Latviešu valodas kultūra un prakse

IEVADS

Juridiskie teksti ietilpināmi latviešu valodas lietišķajā stilā kā īpašs apakšstils, tāpēc uz šiem tekstiem attiecināmas lietišķā stila galvenās pazīmes (sk. arī VPSV, 2007, 216):

1) valodas līdzekļu stingra reglamentācija;
2) valodas līdzekļu automatizācija;
3) valodas līdzekļu precizitāte;
4) valodas līdzekļu neitralitāte.

Lietišķais stils gan rakstos, gan runā tiek izmantots oficiālā saziņā valsts iestādēs, sabiedriskās organizācijās, privātos uzņēmumos u.c. (dažādos darījumos, iesniegumos, vēstulēs, veidlapās u.tml.), kas nosaka arī precīzu latviešu literārās valodas normu ievērošanu. 

Iepazīstoties ar dažādiem juridiskiem tekstiem, to rediģēšanu un korektūru, secināms, ka galvenie valodas kultūras jautājumi, kas interesē juristus, ir šādi:

1) lielo sākumburtu lietojums;
2) citvalodu īpašvārdu atveide;
3) saīsinājumi;
4) lietvārda dzimtes, skaitļa un locījuma formas;
5) darbības vārda formas (arī divdabju lietojums);
6) prievārdu lietojums;
7) vārdu secība teikumā;
8) pieturzīmes (īpaši komati). 

Raksta ierobežotā apjoma dēļ nav iespējams plašs visu jautājumu izklāsts, tāpēc turpmāk īsi tiks raksturoti svarīgākie latviešu valodas kultūras jautājumu aspekti, kas svarīgi visiem valodas lietotājiem neatkarīgi no profesionālās ievirzes, neiedziļinoties dažādās rakstības un tekstveides niansēs, kas nozīmīgas juridiskajiem tekstiem un kuras īpaši regulē Ministru kabineta noteikumi.

1. LIELO SĀKUMA BURTU LIETOJUMS

Lielo sākumburtu lietojumā joprojām darbojas tradicionālie principi (LVPPV 1995, 13–17; Skujiņa 1999, 19; Guļevska, Miķelsone, Porīte 2002, 9–13):

1) ar lielo sākumburtu tikai pirmo vārdu raksta:
a) organizāciju, iestāžu, uzņēmumu, saimniecību u.c. nosaukumos – Labklājības ministrija, Cietvielu fizikas institūts, Lietišķās mākslas vidusskola, Rietumu banka u. c.;
b) grāmatu, mākslas darbu u.c. nosaukumos – Zigmunda Skujiņa grāmata „Sarunas ar jāņtārpiņiem”, Kārļa Zemdegas piemineklis „Tālavas taurētājs”;
c) svētku un atceres dienu nosaukumos – Jaungada diena, Jāņu diena, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena.

2) ar lielo sākumburtu visus patstāvīgos vārdus raksta:
a) laikrakstu un žurnālu nosaukumos – „Lauku Avīze”, „Ievas Stāsti”;
b) saliktos valstu un starptautiskos nosaukumos – Latvijas Republika, Amerikas Savienotās Valstis, Eiropas Savienība; 
c) saliktos zvaigznāju nosaukumos – Piena Ceļš, Dienvidu Krusts;
d) ģeogrāfiskos nosaukumos (izņemot vārdus jūra, okeāns u.tml.) – Tuvie Austrumi, Ziemeļu Ledus okeāns;
e) ordeņu nosaukumos (izņemot vārdu ordenis) – Triju Zvaigžņu ordenis, Lāčplēša Kara ordenis;
f) atsevišķos svētku dienu nosaukumos – Lielā Piektdiena, Pirmās Lieldienas;
g) pagodinājuma vārdos, piem. – Viņa Augstība, Viņas Majestāte, Karaliskā Augstība, Eminence. 

Iestāžu struktūrvienību hierarhiskos nosaukumos ar lielo sākumburtu raksta tikai katras struktūrvienības pirmo vārdu, piem., Augstākās tiesas Administrācijas Finanšu un saimniecības nodaļa; Tieslietu ministrijas Tiesiskās sadarbības departaments.

Svinīga rakstura sarakstē, uzrunājot kādu, ar lielo sākumburtu var rakstīt arī amata, aroda vai titula nosaukumu, piem., Godājamais Direktor!, Cienījamā Skolotāja! (LVPPV 1995, 16; Skujiņa 1999, 21; Laugale, Šulce 2012, 21–22), taču neitrālā saziņā šāds lielo sākumburtu lietojums nav iederīgs.

Tomēr pēdējo divu gadu desmitu laikā lielo sākumburtu lietojumā notikušas arī dažādas pārmaiņas, kas nereti izriet no ļoti daudzveidīgiem valsts un privātu iestāžu, to struktūrvienību nosaukumiem, kas veidojušies tieši pēdējo divdesmit gadu laikā. Būtiski ir mainījusies, piem., arī augstskolu u.c. izglītības iestāžu, dažādu svētku un atceres dienu, militāro organizāciju un iestāžu, dažādu reliģisku konfesiju u.c. nosaukumu rakstība. Tāpēc ieteicams iepazīties ar mūsdienīgu Velgas Laugales un Dzintras Šulces sagatavotu materiālu „Lielo burtu lietojums latviešu valodā: ieskats vēsturiskajā izpētē, problēmas un risinājumi”, kas izdots 2012.gadā un kurā rodami jaunākie dažādu nosaukumu rakstības ieteikumi.

2. AIZGŪTU VĀRDU RAKSTĪBA

Jebkura aizgūta vārda rakstībā izmantojami tikai latviešu alfabēta burti. Burti x, y, q, w, ä, ö, ü, ø, å u.c. latviešu valodā var būt tikai starptautiskos simbolos vai tiešos, nelatviskotos pārcēlumos no citām valodām, piem., ex libris, Jysk, Jøtul (Skujiņa 1999, 10). Visos citos gadījumos tie aizstājami ar atbilstošajiem latviešu valodas burtiem, piem., fax – fakss, Münster – Minstere, Tromsø – Trumse, Umeå – Umeo. 

Internacionālu vārdu rakstība un forma latviešu valodā var atšķirties no rakstības angļu vai vācu valodā – latv. profilakse, producents, komponists, sortiments, angļu prophilaxis, producer, composer, assortment, vācu Prophylaxe, Produzent, Komponist, Sortiment, tādēļ šaubu gadījumos ieteicams skatīties, piem., L.Ceplīša, A.Miķelsones, T.Porītes, S.Raģes „Latviešu valodas pareizrunas un pareizrakstības vārdnīcā” (1996) vai attiecīgajā tulkojošajā vārdnīcā.

Latviski rakstītā tekstā ar latviešu burtiem pareizā atveidē jāraksta arī citvalodu īpašvārdi (personvārdi, ģeogrāfiski nosaukumi u.c.), piem., Gaston Leroux – Gastons Lerū, Bordeaux  – Bordo (franču īpašvārdi), Winston Churchill – Vinstons Čērčils, Gloucester – Glostera (angļu īpašvārdi), Johann Wolfgang von Goethe – Johans Volfgangs fon Gēte, Osnabrück – Osnabrika (vācu īpašvārdi), Vytautas Didysis – Vītauts Dižais, Mažeikiai – Mažeiķi (lietuviešu īpašvārdi) (par ģeogrāfiskiem nosaukumiem sk. Par pasaules valstu un teritoriju nosaukumiem latviešu valodā un Eiropas savienības dalībvalstu reģioni). Parasti citvalodu īpašvārdi ir lokāmi pēc latviešu valodas gramatiskajām normām vīriešu vai sieviešu dzimtē. Izņēmums – nelokāmi vārdi, kas beidzas ar o, ā, ē, ī, i, ū, u, piem., Oslo, Zolā, Manē, Kirī, Rovaniemi, Lerū, Tartu.

Pirmo reizi minot tekstā citvalodu personvārdu latviskā atveidē, ieteicams iekavās norādīt personvārda oriģinālrakstību, piem., Džons Krolijs (John Crawley) uzņēmumā strādājis trīs mēnešus. Dž. Krolija darbība vērtējama pozitīvi.

Galvenie citvalodu personvārdu gramatiskās atveides principi latviešu valodā (Skujiņa 1999, 35; sk. arī Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju):

1) ja citvalodu personvārdam oriģinālformā ir galotne, kas atbilst latviešu valodas galotnēm, personvārda forma netiek mainīta – liet. Sruoga, Kęstutis – latv. Sroga, Ķēstutis, vācu Rilke  – latv. Rilke u.c.;

2) ja citvalodu personvārdam galotnes nav, latviešu valodā atkarībā no dzimuma pievieno vīriešu vai sieviešu dzimtes galotni – vācu Brugmann – latv. Brugmanis vai Brugmane, somu Pitkänen – latv. Pitkenens vai Pitkenena u.c.;

3) ja citvalodu personvārdam oriģinālformā ir galotne, kas neatbilst latviešu valodas galotnēm, to aizstāj ar latvisku vīriešu vai sieviešu dzimtes galotni – liet. Arvydas, Audronė – latv. Arvīds, Audrone.

3. SAĪSINĀJUMI

Lietvedības dokumentos visi vārdi parasti lietojami nesaīsināti, ar attiecīgā locījuma galotnēm – lai izvairītos no pārpratumiem (Skujiņa 1999, 24). Ja lietvedības tekstā lieto saīsinājumus, tad ieteicams tos ievērot vienādā veidolā visā tekstā vai tekstu kopumā (sk. Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība). Labāk izvēlēties tādus saīsinājumus, kas zināmi visiem valodas lietotājiem, piem., u.c., utt., u.tml., t.i., š.g., plkst., z.v. Var lietot arī saīsinājumus tādiem vārdiem vai vārdu savienojumiem kā, piem., augsti godātais, apmēram, inventārs, laukums, ļoti cienītā, priekšsēdētājs, rajons, kungs, kundze – a.god., apm., inv., lauk., ļ.cien., pr-js, raj., kgs, kdze (saīsinājumu sarakstus sk., piem., Skujiņa 1999, 24–28; Guļevska, Miķelsone, Porīte 2002, 226–233; Bankavs 2003, kā arī Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība). Visiem saīsinājumiem jābūt īsiem, parasti tie beidzas ar līdzskani.

Ja tekstā nepieciešams lietot saīsinājumus vai abreviatūras (vārda pirmā burta saīsinājumus), kas nav vispārzināmas, tad, pirmo reizi minot, tiek rakstīts pilns nosaukums, iekavās norāda saīsinājumu, kurš tiks turpmāk lietots, sk., piem., citātu no Valsts valodas centra interneta vietnes, kur redzams plašsaziņas līdzekļu tekstos, zinātniskajā stilā, arī daļā lietišķo tekstu tradicionālais teksta noformējums: „Tieslietu ministra pārraudzībā esošais ar valodas politikas īstenošanu saistītais Valsts valodas centrs (VVC) dibināts 1992.gadā.” (http:// www.vvc.gov.lv/advantagecms/LV/par/par.html)

Juridiskajos tekstos parasti tiek lietota saīsinājumu vai apzīmējumu norāde: „Valsts valodas centrs (turpmāk – centrs) ir tieslietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde” (Valsts valodas centra nolikums. Pieejams http://www.vvc.gov.lv/advantagecms/LV/normativie_akti/ vvc_nolikums.html).

Teikumu parasti ar saīsinājumu nesāk, arī virsrakstos saīsinājumi nav ieteicami.

4. SKAITĻU UN DATUMU PIERAKSTS

Datumu iespējams pierakstīt divējādi (Skujiņa 1999, 107):

1) tekstuāli – 2013.gada 21.augustā; laika periods fiksēts dilstošā secībā (gads, diena, mēnesis);

2) skaitliski – 21.08.2013.; laika periods fiksēts augošā secībā (diena, mēnesis, gads).

Dokumenta tekstā datums var būt arī dažādos locījumos. Datumu var rakstīt saīsināti – 2013.g. 21.aug., taču jāievēro noteikums – vai nu saīsina abus vārdus, vai nesaīsina nevienu. Nevajadzētu arī jaukt tekstuālo un skaitlisko datuma pierakstu.

Ja kādā dokumentā ir atsauce uz citu dokumentu (vēstuli, rīkojumu, lēmumu u.c.), minot tā numuru un datumu, latviešu valodā vispirms jāmin datums ģenitīvā, tad dokumenta nosaukums un numurs (Skujiņa 1999, 108), piem., Atbildot uz Jūsu 07.01.2013. vēstuli Nr. 4/327, informējam, ka ..; Saskaņā ar 2012. gada 28. decembra noteikumu Nr. 225 iestādes telpas ir atvērtas.

5. LIETVĀRDA DZIMTES FORMU LIETOJUMS

Latviešu valodā lietvārdiem ir divas dzimtes – vīriešu un sieviešu, tās jāievēro arī amatu, profesiju, zinātnisko grādu, goda nosaukumos u.c. gadījumos (Skujiņa 1999, 30–31; Paegle 2003, 31–32; sk. arī Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju) – advokāts, advokāte; notārs, notāre, stomatologs, stomatoloģe, revidents, revidente; grāmatvedis, grāmatvede; ekonomikas doktors, ekonomikas doktore utt. Tāpēc literārajā valodā nepareizs ir vīriešu dzimtes lietojums, nosaucot konkrētas sievietes amatu vai profesiju: .. piedaloties prokuroram T.Lapānei, aizstāvim D.Pētersonei, apsūdzētajam N.G. .. (pareizi – .. piedaloties prokurorei T.Lapānei, aizstāvei D.Pētersonei, apsūdzētajam N.G. ..)

Latviešu valodā no personas dzimuma ir atkarīga arī personvārdu dzimte, piem., Ivars Strauts, Ingrīda Strauta; Uģis Ābols, Liene Ābola; Edgars Gross, Sintija Grosa; Aivars Blaus, Inta Blaua; Jānis Baltaiskalns, Evita Baltaiskalne; Laimonis Bergs-Bergmanis, Aija Berga-Bergmane; Edgars Balodis, Iveta Balode; Pēteris Statkus, Ieva Statkus. Parasti vīriešu dzimtes uzvārdiem ar galotni -s vienskaitļa nominatīvā atbilst sieviešu dzimtes uzvārdi ar galotni -a vienskaitļa nominatīvā, taču te var būt arī atsevišķas atkāpes, piem., uzvārdiem ar -kalns – Liepkalns, Liepkalne. Savukārt uzvārdiem, kam vīriešu dzimtes vienskaitļa nominatīvā ir galotne –is, atbilst sieviešu dzimtes uzvārdi ar -e vienskaitļa nominatīvā, taču arī šajā gadījumā iespējami vairāki izņēmumi, piem., uzvārdiem ar -skis, -ckis – Jurševskis, Jurševska; Radeckis, Radecka (plašāk sk. Skujiņa 1999, 31–40; Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju).

Iespējami arī t.s. kopdzimtes uzvārdi, kam dzimtes atšķirība parādās datīvā. Vīriešu dzimtē vienskaitļa datīva galotne ir -am/-em, sieviešu -ai/-ei, piem., uzvārdi Kļava, Liepa, Jūra, Egle, Paegle, Laime:
VSK. N Jānis Kļava, Ieva Kļava
VSK. D Jānim Kļavam, Ievai Kļavai

6. LIETVĀRDA LOCĪJUMU LIETOJUMS

6.1. Ģenitīvs

Veidojot dažādus likumu, lēmumu, nolikumu u.c. dokumentu nosaukumus, kā arī dažādās nosaucošās konstrukcijās ieteicams lietot ģenitīva konstrukcijas – tās ir īsākas un ērtākas par prievārdu konstrukcijām, piem., samaksa par rēķinu, nodoklis no ienākuma, noma ar izpirkumu vietā labāk – rēķina samaksa, ienākuma nodoklis, izpirkuma noma (Skujiņa 1999, 41).

Nosaucot iestādes struktūrvienību, pirms tās nosaukuma raksta augstākās institūcijas nosaukumu ģenitīvā, piem., Augstākās tiesas Judikatūras nodaļa.

Lietvārds ģenitīvā lietojams blakus vārdiem nebūt, trūkt, netrūkt, pietikt, nepietikt, daudz, maz, vairāk (Skujiņa 1999, 43; Paegle 2003, 40), piem., nav strīda, telpā trūkst gaismas, pagalmā ir daudz putnu. Nominatīva lietojums nav strīds, trūkst gaisma, pagalmā ir daudz putni te nav pareizs, lai gan mūsdienu latviešu valodā izplatīts.

Arī blakus skaitļa vārdiem desmits, simts, tūkstotis, miljons, miljards, desmit, simt, tūkstoš, 11–19 lietojams lietvārds daudzskaitļa ģenitīvā (Paegle 2003, 70), piem., īpašuma vērtība noteikta 100  000 dolāru, piedzīt 150 latu. Taču mūsdienu latviešu valodā te sastopams arī daudzskaitļa nominatīvs (10 svaigas olas, 20 procenti) un akuzatīvs (laimēt 5000 latus, aizlēkt 14 metrus). Ja nominatīva vietā pie minētajiem skaitļa vārdiem noteikti vēlamāks ir ģenitīvs, tad blakus pārejošam darbības vārdam, kā to nosaka latviešu literārās valodas norma jau kopš 20. gs. 50.–60. gadu mijas, var lietot gan ģenitīvu, gan akuzatīvu, t.i., iespējams gan piedzīt 150 latu, gan piedzīt 150 latus (MLLVG 1959, 394, 398–399; sk. arī Kalnača 2011, 60–64, 67–70), taču abus locījumus nevajadzētu jaukt vienā tekstā.

6.2. Nominatīvs vai akuzatīvs?

Darbības vārda vajadzības izteiksmes konstrukcijā lietojams nominatīvs (Skujiņa 1999, 41 un 47; Paegle 2003, 119), piem., Personai bija jāiesniedz pierādījumi; Līdzekļi ir jāpārskaita nekavējoties; jāreģistrē dokumenti, jāorganizē seminārs, jāsastāda akts. Bieži šajā konstrukcijā nepareizi lieto akuzatīvu (jāreģistrē dokumentus, jāiepērk malku, jāsastāda aktu u.tml.). Akuzatīvs te lietojams tikai tad, ja konstrukcijā ir vietniekvārds – man jāsatiek tevi, tev ir jāsagaida mani.

Ja vajadzības izteiksmes konstrukcijā ir darbības vārds, kam seko nenoteiksme, tad iespējams gan nominatīvs, gan akuzatīvs (Paegle 2003, 119), piem., Tiesas spriedumi (N) // tiesas spriedumus (A) jāsāk gatavot laikus.

6.3. Lokatīvs

Lietišķos tekstos vērojams arī plašs lietvārda lokatīva konstrukciju lietojums (visi piemēri no Urbanoviča 2013; par to sk. arī Skujiņa 1999, 49–51):

Nolūkā atvieglot Jums un visiem pārējiem dzīvokļu īpašniekiem šī jautājuma kārtošanu, Rīgas pašvaldības SIA „..” ir gatava [..] dzīvokļu īpašnieku vārdā noslēgt zemes nomas līgumu ar zemes gabala īpašnieku. (Paziņojums)

Izmēģinājumu rezultātā iegūtie dati ir Universitātes īpašums. (Noteikumi)

Gadījumā, ja iestādei pamatoti nav iespējams ņemt vērā personas vēlmes par atvaļinājuma laiku, iestāde var noraidīt personas lūgumu par atvaļinājumu šajā laikā, to attiecīgi lēmumā pamatojot. (Atbildes vēstule)

Ne vienmēr šāds lokatīva konstrukciju lietojums ir pamatots, jo rada tekstā liekvārdību un satura neskaidrību. Parasti liekvārdīgās konstrukcijas ir viegli labojamas, atmetot vārdu lokatīvā vai aizstājot to ar saikli, piem., iepriekš minētajos teikumos Lai atvieglotu ..; Izmēģinājumā iegūtie dati ..; Ja iestādei nav iespējams ..

Juridiskajos tekstos bieži tiek lietota arī lokatīva konstrukcija cita starpā, piem., Pieteicēja vērsās tiesā, cita starpā lūdzot apturēt noslēgtā iepirkuma līguma izpildi; Pie minētajiem izņēmumiem cita starpā pieder iepirkumi vairākās likumā paredzētajās jomās. Šādas konstrukcijas vietā iederīgāka ir partikula arī, kas nodrošina pietiekamu informācijas sasaisti tekstā – Pieteicēja vērsās tiesā, lūdzot apturēt arī noslēgtā iepirkuma līguma izpildi; Pie minētajiem izņēmumiem pieder arī iepirkumi vairākās likumā paredzētajās jomās.

Lokatīva konstrukcijas, kur tās ir tekstā pamatotas, ar komatu nav jāatdala (Skujiņa 1999, 50), piem., Saskaņā ar līgumu darbs jāveic mēneša laikā; Tiesas ieskatā noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi raksturo apstāklis, ka ..; Persona atkarībā no situācijas ir jāsauc vai var tikt saukta pie atbildības citas dalībvalsts tiesā.

7. DARBĪBAS VĀRDA PERSONAS FORMU LIETOJUMS

Lietišķajam stilam raksturīgs darbības vārda lietojums 3.personā, turklāt gan individuālas personas, gan iestādes u.c. tiek nosauktas tieši, neizmantojot vietniekvārdus. 3.personas forma ir raksturīga vēstulēm, protokoliem, aktiem, likumiem u.tml., piem., Apelācijas instances tiesa norāda, ka ..; Satversmes tiesa secina, ka ..; Uzņēmums lūdz pārskaitīt ..; Pienākumu izpildītājs ir nosūtījis..  

8. DARBĪBAS VĀRDA CIEŠAMĀS KĀRTAS LIETOJUMS

Lietišķajā stilā plaši tiek izmantota darbības vārda ciešamā kārta, jo tā, neminot darītāju, ļauj akcentēt pagātnē veiktas darbības rezultātu tagadnē (Skujiņa 1999, 64). Dažkārt šādā funkcijā lieto darāmās kārtas vienkāršās pagātnes formu, taču tai trūkst rezultāta nozīmes, tāpēc ciešamās kārtas forma ir ieteicamāka, sal. lēmumu pieņēma – lēmums ir (arī – tika) pieņemts, līgumu noslēdza – līgums ir (arī – tika) noslēgts u.tml. 

Darījumu tekstos iespējams izmantot arī citu ciešamās kārtas konstrukciju – ar divdabi, kam ir piedēklis -am-/- ām-, piem., precizējums iesniedzams līdz ..; sēdes lēmums atceļams, ja .. Šī konstrukcija izsaka nepieciešamību kaut ko veikt noteiktos apstākļos vai laikā.

Jāvairās no atgriezenisko darbības vārdu lietojuma ciešamās kārtas nozīmē (Skujiņa 1999, 65–66), piem., Vārds ‘dzelzceļš’ rakstās (// rakstāms) ar z; Līdz vasarai, kamēr mūsu māja Kuldīgā vēl ceļas (// tiek celta), dzīvosim Ventspilī; Pazīstami uzņēmumi nonāk zaudētājos un veras (// tiek vērti) ciet.  

9. PRIEVĀRDU LIETOJUMS

Prievārdu lietojumā ieteicams ievērot vairākus latviešu valodā tradicionālus principus (Skujiņa 1999, 79–103):

1) netiek lietoti divi prievārdi blakus – Raidījums par no valsts aizbraukušiem iedzīvotājiem (pareizi – Raidījums par iedzīvotājiem, kas aizbraukuši no valsts); Reizē ar no Norvēģijas atnākušo ciklonu Latvijai pamazām tuvojas pavasaris (pareizi – Reizē ar ciklonu, kas atnācis no Norvēģijas, Latvijai pamazām tuvojas pavasaris);

2) vienā teikumā nelieto vienu prievārdu vairākās nozīmēs  – Noteikumi par maksājumiem par valsts īpašuma izmantošanu (pareizi – Valsts īpašuma izmantošanas maksājuma noteikumi);

3) pareizās prievārdiskās konstrukcijās, ja tādas teikumā ir vairākas, prievārdi nav izlaižami – Izmaksājamo procentu daudzums ir vienāds vai lielāks par 10% (pareizi – .. daudzums ir vienāds ar vai lielāks par 10%);

4) dažādos nosaukumos, virsrakstos u.c. tekstos labāk prievārdisku konstrukciju vietā lietot lietvārda ģenitīvu, ja tas ir iespējams – Akts par nekustamās mantas apķīlāšanu (pareizi – Nekustamās mantas apķīlāšanas akts);

5) prievārdu dēļ lieto aiz vārda, ar kuru tas ir saistīts – Darbs nav paveikts dēļ veselības pārbaudēm; Dēļ stiprā lietus ir apgrūtināta satiksme (pareizi – Darbs nav paveikts veselības pārbaužu dēļ; Stiprā lietus dēļ ir apgrūtināta satiksme).

10. PAMATLIKUMI TEIKUMA VEIDOŠANĀ

Teksta uztveri neskaidru dažkārt var padarīt arī nepārdomāta vārdu secība. Lai gan latviešu valoda pieder pie tām valodām, kurās ir t.s. brīvā vārdu secība (Lokmane 2006, 93), tomēr ir vairāki gadījumi, kur svarīgs ir vārdu (arī palīgteikumu) savstarpējs izkārtojums, lai nerastos satura pārpratumi (sk. arī Skujiņa 1999, 104–106):

1) lietvārda ģenitīvam vienmēr jābūt apzīmējamā vārda priekšā, piem., Tehniskais uzdevums darbu izpildei ēkas projektēšanai; Īres līgumu var noslēgt uz pieciem gadiem vai beztermiņa (pareizi – Ēkas projektēšanas darbu izpildes tehniskais uzdevums; Var noslēgt piecu gadu vai beztermiņa īres līgumu);

2) starp apzīmētāju un apzīmējamo vārdu nedrīkst būt citi teikuma locekļi vai palīgteikums, piem., Jaunnedēļ Rīgā atgriezīsies čempionāta hokejā uzvarētāji; Konferences, kas notiks nākamajā nedēļā, mērķis ir sabiedrības izglītošana (pareizi – .. Rīgā atgriezīsies hokeja čempionāta uzvarētāji; Nākamajā nedēļā notiks konference, kuras mērķis ir..);

3) apzīmētāja palīgteikumam jāatrodas tieši aiz apzīmējamā vārda, piem., Komponista partitūra operai, kas joprojām atrodas arhīvā ..; Fakultāte organizē konferenci par cilvēkdrošību, uz kuru aicināti visi interesenti (pareizi – Komponista sacerētā operas partitūra, kas joprojām atrodas arhīvā ..; Uz fakultātes organizēto konferenci par cilvēkdrošību aicināti visi interesenti).

11. PIETURZĪMES TEIKUMOS AR CITĀTIEM

Citātiem un attiecīgi pieturzīmju lietojumam iespējami divi paveidi (Guļevska, Miķelsone, Porīte 2002, 213; Blinkena 2009, 323–325):

1) citātus tekstā iesaista kā tiešo runu, ja tie veido atsevišķu teksta daļu, punktu liek pirms pēdiņām – Teksts: „Citāts.”;

2) citātus tekstā iesaista kā teikuma daļu, punktu liek aiz pēdiņām – Teksts, ka „citāts”. Ja citātos tiek apzīmēts vārda, vārdu savienojuma vai teikuma izlaidums, to parāda ar divpunkti (Skujiņa 1999, 121; Guļevska, Miķelsone, Porīte 2002, 225; Blinkena 2009, 325–326, 397), piem., „Savukārt Senāta Civillietu departamenta nolēmumi .. sistematizēti vienā klasifikatorā pēc lietu kategorijām un tiek papildināti ar 2013.gada nolēmumiem.” (Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Biļetens) Pēc teksta autora izvēles divpunkti var likt kvadrātiekavās – [..]. Divpunkti var likt kvadrātiekavās arī tad, ja citātā tiek izlaists viens vai vairāki teikumi (Blinkena 2009, 398). Tekstos, kas nav citāti, divpunkti parasti nelieto.

TEKSTĀ IZMANTOTIE SAĪSINĀJUMI

A – akuzatīvs
D – datīvs
latv. – latviešu
liet. – lietuviešu
LVPPV – Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca
MLLVG – Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika
N – nominatīvs
piem. – piemēram
sal. – salīdzinājumam
sk. – skatīt
t.s. – tā sauktais
VPSV – Valodniecības pamattermiņu skaidrojošā vārdnīca
VSK. – vienskaitlis

IZMANTOTĀ UN IETEICAMĀ LITERATŪRA

1. Bankavs A. Saīsinājumu vārdnīca. Rīga: Avots, 2003.

2. Blinkena A. Latviešu interpunkcija. Rīga: Zvaigzne ABC, 2009.

3. Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība. Ministru kabineta noteikumi Nr. 916. Rīgā 2010.gada 28.septembrī (prot. Nr.49 17.§), pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=219491

4. Ceplītis L., Miķelsone A., Porīte T., Raģe S. Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca. Rīga: Avots, 1996.

5. Eiropas Savienības dalībvalstu reģioni. pieejams http://www.vvc.gov. lv/export/sites/default/files/ESdalibvalstu_regioni_21.05.2012. pdf

6. Guļevska D., Miķelsone A., Porīte T. Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata. Rīga; Avots, 2001.

7. Kalnača A. Morfoloģijas stilistika. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2011.

8. Krūmiņa V., Skujiņa V. Normatīvo aktu izstrādes rokasgrāmata. Rīga: Valsts Kanceleja, 2002.

9. Kvašīte R. Mūsdienu lietišķie teksti lingvistiskā skatījumā. Disertācijas kopsavilkums filoloģijas doktora grāda iegūšanai. Rīga: Latviešu valodas institūts, 1996.

10. Laugale V., Šulce Dz. Lielo burtu lietojums latviešu valodā: ieskats vēsturiskajā izpētē, problēmās un risinājumā. Rīga: Latviešu valodas aģentūra, 2012.

11. Lokmane I. Sintaktisko struktūru veidojuma kļūdas publicistikā. Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi. Nr. 2. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2006, 93.–104. lpp.

12. Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika. I. Rīga: LPSR LZA izdevniecība, 1959.

13. Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju. Ministru kabineta noteikumi Nr.114. Rīgā 2004.gada 2.martā (prot. Nr.9 25.§), pieejams: http://likumi.lv/ doc.php?id=85209

14. Paegle Dz. Latviešu literārās valodas morfoloģija. Rīga: Zinātne, 2003.

15. Par pasaules valstu un teritoriju nosaukumiem latviešu valodā. Valsts valodas centra informācija. Rīgā 2006.gada 10.jūlijā, pieejama https://www.vestnesis.lv/?menu=doc&id=140081

16. Rozenbergs J. Latviešu valodas stilistika. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995.

17. Skujiņa V. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.

18. Ščucka A. Standartizētu konstrukciju lietojums dažādos funkcionālajos stilos. Valoda: nozīme un forma. Plašsaziņas līdzekļu valoda. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2009, 116.–124. lpp.

19. Urbanoviča I. Lietvārda lokatīva formu desemantizēšanās lietišķos tekstos. Valoda: nozīme un forma. 3. Teorija un metodoloģija latviešu valodniecībā. Kalnača, A., Lokmane, I. (sast. un red.). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2013, 107.–117. lpp.

20. Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmata. Rīga: TTC, 2006.

21. Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. Sast. Bušs O., Joma D., Kalnača A., Lokmane I., Markus D., Pūtele I., Skujiņa V. (red.). Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 2007.