Ievads
Līdz šim saistībā ar masu saziņas līdzekļos un interneta platformās publicēto informāciju par kriminālprocesiem uzmanība pārsvarā veltīta riskam, ka sabiedrība apsūdzēto „notiesā” pirms sprieduma.
Šī raksta mērķis ir pievērsties pretējai parādībai – situācijām, kad šādas informācijas publiskošana vai tās tendencioza interpretācija tiek izmantota, lai radītu priekšstatu, ka apsūdzētais ir nevainīgs.
Šādas manipulācijas var īstenot gan mediji, gan pats apsūdzētais, jo īpaši, ja viņš ir sabiedrībā pazīstama persona. Rezultātā sabiedrībā var rasties priekšstats par to, ka tiesībaizsardzības iestādes nepilda likumā uzliktos pienākumus un apzināti prettiesiski vēršas pret personu.
Piemēri no prakses
Arī Latvijā laiku pa laikam tiesas procesi pāraug plašākā sabiedriskā diskusijā, kur tiesvedība saplūst ar politisko vai personisko tēlu veidošanas centieniem. Lasītājs, visticamāk, pats spēs atsaukt atmiņā konkrētus gadījumus, kas ilustrē šādu tendenci.
Vācijā plaši zināms ir Jorga Kahelmana (Jörg Kachelmann) gadījums.
Kahelmans, populārs televīzijas diktors, 2010.gadā stājās tiesas priekšā apsūdzībās par izvarošanu. Šī prāva medijos izvērtās par dueli starp aizstāvību un cietušo, kur abas puses aktīvi izmantoja presi. Kahelmans nolīga komunikācijas speciālistus un īstenoja apjomīgu publisko kampaņu, lai formētu viņa kā nevainīga cilvēka tēlu; sabiedrība tika aicināta pat piedalīties aptaujā par Kahelmana vainu. Savukārt cietušās pārstāvis medijos centās pasniegt Kahelmanu kā patoloģisku melīgu „sociopātu”, taču daudz pieticīgāk, tādēļ aizstāvība publiskajā telpā „uzvarēja”.
Gala rezultātā Kahelmans tika attaisnots, un daļēji sabiedrībā nostiprinājās uzskats, ka apsūdzības pret viņu bija nepamatotas – ne bez ietekmes no prasmīgi veidotās publiskās kampaņas.
Savukārt Amandas Noksas lieta Itālijā parāda, ka šādas kampaņas efektīvi var tikt veiktas no ārvalstīm, ja tiesas priekšā stājies attiecīgās ārvalsts pilsonis.
Amerikāņu studente Amanda Noks (Amanda Knox) Itālijā tika apsūdzēta savas britu istabas biedrenes slepkavībā. Noksai piesprieda brīvības atņemšanu uz 26 gadiem.
Spriedums izraisīja plašu starptautisku kritiku, īpaši ASV, kur tiesu medicīnas eksperti apstrīdēja DNS pierādījumu ticamību un norādīja uz procedūras kļūdām. Noksas ģimene, atbalstītāji un mediji ASV īstenoja plašu kampaņu viņas labā. Kritiķi uzsvēra arī antiamerikānisma noskaņas Itālijas sabiedrībā un medijos.
Apelācijas instances tiesā apsūdzētā tika attaisnota.
Itālijā sabiedriskā doma bija sašķelta ne tikai par spriedumu, bet arī par to, kādu ietekmi uz rezultātu atstāja amerikāņu pro-Noksas propagandas kampaņa.
Tipiskākie manipulatīvie paņēmieni
Turpmākajos punktos ir apkopoti tipiskākie manipulācijas paņēmieni, kurus izmanto, lai ietekmētu sabiedrisko viedokli un sagrozītu informāciju par kriminālprocesiem:
- vienpusēja informācijas atlase – tiek publiskoti tikai apsūdzētajam izdevīgi lietas materiālu fragmenti;
- apsūdzētā tēla veidošana – tiek inscenētas ainas un emocionāli žesti;
- upura vai varoņa lomas spēlēšana – apsūdzētais tiek „prezentēts” kā netaisni vajāts vai kā sabiedrības labuma cīnītājs;
- mediju iesaiste – tiek publicēti viedokļraksti, intervijas TV, kur tiek izplatīta tikai aizstāvības versija; mērķis – „tiesāties” publiskajā telpā, izcīnot sabiedrības viedokli pirms tiesas sprieduma;
- sociālo tīklu kampaņas – tiek organizētas apsūdzētā atbalsta grupas un veidoti emocionāli video;
- pretuzbrukumi un diskreditācija – notiek prokuratūras, policijas, liecinieku nomelnošana;
- mākslīgi „pierādījumi” un dezinformācija – tiek viltoti dokumenti, manipulēti audio/video pierādījumi (piemēram, dziļviltojumi).
Izvirzītie problēmjautājumi
Gan medijiem, gan apsūdzētajam ir tiesības paust savu pozīciju, taču praksē, kā ilustrē arī minētie piemēri, šī rīcība acīmredzami pārsniedz vārda brīvības robežas un pārtop par mēģinājumu ietekmēt sabiedrisko domu un iztiesāt lietu publiski, izmantojot vienpusēju informāciju un dažādus manipulatīvus paņēmienus.
Tas aktualizē divus jautājumus, kas ir šī raksta uzmanības centrā:
- kādus riskus rada šādi „pasākumi”;
- kā iespējams mazināt šos riskus, nesamērīgi neierobežojot vārda brīvību.
Šī raksta galvenais mērķis nav sniegt gatavus risinājumus, bet gan aktualizēt problēmu, uzsvērt tās nozīmību un pamatot, ka šis jautājums patiešām prasa risinājumus.
Ja problēmas nopietnība netiek pilnībā apzināta, ir skaidrs, ka arī nepieciešamie risinājumi netiks meklēti un īstenoti.
Vienlaikus jāuzsver – atrastie risinājumi būs derīgi abos virzienos. Proti, tie palīdzēs ierobežot gan to, ka publiskotā informācija priekšlaicīgi rada priekšstatu, ka apsūdzētais pie atbildības saukts nelikumīgi, tiesībsargājošām iestādēm veicot apzināti prettiesiskas darbības, gan to, ka sabiedrība „notiesā” cilvēku pirms sprieduma.
Iespējamās kaitīgās sekas
Sabiedrības uzticības mazināšanās tiesu varai. Ja sabiedrībā nostiprinās priekšstats, ka mediju „stāsts” ir svarīgāks par tiesas spriedumu, tas mazina visas tiesu sistēmas autoritāti kopumā. Jo īpaši bīstami tas ir ilgtermiņā: ja katrs skaļš tiesas process publiskā telpā pārvēršas par kaujas lauku, sabiedrība var uzskatīt, ka objektīva patiesība neeksistē vai ka tiesas spriedumi ir politisku spēku rezultāts, nevis taisnīguma uzvara. Turklāt, šādai praksei izplatoties, tas var sabiedrībā veidot pārliecību, ka tiesa nemaz nav īstā vieta tiesas spriešanai.
Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) ir atzinusi, ka nevar izslēgt, ka sabiedrības pieradināšana pie regulāriem pseido-tiesas procesiem medijos ilgtermiņā var radīt kaitīgas sekas sabiedrības uztverei par tiesām kā pienācīgu vietu personas vainas vai nevainīguma noteikšanai kriminālprocesā.
Spiediens uz procesa dalībniekiem. Ja kādas personas liecības vai kriminālprocess kopumā tiek plaši iztirzāts medijos, liecinieki var apzināti vai neapzināti pielāgot savas liecības, šauboties par savu atmiņu vai mēģinot saskaņot versijas.
Ja lietā ir cietušais, kura liecība ir galvenais pierādījums, viņa nomelnošanas kampaņa var radīt viņam pat tādu psiholoģisku spiedienu, kas liek atteikties liecināt vai ierasties tiesā.
Tiesas ietekmēšanas risks. Manipulatīvas vai agresīvas kampaņas var radīt iespaidu par spiediena izdarīšanu uz tiesu. Šāds risks īpaši aktuāls ir tiesu sistēmās ar zvērinātajiem vai piesēdētājiem, bet arī Latvijā to nevar pilnībā izslēgt, jo īpaši, ja negatīvā reakcija var skart ne tikai tiesnesi personīgi, bet arī viņa ģimenes locekļus.
Šos divus riskus – proti, ka procesa dalībnieki, īpaši neprofesionālie tiesneši (piesēdētāji) un liecinieki, var kļūt neobjektīvi – Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa ir saskatījusi jau tajā vien, ka kriminālprocesa materiāli tiek publiskoti pirms tiesas procesa, jo to publicēšana nereti saistīta ar vienpusējiem viedokļiem vai pat tieši uz ietekmēšanu vērstiem vērtējumiem. Tāpat var ciest liecinieku liecību uzticamība, ja viņi ir jau iepriekš iepazinušies ar lietas materiāliem. Šis risks ir īpaši izteikts tad, ja publiski izplatītajai informācijai piemīt oficiāla autentiskuma šķietamība. Tieši kriminālprocess praksē īpaši lielā mērā balstās uz liecinieku liecībām, tādēļ šajās lietās pastāv īpaši augsts risks, ka neatļauta oficiālu dokumentu publiskošana var ietekmēt gan liecību saturu, gan liecinieka atmiņas precizitāti.
Paštaisnības un nesodāmības sajūta apsūdzētajos. Veiksmīga sabiedrības pārliecināšana par „nevainīgumu” var motivēt citus rīkoties līdzīgi un vienlaikus demoralizēt izmeklētājus un prokurorus, kas redz, ka viņu darbs tiek „nomelnots” publiski.
Vācijā saistībā ar iepriekš pieminēto Kahelmana lietu izteikts pat viedoklis, ka ietekmes mēģinājums veidot sabiedrisko domu un netiešā ietekme uz tiesu šajā lietā bija sasniegusi tādu dimensiju, kas apdraud tiesisku valsti.
Līdzšinējo pasākumu un tiesiskā regulējuma nepietiekamība
Līdz šim ir darīts pārāk maz, lai atrisinātu jau identificētās problēmas, bet vēl mazāk – lai proaktīvi sagatavotos nākotnes izaicinājumiem. Iemesls tam, acīmredzot, ir tas, ka nav apzināts šīs problēmas apmērs un nozīmīgums.
Esošais tiesiskais regulējums ne tikai ir nepilnīgs, bet arī mazefektīvs.
Kriminālprocesa likuma 375.pants paredz, ka pirmstiesas izmeklēšanas materiāli ir izmeklēšanas noslēpums un izpaužami tikai ar procesa virzītāja atļauju, savukārt Krimināllikuma 304.pants paredz kriminālatbildību par neatļautu šādu ziņu atklāšanu, ja to izdarījusi persona, kura brīdināta par ziņu neizpaušanu. Tomēr praksē šī norma praktiski ir mirusi, lai gan pirmstiesas materiālu publiskošana, piemēram, medijos, ir visai regulārs notikums. Līdz 2025.gada oktobrim pēc Tiesu informācijas sistēmas ierakstiem tiesā ir nonākušu tikai divi kriminālprocesi par šādu noziedzīgu nodarījumu. Tikai vienā no tiem apsūdzētais notiesāts, otrajā – attaisnots.
Autora ieskatā, galvenā problēma ir pierādīšanas grūtības – par ziņu neizpaušanu kriminālprocesā parasti tiek brīdinātas vairākas personas, tādēļ informācijas noplūdes gadījumā nav iespējams identificēt konkrēto „nopludinātāju”.
Savukārt likumā „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” ietvertais aizliegums publicēt pirmstiesas izmeklēšanas materiālus ir deklaratīvs, jo par šī aizlieguma pārkāpšanu juridiskas sekas nav paredzētas.
Iespējamie risinājumi
Nenoliedzami, viens no risinājumiem ir panākt, lai juridiskās atbildības mehānismi darbotos efektīvi. Taču vēl svarīgāk ir ieviest tiesisko regulējumu tādu pasākumu kompleksam, kas ļautu ātri reaģēt uz kaitīgām publikācijām un novērst sekas jau to sākumposmā, jo juridiskās atbildības mehānismi lielākoties darbojas tikai „post factum”, kad kaitējums sabiedrībai vai procesa dalībniekiem jau radies. Tāpēc galvenais izaicinājums ir spēt nodrošināt savlaicīgu un praktiski efektīvu preventīvu reakciju, nevis vienīgi bargākus sodus.
Tālāk autors iezīmēs iespējamos risinājumus abos virzienos.
Vispirms par juridiskās atbildības efektivizēšanu.
Šajā līmenī jāapsver tādu instrumentu izmantošana, kuru piemērošanas procedūra nav tik smagnēja kā kriminālatbildība. Piemēram, efektīvāks risinājums varētu būt administratīvā atbildība. Vienlaikus atbildībai nevajadzētu aprobežoties tikai ar konkrētām fiziskām personām, bet jāietver arī mediju un interneta platformu atbildība.
Šajā virzienā būtu apsverama arī atbildības ieviešana par neatļautu kriminālprocesa materiālu publiskošanu kā tādu.
Kā atzinusi ECT un Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa, vērtējot attiecīgās Vācijas un Austrijas tiesību normas, šādai atbildībai ir leģitīms mērķis – „saglabāt tiesu varas autoritāti un objektivitāti”, nepieļaut, ka „piesēdētāji un liecinieki kļūst neobjektīvi”, kā arī novērst risku, ka regulāri „pseido–procesi” medijos grauj sabiedrības uztveri par tiesām kā pienācīgu forumu vainas noteikšanai.
Lai atvieglotu pierādīšanu, svarīgs instruments būtu pienākums atklāt publikācijas autoru. Pretējā gadījumā anonimitātes aizsegs būtiski apgrūtina gan pārkāpumu izmeklēšanu, gan atbildīgo personu identificēšanu.
Nozīme piešķirama arī aktīvākai tiesas un prokurora lomai.
Piemēram, Kahelmana lietā tiesas sēdes priekšsēdētājs, pasludinot spriedumu, bargi kritizēja masu saziņas līdzekļu un interneta platformu rīcību procesa gaitā, norādot, ka 1) prese plaši publicēja nepilnīgus un nereti kļūdainus faktus, radot maldīgu priekšstatu sabiedrībā; 2) anonīmos forumos un komentāros tika rupji aizskartas apsūdzētā, cietušās un pat tiesnešu tiesības uz cieņu un privātumu; 3) atsevišķi mediji aicināja sabiedrību balsot par Kahelmana vainu vai nevainīgumu, padarot tiesas procesu par izklaides pasākumu; 4) mediji bieži nespēja saglabāt nepieciešamo atturību. Tādējādi tika vairota skepses atmosfēra pret spriedumu un grauta uzticība tiesu varai.
Tiesnesis uzsvēra, ka mediju brīvība ir būtiska, taču tai jābalstās atbildībā – sabiedrībai jānodrošina pilnīga, korekta un līdzsvarota informācija, nevis sensāciju radīšana uz taisnīgas tiesvedības un personības tiesību rēķina.
Papildus minētajam tiesnesis izteicās arī par pierādījumu kopumu:
„Attaisnojošais spriedums nebalstās uz to, ka tiesas kolēģija būtu pārliecināta par Kahelmana kunga nevainīgumu […]. Tomēr pastāv pamatotas šaubas par viņa vainu […]. Tādēļ viņš bija jāattaisno, pamatojoties uz principu in dubio pro reo (šaubu gadījumā – par labu apsūdzētajam)”;
„Mēs palaižam gan apsūdzēto, gan cietušo ar aizdomām, kas, iespējams, vairs nekad nav izkliedējamas. [..] Lūdzu, turpmāk, runājot vai rakstot par šo lietu, ņemiet vērā, ka Kahelmana kungs, iespējams, noziegumu nav pastrādājis [..]. Bet vienlaikus ņemiet vērā arī pretējo – ka cietusī, iespējams, ir kļuvusi par smaga nozieguma upuri."
Prokuratūrai būtu proaktīvāk jāsniedz informācija, kas varētu mazināt baumas un manipulatīvu vēstījumu ietekmi. Savukārt prokurors, sekojot publiskajā telpā notiekošajām manipulācijām, var veidot apsūdzības runu tā, lai ne vien ietvertu savā runā jautājumus, ko paredz likums, bet arī izgaismotu publiskajā diskusijā izplatītās vienpusības un maldinošās interpretācijas, reaģējot uz sabiedrībā radītajiem stereotipiem.
Autors šādu risinājumu prokurora amatā izmantojis arī konkrētā krimināllietā, kurā par krāpšanu tika apsūdzēts ārsts – bijušais ministrs, kas no pacientiem bija pieprasījis samaksu par operācijām, par kuru veikšanu vēlāk saņēma atlīdzību no valsts.
Publiski pieejamā informācija liecināja, ka daļa sabiedrības uzskatīja, ka ārsts ir „upuris”, jo ir acīmredzami nevainīgs – viņš vienkārši pieprasījis samaksu par savu darbu. Līdzīgs priekšstats saglabājās arī daļai cietušo, kuri pat iztiesāšanas gaitā pauda šādu viedokli. Tomēr šāda uztvere balstījās uz nepilnīgu situācijas izpratni – apsūdzētais, maldinot pacientus ar apgalvojumiem, ka operācijas par valsts līdzekļiem nav iespējamas, faktiski īstenoja krāpniecisku shēmu, kuras rezultātā, saņemot samaksu no pacientiem privāti, viņš papildus ieguva arī atlīdzību no valsts. Ievērojot minēto, tiesas debašu runā tika iekļauta īpaša sadaļa, kurā tika mēģināts šo kļūdaino priekšstatu novērst.
Attiecībā uz tiesas un prokurora aktīvāku lomu likumā grozījumi nav nepieciešami.
Tālāk autors iezīmēs iespējamos risinājumus par pasākumiem, kas nav tiešā veidā saistīti ar juridiskās atbildības piemērošanu.
Ar šādiem pasākumiem autors ir domājis pasākumus, kas ļauj pēc iespējas laicīgāk novērst kaitīgo publikāciju ietekmi. Pie tiem pieskaitāms gan aizliegums publiskot noteiktus materiālus, gan pienākums nekavējoties dzēst jau izplatītu informāciju.
Galvenais izaicinājums šajā virzienā ir izstrādāt ātru un efektīvu procedūru, kā noteikt, kurus materiālus publiskot nedrīkst, un kā rīkoties ar jau publiskotu informāciju.
Turklāt normatīvajā regulējumā būtu jāparedz koncepcija, kas nodrošinātu kaitīgo materiālu automātisku bloķēšanu. Tomēr arī šādu pasākumu efekts ir ierobežots, jo digitālajā vidē informācija izplatās zibensātrumā, un reiz publicēta tā nereti turpina dzīvot neatkarīgi no sākotnējās publikācijas – tiek pārpublicēta, saglabāta vai citādi atkārtoti izplatīta.
Strādājot šajā virzienā, lietderīgi izpētīt citu valstu akceptētos pasākumus, to pozitīvās un negatīvās puses, kā arī izvērtēt to iespējamo efektivitāti Latvijas tiesību sistēmā.
Piemēram, dažās valstīs pastāv publicēšanas aizlieguma institūts (zināms arī kā gagging order vai suppression order). Tas parasti ir tiesas lēmums, kas ierobežo informācijas vai komentāru publiskošanu vai nodošanu trešajām personām. Publicēšanas aizliegumi dažkārt tiek izmantoti, lai nodrošinātu arī taisnīgu tiesu, ierobežojot aizspriedumainu publicitāti pirms procesa. Rīkojumu parasti lūdz kāds no procesa dalībniekiem. Tiesa izvērtē, vai ierobežojums būs samērīgs.
Visu pasākumu efektivitātes galvenais priekšnoteikums
Lai sabiedrība pieņemtu jebkādus ierobežojumus kriminālprocesa materiālu publiskošanā vai mediju darbībā, izšķirošais priekšnoteikums ir uzticība valsts institūcijām un to spēja pārliecinoši skaidrot šo ierobežojumu jēgu. Bez uzticības pat rūpīgi izstrādāti noteikumi riskē tikt uztverti kā cenzūra vai mēģinājums apklusināt kritiku.
Tas nozīmē, ka ir nepieciešams proaktīvs valsts institūciju darbs ar sabiedrisko domu, kas ietver skaidrojošus paziņojumus un profesionāļu – īpaši tiesnešu un prokuroru – redzamāku klātbūtni publiskajā telpā. Tieši šie autoritatīvie viedokļi palīdz sabiedrībai saprast, ka ierobežojumu mērķis nav informācijas noslēpšana, bet gan taisnīga procesa nodrošināšana un visu iesaistīto personu tiesību aizsardzība. Īpaši nozīmīgi ir skaidrot, kādus riskus rada manipulatīvas publikācijas.
Tādējādi galvenais priekšnoteikums jebkura regulējuma efektivitātei ir sabiedrības izpratne un uzticība. Tikai tad ierobežojumi var sasniegt mērķi – nodrošināt taisnīgumu, pasargāt procesu no ārēja spiediena un stiprināt sabiedrības ticību tiesiskumam.
Vienlaikus jāatzīst, ka – kā to parādījusi COVID19 krīze un karš Ukrainā – šis ir viens no sāpīgākajiem un smagākajiem jautājumiem.
QR
