasācijas instances – un divām tiesu palātām – apelācijas instancēm. Šī norma stājās spēkā pēc kārtīga sagatavošanas darba un vajadzīgo grozījumu izdarīšanas procesuālajos likumos.
Tikai 1995.gada beigās mēs bijām gatavi pāriet uz trīspakāpju tiesu sistēmu, un tā gada 3.oktobrī Augstākās tiesas plēnums jeb tiesnešu kopsapulce atbilstoši likuma prasībām pieņēma lēmumu par Senāta un tiesu palātu sastāva apstiprināšanu, izveidojot kasācijas un apelācijas instances Augstākajā tiesā un radot to strukturālo modeli, kāds tas darbojās līdz 2014.gada 31.decembrim, kad likvidēja Krimināllietu tiesu palātu, bet 2016.gada 31.decembrī Civillietu tiesu palātu un Augstākā tiesa – Senāts – kļuva tikai par kasācijas instanci. 2004.gada 6.februārī Augstākajā tiesā tika izveidots Administratīvo lietu departaments kā jaunākā, bet ne mazāk svarīgā Senāta kasācijas instance.
Atgriežoties pie tiem notikumiem pirms 30 gadiem, kuru liecinieks arī es biju, vēlos padalīties ar savām atziņām par to, kā tas notika. Nevaru apgalvot, ka atklāšu kaut ko sensacionālu, tomēr man joprojām šķiet, ka bija pietiekoši izaicinoši un interesanti piedalīties un vērot tādu procesu, kas vesela tiesnešu kolektīva dzīvē bija ļoti unikāls, vienreizējs, ļoti atbildīgs un skāra katra profesionālo karjeru.
Līdz lēmuma pieņemšanai par kasācijas un apelācijas instanču izveidošanu visi Augstākās tiesas tiesneši bija vienādā jeb līdzīgā profesionālā pozīcijā jeb stāvoklī un tikai demokrātiski vēlēšanu rezultātā, bez jebkādas administratīvas vai politiskas iejaukšanās, bez jebkāda spiediena, paļaujoties tikai uz spēju objektīvi (cik nu tas tādā reizē iespējams) vērtēt, bija iespējams novērtēt savas un savu kolēģu profesionālās spējas un pieņemt lēmumu, kurš no tiesnešiem turpmāk strādās augstākajā kasācijas instancē, kurš apelācijas instancē.
Jāatzīst, ka pirms galīgā balsojuma bija arī diskusijas un vērtēšana, tomēr galu galā strīdu nebija un lēmums tika pieņemts. Iespējams, bija kolēģi, kuri jutās nenovērtēti un neapmierināti ar lēmuma rezultātu, tomēr kopumā, kā vēlāk laiks rādīja, lēmums bija pareizs.
Varbūt ar novēlošanos, tomēr, atskatoties uz pagājušajiem gadiem, es gribu pateikt paldies un izteikt atzinību maniem kolēģiem, kas šajā procesā piedalījās. Ar lepnumu varu teikt, ka tas bija gudrs, pārdomāts un objektīvs lēmums, kas liecina par to pieņēmēju briedumu un valstisko domāšanu.
Tas bija pamats kasācijas instances darba atjaunošanai un pilnveidošanai Latvijā. Priecājos, ka šis darbs turpinās, tajā skaitā caur dialogu, veidojot ciešākas saiknes ar starptautiskām tiesu instancēm, tajā skaitā Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Nacionālās tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesa atrodas vienotā tiesiskā sistēmā, un to attiecības veicina tiesību attīstību.
Dialogam jābūt mērķim un rezultātam, un to var sasniegt, ja tajā iesaistītās puses runā argumentēti un vienā valodā. Domāju, ka mēs esam uz pareizā attīstības ceļa un šodienas konference veicinās kā Senāta juridiskās domas un tiesu prakses pilnveidošanos, tā arī prasmi veidot dialogu šo mērķu sasniegšanai.
Novēlu veiksmi konferences dalībniekiem!
QR
