Tiesību kultūru valstī veido dažādi elementi. No vienas puses – tie ir spēkā esošie tiesību akti, no otras puses – tā ir tiesību aktu piemērošana. Lai šie elementi atbilstu tiesiskas valsts principam, nepietiek ar to formālu esamību. Tiesību aktiem un to piemērošanai jāatbilst sabiedrības izvirzītiem un akceptētiem kvalitātes kritērijiem, sabiedrības izpratnei par taisnīgumu. Nemainīgi gadsimtiem tiek vērtētas morāles un tiesiskuma attiecības. Filozofs I.Kants atzīst morālo likumu par cilvēka tīrā prāta aprioru faktu. Savukārt tiesiskumam šāds apriors stāvoklis, tīrība un kategorisms nepiemīt. Tādēļ aktuāls ir jautājums, kādēļ tas, kas ir labs un taisnīgs teorijā, ne tuvu nav tikpat labs un taisnīgs praksē. No otras puses, būtu nepareizi apgalvot, ka starp teoriju un praksi pastāv nepārvaramas pretrunas. I.Kants norāda, ka saikne nenoliedzami pastāv, ka vienojošais starpposms ir spriestspēja. Tieši spriestspēja pietrūkst labam politiķim, juristam, ārstam, kuram ir lieliskas zināšanas, taču neveicas ar to piemērošanu – tā savulaik secināja I.Kants.
Lai izstrādātu kvalitatīvu tiesību aktu un vēlāk to korekti piemērotu, kompetentam ir jābūt gan tiesību normas izstrādātājam, gan tās piemērotājam. Juridisko zinātņu profesijās jo īpaši svarīgi ir mācēt apvienot teorētiskās un praktiskās iemaņas, mācēt prasmīgi apieties ar juridisko valodu kā īpašu instrumentu jurista rokās.
Kvalitatīva tiesību normu izstrāde un piemērošana ir viens no būtiskākajiem aspektiem, kas veido sabiedrības uzticamību tiesībām, valsts pārvaldei un tiesām. Tādēļ vēl jo svarīgāk ir nodrošināt atbilstošu juridisko izglītību, kas sagatavo juristus, kuri sabiedrībai radīs uzticību tiesībām.
Šajā mācību gadā astoņās Latvijas augstskolās var iegūt otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību tiesību zinātnēs. Tā kā Latvijā tiesību zinātņu programmas piedāvā gan valsts, gan privātās augstskolas, konkurences dēļ tiek salīdzināta šo augstskolu piedāvātās izglītības kvalitāte, studiju programmu saturs, mācībspēku kolektīvs u.tml. Salīdzināšanas rezultāti norāda, ka nepieciešama pārdomāta reforma juridiskās izglītības vienveidības izveidošanai, tajā pašā laikā respektējot atsevišķu augstskolu sekmīgi nodrošināto specializāciju.
Vairāku gadu garumā dažādu konferenču un diskusiju ietvaros ir analizēts jautājums par juridiskās izglītības kvalitāti Latvijā. Vairakkārt ir runāts par nevienmērīgo juridiskās izglītības kvalitāti, salīdzinoši lielo bezdarbu Latvijas juristu vidū, kā arī biežo publisko kritiku par tiesu sistēmas neefektivitāti. Ir uzsvērta tā dēvētās Boloņas sistēmas (piecu gadu studiju modeļa, kas paredz trīsgadīgu bakalaura studiju programmu un divu gadu studijas maģistrantūrā) ietekme uz juridisko zināšanu kvalitāti, kā arī juriskonsulta profesijas un attiecīgi arī studiju programmas ieviešanas negatīvais iespaids uz studiju programmu kvalitāti.
Pēdējā šāda diskusija notika Saeimas Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisijas 2013.gada 5.novembra sēdē. Šajā diskusijā tās dalībnieki nonāca pie secinājuma, ka šā brīža apstākļos juridiskās izglītības kvalitātes uzlabošanai būtu ieviešams vienots jurista kvalifikācijas eksāmens. Lai izvērtētu priekšnoteikumus vienotā jurista kvalifikācijas eksāmena ieviešanai, Tieslietu ministrija izveidoja darba grupu, kurā piedalījās arī augstskolu pārstāvji. Ministrijas izveidotās darba grupas darbības rezultātā ir sagatavots ziņojums par vienoto jurista kvalifikācijas eksāmenu, un šis ziņojums ir iesniegts Saeimas Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisijā.
Atbilstoši Profesiju standartā ietvertajām profesijām Latvijā otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību un piekto profesionālās kvalifikācijas līmeni iegūst juristi un juriskonsulti. Kopumā 2012./2013.mācību gadā otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību tiesību zinātnēs ir ieguvušas 876 personas.
Izglītības programmu satura izstrādē izmanto profesijas standartus. Tādējādi Tieslietu ministrija ir vērtējusi jurista un juriskonsulta profesijas standartus, un tika secināts, ka Profesiju klasifikatorā ietvertais jurista un juriskonsulta nodarbinātības apraksts būtiski neatšķiras – abās profesijās ir paredzēts izstrādāt juridiskus dokumentus, veikt tiesību subjektu pārstāvību, kā arī juridiskas darbības procesuālo tiesību jomā. Tajā pašā laikā juristam kvalifikācijas iegūšanai saskaņā ar Profesiju klasifikatoru jāiegūst plašākas zināšanas un prasmes, un tikai ar jurista kvalifikāciju var veikt tiesneša, prokurora, zvērināta advokāta, zvērināta notāra, zvērināta tiesu izpildītāja un maksātnespējas administratora darbu un darbu citās profesijās, kurās nepieciešama jurista kvalifikācija. Personas, kuras ieguvušas juriskonsulta kvalifikāciju, uz minētajiem amatiem pretendēt nav tiesīgas. Tieslietu ministrijas ieskatā, šādas juriskonsultam noteiktas pazeminātas prasības ir viens no iemesliem, kas grauj juristu profesionalitātes standartu. Jo sabiedrība kopumā nezina šīs atšķirības un, nepieciešamības gadījumā izvēloties juridiskās palīdzības sniedzēju, šīm atšķirībām nepievērš uzmanību. Ņemot vērā šos apsvērumus, Tieslietu ministrijas darba grupā secināts, ka būtu likvidējama juriskonsulta profesija.
Vienotais jurista kvalifikācijas eksāmens, kā jau tas ir secināms no tā nosaukuma, būtu attiecināms tikai uz juristiem. Tieslietu ministrija ir identificējusi divus variantus, kādos vienotais jurista kvalifikācijas eksāmens varētu tikt organizēts:
-
pirmais variants paredz to, ka vienotais jurista kvalifikācijas eksāmens ietilpst studiju programmā un tas ir obligāts profesionālās maģistra studiju programmas noslēgumā. Šādā variantā pēc eksāmena nokārtošanas jurists var pretendēt uz jebkuru amatu jurisprudencē, ievērojot atsevišķiem amatiem noteiktās speciālās prasības. Maksa par eksāmenu būtu daļa no studiju maksas;
-
otrais variants paredz to, ka augstskolā jurista kvalifikāciju ieguvusi persona var kārtot jurista sertifikācijas eksāmenu. Pēc sertifikācijas eksāmena nokārtošanas persona var pretendēt uz jebkuru amatu jurisprudencē. Sertifikācijas eksāmens ir obligāts, lai perspektīvā ieņemtu attiecīgu amatu publiskajā sfērā (no valsts un pašvaldību budžeta finansētas iestādes, tiesneša, prokurora, zvērināta advokāta, zvērināta notāra, zvērināta tiesu izpildītāja, maksātnespējas administratora amats). Šis variants nekādā veidā neietekmē speciālo eksāmenu kārtošanu, kas šobrīd paredzēta noteiktām profesijām (piemēram, tiesnešiem, zvērinātiem advokātiem). Persona, kas saņēmusi augstskolas diplomu par jurista profesijas iegūšanu un nav kārtojusi jurista sertifikācijas eksāmenu, var strādāt privātajā sektorā, piemēram, komercsabiedrībās. Par jurista sertifikācijas eksāmenu persona maksā noteiktu naudas summu.
Tieslietu ministrija atbalsta pirmā varianta ieviešanu. Šis variants ilgtermiņā nodrošinātu vienotu juristu profesionālās kvalifikācijas teorētisko un praktisko sagatavotību un tās vienveidīgas paaugstināšanas iespējas. Netiešā veidā tas sekmētu juridiskās izglītības kvalitātes paaugstināšanos, jo augstskolas izjustu lielāku atbildību par sagatavošanu eksāmenam, nezaudējot saikni ar personām, kuras šo eksāmenu kārto. Šis variants arī varētu būt kā publiski pieejams kritērijs, pēc kura varētu vērtēt augstskolu īstenoto studiju programmu kvalitāti. Šī varianta priekšrocība ir arī tāda, ka no noteikta laika atbilstoši eksaminēti būtu visi kvalifikāciju „jurists” iegūstošie. Tādējādi netiktu ieviestas divas juristu „šķiras” (jurists un sertificēts jurists), kas varētu radīt virkni neskaidrību.
Otrais variants radītu papildu neskaidrības jau tā nepārskatāmajā, sarežģītajā sistēmā. Proti, pastāvētu kvalificēti juristi bez sertifikācijas un kvalificēti juristi ar sertifikāciju, kas cilvēkiem bez speciālām zināšanām radītu grūtības nošķirt attiecīgos speciālistus. Turklāt sarežģītos iegūtās kvalifikācijas sasaiste ar amatiem, piemēram, būtu nepieciešams paredzēt, kādos amatos ir vai nav nepieciešams jurista sertifikāts, kādas atšķirības pastāv profesionālās pieredzes aprēķināšanā gadījumos, kur tas ir nepieciešams. Sertifikācija attiecībā tikai uz daļu juristu pilnībā neatrisinās problēmu, jo lielākā daļa no tiem, attiecībā uz kuriem šo prasību plānots attiecināt, jebkurā gadījumā kārtos īpašos eksāmenus (piemēram, tiesneši, zvērināti notāri), savukārt valsts pārvaldē strādājošo zināšanas un prasmes tiek vērtētas ikgadējā novērtēšanā. Lai arī šis variants augstskolām eventuāli varētu radīt mazākas izmaksas, tomēr tas būtu mazāk efektīvs mērķa sasniegšanā.
Tieslietu ministrijas ieskatā, vienotais jurista kvalifikācijas eksāmens nebūtu jākārto juristiem, kas jau ir ieguvuši jurista kvalifikāciju atbilstoši pašreizējai kārtībai. Tas pamatojams ar jau iegūto tiesību aizsardzību un tiesiskās paļāvības principa ievērošanu.
Neatkarīgi no izvēlētā varianta paredzams, ka eksamināciju varētu veikt koleģiāla institūcija, kuras darbību nodrošinātu Tieslietu ministrija. Paredzams, ka eksāmens varētu sastāvēt no teorētiskās daļas un praktiskās daļas. Teorētiskajai daļai iespējamas šādas norises formas:
1) mutisks eksāmens par teorētiskiem jautājumiem vai
2) testa jautājumi rakstveidā.
Praktiskā daļa varētu ietver kāzusa rakstveida risinājumu vai juridiska dokumenta (piemēram, administratīvā akta, līguma, prasības pieteikuma) izstrādāšanu, kas tiktu prezentēts mutiski. Eksāmenu jautājumus un praktiskos uzdevumus izstrādātu komisija, un tie būtu uzkrājami datubāzē, kuras izveide un uzturēšana būtu nodrošināma no valsts budžeta līdzekļiem. Komisijas sastāvā būtu iekļaujami pārstāvji no akadēmiskās un profesionālās vides.
Ja tiks pieņemts lēmums par kāda no Tieslietu ministrijas piedāvātajiem variantiem ieviešanu, paredzams, ka eksāmena praktisku īstenošanu pilnvērtīgi varētu uzsākt ne ātrāk kā pēc diviem vai trim gadiem. Ja tiek likvidēta juriskonsulta profesija, paredzams aptuveni piecu gadu ieviešanas periods, jo ir nepieciešams noteikt pārejas periodu, lai augstskolas, kurās var iegūt juriskonsulta profesiju, var pabeigt uzsākto programmu īstenošanu. Attiecīgi noslēgsies arī attiecīgo studiju programmu akreditācijas periods. Šajā periodā ir arī nepieciešams izvērtēt, vai ir jāievieš papildu nosacījumi juriskonsulta profesiju ieguvušo personu turpmākai dalībai darba tirgū. Tāpat ir nepieciešams laiks atbilstošu normatīvo aktu izstrādei, eksāmena datubāzes izveidei, tai skaitā eksāmena teorētiskās un praktiskās daļas sagatavošanai.
Vienota jurista kvalifikācijas eksāmena ieviešana ir viens no veidiem, kā veicināt augstākās juridiskās izglītības kvalitātes paaugstināšanos, augsti kvalificētu juristu ienākšanu darba tirgū un tiesiskās kultūras pieaugumu. Tādēļ ir nepieciešams turpināt tā tālāku virzību atbildīgajās institūcijās.
Nobeigumā Imanuela Kanta atziņa, ka „erudīts, kuram trūkst veselā saprāta, nekad nekļūs nedz par labu ārstu, nedz labu tiesnesi, nedz par dižu valstsvīru”.
QR
