Cienījamie konferences dalībnieki, godājamie gaviļnieki – visu līmeņu administratīvo tiesu tiesneši!
Šķiet, pavisam nesen, lai gan tas bija piecus gadus atpakaļ, mēs šeit pulcējāmies līdzīgā konferencē, lai runātu par administratīvo tiesu darbības pirmajiem pieciem gadiem. Nereti, runājot par kādu institūciju, organizāciju darbību, sevišķi to pirmsākumos, mēdzam vilkt paralēles ar cilvēka mūža attiecīgo vecumu. Ja es to mēģinātu šoreiz darīt, acīmredzot, sacītu, ka 10 gadi cilvēka mūžā ir vecums, kad bērns sāk apzināties ne tika sevi personiski, bet saprast, kas viņam patīk vai nepatīk. Galvenais, kas viņu atšķir no piecgadīgā cilvēkbērna, ir tas, ka desmitgadnieks sāk apzināties savu vietu pasaulē. Viņš sāk interesēties un raizējas par to, kā viņš izskatās klases biedru priekšā. Viņš sāk pārmest mammai un tētim par nepareizi izvēlētu apģērbu. Viņš saprot, ka dzīvo starp cilvēkiem, dzīvo nevis mammai un tētim, bet kaut kādā mērā arī sabiedrībai.
Pārnesot to uz šodienas konferences tēmu un iemeslu, kāpēc esam šeit un kāpēc esam izvēlējušies runāt tieši par to, cik labi vai nav labi izdevies spriest tiesu administratīvajā procesā – esam izvēlējušies runāt, kā jau es teicu, atbilstoši cilvēkbērna vecumam – par tiesu vietu sabiedrībā. Mēs saprotam, ka tiesas spriešana nav tikai tiesneša uzrakstīts spriedums. Tā ir mijiedarbība starp visiem juridiskās telpas jeb juridiskās kultūras telpas iemītniekiem un veidotājiem. Tie ir profesionāli juristi, visu provju un kalumu juristi, tie ir arī politiķi un likumdevēji, valsts pārvaldes darbinieki, mācībspēki, arī mediji. Juridiskā telpa, juridiskā vide, tāpat kā kultūras vide vispār, ir attiecināma uz jebkuru sabiedrības locekli.
Šodien tiks runāts par to, kā klājas Latvijas tiesām šajā kopējā juridiskās kultūras telpā. Liecībai par to, ka šāds temats nav nekas samāksloti izgudrots un pielāgots šodienas situācijai, es atļaušos citēt vienu no mūsu pirmās neatkarīgās Latvijas laika un līdz pat šodienai neapšaubāmo cilvilprocesa klasiķi, bijušo senatoru Bukovski, kurš 1925. gadā, starp citu, runājot par administratīvo tiesu reformēšanas nepieciešamību, ir sacījis: „Ja sabiedrībā un pat Saeimā pacēlušas balsis par labām un sliktām tiesām, tad pie tam vispirms gribētos novelt jebkuru pārmetumu no tām personām, kurām jāizpilda administratīvo tiesu smagais darbs. Ja vētījamā mašīna ir slikta, tad paši ideālākie strādnieki nevar, strādājot ar to, izdabūt tīru labību. Nav brīnums, ka slikta mašīna slikti strādā.”
Tas nozīmē, ka, vērtējot tikai atrauti tiesnešu darbu vai prasmi uzrakstīt tiesas nolēmumu, izspriest kāzusu, ir daudz par maz, lai varētu runāt par efektīvu un taisnīgu tiesu, kas pilnībā nodrošina ikviena indivīda tiesības uz taisnīgu tiesu.
Tieslietu padomes uzdevumā Latvijas Universitātes Socioloģisko pētījumu institūtā veikts pētījums, mēģinot noskaidrot nevis kvantitatīvos lielumus, cik pozitīvi vai negatīvi sabiedrība vērtē tiesas, bet saturiskos – kāpēc vērtējums ir tāds, kāds tas ir. Pētījuma pamata atziņa, kas sasaucas arī ar šodienas uzstādījumu runāt par tiesas vietu un lomu kopējā juridiskās kultūras telpā, ir sabiedrības atziņa jeb priekšstats, ka tiesa –tas nav tikai tiesas nolēmums, tiesas spriešana un tiesnesis. Tiesa sākas ar policistu pie tiesas durvīm un kanceleju, tas ir prokuratūras darbs, advokatūras darbs, visbeidzot – tiesu izpildītāju darbs. Tas viss kopā cilvēkam asociējas ar iespēju griezties tiesā un aizstāvēt savas tiesības.
Konferences organizatori piedāvā diskutēt par tiesas vietu un lomu, kā mēs varam ietekmēt šo lomu un kvalitāti. Un kā savukārt tā var ietekmēt tiesas, un vai tiešām, Bukovska vārdiem runājot, šajā kuļmašīnā jeb graudu vētījamā mašīnā jau iepriekš ir ieprogrammēta tiesas kvalitāte, jeb tomēr ir iespējama mijiedarbība, kas novestu mūs pie tā, ka tiesu funkcija, mūsu misija tiktu pildīta arvien labāk.
QR
