Atbildība ir ētikas un tiesību kategorija (jēdziens), kas atspoguļo personības īpašu sociālu un morāli tiesisku attieksmi pret sabiedrību (cilvēci kopumā), attieksmi, kuru raksturo cilvēka morālā pienākuma izpildīšana un tiesisko normu ievērošana.
(Rozentāls M. Filozofijas vārdnīca. Rīga: Liesma, 1974., 36.lpp.)
TIESĪBU NORMU PIEMĒROŠANA UN TIESU JUDIKATŪRAS IZMANTOŠANA
Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) lietās Pfarrmeier v. Austria, Engel and others v. the Netherlands, Zolotuhins pret Krieviju, administratīvo pārkāpumu lietās privātpersonai ir tiesības uz līdzvērtīgām procesuālajām garantijām lietas izskatīšanā kā kriminālprocesā.
ECT izvirzītie kritēriji par attiecīgu tiesībpārkāpumu klasifikāciju vai pielīdzināšanu krimināltiesību sfērai ir vērsti uz privātpersonas tiesisko garantiju nodrošināšanu lietas izskatīšanas procesā.
Arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments ir atzinis, ka administratīvo pārkāpumu lietās izmantojama Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta judikatūra (tiesu prakse) (spriedums SKA-157/2007).
Analizējot tiesu nolēmumus, ir konstatēti gadījumi, kad, izskatot administratīvo pārkāpumu lietas, tiek piemērots Krimināllikuma vai Kriminālprocesa likuma regulējums, kas būtu atzīstams par nekorektu praksi.
Tiesību normu piemērotājam, izskatot administratīvo pārkāpumu lietas, atbilstoši ECT atziņām jānodrošina lietas dalībniekiem līdzvērtīgās procesuālās garantijas lietas izskatīšanā kā kriminālprocesā, nevis ir pamats tieši piemērot krimināltiesisko vai kriminālprocesuālo regulējumu.
Tiesību normu piemērotājam, izskatot administratīvo pārkāpumu lietas, jāievēro tiesu judikatūra, tas ir, vispārīgās atziņas, ko nolēmumos formulēja Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, ņemot vērā arī apstākli, ka no 2012. gada 1. jūlija administratīvo pārkāpumu lietu piekritība mainīta no administratīvajām tiesām uz vispārējās jurisdikcijas tiesām, kas viennozīmīgi ietekmēs jau pastāvošo tiesu praksi.
ADMINISTRATĪVĀ PĀRKĀPUMA PAZĪMES
Lai atzītu, ka ir noticis administratīvais pārkāpums, amatpersonai, kurai ir tiesības uzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību, ir jākonstatē, ka nodarījums atbilst administratīvā pārkāpuma pazīmēm, tas ir, prettiesiskums, vainīgums, sabiedriskā bīstamība (kaitīgums) un konkrēts nodarījums (darbība vai bezdarbība).
Prettiesiskums – nodarījums paredzēts normatīvajā aktā, tas ir, aprakstīts normas dispozīcijā.
Vainīgums – persona, apzinoties nodarījuma prettiesisko raksturu, paredz un tieši vēlas vai apzināti pieļauj kaitējuma nodarīšanu ar likumu aizsargātām noteiktām interesēm (nodoms), vai arī pieļauj vieglprātību vai nevērību pret iespēju iestāties šādam kaitējumam (neuzmanība).
Sabiedriskā bīstamība (kaitīgums) – apdraud valsts, sabiedrības vai atsevišķu personu intereses.
Konstatēts nodarījums – personas konkrētas uzvedības modelis, kas izpaužas personas prettiesiskā darbībā vai bezdarbībā.
Minētās pazīmes amatpersonai, kā arī rajona (pilsētas) tiesas tiesnesim, ja ir saņemta sūdzība sakarā ar lēmumu par atteikšanos uzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību, ir jāvērtē, lemjot jautājumu par administratīvā pārkāpuma lietvedības uzsākšanu vai atteikumu uzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību. Rajona (pilsētas) tiesas tiesneša lēmums nav pārsūdzams.
ADMINISTRATĪVĀ PĀRKĀPUMA SASTĀVS
Jebkura administratīvā pārkāpuma lietā, lai personu sauktu pie administratīvās atbildības, jābūt pierādītiem visiem administratīvā pārkāpuma sastāva elementiem.
Administratīvā pārkāpuma sastāvs ir likumā paredzēto visu objektīvo un subjektīvo pazīmju kopums, kas ir nepieciešams un pietiekams, lai personas nodarījumu atzītu par administratīvo pārkāpumu.
Administratīvo pārkāpumu sastāvu veido četri elementi: 1) objekts; 2) objektīvā puse; 3) subjekts; 4) subjektīvā puse.
Administratīvā pārkāpuma objekts – valsts, sabiedrības, personu grupas vai atsevišķu personu likumīgās intereses.
Administratīvā pārkāpuma objektīvā puse – nodarījuma ārējās izpausmes pazīmju kopums, kas tiek realizēts kā prettiesiska uzvedība darbības vai bezdarbības veidā, un nodara kaitējumu ar likumu aizsargātām interesēm.
Administratīvā pārkāpuma subjekts – nodarījumu izdarījusī persona (fiziskā vai juridiskā persona), kura atbilst likumā noteiktiem kritērijiem.
Administratīvā pārkāpuma subjektīvā puse (fiziskā persona) – subjekta psihiskā darbība, kas tieši saistīta ar izdarīto, un apvieno vienotā veselā personas psihiskās darbības intelektuālo un gribas procesus.
JURIDISKO PERSONU ATBILDĪBA
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk arī – Latvijas APK) 14.1 pants paredz, ka šajā kodeksā un pašvaldību domju izdotajos saistošajos noteikumos īpaši paredzētajos gadījumos par administratīvajiem pārkāpumiem pie atbildības ir saucamas juridiskās personas.
Tātad juridisko personu administratīvā atbildība paredzēta kā zināms izņēmums, par ko liecina likuma normas norāde uz īpaši paredzētiem gadījumiem.
Kā norādījis jurists Edvīns Danovskis, juridisko personu administratīvā atbildība tiek noteikta divos principiāli atšķirīgos gadījumos:
1) juridiskā persona kā atbildības subjekts ir noteikta tad, ja uz juridisko personu var attiecināt citā normatīvā aktā noteiktu pienākumu, par kura pārkāpšanu paredzēta administratīvā atbildība. Šajā gadījumā svarīgi konstatēt, ka no juridiskas personas kā tiesību subjekta (tiesībspējīgas un rīcībspējīgas personas) saskaņā ar normatīvajiem aktiem tiek prasīta noteikta rīcība (dokumentu iesniegšana, muitas operāciju ievērošana, īpašuma uzturēšana pienācīgā kārtībā u.tml.). Protams, šos pienākumus juridiskas personas vārdā faktiski veic (vai neveic) juridiskas personas pārstāvji;
2) juridiskā persona kā atbildības subjekts ir noteikta par tādu pārkāpumu, ko tā pēc savas būtības nevar paveikt, taču administratīvais pārkāpums izdarīts juridiskas personas interesēs.
Šādus administratīvos pārkāpumus izdara fiziskas personas, kurām būtu jāpiemēro administratīvais sods. Protams, nereti fiziskas personas izdara pārkāpumus juridisku personu interesēs, un tādēļ par šādiem administratīviem pārkāpumiem Latvijas APK administratīvā atbildība paredzēta arī juridiskām personām.
Tomēr šobrīd Latvijas APK regulējums ir nepilnīgs vismaz divos jautājumos: 1) nav noteikti kritēriji fiziskas personas darbības attiecināmībai uz juridisko personu; 2) neskaidri risināts jautājums par fiziskas un juridiskas personas kopīgu atbildību par izdarīto pārkāpumu (E.Danovskis Administratīvās atbildības regulējuma konceptuālās problēmas. Jurista Vārds, 2011.gada 17.maijs, nr.20 (667)).
Lai piemērotu administratīvo atbildību juridiskai personai, ir nepieciešams konstatēt, ka fiziska persona pārkāpumu veikusi juridiskas personas interesēs (Rīgas apgabaltiesas spriedums lietā Nr.104AA-0011-12).
Minētais nosacījums, lai sauktu juridisku personu pie atbildības, noteikts arī krimināltiesībās.
Krimināllikuma 70.1 panta pirmā daļa noteic, ka par šā likuma sevišķajā daļā paredzētu noziedzīgu nodarījumu juridiskajai personai var piemērot piespiedu ietekmēšanas līdzekli, ja noziedzīgu nodarījumu juridiskās personas interesēs ir izdarījusi fiziskā persona atbilstoši šā likuma 12. panta pirmās daļas nosacījumiem.
Saskaņā ar Krimināllikuma 12. panta pirmo daļu juridiskās personas lietā atbild tā fiziskā persona, kura nodarījumu izdarījusi, rīkodamās individuāli vai kā attiecīgās juridiskās personas koleģiālās institūcijas loceklis, balstoties uz tiesībām pārstāvēt juridisko personu, darboties tās uzdevumā vai pieņemt lēmumus juridiskās personas vārdā, vai īstenodama kontroli juridiskās personas ietvaros, vai būdama juridiskās personas dienestā.
Tāpēc var pievienoties Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta paustajai atziņai, ka „juridisko personu vaina ir nosakāma, ņemot vērā divus nosacījumus: pirmkārt, vai juridiskajai personai bija iespēja nodrošināt noteikumu ievērošanu, par kuru pārkāpšanu ir paredzēta administratīvā atbildība; otrkārt, vai juridiskā persona veica nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo noteikumu ievērošanu.” (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 05.03.2009. spriedums lietā SKA-19/2009, 19. punkts).
ADMINISTRATĪVĀ PĀRKĀPUMA LIETAS IZSKATĪŠANAS PAMATPRINCIPI
-
Personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav jāpierāda savs nevainīgums.
-
Iestādei, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, jāizvērtē, vai lietā ir pietiekami pierādījumi, lai personu atzītu par vainīgu.
-
Visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību (in dubio pro civis). Tomēr minētais princips nav absolūts. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments ir atzinis, ka tiesai ir jāinterpretē šaubas par labu privātpersonai tikai tad, ja, novērtējot visus lietā esošos pierādījumus, tiesa nevar nonākt pie pārliecības par personas vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā SKA-493/2008).
-
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa tiesību normas nevar iztulkot, paplašinot normas saturu, vai likuma robu aizpildīt analoģijas ceļā, ja rezultāts personai ir nelabvēlīgs.
-
Institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas (Latvijas APK 244. pants).
Jautājuma izskatīšana par zaudējuma atlīdzinājumu (izņemot gadījumus, kad izciests arests)
Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 1. panta pirmā daļa nosaka, ka atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas personai nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību, izskata Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.
Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 1. panta otrā daļa nosaka, ka šā likuma noteikumi par to zaudējumu atlīdzināšanu, kuri privātpersonai nodarīti ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību, attiecināmi arī uz tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kuri privātpersonai nodarīti ar iestādes prettiesisku lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā.
Latvijas APK neparedz, izskatot lietu par administratīvu pārkāpumu, vienlaikus lemt jautājumu par zaudējumu atlīdzinājumu personai, ja tiek pieņemts lēmums par lietas izbeigšanu.
TIESĪBAS IZMANTOT AIZSTĀVJA JURIDISKU PALĪDZĪBU
Latvijas APK 260. panta otrā daļa nosaka, ka personai, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir tiesības izmantot aizstāvja palīdzību.
Tiesības uzaicināt aizstāvi ir tikai pašai personai, normatīvie akti šobrīd neparedz valsts nodrošinātu palīdzību administratīvo pārkāpumu lietās.
Tiesai jāņem vērā, ka personai ir jānodrošina iespēja uzaicināt aizstāvi, tajā pašā laikā tiesai ir pienākums izskatīt lietu, ievērojot termiņus. Ja iznāk vairākkārt atlikt lietas izskatīšanu, jāvērtē, vai nenotiek lietas izskatīšanas novilcināšana. Personai ir jānodrošina pietiekams laiks, lai viņa varētu uzaicināt aizstāvi.
Jāņem vērā, ka ne tikai advokāts var būt par personas, kuru sauc pie administratīvās atbildības, aizstāvi.
RĪCĪBA, KONSTATĒJOT ADMINISTRATĪVĀS ATBILDĪBAS NOILGUMU (LATVIJAS APK 37. PANTS)
Ja pārkāpums izdarīts līdz 2012. gada 1. jūlijam, jāņem vērā soda uzlikšanas termiņš – četri mēneši, un, ja termiņš ir izbeidzies, administratīvā pārkāpuma lietvedība ir izbeidzama.
Šobrīd, tas ir, pēc 2012. gada 1. jūlija, konstatējot, ka administratīvā pārkāpuma lieta uzsākta vēlāk kā sešus mēnešus no pārkāpuma izdarīšanas dienas, bet, ja pārkāpums ir ilgstošs, – no pārkāpuma pārtraukšanas dienas, lietvedība ir jāizbeidz, jo minētais nepieļauj noskaidrot konkrētās lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā SKA-355/2008).
Latvijas APK neparedz juridiskās sekas, ja pret personu ir izbeigta administratīvā pārkāpuma lietvedība, kā arī neparedz personu nereabilitējošos apstākļus, tāpēc nav nepieciešams noskaidrot administratīvā pārkāpuma faktiskos un tiesiskos apstākļus.
TIESAS TIESĪBAS IEGŪT PIERĀDĪJUMUS
Atbilstoši Latvijas APK 289.6 panta sestajā daļā noteiktajam regulējumam tiesa nav tiesīga pēc savas iniciatīvas iegūt pierādījumus un tos pārbaudīt tiesas sēdē.
Administratīvā pārkāpuma lietā esošo pierādījumu pārbaude nav atzīstama par jaunu pierādījumu iegūšanu. Ja lietā ir personu paskaidrojumi, ziņojumi vai citi rakstveida dokumenti un rodas nepieciešamība pārbaudīt dokumentā minētās ziņas, tiesnesis pēc savas iniciatīvas var veikt darbības, piemēram, izsaukt policistu vai pieprasīt informāciju dokumenta autoram, tādā veidā veicot pierādījuma pārbaudi, kas ir jau esošo pierādījumu padziļināta izpēte, nevis jaunu pierādījumu iegūšana.
Tiesa nevar ignorēt un neievērot principu panākt taisnīgu noregulējumu lietā, par pamatu izvēloties formālu likuma normu piemērošanu.
ADMINISTRATĪVĀ PĀRKĀPUMA PROTOKOLA SASTĀDĪŠANA
Administratīvā pārkāpuma protokols ir dokuments, kurā tiek fiksētas procesuālās darbības, norādītas lietas izlemšanai nepieciešamās ziņas.
Administratīvā pārkāpuma protokols ir vērtējams arī kā pierādīšanas līdzeklis, kas ietver ziņas par faktiem, kas apliecina pārkāpuma esamību (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā SKA-39/2009).
Administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšana ir iestādes procesuāla darbība, kas pati par sevi nav atsevišķi ne apstrīdama, ne pārsūdzama, jo nerada tiesiskas sekas, neietekmē nekādas tiesiskās attiecības (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā SKA-858/2008).
Amatpersonas sastādītiem dokumentiem, tai skaitā administratīvā pārkāpuma protokolam, a priori ir publiskā ticamība, un tos iespējams apšaubīt, iesniedzot pierādījumus, kas to apstiprina (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā SKA-647/2008).
Ja vien administratīvā pārkāpuma lietvedībā netiek pierādīts pretējais, bez papildu procesuālo darbību veikšanas par pierādījumu uzskatāmas ziņas par faktiem, kuras administratīvā pārkāpuma konstatēšanas brīdī administratīvā pārkāpuma protokolā fiksējusi amatpersona (Latvijas APK 243. panta ceturtā daļa).
PIERĀDĪŠANAS PIENĀKUMS
Iestādei, kura sauc personu pie administratīvās atbildības, ir pienākums pierādīt administratīvā pārkāpuma esamību un personas vainīgumu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā.
NOLĒMUMA SASTĀDĪŠANA UN PAZIŅOŠANA
Pēc administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas tiesas sēdē Latvijas APK 289.13 pants paredz tiesai divus variantus nolēmuma sastādīšanai un paziņošanai:
-
tiesa paziņo, kad nolēmums būs sastādīts un pieejams tiesas kancelejā (nolēmumu sastāda ne vēlāk kā 10 dienu laikā);
-
tiesa pasludina saīsināto vai pilno nolēmumu tūlīt pēc lietas izskatīšanas (ja pasludina saīsināto nolēmumu, tad pilnu nolēmumu sastāda 10 dienu laikā).
TIESAS SĒDES PROTOKOLS
Katrā tiesas sēdē raksta tiesas sēdes protokolu vai nodrošina tiesas sēdes audio ierakstīšanu (Latvijas APK 289.10 pants).
Ja tiek nodrošināta tiesas sēdes audio ierakstīšana, tiesas sēdes protokols vispār netiek rakstīts, bet lietas dalībniekiem jānodrošina iespēja saņemt ieraksta kopiju vai iespēja noklausīties tiesas sēdes ierakstu.
NOLĒMUMU PĀRSŪDZĪBA
Latvijas APK paredz iespēju pārsūdzēt institūcijas (amatpersonas) lēmumu par lietvedības izbeigšanu tikai cietušajam, ja lietā bija lēmums, ar kuru persona atzīta par cietušo, un paredz iespēju prokuroram iesniegt protestu.
Iepriekšminētais secinājums izriet no Latvijas APK 279. un 288. panta, kas noteic, ka administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto institūcijas (amatpersonas) lēmumu var pārsūdzēt persona, kura saukta pie atbildības, un cietušais. Tātad priekšnoteikums lēmuma pārsūdzēšanai ir nosacījums, ka tika pieņemts lēmums par soda uzlikšanu (persona ir saukta pie administratīvās atbildības). Institūcijas (amatpersonas) lēmums par soda uzlikšanu (persona ir saukta pie administratīvās atbildības) ir pārsūdzams augstākai iestādei (rajona (pilsētas) tiesai).
Gadījumos kad persona nepiekrīt institūcijas (amatpersonas) lēmumam par lietvedības izbeigšanu, persona saskaņā ar Latvijas APK 278.1 pantu var lūgt augstāko iestādi izvērtēt lēmuma tiesiskumu vai saskaņā ar Latvijas APK 284.pantu vērsties pie prokurora ar lūgumu iesniegt protestu.
Sūdzību (protestu) par nolēmumu, ar kuru persona saukta pie administratīvās atbildības, var pārsūdzēt: 1) persona, kura saukta pie administratīvās atbildības; 2) cietušais; 3) prokurors.
Rajona (pilsētas) tiesas vai tiesneša nolēmums ir pārsūdzams, ja tas tieši noteikts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā.
Rajona (pilsētas) tiesai var pārsūdzēt institūcijas (amatpersonas) lēmumu, nevis iestādes rīcību, paziņojumus vai vēstuli.
Rajona (pilsētas) tiesas kompetencē neietilpst amatpersonu disciplinārās atbildības nosacījumu, pamata un apstākļu izvērtēšana, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu. Ja, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, rajona (pilsētas) tiesa konstatē institūcijas (amatpersonas) darbības neatbilstību tiesību normām, tiesai par to ir jādara zināmu kompetentai institūcijai.
Vērtējot jautājumu par sūdzības savlaicīgu iesniegšanu, jāņem vērā, ka Latvijas APK paredz dažādus termiņus un termiņa sākumus nolēmumu pārsūdzībai:
-
10 dienu laikā;
-
10 darba dienu laikā;
-
no paziņošanas dienas;
-
no lēmuma pieņemšanas dienas;
-
no lēmuma saņemšanas dienas.
TIESU PRAKSE
Latvijas APK 214. panta otrajā daļā ir četri punkti, kuros noteikti ierobežojumi, konkrēti, 3. punktā Valsts policijas priekšnieka pilnvarotās amatpersonas ir tiesīgas uzlikt administratīvos sodus par pārkāpumiem konkrētos pantos, ja par administratīvo pārkāpumu var izteikt brīdinājumu vai sankcijā paredzētais maksimālais naudas sods nepārsniedz Ls 100.
Tiesā saņemtas lietas, kurās pārkāptas kompetences robežas (sods noteikts Ls 200 un vairāk).
Šajā gadījumā tiesai jāatceļ iestādes (amatpersonas) lēmumu un jānosūta lietu jaunai izskatīšanai iestādei (amatpersonai) pēc piekritības (Latvijas APK 289.12 panta pirmās daļas 1. punkts).
PERSONAS ATBRĪVOŠANA NO ADMINISTRATĪVĀS ATBILDĪBAS
Latvijas APK 21. pants paredz iespēju personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, atbrīvot no administratīvās atbildības maznozīmīga pārkāpuma gadījumā. Kādos gadījumos var piemērot šo tiesību normu?
Latvijas APK neparedz kritērijus, nosacījumus un ierobežojumus amatpersonai konkrētajā lietā atzīt pārkāpumu par maznozīmīgu, izņemot ceļu satiksmi (Latvijas APK 21. panta otrā daļa). Tāpēc konkrētajā lietā amatpersonai jāvērtē lietas apstākļi un lēmums jāpamato, lai būtu saprotams pamatojums lietvedības izbeigšanai.
ĪPATNĪBAS ADMINISTRATĪVAJĀ PROCESĀ SAKARĀ AR APSTĀŠANĀS VAI STĀVĒŠANAS NOTEIKUMU PĀRKĀPŠANU
Ja pārkāpti apstāšanās vai stāvēšanas noteikumi, bet transportlīdzekļa vadītājs neatrodas pārkāpuma izdarīšanas vietā, personas, kuras ir tiesīgas sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu un uzlikt sodu, sastāda protokolu - paziņojumu.
Ja laikā, kad tiek konstatēts transportlīdzekļa apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu pārkāpums, transportlīdzekļa vadītājs ierodas pārkāpuma izdarīšanas vietā, soda uzlikšanas kārtība nemainās un tiek sastādīts protokols - paziņojums.
Lēmumu par uzlikto naudas sodu mēneša laikā transportlīdzekļa vadītājs var apstrīdēt, iesniedzot attiecīgu iesniegumu augstākai iestādei (amatpersonai).
Augstākas iestādes (amatpersonas) lēmumu transportlīdzekļa vadītājs var pārsūdzēt tiesā (Ceļu satiksmes likuma 43.2 pants).
Jāņem vērā, ka šajā gadījumā neviena konkrētā fiziskā vai juridiskā persona netiek saukta pie administratīvās atbildības un līdz ar to neviena fiziskā vai juridiskā persona nav atzīstama par administratīvi sodītu.
ĪPATNĪBAS ADMINISTRATĪVAJĀ PROCESĀ ATTIECĪBĀ UZ PĀRKĀPUMIEM, KURI FIKSĒTI AR TEHNISKIEM LĪDZEKĻIEM, NEAPTUROT TRANSPORTLĪDZEKLI
Pārkāpumus var fiksēt ar tehniskiem līdzekļiem (fotoiekārtas vai videoiekārtas), neapturot transportlīdzekli.
Kārtību, kādā izmanto tehniskos līdzekļus (fotoiekārtas vai videoiekārtas), nosaka Ministru kabinets.
Par pārkāpumu, kas fiksēts ar tehniskiem līdzekļiem (fotoiekārtas vai videoiekārtas), neapturot transportlīdzekli, piemēro tikai vadītājam paredzēto minimālo naudas sodu.
Šajos gadījumos nav pamata vērtēt atbildību mīkstinošos vai pastiprinošos apstākļus, jo piemērojamais sods ir fiksēts.
Ja persona nav vadījusi transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī, tā protokolu - lēmumu nodod (nosūta) transportlīdzekļa vadītājam, kurš pārkāpuma fiksēšanas brīdī vadīja transportlīdzekli.
Protokolu - lēmumu var apstrīdēt un pārsūdzēt transportlīdzekļa vadītājs, kurš pārkāpuma fiksēšanas brīdī vadīja transportlīdzekli (Ceļu satiksmes likuma 43.6 pants).
Minētā tiesību norma skaidri definē personu, kas tiesīga pārsūdzēt protokolu - lēmumu – transportlīdzekļa vadītājs.
Gadījumos, kad pārkāpumi tiek fiksēti ar tehniskiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli, svarīgi ņemt vērā, ka neviena konkrētā fiziskā vai juridiskā persona netiek saukta pie administratīvās atbildības un līdz ar to neviena fiziskā vai juridiskā persona nav atzīstama par administratīvi sodītu. Kaut gan daudzos gadījumos transportlīdzekļa īpašnieki kļūdaini uzskata sevi par personām, kas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, ja ar viņu īpašumu tiek izdarīts pārkāpums.
Tāpēc svarīgi ir ņemt vērā apstākli, ka transportlīdzekļa vadītājs ne vienmēr ir arī konkrētā transportlīdzekļa īpašnieks. Līdz ar to, ja protokolu - lēmumu pārsūdz persona, kas ir transportlīdzekļa īpašnieks, bet norāda, ka nav bijusi pārkāpuma brīdī transportlīdzekļa vadītājs, tiesnesis pieņem lēmumu par atteikšanos ierosināt administratīvā pārkāpuma tiesvedību, jo sūdzību ir iesniegusi persona, kurai nav tiesību iesniegt sūdzību.
NOBEIGUMĀ
Ņemot vērā, ka apgabaltiesa ir pēdējā tiesu instance administratīvo pārkāpumu lietās, apgabaltiesām ir pienākums nodrošināt vienveidīgu tiesību normu piemērošanu un pienākums veidot judikatūru.
QR
