Tiesību uz taisnīgu tiesu nozīme vārda brīvības un citu tiesību līdzsvarošanā mūsdienu ģeopolitiskajos apstākļos

Ievads

Vispirms es vēlos pateikties Latvijas Republikas Augstākajai tiesai par atsaucību organizēt starptautisku konferenci par godu Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 75.gadadienai, kura tiks svinēta pavisam drīz, 4.novembrī. Konvencijai ir bijusi fundamentāla ietekme uz demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesībām dalībvalstīs, tostarp Latvijā, un šis temats būtu atsevišķas konferences apskata vērts.

Savā šodienas runā es vēlos pievērsties tam, kā Konvencijā ietvertās tiesības ir evolucionējušas un kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ņem vērā šī brīža ģeopolitisko kontekstu, dezinformāciju un ārvalstu ietekmi, Krievijas hibrīdkara draudus, ar kuriem saskaras ne tikai Latvija, bet arī citas Eiropas valstis.

Ierobežotā laika dēļ savā runā pievērsīšos trīs lietu analīzei, kuras izvērš jau iepriekš tiesas nolēmumos „Gapoņeko pret Latviju”, „Ždanoka (Nr.2) pret Latviju” un „Kirkorovs pret Lietuvu” ietvertos argumentus par nepieciešamību demokrātijai spēt sevi aizsargāt vai arī atspoguļo jaunu Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi.   

Rodina un Borisova pret Latviju

Pirmā lieta – „Rodina un Borisova pret Latviju”. Pirmajā lietā fakti saistās ar aizliegumu sūdzības iesniedzējai rīkot tā saucamo krievu maršu no Strēlnieku laukuma uz okupācijas pieminekli 2014.gada 9.maijā, dienā, kad Krievijas Federācijā tiek plaši atzīmēta padomju armijas uzvara pār nacistisko Vāciju. Pasākuma pieteiktais mērķis bija protestēt pret krievu valodas kā mācību valodas samazināšanu skolās.

Otrajā lietā sūdzības iesniedzēja vēlējās organizēt demonstrāciju iepretim Ukrainas vēstniecībai 2014.gada 23.septembrī. Demonstrācijas pieteiktais mērķis bija izbeigt karu Ukrainas dienvidaustrumos.

Abos gadījumos Latvijas drošības iestādes un administratīvās tiesas, detalizēti izvērtējot virkni apstākļu, tostarp draudus Latvijas drošībai, ņemot vērā Krievijas Federācijas veikto Krimas aneksiju un agresiju Austrumukrainā 2014.gadā, aizliedza šādu pasākumu norisi, neskatoties uz to, ka 9.maija gājiens iepriekš, 2013.gadā, bija atļauts. Tiesas vērtēja gan to, kā mainīgais ģeopolitiskais konteksts ir ietekmējis drošības situāciju, tostarp iespējamos aicinājumus uz bruņotu vardarbību pasākumu laikā, padomju un Doņeckas republikas simbolu izmantošanu, kā arī pasākuma pieteikto mērķu atbilstību dalībnieku reālajām iecerēm. Piemēram, viens no otrā pasākuma sākotnējiem rīkotājiem bija apsūdzēts par dalību Krievijas atbalstīto Doņeckas kaujinieku formējumos. Arī pasākuma dalībnieku publiski paustie aicinājumi glorificēja Krievijas darbības Austrumukrainā, nevis bija vērsti uz kara izbeigšanu.    

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, izskatot abas lietas, balstījās uz detalizēto drošības risku izvērtējumu, ko bija veikušas administratīvās tiesas, un nekonstatēja pārkāpumu, norādot:

„Ņemot vērā Latvijas vēsturisko pieredzi un pašreizējo ģeopolitisko kontekstu, valsts iestādes bija tiesīgas uzskatīt, ka politiskās aktivitātes, kas atklāti pauž simpātijas Krievijas Federācijai, var apdraudēt valsts drošību un demokrātisko stabilitāti."

Tiesa arī uzsvēra, ka demokrātiskā sabiedrībā nav vietas aicinājumiem izteikt vienas nācijas pārākumu pār citu nāciju vai agresīviem „kara propagandas” vēstījumiem, kuru mērķis ir izteikt atbalstu neatzītām separātistu organizācijām Austrumukrainā.

Tomēr vienā aspektā Eiropas Cilvēktiesību tiesas un nacionālo tiesu vērtējums atšķiras – ne saturiski, bet metodoloģiskajā pieejā. Nacionālās tiesas šajās lietās atsaucās uz Konvencijas 17.pantu, kurš izslēdz no Konvencijas aizsardzības Konvencijā ietverto tiesību ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa nepiekrita attiecināt uz šīm lietām 17.pantu, bet vērtēja abu demonstrāciju ierobežojumu samērīguma atbilstību Konvencijas 10. un 11.pantam.

Var diskutēt par tiesas pieejas pamatotību vismaz attiecībā uz otrajā demonstrācijā paustajiem izteikumiem, kas izteica atbalstu Krievijas agresijai, jo, piemēram, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 20.panta pirmā daļa uzliek valstīm pienākumus aizliegt jebkāda veida kara propagandu. Tomēr var secināt, ka vismaz pašreiz tiesas nostāja pret Konvencijas 17.panta izmantošanu ir ļoti piesardzīga, lai nepavērtu durvis šī panta plašai izmantošanai. Tādēļ nacionālajām tiesām, lai izvairītos no Konvencijas pārkāpuma, ir jāveic pilns samērīguma izvērtējums, izņemot gadījumus, kad apstrīdētie izteikumi ietver tiešus aicinājumus uz vardarbību. Latvijas tiesas šajās lietās, neskatoties uz atsauci uz Konvencijas 17.pantu, šādu izvērtējumu bija veikušas, kas atļāva arī Eiropas Cilvēktiesību tiesai vērtēt nacionālo tiesu argumentus.

Borzykh pret Ukrainu

Otra lieta, ko vēlos ļoti īsi pieminēt, ir lēmums lietā „Borzykh pret Ukrainu”. Šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa noraidīja kā nepamatotu iesniedzēja sūdzību par aizliegumu publiski lietot Sv. Jura lentīti. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka, mainoties kontekstam, arī simbolu nozīme var mainīties. Proti, tiesa secināja, ka „Svētā Jura lentītes izmantošana, ņemot vērā notiekošo Krievijas agresiju, pamatoti tika uzskatīta par politisku simbolu, kas saistīts ar šīs agresijas atbalstu."

Tādēļ valstij ir tiesības ierobežot šādu simbolu izmantošanu, lai aizsargātu sabiedrisko kārtību un demokrātiju.

Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti

Trešā lieta, ko vēlos analizēt, ir „Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti”, kurā tika vērtēta nevis valsts iejaukšanās, lai aizsargātu demokrātiju, bet tieši pretēji – iespējamais rīcības trūkums. Konkrētajā lietā vairāki Lielbritānijas parlamentārieši sūdzējās par to, ka valdība nav veikusi pietiekamus pasākumus, lai novērstu Krievijas īstenoto dezinformācijas kampaņu un iejaukšanos 2019.gada parlamenta vēlēšanās. Sūdzības iesniedzēji uzskatīja, ka tādējādi valsts ir pārkāpusi Konvencijas 1.protokola 3.pantu – tiesības uz brīvām vēlēšanām.

Šī lieta akcentē vairākus kompleksus jautājumus: kura persona var iesniegt sūdzību šāda veida lietās; vai tiesas var skatīt šāda veida lietas, jo Lielbritānijas Augstākā tiesa bija noraidījusi iesniedzēju sūdzību, argumentējot, ka šis ir parlamenta kompetences jautājums; vai valstij ir pozitīvi pienākumi tiesību uz brīvām vēlēšanām nodrošināšanā un cik plaši tie ir?

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka valstij ir pozitīvs pienākums veikt aktīvus soļus un aizsargāt vēlēšanu integritāti, tostarp pret ārvalstu iejaukšanos un dezinformācijas kampaņām.

Konkrētajā lietā tiesa konstatēja, ka Lielbritānija ir veikusi pietiekamus pasākumus. Tiesa secināja: „Konvencija valstīm neuzliek pienākumu nodrošināt konkrētu rezultātu vēlēšanu integritātes aizsardzībā, bet gan veikt saprātīgus pasākumus, kas atrodas to kompetencē, lai aizsargātu demokrātiskās institūcijas." Proti, valstij ir aktīvi un saprātīgi jāveic iespējami soļi, lai mazinātu riskus demokrātijai un novērstu ārvalstu iejaukšanos velēšanās un izmeklētu šādus gadījums.

Kopsavilkums

Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse apliecina, ka cilvēktiesības nedarbojas vakuumā. Konvencija ņem vērā jaunos izaicinājumus – ģeopolitisko kontekstu un nepieciešamību aizsargāt demokrātiju dalībvalstīs.

Turklāt Konvencija uzliekt valstīm arī pozitīvus pienākumus veikt aktīvas darbības demokrātijas aizsardzībai. Taču, nosakot cilvēktiesību ierobežojumus, joprojām ir jāizvērtē ierobežojumu nepieciešamība un samērīgums.

Nacionālo tiesu izvērtējumam un argumentācijai ir fundamentāla loma šajā procesā. Pirmkārt, nacionālās tiesas ir tuvāk konkrētajai sabiedrībai un var labāk izvērtēt apdraudējuma riskus. Otrkārt, nacionālo tiesas vērtējums vai arī tā iztrūkums ietekmēs lietas iznākumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā.