Kasācijas instances nozīme Latvijas tiesu iekārtā

Ievads

Atbilstoši likuma „Par tiesu varu” 43.panta otrajai daļai Augstākā tiesa ir kasācijas instance, ja likumā nav noteikts citādi. Pretstatā starpkaru posmā Latvijā spēkā esošajam Tiesu iekārtas likumam, kurā bija konkretizēta kasācijas instances funkcionālā loma tiesu iekārtā, mūslaiku likumdevējs šo jautājumu ir atturējies tiešā un vienotā veidā noregulēt. Kasācijas tiesvedības funkcionālā nozīme lielā mērā atklāta procesuālajos likumos, taču tajos nav atrodams kasācijas instances tiesas darbības mērķa un galveno uzdevumu vispārīgs regulējums.

Šī raksta mērķis ir atklāt kasācijas instances tiesas darbības mērķus, to savstarpējo mijiedarbību un ietekmi uz kasācijas instances kompetenci civillietu izskatīšanā, kā arī sniegt atsevišķus civilprocesuālā regulējuma grozījumu priekšlikumus kasācijas tiesvedības paātrināšanai un kasācijas instances tiesas resursu iespējami lietderīgākam izmantojumam.

I. Kasācijas principa izpratne un nošķiršana no revīzijas principa – vēsturiskais skatupunkts

Kasācijas principu – tiesas sprieduma atcelšanu saistībā ar nepareizi piemērotu likumu – jau pirms Lielās franču revolūcijas, absolūtās monarhijas laikā, attīstīja Karaļa padome. Ar 1790.gada 27.novembra (1.decembra) dekrētu Francijā tika izveidots Kasācijas tribunāls (Tribunal de cassation), kura uzdevums bija nodrošināt pareizu un tādējādi vienotu visu likumu piemērošanu. Tomēr Kasācijas tribunāla uzdevumos neietilpa normatīvo aktu iztulkošana. Kasācijas instances sākotnējais darbības mērķis, kas balstījās valsts varas dalīšanas principā, bija nodrošināt, lai zemāku instanču tiesneši nepārsniegtu savas pilnvaras, piemērojot likumus, kuri, kā tika uzskatīts Likumdošanas sapulcē, tikai izņēmuma kārtā varētu būt neskaidri vai nepilnīgi. Neskaidrību un nepilnību novēršana bija veicama leģislatīvā veidā, nevis tiesas darbības rezultātā. Ja tiesas spriedumu vienā un tajā pašā lietā atcēla otro reizi, tad jautājums par likuma pareizu piemērošanu vai tā grozījumu veikšanu īpašā procedūrā bija uzdodams Likumdošanas sapulcei. Minētā procedūra tika atcelta Napoleona valdīšanas laikā, nosakot, ka attiecīgo tiesību jautājumu izlemj Kasācijas tiesas (Cour de cassation) palātu apvienotajā sapulcē. Salīdzinoši ātri bija notikusi kasācijas instances darbības mērķu maiņa, atkāpjoties no valsts varas dalīšanas principā balstītā mērķa par labu mērķim nodrošināt vienotu tiesisko kārtību. Kasācijas tiesas kompetences robežas tika noteiktas, stingri nošķirot uzraudzību pār likuma pareizu piemērošanu, kas bija kasācijas instances tiesas kompetencē, no lietas izspriešanas pēc būtības, kuru bija tiesīgas veikt tikai zemāko instanču tiesas.

Francijas kasācijas instances tiesas modelis kalpoja par pamatu trešās instances tiesu veidošanai Itālijā, Beļģijā, Bulgārijā, Spānijā, Polijā, cariskajā Krievijā un virknē citu valstu, tostarp arī Latvijā, kur Senāts tika organizēts pēc cariskās Krievijas kasācijas tiesas parauga. Kasācijas instances tiesas lomas noskaidrošanai cariskajā Krievijā un Latvijā starpkaru periodā vērā ņemama Krievijas Senāta Civilkasācijas departamenta atziņa, ka „tiesāšana kasācijas instancē nav tiesu iestādēs uzsāktas lietas izspriešanas turpinājums, un [tā] iekārtota ne tik daudz prāvnieku interešu aizsardzībai kā nolūkā uzturēt likuma spēku un likuma pareizu iztulkošanu un piemērošanu. Senāta kasācijas departaments neizspriež prāvnieku strīdu par civiltiesībām, bet gan jautājumu par likuma īsto nozīmi un pareizu piemērošanu tiesu iestāžu noskaidrotiem lietas apstākļiem, un lietas būtībai pieskaras tikai tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs, lai pārbaudītu sūdzētāja uzdotos kasācijas iemeslus''. Minētā atziņa norāda uz kasācijas instances tiesas īpašo nozīmi civilprocesā, par dominējošo atzīstot tās pienesumu publiski tiesisko interešu aizsardzībai. Vienlaikus citētajā atziņā netiek pilnībā noliegta kasācijas instances tiesas loma prāvnieku interešu aizsardzībā. Juridiskajā literatūrā sastopamais secinājums, ka kasācijas instances tiesa pēc būtības nav tiesa, jo tā nekad neizšķir prāvnieku strīdus, turpretim nav pamatots, jo kasācijas instances tiesa neskata tiesību jautājumus abstrakti, bet gan tikai tad, kad tie izriet no konkrētās civillietas un ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus.

Pretstatā kasācijas principam revīzijas princips paredz augstākās instances tiesai tiesības taisīt spriedumu pēc būtības, noslēdzot lietas izskatīšanu minētajā tiesu instancē. Revīzijas instance ir radusies Prūsijā franču kasācijas idejas ietekmē un juridiskajā literatūrā ir tikusi dēvēta par „kasācijas tiesu ar paplašinātām tiesībam''. Papildus kasācijas instances tiesas kompetencei revīzijas instances tiesa jau sākotnēji bija tiesīga taisīt lietā spriedumu pēc būtības. Tieši šīs tiesas tiesības esamība tiek norādīta kā atšķirība starp kasācijas un revīzijas principiem. Citviet juridiskajā literatūrā tiek pausts uzskats, ka atšķirības starp kasācijas un revīzijas instancēm ir pietiekami nozīmīgas, un pamatojumam tiek norādīts uz atšķirīgiem tiesvedības ierosināšanas pamatiem un atšķirīgu attieksmi pret lietas apstākļu un pierādījumu pārbaudi. Šādam viedoklim nav pamats piekrist turpmāk norādīto apsvērumu dēļ. Uzskaitītie kasācijas pamati – likumu noteikumu pārkāpumi, tiesai ar likumu piešķirto varas robežu pārkāpumi, pretrunīgu spriedumu taisīšana dažādās otrās instances tiesās vienā un tajā pašā lietā starp vieniem un tiem pašiem prāvniekiem, likumā īpaši uzskaitītu svarīgu tiesāšanās kārtības noteikumu pārkāpumi – ir pakārtojami vispārīgajam kasācijas instances tiesas uzdevumam – nodrošināt pareizu un vienotu likuma piemērošanu, kas, kā minēts iepriekš, jau sākotnēji bija kasācijas instances tiesas galvenais uzdevums. Līdz ar to nevar secināt, ka minētais uzdevums ir pretnostatāms revīzijas tiesas pienākumam „pašai taisīt spriedumu pēc būtības, ja pie pareizi noskaidrotiem lietas apstākļiem tiesa nepareizi piemērojusi likumu (kā materiālo, tā arī procesuālo)''. Kompetences robežas attiecībā uz zemākas instances tiesas sprieduma pārbaudi gan kasācijas, gan revīzijas instancē tiek noteiktas ar uzlikto pienākumu nodrošināt likuma pareizu un vienveidīgu piemērošanu. Atšķirība pastāv jau minētajā apstāklī, ka revīzijas instances tiesa konkrētajā lietā, pastāvot noteiktiem priekšnosacījumiem, likumu var piemērot pareizi pati, nevis norādīt zemākas instances tiesai uz likuma piemērošanas kļūdām un tā pareizu izpratni.

Attiecībā uz lietas apstākļu un pierādījumu izvērtēšanas nepieciešamību tiek pretstatīts tas, ka kasācijas tiesa nepārbauda ne lietas apstākļus, ne pierādījumus, bet uz lietā esošo materiālu pamata noskaidro, vai tiesa pareizi izpratusi un piemērojusi materiālās un procesuālās tiesību normas, vai arī lietas būtībai pieskaras tiktāl, cik tas ir nepieciešams, lai pārbaudītu norādītos kasācijas iemeslus, no vienas puses, un revīzijas instances tiesas uzdevums – ne tik daudz konkrētā kasatora interešu vai taisnības aizsardzība, cik vispārīgas intereses aizsardzība –, no otras puses. Šādu pretnostatījumu nevar atzīt par pamatotu, jo, pirmkārt, kasācijas tiesas kompetences robežas attiecībā uz lietas apstākļu un pierādījumu izvērtējumu jāpretstata attiecīgajām revīzijas instances tiesas kompetences robežām, lai varētu izdarīt secinājumu par to atšķirīgo tvērumu. Šajā jautājumā nav konstatējama būtiski atšķirīga pieeja, jo vispārīgais noteikums ir, ka gan kasācijas, gan revīzijas tiesvedību kārtībā skata tiesību jautājumus, bet neskata fakta jautājumus. Otrkārt, tieši izpratnē par kasācijas tiesvedības būtību juridiskajā literatūrā nepārtraukti ir dominējis uzskats, ka minētā tiesvedība ir vērsta uz publiski tiesisko interešu aizsardzību pretstatā izpratnei par revīzijas tiesvedību, attiecībā uz kuru juridiskajā literatūrā pastāvēja un arvien pastāv atšķirīgi uzskati par publiski tiesisko interešu aizsardzības prioritāti vai tās trūkumu attiecībā pret prāvnieku interešu aizsardzību.

Vērtējot kasācijas un revīzijas instanču atšķirības vēsturiskā perspektīvā, secināms, ka minētās atšķirības ir bijušas salīdzinoši nebūtiskas un laika gaitā ir mazinājušās. Ja starpkaru periodā V.Bukovskis norāda, ka revīzijas instances tiesa ne vien atceļ pārsūdzēto spriedumu, bet biežāk „pati arī atceltā vietā taisa jaunu spriedumu pēc būtības'', tad mūsdienu juridiskajā literatūrā tiek norādīts, ka Vācijas Federālā tiesa (BGH) taisa jaunu spriedumu pēc būtības izņēmuma kārtā. Turpretim agrākais kategoriskais secinājums, ka „kasācijas tiesa nekad netaisa spriedumu pēc lietas būtības'' normatīvā līmenī zaudējis savu sākotnējo nozīmi pat kasācijas instances pamatlicēja valstī Francijā, jo atbilstoši Francijas Civilprocesa kodeksa 627.pantam kasācijas instances tiesa ir tiesīga atcelt pārsūdzēto spriedumu un izbeigt strīdu pati, ja tiesas, kas izsprieda lietu pēc būtības, nodibinātie un novērtētie fakti ļauj piemērot atbilstošu likumu.

II. Kasācijas instances tiesas darbības mērķi un to ietekme uz tiesas kompetences robežām

Jautājumā par kasācijas instances tiesas darbības mērķiem un lomu Latvijas tiesu iekārtā mūsdienās juridiskajā literatūrā tiek gan norādīts, ka kasācijas instances darbības pamatā ir publiski tiesiskās intereses, gan ka uzraudzība par vienveidīgu likumu piemērošanu ir Latvijas augstākās tiesu instances papildu specifisks uzdevums.

Satversmes tiesa, atsaucoties uz V.Bukovska atziņām, ir secinājusi, ka „Latvijā tagad pastāvošā kasācijas institūta būtiska iezīme ir tā, ka kasācijas instancē izšķirošā nozīme ir nevis pušu interesēm, kas pietiekami aizsargātas, lietu pēc būtības caurlūkojot pirmajās divās instancēs, bet gan publiski tiesiskajām interesēm. Kasācijas instancē tiek skatīti tikai quaestiones iuris, proti, jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību. Kasācijas principam ir publiski tiesisks raksturs, jo tas ir vērsts uz tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un iztulkošanu visā valsti''. Minētā Satversmes tiesas atziņa saīsinātā un nedaudz pārveidotā veidā ir ietverta daudzos Augstākās tiesas Civillietu departamenta lēmumos par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību.

Kasācijas tiesvedības ierosināšanas, izbeigšanas un tiesvedības robežu kontekstā būtisks ir jautājums par to, vai un cik lielā mērā būtu aizsargājamas prāvnieku tiesības uz konkrētā civilstrīda taisnīgu noregulējumu un trešās instances pieejamību. Iepriekš minētās Satversmes tiesas un Augstākās tiesas Civillietu departamenta atziņas neļauj secināt, ka kasācijas tiesvedībā aizsargājamas vienīgi publiski tiesiskās intereses un ka „civiltiesu trešajai instancei ir tikai viens uzdevums – rūpēties par likuma noteikumu pareizu un vienādu izpratni un piemērošanu visās valsts tiesās izspriežamām civillietām''. Šādu secinājumu nepieļauj arī Civilprocesa likumā ietvertais kasācijas pamatu un kasācijas tiesvedības ierosināšanas atteikumu pamatu regulējums. Atbilstoši Civilprocesa likuma 450.panta trešajai daļai par kasācijas pamatu var kalpot materiālo tiesību normas nepareiza piemērošana, procesuālās tiesību normas pārkāpums vai tiesas kompetences robežu pārsniegšana. Attiecībā uz procesuālo tiesību normas pārkāpumu likumdevējs ir uzsvēris, ka tas ir pamats sprieduma pārsūdzēšanai kasācijas kārtībā, ja attiecīgais pārkāpums novedis vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas. Iepriekš minētie kasācijas ierosināšanas pamati vienlīdz var kalpot publiski tiesisko un privāttiesisko interešu aizsardzībai.

Izvērtējot kasācijas tiesvedības ierosināšanas atteikumu papildu pamatus, kas noteikti Civilprocesa likuma 464.¹ panta otrajā daļā, turpmāk norādīto apsvērumu rezultātā var secināt, ka likumdevējs minētajā likuma normā ir devis priekšroku publiski tiesisko interešu aizsardzībai, vienlaikus saglabājot salīdzinoši plašas garantijas prāvnieku interešu aizsardzībai. Atbilstoši Civilprocesa likuma 464.¹ panta otrās daļas 1.punktam Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību arī tad, ja kasācijas sūdzība atbilst formālajām prasībām un nav konstatējami absolūtie kasācijas pamati, bet par kasācijas sūdzībā norādīto tiesību normu piemērošanas jautājumu jau pastāv Augstākās tiesas judikatūra un pārsūdzētais spriedums tai atbilst. Minētais kasācijas tiesvedības ierosināšanas pamats skaidrojams ar atziņu, ka, ievērojot tiesiskās noteiktības principu, sagaidāms, ka Augstākā tiesa sekos savām iepriekš izteiktajām atziņām un kasācijas sūdzības izskatīšana nekādu pienesumu tiesību sistēmai nesniegs. Vienlaikus šāds regulējums nenonāk pretrunā ar prāvnieku interešu pienācīgu aizsardzību, jo pārsūdzētā spriedumu atbilsme iepriekšējai Augstākās tiesas judikatūrai prezumē tā tiesiskumu arī konkrētajā civillietā. Ja konkrētās civillietas faktiskiem apstākļiem būtu jāpiemēro cits tiesiskais risinājums, tiesnešu kolēģija nav tiesīga atteikt kasācijas tiesvedības ierosināšanu, pamatojoties uz iepriekšējās judikatūras esamību. Praksē ievērojami lielāka nozīme ir Civilprocesa likuma 464.¹ panta otrās daļas 2.punktā noteiktajam  kasācijas tiesvedības ierosināšanas atteikuma pamatam, proti, Augstākās tiesas tiesnešu kolēģijas tiesībām atteikt kasācijas tiesvedības ierosināšanu arī tad, ja tiesnešu kolēģijai nerodas šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā.

Raugoties no aizsargājamo interešu skatupunkta, secināms, ka prāvnieku intereses tiek aizsargātas ar to, ka ikvienā gadījumā, kad tiesnešu kolēģijai (vismaz vienam tās tiesnesim) pastāv šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu, kasācijas tiesvedība ir ierosināma neatkarīgi no tā, vai lietai ir nozīme judikatūras veidošanā. Izvērtējot, vai šāds regulējums kalpo tikai prāvnieku interešu aizsardzībai, atbildams noliedzoši. Ikviens prettiesisks spriedums kaitē vienotas tiesu prakses nodrošinašanai, kas savukārt nozīmē, ka, ierosinot kasācijas tiesvedību lietās gadījumā, kad ir šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu, tiek aizsargāta arī publiski tiesiskā interese. Tieši šādā aspektā vērtējams jautājums, vai Augstākās tiesas tiesnešu kolēģijai ir pienākums ierosināt kasācijas tiesvedību gadījumos, kad tai nav šaubu, ka pārsūdzētajā spriedumā lieta attiecībā uz tās iznākumu izspriesta pareizi, bet sprieduma motīvu daļā konstatējama tiesību normu nepareiza piemērošana. Respektīvi, vai šaubu neesamība par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu nozīmē arī šaubu neesamību par tiesību normu pareizu piemērošanu sprieduma motīvu daļā. Juridiskajā literatūrā ir norādīts, ka, „faktiski jau secinot, ka senatoru kolēģijai nerodas šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu, tiek apstiprināts, ka senatoru kolēģija piekrīt pārsūdzētā sprieduma motīviem''. Minēto atziņu par pamatotu atzinusi arī Satversmes tiesa. Tomēr minētais secinājums nesniedz atbildi uz jautājumu, vai prāvniekiem ir tiesības uz tiesību normu pareizu piemērošanu per se, proti, neatkarīgi no tā, vai lietas iznākums ir pareizs. Ņemot vērā, ka personas tiesības uz tiesas aizsardzību atbilstoši Civilprocesa likuma 1.panta pirmajai daļai tiek nodrošinātas, lai personu aizsargātu pret tās civilo tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizskārumu vai apstrīdējumu, personas tiesību ievērošanu parasti nodrošina arī tāds spriedums, kurā ir konstatējamas tiesību normu piemērošanas kļūdas, bet lieta attiecībā uz tās iznākumu izspriesta pareizi. Tādējādi sprieduma motīvu daļas pareizības nodrošināšana primāri kalpo publiski tiesiskajām interesēm – vienotas tiesu prakses nodrošināšanai. Tāpat sprieduma tiesiskums, tostarp pamatotība, ir būtiska, lai nodrošinātu augstu tiesu darbības leģitimitātes līmeni.

Pretstatā iepriekš minētajam kritērijam, tam apstāklim, vai lietai ir nozīme judikatūras veidošanā, ir nozīme vienīgi publiski tiesisko interešu nodrošināšanā. Ņemot vērā, ka abi Civilprocesa likuma 464.¹ panta otrās daļas 2.punktā ietvertie kritēriji ir kumulatīvi, kasācijas tiesvedība ir ierosināma, pat ja pārsūdzētais spriedums ir tiesisks, bet lietai ir nozīme judikatūras veidošanā. Šādā gadījumā lietas dalībnieku interese pēc iespējas ātri pabeigt tiesvedību konkrētajā lietā tiek pakārtota kasācijas tiesvedības publiski tiesiskajiem mērķiem – nodrošināt vienotu tiesu praksi un tiesību tālākveidošanu.

Publiski tiesisko interešu aizsardzības prevalēšana pār prāvnieku likumisko interešu aizsardzību, izlemjot jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, Latvijas civilprocesuālajā regulējumā nav tik izteikta, kā to ir noteicis, piemēram, Vācijas likumdevējs. Atbilstoši Vācijas civilprocesuālajam regulējumam atļauja vērsties revīzijas instances tiesā jāsniedz tikai tajos gadījumos, kad lietai ir principiāla nozīme (grundsätzliche Bedeutung) vai kad revīzijas instances tiesas nolēmums nepieciešams tiesību tālākveidošanai vai vienotas tiesu prakses nodrošināšanai. Vācijas Federālā tiesa ir norādījusi, ka [materiālo] tiesību piemērošanas vai procesuālās kārtības kļūdas smagums un acīmredzamība atsevišķā lietā nekalpo par pamatu atļaujai izskatīt lietu revīzijas kārtībā. Šādu atziņu apstiprinājusi arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa (Bundesverfassungsgericht), un tā atbilst Vācijas juridiskajā literatūrā norādītajam, ka revīzijas tiesvedībā „pušu intereses tiek ņemtas vērā tiktāl, cik ar tām saistīta publiskā interese''.

Iepriekš minētais salīdzinājums ar Vācijas civilprocesuālo regulējumu liecina par to, ka revīzijas tiesvedības principu ieviešana vai attīstīšana pati par sevi nenozīmē prāvnieku interešu aizsardzības augstāku līmeni nekā kasācijas tiesvedībā ar to izņēmumu, ka revīzijas princips var sekmēt lietas ātrāku pabeigšanu gadījumos, kad lietas apstākļi ir nodibināti un pierādījumi iegūti. Secinājums, ka „precīza likumdevēja uzliktās revīzijas tipa tiesas pienākumu izpilde nodrošinātu likuma ievērošanu, pareizu un vienādu izpratni'' vienlīdz attiecināms uz precīzu kasācijas tipa tiesas pienākumu izpildi.

Publiski tiesisko interešu aizsardzības robežas gan kasācijas tiesvedības ierosināšanas posmā, gan tiesvedības laikā pamatā ir ierobežotas ar kasācijas sūdzības argumentu tvērumu. Atbilstoši Civilprocesa likuma 473.panta pirmajai daļai kasācijas instances tiesai ir jāpārbauda pārsūdzētā sprieduma likumība attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā. Arī Civilprocesa likuma 464.¹ panta otrās daļas 1.punktā ir tieši norādīts uz kasācijas sūdzības saturu kā pārbaudāmo tiesību jautājumu tvērumu noteicošu apstākli. Šādas tiešas norādes trūkums Civilprocesa likuma 464.¹ panta otrās daļas 2.punktā nedod pamatu secinājumam, ka Augstākās tiesas tiesnešu kolēģijai būtu pienākums minētās likuma normas piemērošanā ņemt vērā tādus apsvērumus, kas neizriet no kasācijas sūdzības argumentiem.

Jautājumā par kasācijas tiesvedības izbeigšanu, līdzīgi kā jautājumā par kasācijas tiesvedības robežām, publiski tiesisko interešu aizsardzība nav absolūta. Juridiskajā literatūrā tiek atzīts, ka publiski tiesisko interešu nodrošināšanu kasācijas instance var īstenot tiktāl, cik tai ir kāda nozīme attiecībā uz lietā iesaistīto dalībnieku tiesībam. Līdz ar to gadījumā, kad kasācijas sūdzības iesniedzējs ir miris un strīdus tiesiskā attiecība nepieļauj tiesību pārņemšanu, kasācijas instances tiesai, nerisinot jautājumu par sprieduma atcelšanu, ir tiesības lietā izbeigt tiesvedību, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 223. pantu. Tāpat atbilstoši Civilprocesa likuma 462.panta otrajai daļai kasācijas tiesvedība izbeidzama gadījumā, kad kasācijas sūdzības iesniedzējs atsauc kasācijas sūdzību. Tam apstāklim, ka izskatāmajai lietai varētu būt nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā, šajā gadījumā nav nozīmes.

III. Civilprocesuālā regulējuma pilnveidošana

Kasācijas instances īpašā nozīme publiski tiesisko interešu aizsardzībā stiprināma normatīvi tiesiskajā līmenī. Tiesu politikai jābūt vērstai uz to, lai prāvnieki saņem taisnīgu sava strīda risinājumu pirmajās divās tiesu instancēs, bet trešā instance nodrošinātu principiālu un visai tiesību sistēmai nozīmīgu jautājumu atrisināšanu, veidojot attiecīgu judikatūru.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, „lai kasācijas instances tiesa varētu pienācīgi veikt savu darbu, proti, izlemt principiālus materiālo un procesuālo normu piemērošanas jautājumus, likumdevējam iespēju robežās tā ir jāatslogo no nepamatotu sūdzību izskatīšanas (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 27.jūnija sprieduma lietā Nr.2003-04-01 secinājumu daļas 2.1.punktu un 2006.gada 14.marta sprieduma lietā Nr.2005-18-01 13.1.punktu). Atslogojot Senātu no nepamatotu sūdzību izskatīšanas, tiek nodrošināta Senāta darbības efektivitāte, t.i., iespēja novirzīt ierobežotos resursus to lietu izskatīšanai, kurās konstatējami procesuālo vai materiālo normu piemērošanas pārkāpumi un kurām ir nozīme judikatūras tālākveidošanā''. Tāpat jāņem vērā, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pants, kas atzīst indivīda tiesības uz taisnīgu tiesu, negarantē tiesības uz sprieduma pārsūdzēšanu. Tādas tiesības negarantē arī Latvijas Republikas Satversmes 92.pants.

Starpkaru posma juridiskajā literatūrā ir atzīts, ka valsts rūpes par augstākās instances tiesnešu slodzes ierobežošanu izpaužas tādējādi, ka, „izspriežamo lietu skaitam pieaugot, vai nu palielina tiesnešu skaitu, vai ierobežo lietu pieplūšanu''. Minētā atziņa raksturo divas galvenās metodes kasācijas instances darbības efektivitātes palielināšanai – tiesnešu skaita palielināšanu un kasācijas tiesvedības ierosināšanas ierobežojumu (t.s. kasācijas filtru) ieviešanu. Abas metodes nav vienlīdz plaši izmantojamas, jo tiesnešu skaita palielināšanu ierobežo augstākās instances tiesas specifiskā būtība, savukārt kasācijas tiesvedības ierobežojumu ieviešanu – indivīda tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanas apsvērumi.

Kasācijas instances tiesnešu skaita palielināšana praksē saistīta ar grūtībām nodrošināt vienotu kasācijas instances tiesu praksi. Turklāt, ja attiecībā uz zemāko instanču tiesu neviendabīgo praksi normatīvajā regulējumā ir paredzēti tiesiski instrumenti prakses vienādošanai, attiecībā uz pašas augstākās instances tiesas prakses viendabības nodrošināšanu normatīvi instrumenti ir salīdzinoši mazāk efektīvi. Jau Vispārējais Prūsijas Augstākais tribunāls savā 1832.gada 10.novembra ziņojumā par pēdējās instances reformu atzina, ka „kolēģijas locekļu skaita palielināšanai ir robežas. Vēl vairāk sadalīt [tiesu] senātos neatļauj augstākās tiesas daba''. Līdzīgi arī palātu skaita palielināšana Francijas Kasācijas tiesā 1952.gadā un 1967.gadā raisīja bažas par risku, ka palielināsies nekonsekvence minētās tiesas praksē, kas nonāktu pretrunā tās primārajam mērķim nodrošināt tiesu prakses vienveidību. Arī Vācijas Federālās tiesas praksē ir gadījumi, kad dažādi tās senāti vienu un to pašu tiesību jautājumu izlemj atšķirīgi. Minētie piemēri liecina, ka saistībā ar kasācijas instances tiesas darbības efektivitātes nodrošināšanu priekšroka dodama kasācijas tiesvedības ierosināšanas ierobežojumiem, nevis tiesnešu skaita palielināšanai.

Kasācijas tiesvedības ierosināšanas ierobežojumi pamatā iedalāmi t.s.  monetārajos ierobežojumos, kad tiesvedības ierosināšana tiek padarīta atkarīga no noteiktas prasījuma summas vai strīdus summas sasniegšanas, un saturiskajiem ierobežojumiem. Monetārie ierobežojumi tradicionāli ir bijuši plašu un kontroversiālu diskusiju priekšmets. Par labu šādu ierobežojumu ieviešanai minams tas, ka tie atslogo augstākās instances tiesu no salīdzinoši maznozīmīgām lietām un ir salīdzinoši viegli piemērojami. Vienlaikus jāņem vērā risks, ka šādu ierobežojumu ieviešana var radīt sociālo netaisnību, nepamatoti ierobežot tiesas pieejamību, kā arī nenodrošināt vienotu tiesu praksi un tiesību tālākveidošanu lietās ar salīdzinoši nelielām prasījuma vai strīdus summām. Tomēr līdzsvarots normatīvs risinājums, kad kasācijas tiesvedības ierosināšana nevar tikt atteikta arī tajos gadījumos, kad samērīgi noteiktais summas slieksnis netiek sasniegts, bet lietas izskatīšana ir pamatota ar publiski tiesisko interešu aizsardzību (nodrošināt vienotu tiesu praksi un tiesību tālākveidošanu), būtu vērtējams pozitīvi, jo sniegtu savu artavu kasācijas instances atslogošanai no maznozīmīgām lietām, kuru taisnīga izspriešana pēc būtības jānodrošina pirmajā un otrajā instancē.

Attiecībā uz saturiskajiem kasācijas tiesvedības ierosināšanas ierobežojumiem ilgtermiņa tiesībpolitiskajam mērķim jābūt nodrošināt, ka kasācijas tiesvedībā tiek skatīti tikai tādi tiesību jautājumi, kuru izspriešanai ir nozīme ārpus konkrētās civillietas, proti, citu civillietu izskatīšanā. Minētais mērķis īstenojams kopsakarā ar indivīda tiesību uz taisnīgu tiesu pienācīgu nodrošināšanu, it īpaši izskatot lietu pēc būtības.

Jau šobrīd būtu pamatoti precīzāk noteikt publiski tiesisko interešu aizsardzību, veicot grozījumus Civilprocesa likuma 464.¹ panta otrās daļas 2.punktā. Pirmkārt, būtu atbalstāma mērķorientēta pieeja, nosakot, ka kasācijas tiesvedības ierosināšana var tikt atteikta, ja lietai nav nozīmes vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā. Juridiski nozīmīgu atziņu veidošana nav kasācijas instances pašmērķis, bet gan līdzeklis neviendabīgas tiesu prakses novēršanai un tiesību tālākveidošanai. Otrkārt, kasācijas tiesvedībā jānodrošina tādu tiesību jautājumu izskatīšana, kuriem ir būtiska nozīme minētā mērķa sasniegšanā. Ikviens nepareizs tiesas spriedums zināmā mērā mazina tiesu prakses vienotību un uzticēšanos tiesām, taču kasācijas instances tiesas resursi ir primāri jānovirza principiālu tiesību jautājumu risināšanai un tādu spriedumu pārskatīšanai, kas apdraud uzticēšanos tiesu sistēmai kopumā. Visbeidzot, būtu skaidri nosakāms, ka kasācijas tiesvedība nav obligāti jārosina, ja pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir pareizs un sprieduma motīvu daļā konstatējamo kļūdu izvērtēšanai kasācijas instances tiesas spriedumā nav būtiskas nozīmes vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā.

Kopsavilkums

1. Kasācijas instances tiesas darbības mērķi Latvijas civilprocesā ir divējādas dabas – publiski tiesiskajām interesēm kalpo mērķis nodrošināt vienotu tiesu praksi un tiesību tālākveidošanu, bet prāvnieku likumiskajām interesēm – nodrošināt tiesības uz taisnīgu konkrētās civillietas izspriešanu. Civilprocesa likums dod priekšroku publiski tiesisko interešu aizsardzībai, vienlaikus saglabājot salīdzinoši plašas garantijas prāvnieku likumisko interešu aizsardzībai.

2. Ikviens prettiesisks spriedums kaitē vienotas tiesu prakses nodrošināšanai. Ierosinot kasācijas tiesvedību lietā gadījumā, kad ir šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu (Civilprocesa likuma 464.1   panta otrās daļas 2.punkts), tiek aizsargāta arī publiski tiesiskā interese.

3. Prāvnieku likumīgās intereses uz lietas taisnīgu izspriešanu ir aizsargājamas attiecībā uz lietas iznākuma pareizību, bet ne sprieduma motīvu daļas nekļūdīgumu. Sprieduma motīvu daļas pareizības nodrošināšana primāri kalpo publiski tiesiskajām interesēm – vienotas tiesu prakses nodrošināšanai. Tāpat sprieduma tiesiskums, tostarp pamatotība, ir būtisks, lai nodrošinātu augstu tiesu darbības leģitimitātes līmeni.

4. Revīzijas un kasācijas instanču atšķirība ir nebūtiska, un tā turpina mazināties. Nav pamata secināt, ka Augstākā tiesa civillietās darbotos kā revīzijas instances tiesa.

5. Ilgtermiņa tiesībpolitiskajam mērķim jābūt nodrošināt, ka kasācijas instances tiesā skata tikai tādas lietas, kurās jārisina tiesību jautājumi, kam ir nozīme ārpus konkrētās lietas.

6. Tiesnešu skaita palielināšanu ierobežo augstākās instances tiesas specifiskā būtība, savukārt kasācijas tiesvedības ierobežojumu ieviešanu – indivīda tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanas apsvērumi. Saistībā ar kasācijas instances tiesas darbības efektivitātes nodrošināšanu priekšroka dodama kasācijas tiesvedības ierosināšanas ierobežojumiem, nevis tiesnešu skaita palielināšanai.

7. Lai nodrošinātu kasācijas instances tiesas efektīvāku darbu un kasācijas tiesvedības norisi saprātīgā laikā, ieviešams fakultatīvs monetārais ierobežojums kasācijas tiesvedības ierosināšanai, kā arī precizējams kasācijas tiesvedības atteikuma pamats, kas ietverts Civilprocesa likuma 464.¹ panta otrās daļas 2.punktā, paredzot, ka kasācijas tiesvedības ierosināšanu var atteikt, ja nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs un ka izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā.