Romāns Apsītis – neatkarības atjaunošanas balss
Uzruna Romāna Apsīša piemiņas vietas „Mūžīgais avots” atklāšanā Ikšķiles kapos 2025.gada 4.maijā
I
2025.gada 4.maijā, kad Latvijā un pasaulē atzīmējam Augstākās padomes deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” trīsdesmit piekto gadadienu, ir īstais brīdis atcerēties profesoru Romānu Apsīti (1939–2022).
Neatkarības deklarācijas gadadienā ir brīdis atmiņai par tās balsi. Profesors Romāns Apsītis tajā nu jau leģendārajā Augstākās padomes sēdē nolasīja Augstākajai padomei un visai tautai viņa vadībā sagatavoto deklarācijas projektu. Viņa balsī izskanēja tautas sapnis un prasība pēc savas valsts neatkarības un brīvības atgūšanas.
Ja viņa mūžā būtu bijusi tikai šī viena 1990.gada 4.maija epizode, ar to vien viņš jau būtu palicis Latvijas vēsturē uz mūžīgiem laikiem. Tomēr līdzās 1990.gada 4.maijam gan pirms tā, gan pēc tam bija vēl daudz citu mūža epizožu, darbu un domu, kas veltītas Latvijai – lai atgūtu un nostiprinātu Latvijas neatkarību, demokrātiju un taisnīga likuma varu.
II
Profesors Romāns Apsītis vadīja 1990.gada 4.maija deklarācijas projekta izstrādāšanas darba grupu. Viņa personība, pieredze, raksturs un intereses bija svarīgas šajā procesā. Kad katra balss bija svarīga, lai panāktu deklarācijas pieņemšanai vajadzīgo konstitucionālo vairākumu Augstākajā padomē, vajadzēja uzklausīt katru, radīt sajūtu, ka teiktais ņemts vērā, neaizvainot un neatstumt. Toreiz vajadzēja ne tikai izstrādāt deklarācijas projektu, bet vienot visus tik atšķirīgos ceļā uz pārliecinošu konstitucionālo vairākumu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. To varēja panākt ar viņa nosvērtību, labsirdību, draudzīgo humoru un ieklausīšanās citā prasmi.
Tāpat topošajam deklarācijas projekta pierakstam bija svarīga salasāmība un precizitāte. Vēstures arhīvos šie projekti, labojumi un precizējumi paliks profesora skaistajā un perfekti salasāmajā rokrakstā.
1990.gada 4.maija deklarācijai ir detalizēta un izvērsta preambula, kur precīzi un lietišķi izklāstīta Latvijas valsts vēsture no 18.novembra līdz 4.maijam. Toreiz vajadzēja atgūt zināšanas par patieso vēstures gaitu, izstāstīt īsto vēsturi sabiedrībai un tieši vēstures faktos pamatot prasību par okupācijas prettiesiskumu un valsts nepārtrauktību (kontinuitāti). Profesors Romāns Apsītis ar savu mīlestību pret vēsturi bija īstais cilvēks šo uzdevumu paveikšanai.
III
Profesors Romāns Apsītis un viņa laikabiedri paveica savu mūža uzdevumu – Latvijas valsts neatkarība un brīvība tika atgūta un nostiprināta, kā arī tika likti droši pamati turpmākam nācijas valstiskuma ceļam. Būtiski, ka tas 1990.gada 4.maijā tika izdarīts uz valsts nepārtrauktības principa pamata. Netika veidota jauna valsts, otrā republika, Latvija 2.0, bet atjaunota visu laiku juridiski pastāvējusī (arī visus piecdesmit okupācijas gadus) 1918.gada 18.novembrī proklamētā valsts. Tika atjaunota valsts neatkarība, simboli un teritorija, tika atjaunots pilsoņu kopums, galvenās valsts varas institūcijas, Satversme.
Nepārtrauktība bija teju simboliski personiska. 1940.gadā Rīgas pilī bija Ulmanis un par pirmo prezidentu pēc neatkarības atjaunošanas kļuva atkal Ulmanis. Toreiz galvenais jurists, tieslietu ministrs bija Apsītis. Un neatkarības atjaunošanā viens no galvenajiem juristiem bija Apsītis, Romāns Apsītis.
Valsts nepārtrauktība (kontinuitāte) un valsts neatkarības atjaunošana Romānam Apsītim kā kora dziesmas mīļotājam varēja būt ļoti skaidra un saprotama. Tā ir iekodēta mūsu kultūrā. Nogrimusī Burtnieku pils Lāčplēsī un Ausekļa Gaismas pils mums atgādina, ka var atgūt pazaudēto, var celt augšā nogrimušos labos laimīgos laikus, pili, nāciju un valsti, ja uzmin pareizos vārdus. Un profesors Romāns Apsītis šos īstos vārdus zināja. 1990.gada 4.maijā viņa balsī šie vārdi izskanēja, lai augšāmceltos Latvija.
IV
Rūtas Patmalnieces „Mūžīgais avots” uzrunā un vedina aizdomāties. Tas ir atvērts lasījumiem un interpretācijām – simboliskais vēstījums ir par profesoru Apsīti, viņa paaudzi, laikabiedriem, mūsu sabiedrību un visu Latviju.
Juristiem šis piemineklis patiktu, jo tiesībās galvenā māksla ir interpretācija jeb iztulkošana. Saskatīt dziļāku jēgu un lielās likumsakarības aiz teksta burtiem, zīmēm un lietām. Profesoram Romānam Apsītim tas patiktu divkārši. Jo interpretācija ir svarīga ne tikai tiesībās, bet vēl jo vairāk – arī mūzikā un kora dziesmā. Un tai piederēja profesora sirds.
QR
