Konkurences likuma pārkāpuma pierādīšana zaudējumu atlīdzības prasījumā

Latvijā tiek izskatīta pirmā lieta, kurā tirgus dalībnieks, kurš tika prettiesiski izslēgts no tirgus ar dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcību, prasa pēdējam atlīdzināt mantiskos zaudējumus. Lieta ir jau izskatīta pirmajā instancē un apelācijas instancē. šobrīd tiesas spriedums pārsūdzēts kasācijas kārtībā.

Lietas būtība ir samērā vienkārša. Prasītāja AS „PKL Flote” darbojās velkoņu pakalpojumu tirgū Rīgas brīvostā, taču tad Rīgas brīvostas pārvalde izlēma pati iesaistīties velkoņu pakalpojumu tirgū Rīgas brīvostā. Tā uzbūvēja sev divus velkoņus. Pēc tam ostas kapteinis, kurš strādā brīvostas pārvaldē, noteica, ka lieltonnāžas kuģu ievešanai un izvešanai ir jāizmanto tādi velkoņi, kuru jauda pārsteidzošā kārtā atbilda tieši brīvostas uzbūvēto velkoņu jaudai. Prasītāja vēl centās saglābt savas pozīcijas tirgū, iznomājot lieljaudas velkoni, bet velti. Ostas kapteinis izdeva jaunu rīkojumu, ar kuru noteica, ka visi velkoņu pakalpojumu pieprasījumi adresējami Kuģu satiksmes centram, tā ļaujot brīvostas pārvaldei regulēt velkoņu pakalpojumu sniegšanas kārtību Rīgas brīvostā. Lieki teikt – prasītāja nesaņēma atļauju uzsākt velkoņu pakalpojumu sniegšanu. šādās Rīgas brīvostas pārvaldes darbībās Konkurences padome konstatēja dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un piemēroja naudas sodu.

Prasītāja izlēma pieprasīt no Rīgas brīvostas pārvaldes nodarītos zaudējumus. Prasība tika celta vēl laikā, kad Konkurences padomes lēmuma tiesiskums tika izskatīts administratīvajā tiesvedībā.

Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010.gada 6.decembra spriedumu prasība tika noraidīta. Tiesa uzskatīja, ka prasītāja nedrīkst izmantot Konkurences padomes lēmumā minēto pārkāpuma konstatējumu, bet tai pašai ir jāpierāda Rīgas brīvostas pārvaldes rīcības prettiesiskums.

Ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013.gada 18.februāra spriedumu prasība tika apmierināta daļēji. Apelācijas instance atzina, ka fakts par brīvostas pārvaldes dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu ir pierādīts ar tajā brīdī spēkā stājušos spriedumu administratīvajā lietā par Konkurences padomes lēmuma pareizību.

Lieta vēl nav noslēgusies ar galīgu tiesas spriedumu, jo apelācijas instances tiesas spriedums ir pārsūdzēts kasācijas kārtībā. Tā tikai aizsāks judikatūras veidošanos par zaudējumu, kas cēlušies no konkurences tiesību pārkāpumiem, prasījumiem. Tomēr tas neliedz saskatīt šajā lietā ļoti saistošu un būtisku tiesību jautājumu.

Pirmkārt, līdz šim Latvijā tirgus dalībnieki nebija izmantojuši savas subjektīvās tiesības prasīt atlīdzību gan no dominējošā stāvoklī esoša tirgus dalībnieka par tā ļaunprātīgās rīcības dēļ nodarītajiem zaudējumiem, gan no karteļu dalībniekiem, lai gan tiešā tekstā likumā noteikta iespēja prasīt zaudējumu atlīdzību bija paredzēta jau 1991.gada 3.decembra likuma „Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu” 12.pantā. Tas norāda, ka sabiedrība nebija apzinājusies savas tiesības un ieguvusi pārliecību, ka negodīgā konkurences cīņā nodarīti zaudējumi būtu atprasāmi. Tikai pēdējā gada laikā Latvijā izskan plašāk balsis, ka var un vajag vērsties arī privāttiesiskā ceļā pret konkurences tiesību pārkāpējiem. Uz to aicina arī valsts Konkurences padomes personā.

Otrkārt, tiesas spriedumi atklāj atšķirīgu tiesu pieeju procesuālā jautājumā par Konkurences padomes lēmuma izmantošanu civilā tiesvedībā un tajā minēto faktu nozīmi un pierādīšanu.

Pirmās instances tiesa norādīja, ka prasītājai zaudējumu atlīdzināšanas lieta bija jāsāk „no baltas lapas”, t.i., kā norāda tiesa, „ja prasītājs vēlējās, lai tiesa atzīst konkurences tiesību pārkāpumu, tad viņam vajadzēja „nolikt malā” Konkurences padomes lēmumu un pašam ar iesniegtajiem pierādījumiem pierādīt dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu atbildētāja darbībā, saistot to ar Konkurences likuma attiecīgās normas hipotēzi”. Otrkārt, tiesa apgalvoja, ka, „tā kā Konkurences likuma pārkāpumu jau ir izvērtējusi kompetentā tiesu iestāde – Administratīvā apgabaltiesa, tad vispārējās jurisdikcijas tiesa to vairs konstatēt nevar, jo šādi tiek novērsts iespējamais risks, kad par vieniem un tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem, ir iespējami divi pilnīgi pretēji tiesas spriedumi.

Turpretim apelācijas instances tiesa konstatēja, ka lietā ir jau stājies spēkā tiesas spriedums par Konkurences padomes lēmumu, un tajā minētie fakti nav atsevišķi jāpierāda.

Konkurences likuma 20.panta pirmā daļa noteic, ka šā likuma pārkāpumu līdztekus Konkurences padomei var konstatēt arī tiesa.

Konkurences likuma 21.pants noteic, ka persona, kura ir cietusi zaudējumus šā likuma pārkāpuma dēļ, ir tiesīga prasīt no pārkāpēja zaudējumu atlīdzību un likumiskos procentus. Pēc prasītāja lūguma tiesa var noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc saviem ieskatiem.

Zaudējumu atlīdzības prasījums tiesā tiek izskatīts pēc Civilprocesa likuma noteikumiem. Tie noteic pierādīšanas kārtību un atbrīvošanu no pierādīšanas.

No Latvijas Civilprocesa likuma 96.panta teksta izdarāms secinājums, ka administratīvā aktā (Konkurences padomes lēmumā) minētie fakti nav atbrīvoti no pierādīšanas. Tāpat arī fakti, kas nodibināti ar spēkā stājušos spriedumu administratīvajā lietā, nav atbrīvoti no pierādīšanas civillietā. Tādējādi apelācijas instances tiesas argumenti par Konkurences padomes lēmumā konstatēto faktu pierādīšanas pienākuma neesību zaudējumu prasībā neatbilst nacionālajam civilprocesa regulējumam, bet pirmās instances tiesas secinājumi tam atbilst.

Tomēr rezultāts, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa var nonākt arī pie pretēja secinājuma par konkurences tiesību pārkāpumu, nekā to izdarījusi Konkurences padome, apdraudētu konkurences tiesību efektīvu piemērošanu un aizskarto tiesību atjaunošanu (zaudējumu kompensāciju) civiltiesiskā kārtībā.

Šī problēma pamanīta un atrisināta Eiropas Savienības tiesībās. Padomes 2002. gada 16. decembra regulas Nr.1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82.pantā, 16.panta pirmā daļa noteic, ka nacionālās valsts tiesa nevar pieņemt citādu lēmumu, kā to ir lēmusi Eiropas Komisija konkurences noteikumu pārkāpuma lietā. Tā kā Eiropas Komisijas lēmums pamatojas uz tajā norādītajiem faktiem, kurus noskaidrojusi un pārbaudījusi Komisija, nacionālajai tiesai ir pienākums pieņemt Eiropas Komisijas lēmumā konstatētos faktus, un tā nevar, piemēram, atsaucoties uz Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu, prasīt no prasītāja šos faktus pierādīt. Šāda prasība būtu pretēja regulas Nr.1/2003 16.panta pirmās daļas jēgai, jo nacionālā tiesa, balstoties uz regulas Nr.1/2003 16.panta pirmo daļu, nedrīkst nonākt pie cita secinājuma par tirgus dalībnieka rīcības tiesiskumu. Nacionālajai tiesai pamatā būtu jāaptur zaudējumu atlīdzības prasību izskatīšana, kamēr nav stājies spēkā Eiropas Komisijas lēmums tikai uzsāktā izmeklēšanā par tirgus dalībnieka rīcības atbilstību Eiropas Savienības konkurences tiesību noteikumiem.

Nacionālajai tiesai ir pienākums pieņemt Eiropas Komisijas lēmumā konstatētos faktus, un tā nevar, piemēram, atsaucoties uz Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu, prasīt no prasītāja šos faktus pierādīt.

Turpretim citās Eiropas Savienības dalībvalstīs jautājums par savas valsts vai pat citas nacionālās valsts konkurences iestādes lēmumā konstatēto faktu pierādīšanu zaudējumu atlīdzības prasības lietā ir tieši noregulēts ar likumu. Tā, piemēram, Vācijas likuma, kas vērsts pret konkurences tiesību ierobežojumiem (Gesetz gegen Wettbewerbsbeschränkungen), 33.panta ceturtā daļa noteic, ka tiesa, kura izskata zaudējumu atlīdzības prasību, ir saistīta ar spēkā esošās konkurences uzraudzības valsts iestādes lēmumā, Eiropas Komisijas vai citas valsts konkurences uzraudzības valsts iestādes (tiesas) lēmumā sniegto pārkāpuma konstatējumu. No Apvienotās Karalistes Konkurences likuma (Competition Act 1998) 47.a panta sestās daļas izriet, ka prasītājs zaudējumu atlīdzības, kas cēlušies no konkurences tiesību pārkāpuma, prasību var balstīt uz Apvienotās Karalistes konkurences uzraudzības valsts iestādes (Office of Fair Trading), attiecīgās tiesu iestādes (Competition Appeal Tribunal) vai Eiropas Komisijas lēmumā konstatētajiem faktiem un lēmumi, ja atbildētājs nepierāda acīmredzamas kļūdas konkurences uzraudzības valsts iestādes lēmumā, ir tiesai saistoši (58.pants). Tomēr atšķirībā no Vācijas Apvienotajā Karalistē nav noteikts, vai šāds pats statuss ir citu valstu konkurences iestāžu lēmumiem. Tādējādi Apvienotajā Karalistē tiesa nevar pieprasīt prasītājam pierādījumus par konkurences tiesību pārkāpumu; ja konkurences uzraudzības valsts iestādes lēmums ir stājies spēkā, tās lēmums pats par sevi ir pārkāpuma pierādījums. Prasītājam tiesā ir jāiesniedz pierādījumi par tā zaudējumiem un to cēlonisko sakaru ar pārkāpumu. Citās Eiropas Savienības dalībvalstīs nav tamlīdzīga regulējuma un, piemēram, Francijā vai Zviedrijā konkurences uzraudzības valsts iestādes lēmumam, ar kuru konstatēts konkurences tiesību pārkāpums, civilajā tiesvedībā par zaudējumu atlīdzību nav saistoša rakstura.

Vērtējot Latvijas nacionālo civilprocesuālo regulējumu, pirmkārt, jānorāda, ka regulas atšķirīgais un tiešais jautājuma noregulējums nedod pamatu runāt par diskrimināciju, jo nacionālajām valstīm šo procesuālo tiesību noteikšanas jomā piemīt autonomija. Tādējādi ir jāvērtē, vai Latvijas nacionālais civilprocesuālais regulējums aplūkojamajā jautājumā atbilst tiesību aizsardzības efektivitātes principam un vai regulējumam nav likumdevēja iepriekš neparedzēti trūkumi.

Tiesību aizsardzības efektivitātes princips nav tikai Eiropas Savienības tiesību princips, bet arī nacionālās tiesību sistēmas princips. Padomju un pēcpadomju literatūrā to dēvē par procesuālās ekonomijas principu. Rietumu tiesību lokā tas pazīstams kā efektīvas tiesību aizsardzības princips, kurš atvasināts no tiesiskas valsts principa. Tā kā Satversmes 1.pants noteic, ka Latvija ir demokrātiska valsts un tā ietvarā tas nozīmē arī tiesisku valsti, tad šāds princips ir saistošs arī Latvijas tiesību piemērotājam.

Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāte J.Kokote 2009. gada 19.februāra secinājumu 94.punktā lietā Nr.C-8/08 pamatoti norāda: „Ja pārkāpuma pierādīšanai no valsts konkurences iestāžu vai privātu prasītāju puses valsts tiesas uzstādītu tik augstas prasības, ka šāda pierādīšana būtu pārmērīgi apgrūtināta vai pat neiespējama, tas būtu nesavienojams ar efektivitātes principu.''

Nav arī īpaši jāpierāda apgalvojums, ka konkurences tiesību pārkāpuma izmeklēšana un pierādījumu savākšana privātpersonām ir ļoti sarežģīta. Pirmkārt, privātpersonām nav to procesuālo tiesību apjoma, kāds ir attiecīgām izmeklēšanas iestādēm (tiesības iekļūt telpās, izņemt dokumentus un priekšmetus, nopratināt), un nav tādu resursu. Konkurences uzraudzības valsts iestādei (Latvijā – Konkurences padomei) ir lielāks resursu (darbinieku, tiesību un zinātības) apjoms, lai iegūtu konkurences tiesību pārkāpuma faktus un to pierādījumus, nekā privātpersonai civiltiesiskā strīdā. Vispārzināms, ka konkurences uzraudzības valsts iestādes izmeklēšana konkurences tiesību pārkāpuma lietā ir laikietilpīga, tajā jānovērtē ne tikai tiesību, bet arī ekonomiski argumenti. Pieļauju, ka Latvijā nelielais zaudējumu atlīdzības prasījumu skaits konkurences tiesību pārkāpumu gadījumā tieši izskaidrojams ar to, ka tiesību piemērošanas praksē pierādīšanai izvirzītas neadekvāti augstas prasības, pārmērīgi to apgrūtinot.

Atbrīvošana no pierādīšanas ir ieviesta tieši tiesību aizsardzības efektivitātes principa ietekmē, lai lietas dalībniekiem nebūtu bezjēdzīgs slogs pierādīt tādus faktus, par kuriem strīda nav (tostarp arī vispārzināmi fakti) vai kuri jau ir tiesas novērtēti, un tā lai pēc iespējas izvairītos no pretrunīgiem tiesas novērtējumiem par vienu un to pašu jautājumu.

Ja nav pārsūdzēts Konkurences padomes lēmums, ar kuru konstatēts konkurences tiesību pārkāpums, būtu uzskatāms, ka attiecīgās administratīvās lietas dalībnieki neapstrīd pārkāpuma notikuma konstatējumu. Tā būtu atbildētāja pretrunīga rīcība, iepriekš faktu neapstrīdot, bet zaudējumu atlīdzības lietā – apstrīdot. Savukārt, ja Konkurences padomes lēmums ir pārsūdzēts administratīvajā tiesā, bet atzīts par tiesisku, pārkāpuma galveno faktu apstrīdēšana būtu līdzvērtīga galīga tiesas sprieduma pārsūdzēšanai.

Tiesneša neatkarības princips noteic tiesas pilnvaras patstāvīgi un tieši iztiesāt lietu, t.i., tieši uztvert lietas apstākļus. Tādējādi bez tiesībās noteikta pienākuma tiesnesi nesaista kāda fakta konstatējums un novērtējums citā lietā vai iestādes administratīvajā aktā. Konfliktu ar šo principu var atrisināt, ja respektē atbildētāja tiesības celt iebildumus un iesniegt pierādījumus par Konkurences padomes lēmumā minēto tiesību pārkāpumu, norādīt uz nepietiekamiem vai nepilnīgi konstatētiem apstākļiem.

Taču vispārējā gadījumā pārkāpuma fakta pierādīšanas pienākumu prasītājs būtu jau izpildījis, iesniedzot šīs iestādes lēmumu. Prasītājs arī var iesniegt papildu pierādījumus par citiem faktiem, kas nav analizēti Konkurences padomes lēmumā. Arī atbildētājam ir šādas tiesības. Tādējādi tas nodrošina pušu procesuālo tiesību vienlīdzību. Ja pieturas pie tā, ka prasītājam saglabājas pārkāpuma pierādīšanas pienākums, jo to paredz Civilprocesa likums (neminot izņēmumu no pierādīšanas pienākuma), Konkurences likuma 20.panta pirmā daļa neiegūst pilnu savu nozīmi, jo privātpersonām nav jēgas vērsties Konkurences padomē ar ziņojumu par pārkāpumu, ja reiz atkārtoti visi fakti būs jāsavāc pašiem zaudējumu atlīdzības prasījuma lietā.

Šobrīd Eiropas Komisija ir izstrādājusi Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas projektu par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, lai ieviestu Vācijas un Lielbritānijas tiesībās jau esoša regulējuma prototipu arī citu nacionālo dalībvalstu tiesībās. Ņemot vērā, ka dažu dalībvalstu pārstāvji ieņem ļoti rezervētu vai pat klaji noliedzošu nostāju, 2013.gada 3.decembrī Padome pieņēma kompromisa variantu, ka katra dalībvalsts savos procesa noteikumos varētu noteikt citas dalībvalsts konkurences uzraudzības valsts iestādes lēmuma pierādījuma spēku, taču pieļautu, ka tas būtu pierādīšanas līdzeklis. Šobrīd direktīvas projekts nolikts izskatīšanai 1.lasījumā Eiropas Parlamentā.

Arī Latvijā šajā jautājumā notiek tiesību jaunrade. Konkurences padome ir izstrādājusi likumprojektu grozījumiem Konkurences likumā, kas paredz likumā noteikt, ka tiesa, iztiesājot lietu par atbilstošu atlīdzinājumu par Konkurences likuma vai Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumu, nevar lemt pretēji spēkā esošam un par neapstrīdamu kļuvušam Konkurences padomes lēmumam vai tiesas spriedumam, ar kuru konstatēts Konkurences likuma vai Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpums. Taču šis priekšlikums sastapies ar tieslietu jomas ekspertu pretestību, kuras pamatā ir neizpratne par tradicionālo paradigmu maiņas nepieciešamību.

Manuprāt, Latvija varētu atrisināt šo tiesību jautājumu jau šobrīd. Tiesību piemērotājam ir jāpiešķir Konkurences likuma 20.panta pirmajā daļā minētajām tiesībām pilnīga efektivitāte un jāatzīst gan nacionālās, gan ārvalstu konkurences uzraudzības iestādes lēmuma pilnvērtīga pierādījuma raksturs par lēmumā konstatētiem tiesību pārkāpumu veidojošiem faktiskajiem apstākļiem, vienlaikus pieļaujot atbildētājam iesniegt savu iebildumu pierādošus pierādījumus. Tādējādi tas atbilstu gan efektīvas tiesību aizsardzības principam, gan pušu līdzvērtības principam.