Nacionālās drošības argumenti ārkārtas situācijās: sargājot tiesisku valsti

I

XXI gadsimta pirmās desmitgades vairs nevar raksturot kā miera un uzplaukuma laikus. Demokrātijas visā pasaulē, tostarp Eiropā, saskaras ar dažādiem ārējiem un iekšējiem apdraudējumiem savai pastāvēšanai. Pašaizsargājošās demokrātijas koncepts, dažādi ārkārtas situāciju modeļi un mehānismi, kā arī nepieciešamība līdzsvarot pamattiesības ar nacionālās drošības apsvērumiem vairs nav tikai teorētiski zinātniskas izpētes jautājumi. Tiem ir būtiska praktiska nozīme valstiskuma un demokrātiskas tiesiskas valsts aizsardzībai.

II

Nacionālās drošības aizsardzība un pienācīga reaģēšana uz valstiskuma apdraudējumiem nav viegls uzdevums demokrātiskai tiesiskai valstij. Tiesiskas valsts, cilvēktiesību un demokrātijas principu prasības ierobežo valsts iespējamo rīcību un ietver tiesu kontroli, ja ar valsts rīcību aizskartās personas meklē tiesas aizsardzību. Demokrātiska tiesiska valsts, kas dibināta uz tiesiskas valsts principu un cilvēktiesību ievērošanu, ir ierobežotāka savā pašaizsardzībā nekā nedemokrātisks režīms, kas ignorē šīs konstitucionālās vērtības un principus. Turklāt demokrātiskas tiesiskas valstis šajā ziņā ir ievainojamākas, jo to pretinieki var izmantot garantētās cilvēktiesības un tiesiskas valsts principus, lai efektīvi vērstos pret demokrātisku tiesisku valsti ar mērķi to iznīcināt. Tomēr demokrātiskai tiesiskai valstij jābūt spējīgai aizstāvēt savu pastāvēšanu un pārvarēt apdraudējumus, vienlaikus saglabājot savu identitāti, uzticību tiesiskas valsts principiem un cilvēktiesību vērtībai. Šajā kontekstā konstitucionālo tiesību teorijai un konstitūcijas principu un normu praktiskai piemērošanai ir jānodrošina, ka demokrātiska tiesiska valsts tiesiskajā un sociālajā realitātē saglabā gan savu identitāti un vērtības, gan noturību pret apdraudējumiem. Pašaizsargājošās demokrātijas princips, ģeopolitiskais konteksts un pamattiesību aizsardzība nav tikai skaisti deklaratīvi saukļi preses paziņojumos un konferenču runās, bet tiem jātiek precīzi un efektīvi īstenotiem praksē. Krīzēs un ārkārtas situācijās, saskaroties ar apdraudējumu valstiskuma un demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanai,  tieši tiesu varas konstitucionālais pienākums un atbildība ir panākt atbilstošu līdzsvaru starp nacionālās drošības interesēm un tiesiskas valsts principu un cilvēktiesību prasībām.

III

Senās Romas laikos, iespējams, bija vieglāk stāties pretī draudiem un pārvaldīt ārkārtas situācijas, jo šodienas tiesiskas valsts principi un cilvēktiesību prasības, kas ierobežo valsts rīcības iespējas, tolaik vēl tikai bija agrīnas veidošanās priekšnojautās. No seno romiešu laikmeta ir saglabājušās divas labi zināmas maksimas, kuras abas tiek saistītas ar Marku Tulliju Ciceronu. Abas maksimas tiek plaši citētas arī mūsdienās saistībā ar valsts apdraudējumu pārvarēšanu, taču piedāvā ierobežotas praktiskās vadlīnijas demokrātiskai tiesiskai valstij.

Pirmkārt, Cicerons paziņoja salus populi suprema lex esto, kas nozīmēja – „tautas labums (labklājība, drošība) lai ir augstākais likums”. Tas atspoguļo ideju, ka ārkārtas stāvokļos sabiedrības interesēm un drošībai var būt prioritāte pār individuālajām tiesībām.

Otrkārt, arī viņš atzina, ka silent enim leges inter arma jeb „kara laikā likumi klusē”. Šī maksima norāda, ka tiesības var tikt apturētas, ja apdraudēta nacionālā drošība un valsts pastāvēšana, liekot domāt, ka tiesībām nevajadzētu ierobežot apdraudējumu pārvarēšanu.

Romiešu pieejai ir spēcīgs un šķietami loģisks pamatojums: galvenais mērķis ir pārvarēt apdraudējumu un atjaunot mieru un drošību. Krīzes laiki un ārkārtas situācijas tika uzskatīti par nepiemērotiem juridiskām debatēm, konstitucionalitātes pārbaudei vai tiesu kontrolei. Tomēr mūsdienu demokrātiskā tiesiskā valsts paredz principiālu nozīmi konstitūcijai, cilvēktiesībām un tiesiskajām procedūrām – pat ārkārtas situācijās un valsts apdraudējuma apstākļos. Mūsdienu demokrātiska tiesiska valsts balstās uz aksiomu, ka krīzes pārvarēšanai un valsts apdraudējuma novēršanai jānotiek tiesiskas valsts principu un cilvēktiesību ietvaros, nevis tos pārkāpjot vai ārpus tiem. Tiesiskas valsts prasībai, ka neviens nekad nav pāri vai ārpus likuma un tiesībām, ir fundamentāla nozīme.

IV

Demokrātiskai tiesiskai valstij ir jāaizsargā ne tikai valsts pastāvēšana, tās suverenitāte vai teritoriālā integritāte. Tām ir jāaizsargā arī sava dvēsele un identitāte – konstitucionālās vērtības un principi, kas nosaka ne tikai vienkāršu valsts esību, bet noteiktu esības kvalitāti – demokrātija, kas balstās uz taisnīga likuma varu, cilvēka cieņu un cilvēktiesībām. No šī skatupunkta tiesiskas valsts principi, cilvēktiesības un demokrātija nav tikai abstrakti ideāli; tās ir pamatvērtības, kuras ir vērts aizstāvēt.

Kā norādījis Izraēlas Augstākās tiesas bijušais priekšsēdētājs Ārons Baraks, „cīņā likumi neklusē”. Viņa viedoklis atspoguļo principu, ka tiesiskas valsts principi, cilvēktiesības un demokrātijas principi ir jāievēro ne tikai miera laikā, bet arī ārkārtas situācijās un karā. Tas, pēc Ārona Baraka domām, ir demokrātiskas tiesiskas valsts vissvarīgākais izaicinājums: tai jātiek galā ar krīzēm un apdraudējumiem, vienlaikus paliekot uzticīgai saviem dibināšanas principiem. Ja demokrātiska tiesiska valsts zaudē savu dvēseli un identitāti, aizstāvot sevi, tās ienaidnieki galu galā uzvar.

Līdzīgu pieeju ir pieņēmusi arī Ukrainas Konstitucionālā tiesa. Tiesa apstiprināja, ka pat karastāvokļa apstākļos Konstitūcijas pārākums un tās pamatprincipi – tostarp tiesiskas valsts principi, varas dalīšanas princips un cilvēka tiesību un pamatbrīvību ievērošana – joprojām ir Ukrainas konstitucionālās kārtības pamats. Šī nostāja atspoguļo gan loģisku demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanas konsekvenci, gan nozīmīgu izaicinājumu tiesu varai: kā efektīvi pārbaudīt valsts rīcību, kas veikta, reaģējot uz ārēju apdraudējumu valsts pastāvēšanai – Krievijas īstenotu agresiju pret Ukrainu ar mērķi to likvidēt. Šādos kontekstos nav vieglu lietu.

V

Korematsu lietā ASV Augstākā Tiesa savulaik – Otrā pasaules kara gados – meklēja pārāk vienkāršotas atbildes uz sarežģītām kara laika dilemmām. Tiesa atbalstīja smagus japāņu izcelsmes ASV pilsoņu cilvēktiesību pārkāpumus, pamatojot savu lēmumu ar nacionālās drošības apsvērumiem. Kā atzīmēts tiesneša Feliksa Frankfurtera dienasgrāmatās, tiesnesis referents Hugo Bleks apspriedēs izteicās: „Kādam ir jāved šis karš. Vai nu to dara [prezidents] Rūzvelts, vai mēs. Un mēs [Augstākā tiesa] to nevaram”. Ar šādu pamatojumu ASV Augstākā tiesa faktiski piešķīra izpildvarai gandrīz carte blanche kara laika pārvaldības jautājumos. Kopš tā laika šo lēmumu plaši nosodījuši tiesību zinātnieki, vēsturnieki un nākamās ASV Augstākās Tiesas tiesnešu paaudzes. Tas tagad tiek uzskatīts par tiesu varas atbildības izgāšanos un kļūdainu stratēģiju konstitucionālo lietu izskatīšanai kara laikā.

Turpretim principālāka un niansētāka pieeja ir redzama Ārona Baraka mantojumā. Baraka pieeja balstās uz principu, ka pat krīzēs un kara laikā tiesnešiem jāturpina pildīt savi pienākumi – spriest taisnīgu tiesu, aizsargāt cilvēktiesības un nodrošināt konstitucionālo vērtību un principu īstenošanu. Viņš detalizēti izklāstīja iespējamās tiesu kļūdu izmaksas, ja tiesneši nenovērtē nacionālās drošības riskus pietiekami nopietni. Tajā pašā laikā viņš brīdināja, ka „drošība” nav burvju vārds, kas automātiski attaisno visu valdības paveikto apdraudējuma novēršanā. Tā vietā tiesu kontrolei jābūt gan kompetentai, gan atbildīgai, rūpīgi pārbaudot konkrētos veiktos pasākumus.

VI

Kā galveno metodi šādu lietu risināšanai Ārons Baraks aizstāvēja svēršanas un salīdzināšanas metodes izmantošanu. Tiesu varai ir jānosaka atbilstošs līdzsvars starp cilvēktiesību aizsardzību un nacionālās drošības interesēm. Līdzīgu pieeju nesen apstiprināja arī Ukrainas Konstitucionālā tiesa, kas lēma, ka jautājumi par cilvēktiesību ierobežojumiem jārisina, izsverot konkurējošās intereses un vērtības.

Pārrunājot interešu un vērtību svēršanu un līdzsvarošanu, ir svarīgi uzsvērt, ka uzmanība pievēršama izmantotajai juridiskajai metodei. Neatkarīgi no tā, vai tiek izmantota klasiskā ad hoc pieeja vai Ronalda Dvorkina un Roberta Aleksija aizstāvētā svēršanas un salīdzināšanas metode, mērķis ir noteikt, kuriem principiem vai vērtībām konkrētajos apstākļos ir vislielākais svars un kuri ir jāievēro. Šī pieeja mēdz noteikt prioritāti vienai vērtībai – parasti uz otras rēķina –, atstājot mazāk svarīgo vērtību lielā mērā pakārtotu un neīstenotu.

Tomēr gan cilvēktiesības, gan nacionālā drošība ir vienlīdz būtiskas demokrātiskai sabiedrībai, un tās nevajadzētu uzskatīt par savstarpēji izslēdzošām. Šajā kontekstā varētu būt laiks atgriezties pie Konradam Hesem piedēvētā praktiskās saskaņotības (praktische Konkordanz) principa. Šī pieeja cenšas saglabāt abas pretrunīgās vērtības pēc iespējas lielākā mērā, tās integrējot un saskaņojot. Tā vietā, lai piešķirtu absolūtu prioritāti vienai interesei, mērķis ir nodrošināt abu interešu ievērošanu, atrodot niansētu un kontekstuālu risinājumu.

Jāteic gan, ka praktiskās saskaņotības principu ir viegli formulēt tikai teorētiski. Tiesiskajā un sociālajā realitātē tieši tiesnešiem tie ir jāpiemēro un jāpanāk atbilstošs līdzsvars katrā individuālā gadījumā. Runājot par konkurējošu konstitucionālo vērtību līdzsvarošanu, nav vienkāršu lietu. Katrs gadījums, kurā nepieciešama šāda līdzsvarošana, kļūst par sarežģītu lietu – un tieši šajās lietās tiesiskums un cilvēktiesības ir jāsargā un saturiski jāsaskaņo ar nacionālās drošības interesēm.

VII

Šī atbildība galvenokārt gulstas uz administratīvajām tiesām, it īpaši ārkārtas situāciju laikā, jo tām ir uzdevums pārbaudīt konkrētas rīcības pret personām pamatotību un tiesiskumu. Administratīvo tiesu uzdevums ir aizsargāt cilvēktiesības un tiesiskas valsts principus, vienlaikus dodot valstij pietiekamu rīcības brīvību leģitīmu nacionālās drošības apsvērumu risināšanai. Tiesas nav aicinātas „vest karu”, bet gan nodrošināt, lai demokrātiska tiesiska valsts kara laikā nezaudētu savu identitāti un morālo integritāti. Arī tas ir būtiski uzvarai – lai galu galā uzvarētu taisnīgums, demokrātija un tiesiskums.