Aizvadītajā gadā, kas valstij bijis visai spraigs un politiskajiem notikumiem bagāts, Latvijas Augstākā tiesa ir spējusi nodrošināt stabilu darbu un tai uzticēto funkciju sekmīgu izpildi.
Ir pierasts, ka par tiesu darbu reti saka labu. Taču gribu minēt divas aptaujas, kas veiktas tiesās. Pagājušā gada pavasarī tika prezentēta Latvijas tiesnešu mācību centra veiktā aptauja astoņās Latvijas tiesās, un tā parādīja, ka tiesu darbu pozitīvi novērtē 80% tiesas apmeklētāju, kas jebkādā statusā bijuši lietu dalībnieki, kā arī 75% no juristiem, kas piedalījušies tiesu lietās. Līdzīgs cipars – 77% juristu – pozitīvu vērtējumu devuši tieši Augstākās tiesas darbam Augstākās tiesas organizētajā klientu aptaujā aizvadītā gada rudenī. Pozitīvais vērtējums saņemts no cilvēkiem, kuriem bijusi reāla, nepastarpināta saskare ar tiesas darbu. Domāju, tas ir apsveicams rezultāts un pietiekami objektīvs novērtējums gan tiesnešu, gan tiesas darbinieku darbam.
Tomēr 16. marta plēnumā Augstākās tiesas vairāku struktūrvienību vadītāju ziņojumos izskanēja satraukums par jautājumiem, kam nevajadzētu būt īpaši aktuāliem tiesiskā valstī.
Pirmkārt, Augstākajai tiesai kā augstākajai tiesu instancei, analizējot darbu, nebūtu tik daudz jārunā tādās kategorijās kā lietu izskatīšanas ātrums, intensitāte, lietu atlikuma samazināšana, bet diemžēl tieši tas un nevis darba kvalitāte šobrīd tiek gaidīts no tiesas. Arī jautājumā par Augstākās tiesas tiesu palātu likvidāciju arguments ir lietu izskatīšanas termiņi, nevis kvalitāte. Tas, ka Krimināllietu tiesu palāta atceļ gandrīz katru otro pārsūdzēto apgabaltiesas nolēmumu, nevienu neinteresē. Augstākā tiesa šobrīd strādā, jau balansējot uz robežas starp kvantitāti un kvalitāti, kas īsti nepiedien augstākajai tiesu instancei, kuras pamatuzdevums ir nevis lietas skatīt vairāk un ātrāk, bet spriest taisnīgu, kvalificētu tiesu, izlabojot zemāku instanču tiesu kļūdas.
Otrkārt, Augstākajai tiesai, kurai nav likumdevēja funkciju un pat ne likumdošanas iniciatīvas tiesību, daudz nākas runāt par likumu jaunradi un par nepieciešamajām izmaiņām tiesvedības normatīvajā regulējumā, kas būtu likumdevēja, nevis tiesu varas jautājums. Diemžēl tās ir pašizdzīvošanas iniciatīvas. Kaut arī Augstākajai tiesai nav paredzētas likumdošanas iniciatīvas tiesības, mums, domājot, kā efektivizēt savu darbu, nākas iniciēt, lūgt, izteikt priekšlikumus, piedalīties ministrijas darba grupās un Saeimas komisiju sēdēs, kas atņem tiesnešu laiku savu tiešo pienākumu pildīšanai – tiesas lietu izskatīšanai. Neredzot citu iespēju mazināt tiesnešu darba slodzi, Augstākā tiesa arī turpmāk aktīvi sekos līdzi un ar saviem priekšlikumiem piedalīsies likumdošanas procesos, kas varētu efektivizēt tiesu darbu, padarot tiesāšanos ātrāku, vienkāršāku, lai tā nebūtu tik darbietilpīga un esošie tiesneši spētu lietas izskatīt ātrāk.
Augstākā tiesa arī turpmāk darīs visu iespējamo, lai aktivizētu Administratīvā procesa likuma grozījumus, turpinātu pilnveidot Civilprocesa likumu. Esam vērsuši uzmanību arī uz, iespējams, nepieciešamiem grozījumiem Operatīvās darbības likumā – ja Augstākā tiesa vairs nebūs otrās instances tiesa, vai tai kā kasācijas instancei būtu jānodarbojas ar operatīvo pasākumu akceptēšanu?
Gan departamentu vadītāji, gan Judikatūras nodaļas vadītājs un ģenerālprokurors plēnumā vērsa uzmanību uz judikatūras nepietiekamas pieejamības problēmu. Augstākā tiesa nav Tiesu informatīvās sistēmas uzturētāja un nevar to ietekmēt, tādēļ domāsim, kā paplašināt judikatūras pieejamību Augstākās tiesas interneta mājas lapā un arī drukātā veidā.
Tiesneša darbs prasa nepārtrauktu zināšanu papildināšanu, tādēļ Augstākā tiesa arī turpmāk paredzēs līdzekļus gan tiesnešu mācībām profesionālajā jomā, gan svešvalodu zināšanu pilnveidošanai. Turpināsim pagājušajā gadā aizsākto – izmantosim tiesnešu konferenci profesionālajām mācībām, lai, visiem tiesnešiem klātesot, runātu par tiesību interpretāciju un tiesu prakses jautājumiem konkrētās lietu kategorijās.
Augstākā tiesa jau vairākkārt paudusi savu negatīvo attieksmi pret Augstākās tiesas tiesneša amatam noteiktajiem vecuma ierobežojumiem. Negribētu domāt, ka tas notiek mērķtiecīgi, taču, ierobežojot tiesneša vecumu, notiek tas, ko varētu saukt par tiesnešu korpusa vājināšanu. Gan departamentu, gan tiesu palātu vadītāji arī šajā plēnumā norādīja, ka 40 gadu minimālā vecuma robeža Augstākās tiesas tiesnesim ir pārlieku augsta un liedz jauniem, izglītotiem, enerģiskiem juristiem ienākt Augstākajā tiesā. Taču tiesneša amats nav arī tāds, kur būtu jāstrādā tikai jauniešiem, jo pieredze un profesionālās iemaņas tiesnesim nepazūd ne 65, ne 70 gados, un ir jo īpaši svarīgas augstākajā tiesu instancē. Taču Saeimā jau atrodas likumprojekts grozījumiem likumā Par tiesu varu, kas liedz iespēju Augstākās tiesas tiesnesim pagarināt atrašanos amatā pēc amata pildīšanas maksimālā vecuma sasniegšanas.
Visas plēnumā izskanējušās domas, viedokļi un vērtējumi, tāpat kā Augstākās tiesas apkopotie statistikas dati tiks izmantoti turpmākā tās darba efektivizēšanā un tālākā uzlabošanā.
QR
