Uzbrukums vai aizsardzība, kā tas mūs ietekmē, ārējie un iekšējie spēki

IEVADS

Zinātnieki secinājuši, ka puse iedzīvotāju ir izjutuši stresu darbā un vairāk nekā trešdaļa iedzīvotāju izjūt stresu mājās! Tās ir būtiskākās sociālās vides, kurās ikkatrs no mums iegulda un saņem noteiktu daudzumu enerģijas. Būtiski ir saglabāt līdzsvaru starp došanu un ņemšanu, lai nenonāktu situācijā, kad sajūtam izmaiņas mūsu emocionālajās reakcijās, kad pamanām mūsu ķermeņa signālus par nogurumu un kad iedomājamies par jēdzienu „izdegšana”.

Lai katrs varētu sev rast atbildi uz jautājumu „Kas ir labāk: uzbrukt vai aizstāvēties?”, piedāvāju nedaudz plašāk paskatīties uz to, kas notiek līdz brīdim, kad šis jautājums kļūst aktuāls reālajā dzīvē. Šis ir tikai viens no daudziem, atšķirīgiem skatījumiem. 

SISTĒMU SAVSTARPĒJĀ MIJIEDARBĪBA

Katrs no mums ir dzīva, laika periodā mainīga sistēma, kuru veido citas mazākas sistēmas (kaulu sistēma, asinsrites sistēma, nervu sistēma, elpošanas sistēma un tml.) un kas atrodas citu – lielāku – sistēmu ietvaros. Šīs sistēmas ir attēlotas ilustrācijā.

Sistēmas savstarpēji ir cieši saistītas, tās ietekmē un īsākā vai garākā laika periodā maina viena otru. Vistiešāk katru cilvēku var ietekmēt tās sistēmas, kuras ir vistuvāk mums – mikrovide (mūsu ģimene) un makrovide (izglītības iestādes, darbavieta, kaimiņi, sociālā, ekonomiskā, politiskā vide valstī, kurā dzīvojam). Katrs zina, cik būtiski var mainīties mūsu noskaņojums, emocionālais un fiziskais stāvoklis, ja kādā no šīm vidēm ir radušās grūtības, īpaši, ja šīs grūtības tiek izjustas jau ilgstoši.

STRESS UN TĀ NORISE

Kanādas endokrinologs Hans Selje, kas radījis un attīstījis mācību par stresu, par tā cēloņiem ir teicis šādi:

• Cilvēki izjūt stresu, kad tie jūt neatbilstību starp prasībām pret viņiem un pieejamiem resursiem, lai šīs prasības izpildītu;
• „Trauksmes reakcija” jeb stress ir normāla un veselīga reakcija, kurai vēsturiski būtu mūs fiziski jāsagatavo bēgšanai vai uzbrukumam.

Hans Selje izšķir septiņas stresa norises pakāpes:

1. Orientācijas fāze (kas notiek?)

2. Aktivācijas fāze (cik lielas briesmas?)

3. Pielāgošanās/adaptācijas fāze (bēgt vai uzbrukt?)

4. Atpūtas fāze (ēdam medījumu vai esam laimīgi aizbēguši)

5. Pārslodzes fāze (briesmas nebeidzas ilgi vai pārāk īsa atpūta)

6. Noguruma/spēka izsīkuma fāze (tas, ko mūsdienās saucam par „izdegšanu”)

7. Nāve (organisma novājināšanās, imūnās sistēmas pavājināšanās, slimības)

Pirmās četras fāzes ir veselīga stresa izpausmes veidi, kas ir noderīgi, palīdz un mobilizē mūs uz konkrētu darbību. Pēdējās trīs stresa izpausmes fāzes padara mūs psiholoģiski, emocionāli un fiziski vājus.

GARĪGĀ VESELĪBA

Mūsu spēja paciest un pārvarēt stresu ir atkarīga no daudziem faktoriem, tostarp no mūsu attiecību kvalitātes, kopējās dzīves uztveres, emocionālās inteliģences, pašnovērtējuma, kā arī no ģenētikas un iedzimtības. Līdz ar to ir iemesls runāt par to, kas mums atņem spēkus, kas tuvina mūs „izdegšanas” brīdim un kas var palīdzēt saglabāt spēkus, atklāt savas enerģijas un spēka avotus jeb resursus un saglabāt garīgo veselību.

Cilvēka garīgā veselība ietver :

• Cilvēka psihisko veselību:
  - spēju pilnvērtīgi strādāt;
  - spēju pārvaldīt savas emocijas;
  - atpazīt emocijas un veselīgi izmantot savstarpējā mijiedarbībā ar apkārtējiem;

• Dzīves kvalitāti kopumā:
  - vērtējumu par savu dzīvi;
  - ģimenes attiecības;
  - pieredzi, kas gūta, pārvarot dažādas kā paredzamas, tā negaidītas krīzes.

Viens no būtiskākajiem garīgās veselības elementiem ir vērtējums – tas, kā mēs katrs pats novērtējam savu dzīvi, savas attiecības, sevi darbā, mājās un sabiedrībā. Vērtējums ir cieši saistīts ar mūsu pašvērtējumu, kas ietekmē to, kā sevi redzam dažādās dzīves situācijās un kādus uzvedības veidus izvēlamies.

Pieļauju, ka noguris vai „izdedzis” cilvēks izvēlēsies divas taktikas savai izdzīvošanai – uzbrukt (fiziski vai emocionāli kaitēt) vai aizsargāties (izvairīties no attiecībām, slimot, pakļauties). Tas, ko visbiežāk cilvēks izvēlēsies, varētu būt atkarīgs no noguruma fāzes, kā arī cilvēka rakstura īpatnībām.

IZDEGŠANAS SINDROMS

„Izdegšanas sindromu” galvenokārt definē kā fiziskā un/ vai garīgā izsīkuma stāvokli, kas ir sekas ilgstošai emocionālai nelabsajūtai, kura saistīta ar darba apstākļiem un cilvēka paštēlu.

Darba vides faktori, kas veicina izdegšanas sindroma veidošanos:

• problēmas saskarsmē ar kolēģiem (konflikti, konkurence, neuzticība);

• problēmas saskarsmē ar administrāciju (nedrošība, konflikti, neuzticība);

• neskaidrs pienākumu sadalījums;

• neskaidra nākotne;

• sociālo lomu ambivalence (lomu neskaidrība, lomu konflikts);

• situācija, kad darbiniekiem un administrācijai ir savstarpēji konfliktējoši mērķi;

• atbalsta trūkums darba vietā ikdienas darbā (uzmanības un atzinības trūkums);

• liela atbildība;

• darbs ar cilvēkiem, kuri cieš,

• konflikts ar klientu vai viņa ģimeni;

• darbinieku zems sociālais stāvoklis klienta acīs;

• laika trūkums;

• fiziski un emocionāli bīstami darba apstākļi;

• neadekvāti zems padarītā darba materiālais un emocionālais novērtējums.

Izdegšanas sindromu” var izjust visās profesijās, tomēr visbiežāk tas skar to profesiju pārstāvjus, kas strādā ar cilvēkiem un kuri ir lielākā vai mazākā mērā „publiskas” personas, ieņem zināmu statusu un lomu sabiedrībā.

Tas, cik lielā mērā esam pakļauti riskam piedzīvot izdegšanas sindromu, ir atkarīgs no personības faktoriem:

• zema pašcieņa

• izteikta atbildības sajūta

• liela darba mīlestība

• iekšēja sacensības nepieciešama

• izteikta agresivitāte, nepacietība

• dusmas

• uzmanības trūkums pret paša/pašas vajadzībām un vēlmēm

• fiziska un/vai psihiska izolācija

• veselības traucējumi.

VESELĪGA PERSONĪBA

Ko darīt, ja sajūtat „izdegšanas” draudus? Palīdzēt saglabāt emocionālu un psiholoģisku līdzsvaru jeb veselību varētu šādas darbības:

• Godīgi atbildiet sev uz jautājumu „Kāpēc es strādāju?”. Uzrakstiet sev visus tos iemeslus – reālus un abstraktus – kāpēc jūs darāt šo darbu, nosakiet motivāciju, vērtību, nozīmīgumu savam darbam;

• Uzskaitiet visu, ko jums patiešām patīk darīt, sākot ar vispatīkamāko (kad jūs pēdējo reizi to darījāt?);

• Pierakstiet visu, par ko jūs lepojaties un priecājaties;

• Pierakstiet visu, kas jūs traucē vai kaitina, un tad apvelciet to, ko jūs varat mainīt. Izvēlieties vienu un to izmainiet;

• Rakstiet dienasgrāmatu par visu, kas jūs iepriecina un kā dēļ izjūtat stresu (var rakstīt arī vēstuli);

• Mainiet vidi;

• Stāstiet jokus;

• Rodiet sev atbalsta grupu, kas nozīmē regulāras tikšanās ar draugiem vai kolēģiem, kur jūs varat būt patiess no visas sirds;

• Sāciet rūpēties par savu fi zisko stāvokli – fiziskās aktivitātes, veselīga ēšana, kaitīgo ieradumu atmešana;

• Sāciet rūpēties par savu psiholoģisko veselību (joga, CiGun un citas garīgās prakses, autogēnie treniņi, relaksācijas un vizualizācijas treniņi un tml.);

• Izdariet katru dienu kādu muļķību. Izejiet „ārpus rāmjiem” – pabraukājiet ar skrituļslidām, riteni, uzspēlējiet ar bērniem spēli „augstāk par zemi”, pūtiet ziepju burbuļus, sāciet uztvert sevi daudz vieglāk un gaišāk;

• Atklājiet sev tīkamas radošās nodarbes – dziedāt, dejot, zīmēt, izšūt, nodarboties ar kokgriezumiem, veikt mājas remontu, netradicionālu ēdienu gatavošana.

Piedzīvojot nepatīkamus brīžus, atcerieties, ka piecu pozitīvo emociju pirmavoti aizvieto vienu negatīvo pirmavotu. Radiniet sevi saskatīt, novērtēt un ļaut sev piedzīvot pozitīvo, kas notiek jūsu dzīvēs.

Noderīgi varētu būt arī veikt pašanalīzi, atbildot uz jautājumiem par to, kas emocionāli iztukšo un kas piepilda.

Jautājumi par emocionālajiem iztukšotājiem:

• Kas mani sadusmo, kaitina mājās, darbā, ārpus tā?

• Kas uztrauc mājās, darbā, ārpus tā?

• Kas nomāc mājās, darbā, ārpus tā?

• Kas garlaiko mājās, darbā, ārpus tā?

Jautājumi par emocionālajiem piepildītājiem:

• Kas mani iepriecina mājās, darbā, ārpus tā?

• Kas mani nomierina mājās, darbā, ārpus tā?

• Kas man sniedz gandarījumu mājās, darbā, ārpus tā?

• Kas man rosina interesi mājās, darbā, ārpus tā?

Visu metožu pamatā ir visiem zināmas patiesības:

• Sakārtot laiku darba aktivitātēm un dažādiem atpūtas veidiem;

• Sabalansēt miera un aktivitāšu ritmu;

• Izprast savas vajadzības, to apmierinātības pakāpi.

Lai pasargātu sevi no spēku zaudēšanas, ir vērts izvērtēt to, cik bieži un regulāri nodarbojamies ar lietām, kas mūs emocionāli piepilda, uzlādē. Atcerēties, ka mēs darām kādas lietas tikai sev, savas labsajūtas uzlabošanai, nevis lai palielītos citiem, kā rūpējamies par sevi. Atcerēties to, ka veselīgai personībai piemīt:

• apziņa, ka es nevaru nevienu citu mainīt; vienīgais, ko varu mainīt, esmu es pats;

• viss, kas notiek manā dzīvē, ir mana izvēle un tai sekojošas sekas;

• galvenais mūsu dzīvē ir būt kontaktā ar sevi un citiem sev apkārt esošajiem cilvēkiem. 

Kļūt par „uzbrucēju” vai „upuri” ir katra izvēle. Šīs divas lomas ir savstarpēji ļoti cieši saistītas – katrā „varmākā” ir liela „upura” enerģija un katrā „upurī” ir milzīgs „varmākas” potenciāls. Līdz ar to, ja izvēlos „aizsargāties” kādā situācijā, tad nākamajā situācijā visticamāk kļūšu par „uzbrucēju”.

Noslēgumam tautas dziesma

Celies mana Laimes māte
No purviem, ezeriem.
Tu bij’ ilgi gulējusi,
Es bij’ gauži raudājusi.

Veca, veca Laimes māte,
Nevīžoja kalnā kāpt.
Sniedz rociņu, uzvedīšu,
Liec man ļaužu godiņā.

Celies agri Laimes māte,
Gulies vēlu vakarā,
Palīdz’ manu grūtu mūžu
Vieglumā darināt.