Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programma: Civillietu departaments gūst pieredzi Dānijā un Norvēģijā

Ievads

Civillietu departaments šogad piedalījās Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programmas „Valsts administrācija” projektā, kura ietvaros organizēti divi departamenta pārstāvju pieredzes braucieni uz Dāniju un Norvēģiju. Projektā piedalījās Civillietu departamenta tiesneši Aigars Strupišs, Marika Senkāne un Zane Pētersone, tiesnešu palīgi Gunvaldis Davidovičs, Santa Vīgante, Anita Soloha un departamenta priekšsēdētājas palīdze Linda Vīgante.

Dānijā gūtā pieredze

Pirmās vizītes laikā Kopenhāgenā, Dānijā, Augstākās tiesas pārstāvji viesojās Frederiksbergas tiesā, Austrumu apgabaltiesā, Dānijas Augstākajā tiesā, Dānijas Jūras lietu un Komerclietu tiesā, Dānijas Tiesu administrācijā un Apelācijas padomē. Savukārt otrās vizītes laikā Trondheimā un Oslo, Norvēģijā, apmeklēta Tiesu administrācija, Tiesnešu uzraudzības komisija, Norvēģijas Augstākā tiesa, Oslo rajona tiesa un Tieslietu ministrija.

Latvijas delegācija iepazinās ar Dānijas un Norvēģijas tieslietu sistēmu, pārrunāja alternatīvo strīdu risināšanas metodes, tika iepazīstināta ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju sistēmām, ko Dānijas un Norvēģijas tieslietu iestādes izmanto tiesvedībā esošu civillietu uzraudzībai, pārrunāja tiesu varas un izpildvaras aktivitātes dažādu jaunu procesuālu risinājumu ieviešanā nolūkā paātrināt civillietu izskatīšanas gaitu, kā arī apsprieda pieejamos un efektīvos risinājumus uzticības tiesu varai paaugstināšanai.

Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programmas „Valsts administrācija” projekts „Personu pieeja pēdējās instances tiesai civilo tiesību aizsardzībai un tiesnešu atbildība par pārkāpumiem, kuru rezultātā tikuši atcelti tiesu spriedumi” īstenots, līdzdarbojoties Ziemeļvalstu partneriem: Dānijas Augstākajai tiesai, Dānijas Tiesu administrācijai, Norvēģijas Augstākajai tiesai un Norvēģijas Tieslietu ministrijai. Projekta finansējums 60% apmērā segts no Ziemeļu Ministru padomes Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programmas līdzekļiem, 40% ir valsts budžeta līdzfinansējums (granta līgums Nr.PA-GRO-742).

Norvēģijā gūtās iemaņas un pieredze

Studiju vizītes ietvaros Civillietu departamenta pārstāvji Norvēģijā apmeklēja piecas tieslietu sistēmas iestādes.

Tiesu administrācija. Tiesu administrācija sniedza vispārēju apskatu par Norvēģijas tiesu sistēmu. Civiltiesisko strīdu atrisināšanai Norvēģijā pastāv ne tikai ārpustiesas, bet arī tiesas mediācija, kas tiek plaši izmantota. Tas nozīmē, ka pirms lietas izskatīšanas tiesnesim jāveic viss iespējamais pušu samierināšanai pārrunu ceļā. Lai nodrošinātu tiesas objektivitāti un neitralitāti, gadījumos, kad tiesas mediācija izrādījusies nesekmīga, tiek nozīmēts cits tiesnesis, kuram tālāk jāskata attiecīgā civillieta. Tiesu mediācija darbojas ļoti veiksmīgi: 50% lietu tiek nodotas mediācijai un apmēram 70% no tām beidzas ar izlīgumu.

Tiesu administrācija veic īpašus pasākumus tiesu darba slodzes novērtēšanai. Tas tiek veikts ar 1) elektroniskās sistēmas „Lovisa” palīdzību, kurā tiek reģistrētas visas tiesneša darbības un darba grafiks katrai dienai, 2) ienākušo, izskatīto un neizskatīto lietu uzraudzību, 3) lietu izskatīšanas laika uzraudzību, 4) statistiku dažādiem mērķiem. Tiesu administrācija izstrādājusi elektronisku rīku, ar kuru tiek sekots katras lietas izskatīšanas ilgumam. Civillietu izskatīšanā pirmajā instancē par atbilstošu termiņu tiek uzskatīti 6 mēneši, krimināllietu izskatīšanā 3 mēneši (ja lietu izskata viens tiesnesis, tad 1 mēnesis).

Tiesnešu uzraudzības komisija. Ar tiesnešu disciplinārās atbildības tiesisko regulējumu Norvēģijā iepazīstināja Tiesnešu uzraudzības komisijas Sekretariāta vecākie padomnieki Espen Solberg un Elin Helene Kvalvik Utvik, kā arī Tiesnešu uzraudzības komisijas locekle Randi Grøndalen, kas ir tiesnese apelācijas instances tiesā. Norvēģijā ir 660 tiesneši, kuri gada laikā izskata vairāk par 120  000 civillietu un krimināllietu. Trīspadsmit gadu laikā kopš 2002.gada saņemtas 1350 sūdzības. 2014.gadā – 122 sūdzības, bet tikai 4 gadījumos konstatēts pārkāpums un tiesnesim piemērots disciplinārsods.

Tiesnešu uzraudzības komisiju ieceļ Norvēģijas valdība. Tā sastāv no 6 locekļiem, no kuriem 2 ir no tautas vidus, 2 vispārējo jurisdikciju tiesu tiesneši, 1 zemesgrāmatu tiesnesis un 1 praktizējošs jurists. Katram komisijas loceklim ir savs aizvietotājs gadījumam, ja kādu apstākļu dēļ viņš nevar piedalīties disciplinārlietas izskatīšanā. Tiesnešu uzraudzības komisijas darbu nodrošina Sekretariāts, kurš ietilpst Tiesu administrācijas sastāvā un kurā strādā 4 darbinieki ar juridisko izglītību un iepriekšēju darba pieredzi.

Tiesnešu uzraudzības komisija var piemērot tikai divu veidu sodus – izteikt kritiku vai brīdinājumu. Kopš 2002.gada 61 gadījumā ir izteikta kritika, bet 6 gadījumos brīdinājums. Tiesnešu uzraudzības komisijas lēmumi ir publiski pieejami anonimizētā formātā, taču pēc privātpersonas rakstiska lūguma var tikt izsniegti arī nolēmumi, kuros nav aizklāti personas dati, tostarp tiesneša vārds un uzvārds.

Norvēģijas tiesību aktos ir uzskaitītas personas, kuras tiesīgas iesniegt sūdzību par tiesnesi: puses lietā, pārstāvji, eksperti, liecinieki, personas, kuras šī rīcība ir skārusi, Tieslietu ministrija, Tiesu administrācija, tiesas sēdes priekšsēdētājs, Advokātu kolēģija un pati Tiesnešu uzraudzības komisija. Visām sūdzībām jābūt iesniegtām 3 mēnešu laikā no pārkāpuma atklāšanas brīža, bet ne vēlāk kā gada laikā no izdarīšanas brīža.

Tiesnesi Norvēģijā iespējams atbrīvot no darba tikai ar tiesas spriedumu, bet Tiesnešu uzraudzības komisijas piemērotais sods – brīdinājums – tam var būt izšķirošs. Tiesnešu uzraudzības komisijas lēmumi nav pārsūdzami, tomēr pēc lēmuma pieņemšanas var tikt iniciēts jauns tiesas process par Tiesnešu uzraudzības komisijas lēmuma tiesiskuma pārbaudīšanu.

Kā īpaši vērtīgu informācijas avotu norvēģu kolēģi minēja Eiropas Tieslietu padomju tīkla (ENCJ) 2015.gada 5.jūnijā publicēto ziņojumu par disciplinārlietu izskatīšanas minimālajiem standartiem, kura sagatavošanā aktīvi iesaistījusies arī Norvēģija. Latvija šajā projektā nav līdzdarbojusies. Ziņojums satur pielikumu, kurā uz anketēšanas pamata apkopota un salīdzināta informācija par tiesnešu disciplināratbildības dažādiem aspektiem 24 ziņojuma tapšanā iesaistītajās valstīs. Ar ziņojumu iespējams iepazīties Eiropas Tieslietu padomju tīkla mājaslapā.

Atzīmējams, ka Tiesnešu uzraudzības komisijas darbība balstās uz izmeklēšanas principu. Tas nozīmē, ka personas iesniegtā sūdzība sākotnēji nonāk Tiesnešu uzraudzības komisijas sekretariātā, kas tālāk pieprasa tiesnesim paskaidrojumus un ievāc citu informāciju par radušos situāciju. Taču Tiesnešu uzraudzības komisijas sekretariāts nesniedz viedokli par pārkāpuma juridisko kvalifikāciju. Visi disciplinārlietas materiāli nonāk Tiesnešu uzraudzības komisijas rīcībā un tiek izvērtēti, izskatot disciplinārlietu. Līdz ar to pati Tiesnešu uzraudzības komisija sniedz disciplinārā pārkāpuma juridisko kvalifikāciju.

Latvijas un Norvēģijas tiesu pārstāvju diskusijā apspriests arī jautājums par advokāta izdevumu atlīdzināšanu, ja Tiesnešu uzraudzības komisijā disciplinārlieta tiek skatīta mutvārdu procesā un tiesnesis savai pārstāvībai algo advokātu. Norvēģu kolēģi atzina, ka tiesnešu disciplinārlietu izskatīšanu regulējošās speciālās tiesību normas šādu situāciju nerisina, taču neizslēdza, ka procesuālo izdevumu atlīdzība varētu tikt sniegta, atsaucoties uz likuma normām, kas regulē valsts nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas kārtību.

Augstākā tiesa. Latvijas delegācija viesojās Norvēģijas Augstākajā tiesā laikā, kad tika atzīmēta tās pastāvēšanas 200 gadu jubileja. Augstākās tiesas noslodzi un darba rādītājus raksturo šāda statistika. Tiesā ir 20 tiesneši, kuri skata gan civillietas, gan krimināllietas, t.i., nepastāv tiesnešu specializācija. Ikdienas darba pienākumu nodrošināšanai ir izveidots Juridiskais sekretariāts, kurā nodarbināti nedaudz virs 20 juriskonsulti jeb tiesnešu palīgi (law clerks). Augstākajā tiesā 2014.gadā pārsūdzības kārtībā saņemtas 496 sūdzības par apelācijas instances tiesas spriedumiem civillietās un 619 sūdzības par tiesas lēmumiem vai rīkojumiem. Tikai daļa no sūdzībām tiek atzīta par atbilstošām likumā noteiktajiem kritērijiem lietas skatīšanai Augstākajā tiesā. 2014.gadā tikai 71 civillietā dota atļauja virzīt lietu tālākai izskatīšanai. Līdzīgi skaitļi raksturo krimināllietas, kur no 400 sūdzībām sakarā ar apelācijas instanču tiesu spriedumiem par atbilstošām likumā noteiktajiem kritērijiem lietas skatīšanai Augstākajā tiesā tika atzītas tikai 46. Tādējādi no visu saņemto pārsūdzību apjoma tikai 12–15% gadījumos tās pārvar tiesas iekšējo „sietu”. Pārējo lietu izskatīšana noslēdzas Apelācijas sūdzību atlasīšanas komisijā (Appeals Selection Committe). 19 gadījumos tiesas nolēmumiem tika pievienotas arī tiesnešu atsevišķās domas.

Augstākās tiesas Juridiskā sekretariāta vadītājas vietniece Birthe Aspehaug Buset iepazīstināja ar sekretariāta uzdevumiem. Juridiskajā sekretariātā strādā juriskonsulti, kuri pilda līdzīgas funkcijas, kādas Latvijā deleģētas tiesnešu palīgiem. Juriskonsulti nav piesaistīti konkrētam tiesnesim, bet gan darbojas sekretariātā, nodrošinot atbalstu ikvienam tiesnesim. Vērā ņemama īpatnība, ka šiem juriskonsultiem ir terminēti darba līgumi (parasti uz laiku līdz 7 gadiem), termiņam izbeidzoties, darba attiecības tiek pārtrauktas. Taču daudzi no viņiem vēlāk nonāk tiesu sistēmā jau citā statusā.

Tiesnesis Karl Arne Utgård sniedza ieskatu Apelācijas sūdzību atlasīšanas komisijas darbā. Pēc savas būtības šī komisija Norvēģijas Augstākās tiesas sastāvā uzskatāma par analogu Latvijas Augstākās tiesas tiesnešu kolēģijas rīcības sēdei, kuras laikā tiek izlemts, vai ir pamats ierosināt kasācijas tiesvedības lietu. Norvēģijā komisijas darbs tiek organizēts rakstveida procesā. Ttiesnesis iepazīstināja ar Norvēģijā pieejamajiem procesuālajiem instrumentiem, kas nodrošina efektīvu lietu izskatīšanu un savlaicīgu nolēmumu sagatavošanu. Vidējie lietu izskatīšanas termiņi Augstākajā tiesā ir šādi: 1 mēneša laikā pēc lietas ienākšanas tā tiek izskatīta tā saucamajā rīcības sēdē jeb Apelācijas sūdzību atlasīšanas komisijā un 6 mēnešu laikā lieta tiek izskatīta pilnā tiesas sastāvā.

Tiesnesis Arne Ringnes izklāstīja Norvēģijas Augstākās tiesas lomu judikatūras veidošanā, kā arī plašāk referēja par personām pieejamajiem atlīdzinājumiem tiesu varas pieļauto kļūdu dēļ. Savukārt tiesnesis Bergljot Webster iepazīstināja ar tiesnešu tālākapmācību un alternatīvajām strīdu risināšanas metodēm Norvēģijā. Noslēgumā Augstākās tiesas Ģenerālsekretāra vietniece Elin Holmedal izrādīja tiesas telpas un organizēja arī divu mutvārdu procesā izskatāmo lietu apmeklējumu.

Oslo rajona tiesa. Latvijas delegācija tikās ar tiesas administratori Nina Gulbrandsen un tiesnesi Ole Kristen Øverberg. Pārrunāti jautājumi par augstāku instanču tiesu judikatūras meklēšanas iespējām un tiesnešu rīcībā esošajām informācijas sistēmām, kas palīdz uzturēt atgriezenisko saiti ar augstāku instanču tiesām un racionāli organizēt tiesnešu ikdienas darbu. Tika demonstrētas elektroniskās sistēmas „Lovisa” funkcijas un dažādu tiesnešiem pieejamo datubāžu un elektronisko rīku izmantošanas iespējas nolēmumu un zinātniskās literatūras meklēšanai (Lovdata, Gyldendal rettsdata u.c.). Pārrunāta arī tiesas priekšsēdētāja loma tiesas darba organizēšanā, kā arī tiesnešu iesaistīšanās tālākapmācību programmās.

Tieslietu ministrija. Vecākā padomniece Trude Einersen Latvijas delegāciju iepazīstināja ar Tieslietu ministrijas kompetenci privāttiesību jomā. Īpašu diskusiju izraisīja jautājums par tiesisko regulējumu, kas paredz kārtību, kādā persona tiek atbrīvota no tiesāšanās izdevumu samaksas, kā arī kārtību valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanai. Plašāku ieskatu par tiesību aktu izstrādi privāttiesībās no materiāli tiesiskā aspekta un civilprocesuālajās tiesībās sniedza padomniece Anne Marie Slettebø, kura tuvāk atklāja to, kā Norvēģijā tiek īstenotas jaunas likumdošanas iniciatīvas un veidotas ekspertu darba grupas likumprojektu izstrādē. Savukārt padomnieces Cathrine Westbye un Ragnhild Oddbjørnsen sniedza ieskatu jautājumos, kas skar starptautisko sadarbību civillietās starp Norvēģijas tiesām un Tieslietu ministriju un ārvalstu iestādēm, kas atbild par dokumentu izsniegšanu, un ārvalstu tiesām.

Vērtīgas atziņas par izpildvaras un tiesu varas savstarpējo mijiedarbību sniedza vecākā padomniece Ingeborg Gjølstad, kura izskaidroja Tieslietu ministrijas lomu disciplinārlietas pret tiesnesi ierosināšanā, minot arī konkrētus gadījumus. Jānorāda, ka tiesu varas un izpildvaras nošķirtība Norvēģijā ir ārēji redzamāka nekā citās valstīs, kas praktizē tiesnešu īslaicīgu rotāciju darbā Tieslietu ministrijā (piemēram, Vācijā Tieslietu ministrijas darbinieku sastāvu veido aptuveni 60% tiesneši). Latvijā līdzīga iespēja noteikta likuma „Par tiesu varu” 85.1 pantā, taču praksē šādi gadījumi nav zināmi. Atbilstoši Norvēģijas Tieslietu ministrijas sniegtajai informācijai šāda prakse nav izplatīta arī Norvēģijā. Sadarbība starp izpildvaru un tiesu varu tomēr ir ļoti cieša, jo tā veidojas neformālu kontaktu līmenī, apzinot tiesnešu viedokli atbilstoši attiecīgās situācijas radītajai nepieciešamībai.

Secinājumi un ieteikumi

1. Disciplinārlietu skaits, to ierosināšanas un izskatīšanas process, ar dažām vērā ņemamām atšķirībām, Norvēģijā un Dānijā ir ļoti līdzīgs. Jūnijā Latvijas delegācija apmeklēja Dānijas Speciālo apsūdzības un revīzijas tiesu (Special Court of Indictment and Revison), kura uzsvēra faktu, ka minētā institūcija pati lemj par disciplinārā pārkāpuma juridisko kvalifikāciju, un tai nav saistoši jebkādi iepriekš izteikti vērtējumi. Jautājums par institūcijas, kura skata disciplinārlietu, kompetences apjomu divu projektā iesaistīto Ziemeļvalstu apmeklējuma kontekstā ir turpmākas Latvijas situācijas salīdzinošas izpētes cienīgs. Atsevišķu tiesnešu disciplinārlietu izskatīšanas gaitā Latvijā ir tikušas sašaurinātas Tiesnešu disciplinārkolēģijas un Disciplinārtiesas funkcijas, jo iezīmējusies tendence attiecināt kriminālprocesa principus uz disciplinārlietu izskatīšanu. No minēto institūciju dažiem nolēmumiem izriet, ka disciplinārlietas ierosinātājs (tieslietu ministrs, tiesas priekšsēdētājs, u.c.) tiek pielīdzināts apsūdzības uzturētājam kriminālprocesā, kura uzturēto apsūdzību un juridisko kvalifikāciju tiesa nav tiesīga grozīt. Diskusijas ir radušās sakarā ar Tiesnešu disciplinārkolēģijas 2014.gada 30.maija lēmumu lietā Nr.D-6-2014.

Tā kā Latvijā spēkā esošajā Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā tieši nav nosaukti principi, pēc kādiem tiek organizēta disciplinārlietas izskatīšana, ir nepieciešami izsmeļošāki skaidrojumi, kāpēc tieši kriminālprocesā sastopamais „apsūdzības princips”, nevis civilprocesa „sacīkstes princips” vai administratīvā procesa „objektīvās izmeklēšanas princips” raksturo disciplinārlietas izskatīšanu. Norvēģijas un Dānijas prakse liek izvirzīt jaunu hipotēzi, ka nav jāmeklē analoģija ar kādu no nosauktajiem procesu veidiem, bet disciplinārās lietas izskatīšana ir atzīstama par patstāvīgu procesu, kurā institūcijai, kas izskata disciplinārlietu, ir pietiekami liela kompetence pašai noteikt disciplinārā pārkāpuma juridisko kvalifikāciju, jo nedz tieslietu ministrs, nedz tiesas priekšsēdētājs vai kāda cita persona neveic personas (tiesneša) subjektīvās attieksmes noskaidrošanu, nopratinot „aizdomās turēto”, nesastāda protokolu, kurā tiktu fiksēta tiesneša subjektīvā attieksme, kas norādītu uz tīša pārkāpuma esamību vai arī liecinātu, ka vainas formu raksturo jēdziens „rupja nolaidība”. Tiesnesis minētajām personām iesniedz tikai rakstveida paskaidrojumu par pārkāpuma apstākļiem, kas bieži vien nav pietiekami juridiski precīzai disciplinārā pārkāpuma kvalificēšanai.

Amatpersonu disciplinārās atbildības jautājumi Latvijā aplūkojami plašāk no valsts pārvaldes viedokļa, kur tiesnešu atbildības vērtēšana ir atstāta tiesnešu pašpārvaldes ziņā, bet savos principos tā būtiski ne ar ko neatšķiras no citām profesijām. Citos Latvijas tiesību aktos, kas regulē disciplinārlietu ierosināšanu un izskatīšanu, tikai nedaudz skaidrāk ir iekļauts viens vārds, ka lēmumā vai rīkojumā par disciplinārlietas ierosināšanu tiek norādīta „iespējamā” disciplinārā pārkāpuma kvalifikācija (sk., piemēram, Valsts civildienesta ierēdņu disciplinārās atbildības likuma 20.panta otrās daļas 2.punktu, Tiesu izpildītāju likuma 53.pantu, Notariāta likuma J sadaļu (179.-199.pants), u.c.). Šādā aspektā atzīmējams arī Eiropas Tieslietu padomju tīkla (ENCJ) 2015.gada 5.jūnijā publicētajā ziņojumā par disciplinārlietu izskatīšanas minimālajiem standartiem norādītais. Projekta darba grupa secinājusi, ka disciplinārlietas izskatīšanā pēc būtības jābūt nošķirtām divām atsevišķām institūcijām: 1) lai izmeklētu un izlemtu ir vai nav pirmšķietams pārkāpums, 2) lai izspriestu disciplinārlietu pēc būtības. Tas neizslēdz, ka katrā valstī iespējamas kādas nacionālās tiesību sistēmas īpatnības, atbilstoši kurām pastāv arī atkāpes no šiem principiem. Tomēr paliek jautājums, vai tiešām tas ir Latvijas gadījums.

Likumdevēja mērķa noskaidrošana, tiesību normas sistēmiska iztulkošana kopsakarā ar citām spēkā esošām tiesību normām, kā arī ņemot vērā principus, pēc kādiem tiek organizēta tiesnešu disciplinārlietu izskatīšana citās Latvijai radniecīgās tiesību sistēmās, liek secināt, ka disciplinārlietas ierosinātāja lēmumā norādītais disciplinārlietas ierosināšanas pamats aplūkojams kā tikai un vienīgi prima facie jeb pirmšķietamais vērtējums. Tādējādi Tiesnešu disciplinārkolēģija (arī Disciplinārtiesa) līdz šim, iespējams, atsevišķās lietās nepamatoti sašaurinājusi savu kompetenci, jo nevar noliegt, ka, izskatot disciplinārlietu pēc būtības, Tiesnešu disciplinārās atbildības likums tai tomēr dod iespējas iegūt papildu pierādījumus un konstatēt papildu apstākļus, kas var būt par pamatu savādākai disciplinārpārkāpuma kvalifikācijai. Iespējams, jāattīsta koncepcija, ka disciplinārlieta rosināma tikai iespējamā pārkāpuma fakta pārbaudei, bet pati pārbaude, konstatācija, kvalifikācija un sankcijas noteikšana ir piemērotāju (Tiesnešu disciplinārkolēģijas un Disciplinārtiesas) ziņā. Piemēram, tieslietu ministrs rīkojumā norāda, ka „pastāv apstākļi A, B un C, kuri var norādīt uz Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma [..].pantā norādītajiem pārkāpumiem”, bet nenorāda konkrētu kvalifikāciju.

2. Norvēģijas pēdējo gadu laikā veiktie pasākumi tiesvedības ilguma samazināšanai civillietu izskatīšanā var būt ļoti noderīgi Latvijai, jo īpaši pirmās instances tiesās, ņemot vērā īpaši garos lietu skatīšanas termiņus. Kā viens no nākotnē apsveramiem risinājumiem lietas ātrākai izskatīšanai, lai atrisinātu dažādus procesuāla rakstura jautājumus, ir telefonkonferences ieviešana, kad tiesnesis, izmantojot tālruņa sakarus, apspriežas ar pušu pārstāvjiem lietā 10–20 minūšu garā sarunā, lai vienotos par kādu jautājumu. Taču kā būtiskākais tiesvedības ilguma samazināšanas pasākums minama nepieciešamība pēc iespējas risināt civiltiesiskos strīdus ārpustiesas ceļā, izmantojot alternatīvos strīdu risināšanas līdzekļus. Norvēģijā izplatītās specializētās tiesas (Darba strīdu tiesa, Nacionālā apdrošināšanas tiesa, Zemes apvienošanas tiesa, izveidošanas stadijā esošā Bērnu tiesa) Latvijā būtu pārlieku dārgs un neracionāls risinājums no resursu viedokļa. Turklāt jāņem vērā, ka šo pirmstiesas strīdu izskatīšanas iestāžu autoritāte sabiedrībā Norvēģija ir ļoti augsta, kā rezultātā tajās izskatītie strīdi pēc tam reti nonāk tiesās. Latvijas sabiedrībā šādas autoritātes izveidošanās nav iespējama īstermiņā.

3. Norvēģijā ļoti veiksmīgi darbojas tiesas mediācijas institūts, kura ieviešana Latvijā ir apsvēršanas vērta, jo var samazināt to lietu skaitu, kuras jāizskata pēc būtības un kurās jāraksta spriedums. Turklāt tiesas mediācijas gadījumā pusēm nerodas papildu izmaksas, kā tas ir ārpustiesas mediācijas gadījumā, un šis arī ir viens no mediācijas popularitāti bremzējošiem faktoriem.

4. Norvēģijas un arī Dānijas Augstākajā tiesā gada laikā izskatīto lietu skaits civillietās un krimināllietās ir ievērojami mazāks nekā Latvijā. Minētās tiesas efektīvi izmanto dažādus filtrus, nosakot kritērijus lietas pieņemamībai izskatīšanai Augstākajā tiesā. Tāds kritērijs ir arī prasības summa, kad maza apmēra prasībām (Dānijā  – 20  000 DKK jeb aptuveni 2700 EUR; Norvēģijā – 125  000 NOK jeb aptuveni 13 400 EUR) nepieciešams pamatot strīda nozīmīgumu nevis no konkrētās lietas izskatīšanas rezultāta zemākā tiesu instancē un taisnīguma viedokļa, bet gan no nepieciešamības valstiskā mērogā vienveidīgi iztulkot un piemērot tiesību aktus. Arī Latvijā nepieciešams izstrādāt efektīvāku lietu atlases kārtību civillietas virzīšanai izskatīšanai Augstākās tiesas Civillietu departamentā, t.i., nepieciešams pārskatīt kasācijas tiesvedības ierosināšanas kritērijus.