Apkopojumā izpētītas tiesu prakses attīstības tendences prasības nodrošinājuma piemērošanā laikā no 2012.gada līdz 2014.gadam, analizējot gan Augstākās tiesas Senāta (kopš 2014.gada – Civillietu departamenta) nolēmumus, gan Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas, gan apgabaltiesu un rajonu (pilsētu) tiesu nolēmumus. Kopumā izpētīti vairāk nekā 500 dažādu tiesu instanču pieņemtie nolēmumi, konstatējot tiesu prakses kopīgās un atšķirīgās piemērošanas tendences. Norādīti spilgtākie tiesu prakses piemēri, lai ilustrētu atsevišķu prasības nodrošinājuma līdzekļu piemērošanas gadījumus un vienveidotu izpratni par tiem. Atsevišķos piemēros analizēti tādi tiesu prakses gadījumi, kuros ir vērojamas atkāpes no vispārīgās prakses.
Pētījuma autore juridisko zinātņu doktore Daina Ose norāda, ka prasības nodrošināšanas prakse ir veidojusies divos posmos, t.i., līdz 2010.gadam, kad Satversmes tiesa 2010.gada 30.marta spriedumā lietā Nr.2009-85-0 norādīja uz šīs tiesu prakses neatbilstošiem secinājumiem atsevišķos piemērošanas jautājumos, un pēc 2010.gada, kad kā noteicošais kritērijs prasības nodrošināšanas piemērošanai ir samērīguma ievērošana starp pušu tiesiskajām interesēm un prasības nodrošināšanas nepieciešamības pierādīšana ar atbilstošiem pierādījumiem. Kopsavilkumā ir ietverti kritēriji, kas ļauj norobežot prasības nodrošināšanu no pagaidu aizsardzības, kā arī norādīti būtiskākie secinājumi par prasības nodrošināšanas piemērošanu gan pirms prasības celšanas tiesā, gan vienlaikus ar prasību. Īpaša uzmanība veltīta prasības nodrošināšanas pamatam un prasības nodrošināšanas atcelšanai.
Tiesu prakses apkopojums veikts pēc Tieslietu padomes ierosinājuma. Ņemot vērā Saeimas Juridiskās komisijas pagājušā gada rudenī aktualizēto jautājumu par tiesu praksi prasības nodrošinājuma piemērošanā, kā arī mediju un sabiedrības paaugstināto un nereti kritisko attieksmi pret šo prasību izskatīšanas procedūru un rezultātu tiesās, Tieslietu padome rosināja Augstākajai tiesai veikt tiesu prakses apkopojumu un problēmjautājumu identificēšanu prasības nodrošinājuma piemērošanā.
Apkopojums izlasāms Augstākās tiesas mājaslapā sadaļā
Judikatūra/ Tiesu prakses apkopojumi/ Civiltiesības
KOPSAVILKUMS
1. Prasības nodrošināšanas mērķis – noteikt procesuālās darbības, lai nepieļautu, ka tiesas sprieduma izpilde lietā varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama.
2. Pagaidu aizsardzības mērķis – efektīva tiesas aizsardzības nodrošināšana, kas saskan ar sagaidāmo tiesas spriedumu.
3. Tiesai ir jāvērtē prasības raksturs pēc prasības priekšmeta, t.i., vai prasība ir mantiska rakstura vai nemantiska. Attiecībā uz nemantiska rakstura prasībām ir stingri nostiprinājies uzskats, ka prasības nodrošināšana kā procesuāls aizsardzības līdzeklis nav pieļaujama.
4. Ar samērīgumu starp pušu tiesiskajām interesēm saprot līdzsvaru starp prasītāja un atbildētāja tiesiskajām interesēm attiecībā uz prasības nodrošināšanu kā procesuālā aizsardzības līdzekļa izmantošanu, gan uz piemērojamajiem prasības nodrošināšanas līdzekļiem.
5. Tiesai vai tiesnesim, lemjot pieteikumu par prasības nodrošināšanu, ir jāizvērtē pieteikumā norādītie apstākļi, prasītāja (iespējamā prasītāja) argumenti un pierādījumi atbilstoši visiem prasības nodrošināšanas kritērijiem. Kāda no kritērijiem neesamība vai neatbilstība ir pamats prasības nodrošināšanas pieteikuma noraidīšanai.
6. Prasītājam (iespējamajam prasītājam) pieteikumā par prasības nodrošināšanu ir jāpierāda divi būtiski aspekti – tiesību pēc saistības, par kuru izteikts lūgums nodrošināt prasību, un apstākļi, kas norāda uz iespējamā tiesas sprieduma izpildes apgrūtinājumu vai neiespējamību. Atbilstošu pierādījumu iesniegšana ir pieteicēja (iespējamā pieteicēja) pienākums, kas izriet no Civilprocesa likuma 93.panta pirmās daļas, un šī prasība ir attiecināma arī uz prasības nodrošināšanas lūguma izlemšanu. Tiesai jāizvērtē ne tikai attiecīgā prasības nodrošinājuma līdzekļa atbilstība prasības priekšmetam un pamatam, bet arī jāizvērtē, vai jau piemērotie prasības nodrošinājuma līdzekļi nesamērīgi ierobežo personas, pret kuru vērsts nodrošinājums, tiesības un iespējas rīkoties ar sev piederošo īpašumu.
7. Tiesai ir pienākums izvērtēt samērīgumu starp pušu tiesiskajām interesēm, apgrūtinot atbildētāja (iespējamā atbildētāja) noteiktu mantu vai arī naudas līdzekļus. Vairāku prasītāja (iespējamā prasītāja) norādīto prasības nodrošināšanas līdzekļu piemērošana nav nepieciešama, ja iespējams sasniegt izvirzīto prasības nodrošināšanas mērķi ar mazāku līdzekļu skaitu. Būtiski ir ievērot noteikumu, ka, apmierinot pieteikumu par prasības nodrošināšanu, lēmumā norāda summu, līdz kurai sniedzas nodrošinājums, bet tā nedrīkst būt lielāka par prasības summu. Ar prasības nodrošinājuma līdzekļu izvēli un piemērošanu nav pieļaujama atbildētāja kā komersanta darbības paralizēšana.
8. Tiesu praksē ir secināts, ka pieteikumos par kustamas mantas apķīlāšanu prasītājam vai iespējamajam prasītājam ir pienākums norādīt apķīlājamās kustamās mantas atrašanās vietu, ja atbildētājam vai iespējamajam atbildētājam ir vairākas mantas atrašanās vietas (adreses).
9. Nosacījums par aizlieguma atzīmes ierakstīšanu attiecīgajā kustamās mantas reģistrā vai citā publiskā reģistrā ir norādīts Civilprocesa likuma 138.panta otrajā daļā, paredzot, ka, nodrošinot prasību ar aizlieguma atzīmes ierakstīšanu attiecīgās kustamas mantas reģistrā vai citā publiskā reģistrā, lēmumā norāda, kāda veida aizliegums ierakstāms. Tādējādi aizlieguma atzīmes ierakstīšana attiecīgās kustamas mantas reģistrā vai citā publiskā reģistrā ir pieļaujama arī naudas prasījumos.
10. Aizlieguma atzīmes ierakstīšanu zemesgrāmatā kā prasības nodrošinājuma līdzekļa piemērošanu likums paredz vienīgi tādās prasībās, kurās priekšmets ir īpašuma tiesība uz nekustamo īpašumu.
11. Civilprocesa likuma 19.nodaļas noteikumi kuģa arestam piemērojami tiktāl, ciktāl tie nav aprobežoti ar Jūras kodeksa XII nodaļas noteikumiem.
12. Piemērojot aizliegumu atbildētājam veikt noteiktas darbības, jākonstatē noteikto aizliegto darbību saistību ar celto prasību un to, kā tieši šīs darbības, ja tiktu veiktas, ietekmētu iespējamā sprieduma izpildi nākotnē.
13. Izpildu darbību atlikšana ir pieļaujama gadījumos, kad cita nolēmuma izpilde ir cieši saistīta ar prasību, kuru ceļ tiesā prasītājs vai iespējamais prasītājs, ja šāds pieteikums par prasības nodrošinājumu ir iesniegts tiesā pirms prasības celšanas.
14. Samērīgums starp pušu tiesiskajām interesēm un nepieciešamība saglabāt prasības nodrošinājumu, ja prasītājs to nav realizējis nekavējoties pēc pozitīva lēmuma saņemšanas, ir pamats tā atcelšanai, jo pierādās apstāklis, ka prasītājs šādā veidā nav vēlējies aizsargāt savas intereses.
15. Ja pastāvīgā šķīrējtiesa tiesvedību lietā, kurā prasība ir bijusi nodrošināta pirms prasības celšanas, ir izbeigusi, prasības nodrošinājuma atcelšana ir izlemjama, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 140.panta piekto daļu. Līdz ar to pastāvīgās šķīrējtiesas nolēmums par tiesvedības izbeigšanu (Šķīrējtiesu likuma 52.panta gadījumā – lēmums, 53.panta gadījumā – spriedums) ir pierādījums tiesai, ka zudis prasības nodrošinājuma pamats.
16. Tiesai, kura lemj par prasības noraidīšanu, ir jāpārliecinās, ka sprieduma rezolutīvajā daļā ir norādīti visi saistībā ar noraidāmo prasību pieņemtie lēmumi. Sprieduma rezolutīvajā daļā ir jānorāda izpildāmas un pilnīgas ziņas par atceļamo prasības nodrošinājumu
QR
